0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

TIESĪBASEiropas Cilvēktiesību tiesa noraidījusi divas sūdzības pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraidījusi divas sūdzības pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pieņēmusi galīgos lēmumus lietās „Igars pret Latviju” un „Rutka pret Latviju”, atzīstot abas iesniegtās sūdzības par acīmredzami nepamatotām un tādēļ nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības. Lieta „Igars pret Latviju” 2003.gada 31.martā Tiesā iesniegtajā pieteikumā Ansis Igars (iesniedzējs) sūdzējās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas aizliegums, pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu, reaģējot uz indivīda sūdzībām par iespējamo spīdzināšanu), 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 6.panta 2.punkta (nevainīguma prezumpcija) iespējamiem pārkāpumiem Latvijā. Sūdzības pamatā ir notikumi 2001.gada martā Ventspilī, kad seši jaunieši nolaupīja, spīdzināja un nogalināja savu vienaudzi, pirms tam pieprasot…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pieņēmusi galīgos lēmumus lietās „Igars pret Latviju” un „Rutka pret Latviju”, atzīstot abas iesniegtās sūdzības par acīmredzami nepamatotām un tādēļ nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības.

Lieta „Igars pret Latviju”

2003.gada 31.martā Tiesā iesniegtajā pieteikumā Ansis Igars (iesniedzējs) sūdzējās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas aizliegums, pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu, reaģējot uz indivīda sūdzībām par iespējamo spīdzināšanu), 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 6.panta 2.punkta (nevainīguma prezumpcija) iespējamiem pārkāpumiem Latvijā. Sūdzības pamatā ir notikumi 2001.gada martā Ventspilī, kad seši jaunieši nolaupīja, spīdzināja un nogalināja savu vienaudzi, pirms tam pieprasot 20 000 latu lielu izpirkuma maksu. Iesniedzējs apgalvoja, ka uzreiz pēc aizturēšanas viņu fiziski ietekmēja policijas darbinieki, tādējādi panākot atzīšanos nozieguma izdarīšanā. Iesniedzējs uzskatīja, ka viņa vēlāk iesniegtās sūdzības par policijas darbinieku vardarbību nav tikušas efektīvi izmeklētas. Iesniedzējs arī sūdzējās, ka notiesājošais spriedums kriminālprocesā bija balstīts uz pierādījumiem, kas iegūti spīdzināšanas rezultātā, un, ka Ventspils policijas amatpersonu izteikumi masu medijos esot pārkāpuši viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju un, iespējams, ietekmējuši kriminālprocesa iztiesāšanas iznākumu Latvijas tiesās.

Vērtējot sūdzības par iespējamo spīdzināšanu, Tiesa norādīja uz pretrunām un nekonsekvenci iesniedzēja apgalvojumos. Proti, iesniedzējs nekad nebija sūdzējies par policijas vardarbību ne savam aizstāvim, ne tiesas sēdes laikā, kad tika lemts jautājums par drošības līdzekļa piemērošanu, nedz arī lietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā. Tāpat iesniedzējs nebija lūdzis ārsta palīdzību pēc viņa aizturēšanas, tomēr vēlāk Tiesai apgalvoja, ka šāda ārsta palīdzība viņam tikusi liegta. Visbeidzot, pirmo reizi par iespējamo vardarbību iesniedzējs sūdzējās vairāk nekā vienpadsmit mēnešus pēc it kā notikušā incidenta. Tiesa arī piekrita tiem secinājumiem, pie kuriem bija nonākuši Valsts policijas Iekšējās drošības biroja izmeklētāji, kas konstatēja pretrunas starp iesniedzēja teikto un liecinieku liecībām. Proti, iesniedzējs apgalvoja, ka viņu vairāk nekā trīs stundu garumā situši vairāki policijas darbinieki, taču iesniedzēja kameras biedri atcerējās, ka redzējuši iesniedzējam tikai vienu vai divus nelielus zilumus. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja sūdzība bija acīmredzami nepamatota un nepieņemama izskatīšana. Tiesa arī atzina, ka iesniedzējs nevarēja apšaubīt Valsts policijas Iekšējās drošības biroja veiktās izmeklēšanas efektivitāti, jo viņš pats nebija iesniedzis pietiekami ticamu un saskanīgu informāciju, kuru būtu iespējams vispusīgi pārbaudīt, turklāt viņa sūdzība tika iesniegta ar lielu novēlošanos.

Izvērtējot iesniedzēja sūdzības par amatpersonas izteikumiem masu medijos, Tiesa tās noraidīja tādēļ, ka tās bija iesniegtas pēc Konvencijā noteiktā sešu mēnešu termiņa. Visbeidzot, vērtējot iesniedzēja sūdzību par kriminālprocesā izmantoto pierādījumu pieļaujamību, Tiesa, atsaucoties uz saviem augšminētajiem secinājumiem Konvencijas 3.panta sūdzības ietvaros, kuru tā atzina par acīmredzami nepamatotu, uzskatīja, ka iesniedzējs nebija spējis pietiekami pamatot savu sūdzību. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzējs nekad nebija pilnībā atsaucis savu atzīšanos un tādēļ Latvijas tiesām nebija pienākums detalizēti pārbaudīt viņa atzīšanās kā pierādījuma pieļaujamību.

Lieta „Rutka pret Latviju”

2002.gada 4.oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesā (Tiesa) iesniegtajā pieteikumā Zenta Rutka (iesniedzēja) sūdzējās par Konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu, pušu līdztiesības princips) iespējamu pārkāpumu Latvijā. Iesniedzēja uzskatīja, ka viņas tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāpa nacionālo tiesu atteikums civilprocesa ietvaros pieņemt liecinieces rakstveidā sniegtās liecības, kā arī nopratināt liecinieci dzīvesvietā, jo veselības stāvokļa dēļ viņa uz tiesas sēdi nevarēja ierasties.

Lemjot par šo sūdzību, Tiesa ņēma vērā, ka apelācijas instances tiesa – Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta – pēc iesniedzējas lūguma bija pievienojusi lietas materiāliem liecinieces rakstveidā sniegtās liecības, tās izvērtējot tiesas sēdē un nonākot pie secinājuma, ka konkrētās lietas apstākļu kontekstā liecinieku liecībām, bez rakstveida darījumu apliecinoša dokumenta iesniegšanas, nebija būtiskas nozīmes. Ņemot vērā Augstākās tiesas sniegto pamatojumu, kā arī Tiesas līdzšinējo judikatūru, ka pierādījumu atbilstības un pieļaujamības izvērtējums, un nacionālo tiesību normu interpretācija, pirmkārt, ir nacionālo tiesu ziņā, Tiesa neuzskatīja, ka iesniedzējai netika nodrošināts taisnīgs tiesas process.