Vienā no lietām atteikums kasācijas tiesvedības ierosināšanai pamatots ar to, ka gan darba devējas kasācijas sūdzība (jautājumā par darbinieka tiesībām uzteikt darba līgumu), gan darbinieka pretsūdzība (jautājumā par atstādināšanu no darba) pēc būtības ir vērstas uz pierādījumu un lietas apstākļu izvērtēšanu no jauna, kas neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē.

Savukārt divās pārējās lietās Senāta lēmumos sniegts skaidrojums, ka, Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” noteikums, ar kuru pamatota darbinieku atstādināšana no darba un kura tiesiskums apstrīdēts kasācijas sūdzībās, ir vispārīgais administratīvais akts, nevis  normatīvais akts, tāpēc kontroli pār šī rīkojuma atbilstību tiesību normām varēja veikt vienīgi administratīvā tiesa administratīvā procesa ietvaros, bet vispārējās jurisdikcijas tiesai civillietā nav kompetences vērtēt minētā rīkojuma tiesiskumu.

Proti, minētā rīkojuma 5.3. apakšpunkts noteica, ka valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Ja darbiniekam nebija šāda sertifikāta un administratīvā tiesa nav atzinusi, ka šis apakšpunkts kā vispārīgais administratīvais akts attiecībā pret konkrēto personu bija prettiesisks (darbinieks vispār nav vērsies administratīvajā tiesā vai ir stājies spēkā administratīvās tiesas spriedums par pieteikuma, ar kuru apstrīdēts tiesiskums, noraidīšanu), tad darba devējam nebija piešķirta rīcības brīvība, un rīkojums deva tiesības darbinieku atstādināt vai noteikt dīkstāvi.

Viena no senatoriem, kas piedalījās minēto lietu izskatīšanā, Dzintra Balta uzsver, ka, ievērojot Latvijas Republikas Satversmē, likumā “Par tiesu varu”, kā arī procesuālajos likumos noteikto, mūsu valstī pastāv dažādu specializāciju tiesas ar atšķirīgu kompetenci. Nepieciešamību to ievērot, atzīmē arī tiesību zinātnieki: “Ja tiesa neievēro likumā noteikto kompetenci un procedūru, tad vienlaikus tiek pārkāptas Satversmes 92. pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Tas nozīmē, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa nevar izskatīt tādas lietas, kuras piekrīt izskatīšanai administratīvajai tiesai (un otrādi)” (sk. Danovskis E. Publisko un privāto tiesību dalījuma nozīme un piemērošanas problēmas Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 84., 122. lp.).

Attiecībā uz konkrētajās lietās apstrīdēto Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” noteikumu jau Satversmes tiesa, atsakot pieņemt pieteikumu par tā apstrīdēšanu, bija norādījusi, ka šajā apakšpunktā ir ietverts vispārīgais administratīvais akts, kurš pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā administratīvajā tiesā (piemēram, sk. Satversmes tiesas kolēģijas 2021. gada 30. novembra lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu, pieteikums Nr. 227/2021, 4.2. punktu). Savukārt Senāta Civillietu departaments ievēroja Satversmes tiesas lēmumā sniegto interpretāciju, kas, atbilstoši Satversmes tiesas likumā noteiktajam, ir obligāta tiesām.