Pētījuma “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2021. gadā” jaunākie rezultāti liecina, ka 2021. gadā ēnu ekonomika Latvijā ir pieaugusi par 1,1 procentpunktu, sasniedzot 26,6% no iekšzemes kopprodukta. Šī gada Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) rīkotās 12. Ēnu ekonomikas konferences fokuss – “Ēnu ekonomikas mazināšana kara Ukrainā, Covid-19 un priekšvēlēšanu gaisotnē: ko var un vajag darīt?”. Pētījumā arī analizēti galvenie faktori, kuri ietekmē uzņēmēju iesaistīšanos ēnu ekonomikā.

Ēnu ekonomikas kāpums pērn nav bijis tik straujš, kā pašreizējā ekonomikas situācijā varēja sagaidīt, atzina viens no pētījuma autoriem, SSE Riga Ilgtspējas biznesa centra direktors profesors Arnis Sauka: “Man pašam šķita, ka pieaugums būs lielāks, ņemot vērā kontekstu un apstākļus.”

Lietuvā un Igaunijā pēdējā gada laikā ēnu ekonomika ir augusi straujāk - attiecīgi par 2,7 un 2,5 procentpunktiem. Kopējais ēnu ekonomikas līmenis gan kaimiņvalstīs ir zemāks - Lietuvā tas ir 23,1%, bet Igaunijā - 19,0%.

Saskaņā ar pētījuma rezultātiem galvenais ēnu ekonomiku veidojošais komponents ir aplokšņu algas, kas veido gandrīz pusi (46,2%) no visa nesamaksāto nodokļu apjoma. Neuzrādītie ienākumi veido 30%, bet neuzrādītie darbinieki - 23,8%.

Aplokšņu algu apjoms 2021. gadā Latvijā pieaudzis no 23,5% līdz 23,8% (vidējā algas daļa %, kuru uzņēmēji reāli maksā, bet slēpj no valsts). “Tomēr tieši aplokšņu algu apjoms nosaka, kāpēc ēnu ekonomika Latvijā ir lielāka nekā Lietuvā un Igaunijā,” analizē A. Sauka (Igaunijā šis rādītājs ir 17%, bet Lietuvā - 16,2%).

Darbinieku neuzrādīšanas apjoms pērn Latvijā pat nedaudz mazinājies – no 10,9% līdz 10,7% (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma).

Pētījumā tiek mērīts arī korupcijas uztveres līmenis. Šajā ziņā pērn negatīvi izcēlusies Lietuva, kur procentuālā uzņēmumu ienākumu “kukuļos” samaksātā daļa pieaugusi no 8,4% līdz 12,3% (kamēr Latvijā un Igaunijā izmaiņas bijušas nelielas, un rādītājs bijis attiecīgi 9,2% un 7%). Izrādās, tas saistīts ar Lietuvas “nacionālajām īpatnībām” - Eiropas Savienības struktūrfondu apguvi. “Jo lielākas summas pieejamas ES fondos, jo lielāka Lietuvā kukuļdošana - tā vismaz lietuvieši paši to skaidro,” atklāj A. Sauka.

Interesanti, ka reģionālā griezumā vismazākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā pērn bijis Latgalē (18,5%), bet vislielākais - Rīgā (28,1%), turpat netālu sekojot arī Kurzemei (27,5%), Zemgalei (25,5%) un Vidzemei (24,6%). Savukārt tautsaimniecības nozaru perspektīvā joprojām nepārspēts līderis ir būvniecība, kur tā sasniegusi 31,2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tai seko mazumtirdzniecība ar 29,8% un pakalpojumi ar 27,5%. Turklāt būvniecībā šajā ziņā bijis kāpums pirmo reizi pēdējo sešu gadu laikā.

A. Sauka atzīmē, ka efektivitāti sāk zaudēt nozarē ieviestie ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi, piemēram, ģenerālvienošanās par minimālo algu (780 eiro), kas inflācijas rezultātā strauji zaudē reālo vērtību (pirktspēju).

Pētījumā secināts, ka nodokļus biežāk izvēlas nemaksāt mazāki uzņēmumi (pēc nodarbināto skaita), kā arī jaunāki uzņēmumi, tomēr proporcionāli kopējā ēnu ekonomikas “katlā” lielāko devumu aizvien sniedz lielie uzņēmumi. Līdz ar to “politika, kas būtu vērsta uz to, lai apkarotu tantiņas, kas tirgo ogas”, nesasniegšot mērķi, jo ēnu ekonomikas apjoms šādos uzņēmējdarbības virzienos esot mazs. Drīzāk esot vērts domāt par nodokļu režīmiem, kas ļautu labāk attīstīties mazajiem saimnieciskās darbības veicējiem, audzēt “muskuļus” un ar laiku kļūt produktīvākiem, uzsver A. Sauka.

Ļoti būtiska nozīme ēnu ekonomikas apkarošanā ir soda neizbēgamībai un pieķeršanas iespējai. Savukārt netieši ēnu ekonomiku ietekmē kāds cits faktors - uzņēmēju apmierinātība ar dažādām institūcijām. Šajā ziņā pozitīva vēsts ir apmierinātības pieaugums ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbu - 2021. gadā aptaujātie uzņēmēji VID darbu novērtējuši ar atzīmi 3,60 piecu ballu skalā, kas ir kāpums no 3,41 ballēm gadu iepriekš, tādējādi Latvija mazliet aizspraukusies garām Lietuvai (3,56 balles), lai gan vēl atpaliek no Igaunijas (3,74 balles).

Arī apmierinātība ar valsts nodokļu politiku, par spīti diezgan plaši peltajai nesenajai nodokļu reformai, tomēr mazliet augusi (no 2,63 līdz 2,70 ballēm). Izteikti pozitīvas tendences uzrādījusi apmierinātība ar valdības atbalstu uzņēmējiem (kāpums no 2,59 līdz 2,89 ballēm, faktiski līdzsvarojoties ar Lietuvas rādītāju, kamēr Igaunijas uzņēmēju sniegtais vidējais vērtējums šajā jautājumā nokrities no 2,78 līdz 2,51 ballēm).

Ēnu ekonomiku veicina neskaidrība, nevienlīdzība un netaisnīgums

Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) pētnieks Andris Saulītis, konferencē informējot par pētījumā “Ēnu ekonomikas ietekmējošie faktori Latvijas iedzīvotāju vērtējumos un darbībās”, vērsa uzmanību uz to, cik būtiski veicināt nodokļu maksāšanas motivāciju iedzīvotāju un uzņēmēju vidū. Pētnieka skatījumā nodokļu sistēmas un pārvaldes reformas jāveicina trīs galvenajos virzienos - uzticēšanās, vienlīdzības un taisnīguma virzienā.

Lai vairotu uzticēšanos nodokļu administrācijai, nepieciešams sniegt iespējami vairāk skaidras un precīzas informācijas, jo neziņa un neskaidrības ir viens no galvenajiem neuzticēšanās radītājiem, sacīja A. Saulītis. Tāpat būtiski ievērot, lai “rezultāts tiktu neatkarīgi analizēts” jeb - lai VID darbinieki, kas veic nodokļu auditus, nebūtu tie paši, kas pārbauda, vai audits veikts efektīvi.

A. Saulītis norādīja, ka, intervējot ēnu ekonomikā nodarbinātos cilvēkus, konstatēts, kamazkvalificētie darbinieki nav spējīgi aizstāvēt savas intereses un izvēlēties nepiedalīties ēnu ekonomikā. “Latvijā ir vājas arodbiedrības un stipri darba devēji,” secina pētnieks. Otra ēnu ekonomikā strādājošo cilvēku grupa esot augsti kvalificēti darbinieki, kas biežāk izjūt pretrunas saistībā ar atrašanos ēnu ekonomikā un cenšas no tās iziet - bet arī tikai tad, kad ir droši par savu nākotni, ienākumu apjomu un uzkrājumiem. Gan darbiniekiem, gan uzņēmumiem atteikšanās no aplokšņu algām rada konkurētspējas risku. A. Saulītis uzsvēra, ka ēnu ekonomiku veicina arī alternatīvie nodokļu režīmi (gan nepaskaidrojot, kuri un kā tieši) un globālā norēķinu sistēma, kas radot priekšnosacījumus ātri pārcelt uzņēmējdarbību uz ārvalstīm vai veikt kādas nodokļus apejošas shēmas.

Viens no inovatīviem risinājumiem ēnu ekonomikas mazināšanā būtu “otrās zemākās cenas izsoles principa” ieviešana, kas nozīmētu, ka valsts iepirkumos uzvar nevis tas uzņēmums, kas piedāvājis zemāko, bet gan tas, kurš piedāvājis otru zemāko cenu, iesaka A. Saulītis. Tādējādi tiktu novērsta pārmērīga “mazāksolīšana”, kurā piedāvātās neadekvāti zemās izmaksas arī nereti tiek balstītas uz nodokļu nemaksāšanu.

Pagājušā gada nodokļu reforma ēnu ekonomikas līmeni spējusi samazināt, secina pētnieki.

Nejauši izvēlētu 500 uzņēmumu (kur vidējā alga bijusi zemāka par 70% no vidējās algas attiecīgajā nozarē) nodokļu nomaksas analīze liecina, ka pērn tieši uz minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) ieviešanas laiku (jūlijs) vidējās algas diezgan ievērojami pieaugušas (mēneša laikā apmēram no 480 līdz 510 eiro, bet no maija līdz augustam - no 470 līdz gandrīz 520 eiro).

Vienlīdzības veicināšana jāskatās arī kopējā algu līmeņu kontekstā, uzskata A. Saulītis. Pētnieks piedāvā diferencētas minimālās algas risinājumu, kur minimālā alga saistīta ar darba ražīgumu un tiek noteikta katrā nozarē/profesijā atsevišķi. Šādi risinājumi tiekot izmantoti Bulgārijā un Ungārijā.

Pētījumā secināts, ka netaisnīguma izjūta Latvijas iedzīvotāju vidū ir pieaugusi. 2014. gadā kopumā 57% iedzīvotāju pilnībā (27%) vai drīzāk (30%) piekrita apgalvojumam, ka “Latvijas nodokļu sistēma ir netaisnīga”, taču 2020. gadā tādu jau bija 69% (36% - pilnībā piekrīt, 33% - drīzāk piekrīt). Gan netaisnīgumu, gan ēnu ekonomiku būtu iespējams mazināt ar mantojuma/dāvinājuma nodokļa ieviešanu (to iesaka arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija jeb OECD), uzskata A. Saulītis.

Uzņēmēji uzsver darbaspēka nodokļu mazināšanu un sīkbiznesam draudzīga režīma nepieciešamību

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) viceprezidente Elīna Rītiņa konferences pirmajā paneļdiskusijā uzsvēra, ka ēnu ekonomikas lielums saistāms ar to, ka arī darbaspēka nodokļi Latvijā ir lielākie Baltijas valstīs, un viens no ēnu ekonomikas mazināšanas veidiem varētu būt tieši šo nodokļu samazināšana, padarot Latvijas ekonomiku konkurētspējīgāku Baltijas kontekstā. Viņa arī apgalvoja, ka esot pāragri spriest par minimālo VSAOI ieviešanas efektu - tas šajā ēnu ekonomikas pētījumā vēl neparādoties. Finanšu ministra padomnieks budžeta jautājumos Ints Dālderis piebilda, ka “bezdarba sprādziens” pēc obligāto iemaksu ieviešanas tomēr nav noticis.

Cits finanšu ministra padomnieks Kaspars Čerņeckis savukārt norādīja, ka lielākais šķērslis esošā ēnu ekonomikas apkarošanas plāna izstrādē esot bijusi vājā sadarbība starp valsts pārvaldes iestādēm. “Neskatoties uz to, ka premjers bija izdevis rezolūciju iesaistīties visām iestādēm, beigās tikai Finanšu ministrija ar Valsts ieņēmumu dienestu bija ēnu ekonomikas mazinātāji, bet pārējie bija tikai novērotāji, kritizētāji un jautājumu uzdevēji. Tā nu plāns tapa tikai ar ministrijas un VID idejām,” atklāja K. Čerņeckis.

LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš uzsvēra, ka visstraujākais ēnu ekonomikas kritums (no 38,1% līdz 21,1% divu gadu laikā) Latvijā tika pieredzēts tieši laikposmā uzreiz pēc mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīma ieviešanas (2011. un 2012. gadā), daudzi tieši tolaik “vismaz kaut ko” sākuši maksāt. Patlaban sīkuzņēmējiem piemērota, atvieglota nodokļu režīma vairs neesot - MUN režīms palicis vairs tikai kā formāla, ne patiesi izdevīga opcija, bet patentmaksas var izmantot tikai dažu atsevišķu sociālo grupu pārstāvji. J. Endziņš pauda uzskatu, ka ēnu ekonomiku sīkbiznesā varētu mazināt tikai “piemērots, viegli administrējams, “paceļams” nodoklis”, un, kamēr tāda nebūs, tikmēr arī uzlabojumi ēnu ekonomikas jomā nav sagaidāmi. Turklāt saimnieciskās darbības ieņēmumu konta iecere arī aizvien nav realizēta. LTRK vadītājs gan atzina, ka sākotnēji iecerētā minimālo VSAOI regulējuma problēmas tomēr izdevies laikus novērst, un liela daļa nepilnu laiku strādājošo tomēr atraduši darbu pilna laika režīmā.

Iespējamos nemaksātājus var atklāt arī automatizēta datu analīze

BICEPS pētniece Anna Zasova konferencē iepazīstināja ar mašīnmācīšanās algoritmu izmantošanu aplokšņu algu maksātāju atklāšanā. Datorizēti analizējot VID informāciju par nodokļu auditiem un uzņēmumu finanšu rādītājiem, iespējams ar visai lielu varbūtību identificēt uzņēmumus, kuri izvairās no darbaspēka nodokļiem un maksā aplokšņu algas. Algoritms spēj pareizi klasificēt uzņēmumus 75% gadījumu, kas esot diezgan labs rezultāts. “Pat ja algoritms kļūdās, kļūda parasti ir klasificēt negodprātīgu uzņēmumu kā godprātīgu, tātad mūsu rezultāti ir diezgan konservatīvi,” informēja A. Zasova. Pētījumā secināts, ka godprātīgie uzņēmumi vidēji uzrāda lielāku apgrozījumu, kā arī lielākas algas nekā negodprātīgie. Vidējā peļņas norma godīgo un negodīgo uzņēmumu vidū pārāk neatšķiras, taču negodprātīgie uzņēmumi biežāk uzrāda ļoti zemu vai ļoti augstu peļņas normu. Kā uzrādījis precīzākais no algoritmiem (kopumā izmantoti četri algoritmi, kuru rezultāti gan krietni atšķiras), negodprātīgo uzņēmumu īpatsvars svārstās no 30 līdz 35%, turklāt visi algoritmi uzrādījuši, ka negodīgo uzņēmumu īpatsvars pēdējos gados mazliet samazinās. Nozaru griezumā pārliecinoši vislielākais negodīgo uzņēmumu īpatsvars bijis izmitināšanas/ēdināšanas nozarē, kur to ir teju 70%. Seko transporta nozare (nedaudz virs 40%), būvniecība (ap 30%). A. Zasova gan atzina, ka algoritma rezultāti nevarētu kalpot kā pierādījums tiesā. A. Saulītis ieteica, ka algoritmu nevajadzētu izmantot, lai kādu sodītu, bet lai informētu uzņēmējus par riskiem.

Arņa Saukas un SSE Riga profesora Tāļa Putniņa ikgadējā ēnu ekonomikas indeksa pētījums balstīts uz uzņēmēju intervijām. Lai iegūtu pētījuma datus, veikta kopumā 841 telefonintervija Latvijā, 501 - Lietuvā un 529 - Igaunijā.

Kā norādījuši pētījuma autori, jēdziens „ēnu ekonomika” tiek lietots, runājot par reģistrētu uzņēmumu ienākumiem no visām legāli saražotajām precēm un pakalpojumiem, kas tiek apzināti slēpti no valsts iestādēm. Indekss tiek publicēts kopš 2010. gada, lai nodrošinātu politikas veidotājus ar informāciju datos balstītu lēmu pieņemšanai, kā arī veicinātu dziļāku sabiedrības izpratni par uzņēmējdarbības procesiem Baltijas valstīs. Lai aprēķinātu ēnu ekonomikas lielumu procentos no IKP, indeksā ir iekļauti aprēķini par neuzrādītajiem biznesa ienākumiem, nereģistrētajiem vai slēptajiem darbiniekiem, kā arī aplokšņu algām.

Ēnu ekonomiku veidojošās komponentes 2021. gadā (%)