Senāta Krimināllietu departaments 21. septembrī atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja jaunai izskatīšanai krimināllietu (lieta Nr. SKK-9/2021 (11816005315)) par autortiesību pārkāpšanu, izmantojot datorprogrammas.

Izskatāmajā lietā apsūdzētajam, kas bija uzņēmuma atbildīgā amatpersona, apsūdzība celta pēc Krimināllikuma 148. panta trešās daļas, proti, par autortiesību pārkāpšanu lielā apmērā, kas izpaudies kā piecu datorprogrammu reproducēšana bez autortiesību subjekta atļaujas.

Ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu apsūdzētais atzīts par vainīgu uzrādītajā apsūdzībā un, piemērojot Krimināllikuma 49.¹ panta pirmās daļas 1. punktu, sodīts ar brīvības atņemšanu uz 4 mēnešiem, atņemot tiesības pildīt amata pienākumus saistītus ar likumīgu datorprogrammu iegādes un izmantošanas kontroli, datorsistēmu un datorprogrammu darba kārtības nodrošināšanu, inženieru un citu darbinieku, kas izmanto datorsistēmas ar datorprogrammām, uzraudzību un darba organizēšanu uz 1 gadu. Saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu brīvības atņemšanas sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 6 mēnešiem.

Izskatot lietu, Senāts lēmumā aktualizējis jautājumu par apsūdzētajam inkriminēto darbību kvalifikāciju pēc Krimināllikuma 148. panta trešās daļas.

Senāts lēmumā norāda, ka Krimināllikuma 148. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir veidots kā blanketa tiesību norma, kurā paredzēta atbildība par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu. Konkrētajā gadījumā tiesa atbilstoši celtajai apsūdzībai noteikusi kriminālatbildību par juridiskai personai Autortiesību likuma 15. panta otrās daļas 4. punktā un ceturtajā daļā paredzēto tiesību pārkāpumu, kā rezultātā autortiesību pārkāpšana izdarīta lielā apmērā.

Senāts atzīst, ka Autortiesību likuma 15. panta ceturtajā daļā ietvertās norādes par to, ka autoram ir tiesības atļaut vai aizliegt sava darba izmantošanu, kā arī tiesības uz atlīdzību, nav patstāvīgas autora tiesības, bet atklāj autora izņēmuma tiesību saturu.

Tādējādi Autortiesību likuma 15. panta ceturtajā daļā norādītās autora tiesības nevar pāriet citai personai atsevišķi no minētā panta pirmajā, otrajā vai trešajā daļā norādītajām tiesībām.

Senāts atzīst, ka atbilstoši Autortiesību likuma 15. panta otrās daļas 4. punktam tiesības datorprogrammu reproducēt ir vienas no autortiesību subjekta izņēmuma tiesībām, tādēļ personai, kas datorprogrammu reproducē, ir jāsaņem autortiesību subjekta atļauja saskaņā ar Autortiesību likuma 40. panta pirmo daļu. Vienlaikus, kā izriet Autortiesību likuma 15. panta otrās daļas 4. punkta, kurā transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/24/EK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 4. panta 1. punkta ,,a” apakšpunkta norma, autortiesību subjekta atļauja ir nepieciešama arī datorprogrammas attēlošanai uz ekrāna, izmantošanai un glabāšanai, bet tikai tad, ja šo darbību veikšanai datorprogrammu bija nepieciešamas reproducēt.

Atgādinām, ka autortiesību likums paredz, ka datorprogrammas autoram attiecībā uz datorprogrammas izmantošanu ir šādas izņēmuma tiesības:

• 1) izplatīt datorprogrammu;
• 2) padarīt datorprogrammu pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tai var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā;
• 3) iznomāt, izīrēt un publiski patapināt datorprogrammu;
• 4) īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt datorprogrammu (ciktāl datorprogrammas ielādēšana, demonstrēšana, izmantošana, pārraidīšana vai glabāšana prasa to reproducēt, ja šādu darbību rakstveidā atļauj tiesību subjekts);
• 5) tulkot, adaptēt un jebkādi citādi pārveidot datorprogrammu un reproducēt šādi iegūtos rezultātus (ciktāl tas nav pretrunā ar tās personas tiesībām, kura pārveido datorprogrammu).