Ekonomisti uzskata, ka eksporta nozīme valsts turīguma veidošanā ir izšķiroša, jo īpaši, ja tas ir augstas pievienotās vērtības eksports. Pēdējo gadu krīzes Latvijas eksportētājus ietekmējušas dažādi. Bijuši procesi, kas arī palīdzējuši, taču pašreizējās inflācijas apstākļi mūsu eksportējošo uzņēmumu konkurētspējai kļūst arvien bīstamāki. Par to, kur atrodamies uz eksporta attīstības skalas, un cik daudz mājasdarbu šajā jomā vēl jāpaveic, žurnāla Bilance pētniecisko interviju ciklā saruna ar Mārtiņu Tiknusu, Latvijas Eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētāju.

Kovida laiks bija zīmīgs ar to, ka visā pasaulē eksportētāji saskarās ar līdzīgām problēmām, un sarežģītākā no tām bija tieši piegādes. Taču, pateicoties tam, ka šī ietekme bija universāla, mūsu gadījumā eksportu tas ietekmēja drīzāk pozitīvi, jo piegāžu ķēdes saīsinājās. Klienti Eiropā vairs neriskēja pasūtīt preces no pārāk attālām Āzijas valstīm, labāk dodot priekšroku tuvākiem piegādes ceļiem. Līdz ar to Baltijas valstis, ņemot vērā arī to mazo izmēru, spēja ātri pielāgoties šim pieprasījumam. Jāteic, ka vairākās nozarēs piegādes problēmas joprojām nav atrisinātas — elektronika, elektrotehnika minamas kā vienas no kritiskākajām. Izskatās, ka savu lomu tajā spēlē Ķīnas ekonomiskā politika.

Tieši tā, un tas aizvien turpinās. No otras puses, loģistikas izmaksas, kas kovida laikā strauji sadārdzinājās, tagad ir atkal samazinājušās līdz pirmspandēmijas līmenim. Piemēram, ja viena konteinera transportēšana vienubrīd izmaksāja pat padsimt tūkstošus eiro, tagad cenas atkal ir ap 2000 eiro.

Taču radušies atkal citi izaicinājumi. Ņemot vērā kovida laika mācību, lai mazinātu risku, ka ražotnes darbs atkal apstātos piegādes problēmu dēļ, ražotāji tagad cenšas veidot krietni lielākus izejmateriālu, komponenšu uzkrājumus. Tāpēc lielākā problēma patlaban ir finansējuma pietiekamība, lai varētu iepirkt detaļas, kādam varbūt jāpaplašina arī noliktavu telpu platības. Tas viss prasa investīcijas, papildu finansējumu. 

Krievija un Baltkrievija vēsturiski bijušas lieli Latvijas eksporta noieta tirgi. Protams, karš visu maina, taču vienlaikus jāņem vērā, ka sankcionēto preču grupās, kas pārsvarā saistītas ar militāro industriju, Latvija nav bijusi liels piegādātājs. Otrs faktors ir tas, ka daļa uzņēmēju, izvērtējot savus riskus — reputācijas, finanšu riskus (attiecībā uz pārskaitījumu iespējām) — paši atteikušies no preču eksporta uz Krieviju. Eksporta apjoms uz Krieviju šāgada statistikā noteikti būs ļoti samazinājies ne tik daudz sankciju, bet gan dažādu morālu un racionālu apsvērumu dēļ. Turklāt, palielinoties pieprasījumam Eiropā, ir parādījušās iespējas šo eksportu aizvietot.

Loģiski, arī importa piegādes bija jāpārstrukturē. Agrāk daudz iegādājāmies kokmateriālus, metālu no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, tagad esam pārorientējušies uz ziemeļvalstīm, Turciju, Vāciju, Poliju. Šobrīd arī šajā ziņā cenas jau ir samazinājušās, atgriežoties pie iepriekšējām.

Pašreizējā situācija Latvijā ražotu produktu konkurētspējas ziņā salīdzināma ar «staigāšanu pa naža asmeni». Kovida periodā visi bijām līdzīgā situācijā (visiem pieauga izmaksas, bija problēmas ar loģistiku utt.), taču pašreizējā krīzē mēs (Baltijas valstis, Austrumeiropa) ar savu vēsturisko enerģētikas bilanci un Krievijas tuvumu tiekam ietekmēti vairāk nekā citi reģioni pasaulē.

Pie mums inflācija ir augstāka un sagādā vairāk problēmu, līdz ar to zaudējam citiem reģioniem konkurētspējā. Turklāt pastāv atšķirības arī Austrumeiropas reģiona ietvaros — Baltijas valstis ir apmēram līdzīgā situācijā, bet Baltija pret Poliju, Rumāniju un citām valstīm jau paliek zaudētājos. Mūsu ekonomikā enerģētika spēlē lielu lomu, tāpēc inflācija ir straujāka. 

Pamatā tas saistīts ar resursiem, no kā ražojam enerģiju. Piemēram, Vācijā arī lielu lomu spēlē Krievijas gāze, un arī tur šobrīd rodas arvien lielākas konkurētspējas problēmas. Mums tā nav iepriecinoša ziņa, jo Vācijas uzņēmumu produkcija kļūst dārgāka, pārējā pasaule un arī vietējais tirgus to var atļauties mazāk, attiecīgi Vācijas uzņēmumi arī vairs nepasūta tik daudz sev nepieciešamo sastāvdaļu, dažas no kurām tiek ražotas arī Latvijā. Līdz ar to sāk parādīties ekonomikas bremzēšanās pazīmes. Ja sabremzējas lielās Eiropas ekonomika, tas rada domino efektu arī uz visiem pārējiem. 

Spilgtu aktuālu piemēru uzreiz grūti iedomāties. No iepriekšējiem gadiem varētu minēt Karavelas veiksmes stāstu, kad viņiem izdevās pārpirkt mazāk konkurētspējīgu ārvalstu konkurentu un kļūt par vienu no lielajiem spēlētājiem Eiropā. Kopumā palūkojoties uz Latvijas eksporta īpatsvaru citu valstu importa struktūrā, redzams, ka ar gadiem tas arvien palielinās. 

Šobrīd labs akcents ir uz ziemeļvalstīm, arī Vāciju — tur mums izdodas arvien labāk paplašināt savu tirgus daļu. Savukārt ar mūsu produktu izmaksām un konkurētspēju grūti panākumus gūt Polijā, lai gan šim tirgum ir liels potenciāls. 

Reālais efektīvais valūtas kurss ir kombinētais rādītājs, kas parāda kopējo Latvijas uzņēmēju konkurētspēju. Šis rādītājs tiešām liecina, ka konkurētspēja jau 2020. gadā bija krietni samazinājusies, bet, ja izmērītu to šobrīd, pie jaunajām energoizmaksām un ņemot vērā, ka citās valstīs šī situācija nav tik dramatiska (ir valstis, kas gāzi nepatērē un kur energoresursu sadārdzinājuma nav vispār), aina būtu vēl sliktāka.

Šādos apstākļos, lai izvairītos no cenu paaugstināšanas un konkurētspējas zuduma, vienīgā izeja ir samazināt produkcijas pašizmaksu. Ja izejmateriāli un tieši neietekmējamās izmaksu pozīcijas kļūst dārgākas, tad vienīgais elements, ko var ietekmēt, ir produktivitāte, ražošanas efektivitāte. Ar to mums pastiprināti jāstrādā. 

Jā, tā ir efektīvāku tehnoloģiju ieviešana, kas ļautu darbus paveikt ātrāk un kvalitatīvāk.

Arī šajā kategorijā neesam pirmrindnieki. Taču ir ļoti svarīgi radīt arvien augstākas pievienotās vērtības produktus, kurus varam pārdot ar arvien lielāku peļņu. 

Bet tas ir jautājums arī par inovācijām, pētniecību, kā arī finansējumu jaunu produktu radīšanai un veidošanai. Jaunu produktu radīšana ir liels risks — tie ir ieguldījumi, kas var neatmaksāties. Pasaules prakse rāda, ka šajā jomā jāstrādā kopā — gan uzņēmējiem, gan valstij, gan fondiem un zinātniekiem. Ir svarīgi mērķtiecīgi ieguldīt šajā virzienā. 

Taču tas attiecas tikai uz kategoriju, kas saistīta ar aktivitātēm pārdošanai. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Latvijā ir labas iespējas visā, kas saistīts ar tirgu meklēšanu, eksporta aktivitātēm, dalību izstādēs — visam par un ap produkta virzīšanu. Taču tas nav saistīts ar ieguldījumiem pētniecībā, jaunu produktu radīšanā. Salīdzinoši ar konkurentiem šajās jomās ieguldām vismazāk, taču tieši tur būtu jāiegulda visvairāk.

Arī tam nepieciešami ieguldījumi, un šajā sfērā tiek ieguldīts kritiski maz. Programmas, kas eksistē, ir svarīgas, taču tajās ir par maz finansējuma. Pietrūkst lielāka atbalsta. Kovida krīzes laikā tika radīta lielo investīciju atbalsta programma (investīcijām virs 10 miljoniem eiro), kas uzņēmējiem dod iespēju gūt daļēju kredīta atmaksu projekta īstenošanai. Šādai programmai valsts budžetā būtu jābūt paredzētai katru gadu, nevis tikai kā īpašam pasākumam pandēmijas laikā. 

Latvijas uzņēmējiem situācija ar banku kredītu pieejamību ir sliktāka nekā kaimiņvalstīs — iespējas iegūt aizdevumu ir mazākas un kredītu procentu izmaksas augstākas. Banku kreditēšanas politika ir ļoti konservatīva, risku nemīloša. Banku nozarē pietrūkst konkurences, līdz ar to arī uzņēmējdarbībai ir mazākas iespējas aktivizēties. 

Jaunuzņēmumu jomā ir svarīgi, lai uzplauktu ekosistēma. Šai ekosistēmai nepieciešamie pamati mums beidzot ir ielikti — gan jau minētais Jaunuzņēmumu atbalsta likums, gan iespēja piešķirt darbiniekiem uzņēmuma akciju opcijas. Nākamais etaps jaunuzņēmumu kultūras attīstībā ir veiksmīgo uzņēmumu atgriešanās un riska kapitāla ieguldīšana jaunos projektos. Igaunijā tas ir spilgti vērojams. Arī mums pirmie lielie veiksmes stāsti (piemēram, Printful) jau rada sekotājus. Ir redzamas biznesa idejas, kas print–on–demand (drukāšanas pēc pieprasījuma) koncepciju realizē citos veidos, piemēram, uztura bagātinātāju ražošanā. Šī industrija uzņem apgriezienus. Mums atliek rādīt šos veiksmes stāstus, lai jaunuzņēmēji iesaistās un rada. 

Cilvēkresursi ir viens no Latvijas attīstības stūrakmeņiem, bet patlaban šis stūrakmens krīt ārā no mājas pamatiem. Cilvēkresursi ir liela problēma, ko radījusi gan nepietiekama izglītības sistēmas kvalitāte, gan demogrāfiskā situācija. Abus šos jautājumus nevar atrisināt ātri, tie ir ilgtermiņa risinājumi. Tāpēc īstermiņā fokusam jābūt uz imigrācijas politiku.

Mums nepieciešams piesaistīt programmētājus, inženierus, labi izglītotus, augsti kvalificētus speciālistus. Šo speciālistu piesaistē konkurējam ar lietuviešiem, igauņiem, visiem apkārtējiem — un šajā konkurences cīņā zaudējam.

Mūsu imigrācijas politika ir pārāk lēna. Mums jāpanāk, lai darba vīzas nokārtošana kļūtu ātrāka, ērtāka, vienkāršāka. Mūsu likums ir pareizs, un drošības pārbaudes ir nepieciešamas, taču birokrātiskais process ir pārāk ilgs — no sludinājuma publicēšanas līdz darba atļaujas (darbiniekiem no trešajām valstīm) saņemšanai vidēji paiet 4–5 mēneši. Šis process būtu jāsaīsina līdz vienam mēnesim. Manuprāt, būtu jārada atsevišķs «zaļais koridors» tieši eksportējošajiem uzņēmumiem, kuri atbilst noteiktiem kritērijiem. Kritēriji varētu būt šādi — uzņēmums darbiniekiem maksā pusotras reizes lielāku algu nekā vidēji valstī, ražošana ir pusotras reizes produktīvāka nekā vidējais produktivitātes rādītājs valstī, vismaz puse saražotās produkcijas tiek eksportēta, eksporta apjoms sasniedz vismaz 300 000 eiro gadā. «Zaļais koridors» attiektos ne tikai uz darbaspēka piesaisti, bet arī citiem svarīgākajiem birokrātiskajiem procesiem, piemēram, būvatļaujas saņemšanai, dažāda veida sertifikācijai utt. Turklāt ar cilvēkresursu piesaisti jāstrādā valstiskā līmenī, izplatot informāciju gan Eiropā, gan trešajās valstīs. 

Noteikti jāvērš fokuss arī uz iekšējiem darbaspēka resursiem, jāstrādā ar kvalifikācijas celšanu un pārkvalifikāciju. Ļoti daudzi uzņēmēji to jau dara. Viņi ņem darbiniekus, kuriem vēl nav zināšanu, un apmāca tos no pašiem pamatiem. Uzņēmējs pats maksā par viņu apmācību. Protams, tas jādara aktīvāk arī valsts un pašvaldību līmenī. Jābūt cilvēkresursu attīstības politikai — Latvijai šādas mērķtiecīgas politikas šobrīd nav. 

Eiro izteiksmē mēs uz to ejam. Jautājums gan ir par to, cik lielu daļu no tā sastādīs reālais preču un pakalpojumu eksporta pieaugums un cik — inflācijas ietekme.

Šāds risks pastāv. Noskaņojums gan ir kaujinieciski pozitīvs, jo ražotnes ar pasūtījumiem ir noslogotas. Pagaidām grūti pateikt, kuras preces un pakalpojumi radījuši šo iekšzemes kopprodukta kritumu trešajā ceturksnī. Pieļauju, ka tās vēl varētu būt sekas no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas tirdzniecības apgrozījumu krituma — iespējams, tur slēpjas loģistikas sektors un reeksports. Jautājums, kādu ietekmi tas radīs uz valsts budžetu. Raizes rada arī kārtējie sadārdzinājumi, ko izziņo Augstspriegumu tīkls un Sadales tīkls, kuri turklāt ir krietni straujāki nekā Lietuvā un Igaunijā, un tas nozīmē, ka vēl vairāk tiks ietekmēta mūsu konkurētspēja. Ražotājiem svarīgi izvērtēt savu klientu portfeli, saprast, cik reāla ir iespēja, ka pasūtījumi no viena vai otra klienta varētu sarukt, un ļoti aktīvi strādāt pie citu valstu noieta tirgiem. Jo mūsu eksports būs diversificētāks, jo labāk. Jo vairāk jaunus klientus piesaistīsim, jo labāk.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Eksportam pietrūkst valsts atbalsta» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2022

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada decembra (492.) numurā.