Žurnālā Bilance kopš pagājušā gada jūnija esat varējuši lasīt intervijas ar dažādu nozaru uzņēmējiem par to, kā tiem klājies Covid–19 pandēmijas laikā — kādas izmaiņas pandēmija nesusi viņu biznesa jomā, cik noderīgs bijis valsts atbalsts, kāda bijusi nodokļu izmaiņu ietekme. Pienācis laiks apkopot gan interviju ciklā, gan portāla BilancePLZ lasītāju aptaujā noskaidroto un uzdot jautājumus gan makroekonomikas ekspertiem, gan atbildīgajām valsts iestādēm, lai meklētu atbildi uz galveno jautājumu — kā Latvijas tautsaimniecība pārdzīvojusi šos divus pandēmijas gadus, un vai bija iespējams sasniegt labāku rezultātu?

Krīze “sita” atšķirīgi

Viena no lielākajām Covid–19 laika krīzes atšķirībām no iepriekšējās ekonomikas krīzes, ko izraisīja globālās finanšu sistēmas krahs 2008. gadā, ir tā, ka pandēmijas ietekme dažādās ekonomikas jomās ir bijusi ļoti atšķirīga un ne visās — negatīva. Daļā nozaru tā ir pat stimulējusi strauju apgrozījuma pieaugumu. 

Portāla BilancePLZ lasītāju aptaujā kopumā 39% respondentu atbildējuši, ka viņu uzņēmumā apgrozījums samazinājies (16,7% aptaujāto tas samazinājies ievērojami jeb kritums bijis lielāks nekā 30%, bet 22,2% samazinājies 30% robežās). Tikpat daudziem apgrozījums nav būtiski mainījies, savukārt piektdaļai tas ir palielinājies (gandrīz 6% — pat ievērojami palielinājies).

1. grafiks
Kā Covid–19 laikā mainījies jūsu uzņēmuma apgrozījums?

Kā uzskatāmākais pozitīvais piemērs, protams, jāmin attālinātā tirdzniecība, kur apgrozījuma dinamika bijusi uzskatāmā korelācijā ar valdības noteikto ierobežojumu ieviešanu un atcelšanu. “Pandēmija prasījusi visu ekonomikas dalībnieku, tostarp tirgotāju un patērētāju pielāgošanos. Uzņēmumi strauji veidoja vai attīstīja tirdzniecību tiešsaistē, kas gan līdzīgi maltīšu piegādei vedina aizdomāties par iespējām pakalpojumus sniegt ilgtspējīgā veidā, jo katrs pirkums nozīmē arī iepakojumu un pārvadājumu,” komentārā portālam BilancePLZ rakstīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste Daina Paula.

“Līdzīgi kā citās nozarēs, arī tirdzniecībā Covid–19 pandēmija ir būtiski mainījusi patēriņa struktūru un patērētāju paradums. Atsevišķi tirdzniecības nozares segmenti, piemēram, elektropreču tirdzniecība vai tirdzniecība internetā, šobrīd noteikti ir starp straujāk augošajām Latvijas ekonomikas nozarēm,” atzīmēja arī Citadeles bankas ekonomists Mārtiņš Āboliņš. 

Tiesa gan, lai arī attālinātās tirdzniecības jomā bija vērojami strauji uzrāvieni, tās īpatsvars kopējā tirdzniecībā vairumā preču grupu aizvien ir pārāk neliels, lai spētu kompensēt klātienes tirdzniecības kritumus. Žurnālam Bilance intervijā skaidroja būvmateriālu nama Kurši valdes loceklis Deniss Petrovs: “Interneta tirdzniecības apgrozījums pandēmijas laikā Kuršiem auga strauji — apmēram piecas reizes, tomēr tas tik un tā nav salīdzināms ar klātienes tirdzniecības apjomiem. Salīdzinājumam — mums ir 19 veikali, un interneta veikala mēneša apgrozījums sasniedza apmēram viena vidēja līmeņa mazumtirdzniecības veikala mēneša apgrozījumu.” 

Pat jomā, kur tirdzniecība notiek tikai internetā, izrādās, straujš apgrozījuma kāpums bijis tikai īslaicīgs un vēlāk tas atgriezies normālas biznesa standarta izaugsmes ietvaros. Pārtikas tirdzniecības platforma Svaigi.lv pandēmijas pašā sākumā piedzīvojusi tik strauju pieprasījuma kāpumu, ka pieņemts lēmums par paplašināšanos, pārejot uz jaunām telpām, pieņemot jaunus darbiniekus, taču jau pēc vairākiem mēnešiem nācies tos atkal atlaist un atgriezties sākotnējā birojā. “Vislielākais pasūtījumu skaits bija pirmajos četros mēnešos — no 2020. gada marta līdz jūnijam. Ar laiku cilvēki saprata, ka pārtikas deficīts neiestāsies, pārtika visu laiku būs pieejama. Jo vairāk cilvēki to aptvēra, jo vairāk izlīdzinājās pieprasījums, pamazām atgriežoties iepriekšējā līmenī,” intervijā Bilancei stāstīja Svaigi.lv īpašniece Elīna Novada.

Taču arī klātienes tirdzniecībai, par spīti periodiskajiem ierobežojumiem, kopumā nav klājies slikti. Lielā mērā preču tirdzniecību sekmējuši ierobežojumi pakalpojumu sektorā — kultūrā, izklaidē, ēdināšanā, tūrismā. Kā intervijā atklāja D. Petrovs, gan ierobežojumi pakalpojumu sfērās, gan dīkstāve un attālinātais darbs veicinājis cilvēku vēlmi ieguldīt laiku un naudu mājokļu remontos, kā rezultātā uzņēmumam 2020. gadā bija 6% apgrozījuma pieaugums, bet peļņa palielinājusies pat par 94,5%, sasniedzot visu laiku augstāko rādītāju. Tiesa gan, otrais ierobežojumu vilnis 2021. gada ziemā/pavasarī bijis krietni skarbāks. “Privātajiem klientiem, ņemot vērā tirdzniecības ierobežojumus, klātienē bija iespējams iegādāties tikai pirmās nepieciešamības preces, kas uzņēmumā veido niecīgu īpatsvaru no kopējā preču sortimenta, tādēļ mazumtirdzniecības sektorā gada pirmajā ceturksnī bija liels kritums,” atzina D. Petrovs. 

Stabilitāti un pat izaugsmi krīzes laikā piedzīvojušas nozares ar augstu pievienoto vērtību un eksporta potenciālu. Viena no tādām ir IT sektors. “Kopumā mūsu biznesa rādītāji palikuši apmēram tajā pašā līmenī kā iepriekš. Dažas apakšnozares pat piedzīvojušas strauju izaugsmi. Piemēram, liels pieprasījums šajā laikā radies pēc IT risinājumiem ražošanas sektoram, jo uzņēmumi cenšas digitalizēt procesus, robotizēt ražošanas līnijas, lai cilvēku iesaiste būtu minimāla. Tam ir nepieciešams programmnodrošinājums,” intervijā Bilancei atklāja SIA TietoEvry in Latvia vadītāja Valērija Vārna. 

Savukārt vienam no Latvijas eksporta flagmaņiem akciju sabiedrībai Latvijas Finieris grūtākais periods bijuši pirmie trīs pandēmijas mēneši (2020. gada marts — maijs), kad nācies cīnīties, lai noturētu un piesaistītu klientus, tai skaitā pazeminot produkcijas cenas. Taču 2021. gada otrajā pusē, līdz ar vispārējo cenu kāpumu kokmateriālu jomā, ieguvumu biznesā izjutis arī Latvijas Finieris. “Marts, aprīlis un maijs bija tie trīs mēneši, kad piedzīvojām vislielāko produkcijas noieta kritumu. Jau jūnijā ražošana atkal sāka atjaunoties, un vasaras otrajā pusē strādājām ar pilnu noslodzi. Mēs pat bijām gatavojušies vēl lielākai krīzes ietekmei,” intervijā stāstīja uzņēmuma padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. 

Pretēja situācija bija tūrisma biznesā, vienā no krīzes vissmagāk skartajām nozarēm. Tajā tieši 2020. gads pagāja salīdzinoši labi, jo paradoksālā kārtā pandēmijas ierobežojumi (tālākas ceļošanas aizliegumi) izlīdzsvaroja paši sevi — lai gan ierasto tūristu no tālākām valstīm (Vācija, Zviedrija u.c.) nebija, to kompensēja gan vietējie, kas netika uz ierastajiem galamērķiem Eiropā (vai tālāk), gan arī viesi no Lietuvas un Igaunijas. “Maijā pamazām sākās rezervāciju atsaukšana no ārzemju klientu puses, un jūnijā bija visnestabilākais brīdis, kad īsti nezinājām, kā tālāk rīkosimies. Taču jūlijā un augustā sāka ienākt daudz rezervāciju no vietējiem un jo īpaši no Lietuvas tūristiem. 2020. gadā kopumā apgrozījuma krituma nebija,” žurnāla Bilance intervijā stāstīja viesnīcas Roja vadītāja Zane Vaivode. 

Taču 2021. gads tūrismā izrādījās daudz drūmāks. “Šogad tie, kuri vēlas ceļot un ir vakcinēti, dodas uz ārzemēm, tāpēc vietējā piedāvājuma konkurētspēja ir krietni sarukusi. Īpaši tas jūtams pēc siltās sezonas beigām, kad vairs nav ērti ieturēt maltīti ārpus telpām, tāpat ļoti ierobežotas kļūst pasākumu organizēšanas iespējas. Protams, arī šogad ir daļa uzņēmumu, kam veicies ļoti labi, taču to ir daudz mazāk nekā pērn,” portālam BilancePLZ skaidroja Latvijas Lauku tūrisma asociācijas vadītāja Asnāte Ziemele. 

Vienus no skarbākajiem triecieniem piedzīvoja arī ēdināšanas pakalpojumu bizness, kam bija jāabsorbē ne tikai valsts noteikto ierobežojumu ietekme, bet arī attālinātā darba efekts un lejupslīde citās pakalpojumu nozarēs. “Ziedu laikos cilvēku šeit tiešām bija daudz — pusdienu laikā no pulksten divpadsmitiem līdz diviem paēdinājām vairākus simtus, ēdamzāle bija pārpildīta, un cilvēki vēl stāvēja rindā uz kāpnēm un gaidīja. Tagad apmeklētāju skaits vidēji ir apmēram puse no toreizējā,” atzina restorānu tīkla Osvalds Pupa menedžeris Valdis Ērglis. 

Pandēmijas laika ekonomiskās attīstības nevienādo iedabu uzsver arī ekonomisti, kuru novērojumi makrolīmenī apstiprina atsevišķu intervēto uzņēmēju sacīto.

“Dažādu nozaru dinamika šajā laikā bija krasi atšķirīga. Rūpniecība attīstījās ļoti sekmīgi. Pandēmija tai lielā mērā nāca par labu, jo pulcēšanās ierobežojumi mazināja iespējas tērēt naudu pakalpojumiem, to novirzot uz preču sektoriem. Ilgstoša uzturēšanās mājās mudināja ieguldīt to uzlabošanā. Ne velti mēbeļu ražošana Latvijā pērn auga par 24,3%. Diezgan labvēlīgs šis laiks bija arī biznesa un IT pakalpojumu eksportam, tie pērn auga attiecīgi par 23% un 13%. Taču vairākām nozarēm klājās bēdīgi. Viesnīcu un restorānu darbības apjoms pērn bija vien apmēram puse no 2019. gada līmeņa. Tā no pirmspandēmijas līmeņa atpaliek arī atpūtas un izklaides nozare,” situāciju žurnālam Bilance analizē Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists.

“Ļoti spilgta vīrusa krīzes iezīme ir tās atšķirīgā ietekme uz dažādām tautsaimniecības jomām un sabiedrības grupām. Tūrisma, ceļošanas, viesmīlības, atpūtas un izklaides pakalpojumu nozares, arī mazumtirdzniecība visvairāk cieta ceļošanas ierobežojumu un sociālās distancēšanās prasību un, it īpaši pandēmijas sākumā, arī sabiedrības piesardzības dēļ. Tajā pašā laikā pandēmijas krīze bija daudz saudzīgāka pret vai pat radīja jaunas iespējas ražojošajām nozarēm, valsts sektoram un tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā kurjeru pārvadājumi un IT tehnoloģijas, kā arī šajās nozarēs strādājošajiem,” akcentē Swedbank Latvia galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja Agnese Buceniece. 

Ierobežojumi — kurus ietekmēja, kurus ne 

Apgrozījuma izmaiņas galvenais ietekmējošais faktors pandēmijas laikā bija valsts noteiktie uzņēmējdarbības ierobežojumi. Dažādās jomās tie bija ļoti atšķirīgi — no pilnīgas nozares aizvēršanas līdz nekādai ietekmei, piemēram, ražošanas/eksporta jomās. Vienlaikus arī uzņēmumu spēja šos ierobežojumus pārdzīvot bija atkarīga no paša biznesa klientu bāzes, atrašanās vietas. 

Piemēram, viesnīcai Roja ierobežojumi 2021. gada ziemas sezonā nozīmēja, ka “restorāns bija jāslēdz pilnībā”, taču restorānu tīklā Osvalds Pupa izdevies noturēt visus restorānus atvērtus. Pat tad, kad tika aizliegts uz vietas ēst vispār, apgrozījums vairs pārāk neesot krities: “Laikam izglāba tas, ka tobrīd vairs nebija krīzes sākums, cilvēki jau bija pieraduši pie jaunām situācijām un adaptējās arī šajā gadījumā — labi, ja reiz tagad jāņem ēdiens līdzi, tad ņemsim līdzi. Apgrozījumu tas šajā gadījumā īpaši nesamazināja — ja nu vienīgi pirms tam nāca ēst, piemēram, pieci kolēģi no vienas darbavietas, tagad atnāca viens un aiznesa piecus iepakojumus ar ēdienu visiem.”

Kultūras nozarē ierobežojumi nozīmējuši pasākumu pārprodukciju tajos brīžos (pārsvarā vasaras sezonā), kad “groži” palaisti brīvāk. “Visiem kultūras pasākumu organizatoriem nemitīgi pakausī sēž sajūta — kas būs pēc nedēļas vai mēneša, kādi ierobežojumi atkal stāsies spēkā? Tas liek izlikt visu, ko vien iespējams, kamēr to var darīt. Kopumā piedāvājums krietni pārsniedz pieprasījumu, tāpēc, kā dzirdu no kolēģiem, daudzi pasākumi tiek atcelti,” intervijā Bilancei stāstīja Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova.

2. grafiks
Kādu ietekmi uz jūsu uzņēmuma biznesu Covid–19 pandēmijas laikā atstāja valsts noteiktie uzņēmējdarbības ierobežojumi?

Portāla BilancePLZ aptaujā lielākā daļa — 55,6 % — aptaujāto gan norādīja, ka valsts noteiktajiem ierobežojumiem bijusi maza vai nekāda ietekme uz biznesu. Mazliet vairāk nekā ceturtā daļa (27,8%) ierobežojumus atzīmējusi kā būtiski negatīvu faktoru, bet 16,7% ierobežojumu ietekmi grūti novērtēt.

Vienlaikus ierobežojumus kopumā kā pārāk stingrus vērtē tieši puse respondentu, savukārt kā pārāk vājus — 11%, bet par samērīgiem tos uzskata 39%.

Ko līdzējis miljards valsts atbalsta pasākumos?

Ierobežojumu radītais negatīvais efekts bija jākompensē valsts piedāvātajiem atbalsta mehānismiem. Kā liecina Ekonomikas ministrijas sniegtā informācija žurnālam Bilance, ministrijas izveidotajos lielākajos atbalsta pasākumos iztērēts miljards eiro. Līdz 2022. gada 15. februārim algu subsīdijās un dīkstāves atbalstā kopumā izmaksāts 214,1 miljons eiro, apgrozāmo līdzekļu plūsmas krituma kompensēšanai — 566,1 miljons eiro, bet apgrozāmo līdzekļu aizdevumos — 105,8 miljoni eiro. 

Visi Bilances intervētie uzņēmēji, kas atbalsta instrumentus izmantojuši, tos novērtē kopumā atzinīgi. 

“Šo (ierobežojumu) laiku palīdzēja pārdzīvot valdības atbalsts, jo liela daļa darbinieku atradās dīkstāvē un saņēma pabalstu no valsts. Cilvēki, kas aizgāja dīkstāvē, uz rokas saņēma būtībā to pašu, ko būtu saņēmuši, strādājot veikalā. Tas mūsu uzņēmumam bija ļoti labs atspaids pandēmijas otrajā vilnī. Faktiski tas kompensēja mazumtirdzniecības ierobežojumu radītos zaudējumus,” atzina Kuršu valdes loceklis D. Petrovs.

“Pagājušā gada vasarā caur Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru sākās pieteikšanās uz grantu izdevumu segšanai, kas bija paredzēts tieši viesnīcām un viesu namiem. Bijām ļoti pateicīgi, ka varējām šādu palīdzību saņemt. Savukārt decembrī sākās iespēja pieteikties apgrozāmo līdzekļu grantam, un arī šo iespēju mēs izmantojām,” stāstīja Z. Vaivode, piebilstot, ka arī citi nozares uzņēmēji sakot “lielu paldies par to, ka šāds atbalsts bija. Tas tiešām bija milzīgs atspaids un mazināja aizvainojuma sajūtu par to, ka tavs bizness ir ierobežots vai apturēts. Tie, kuri bija atraduši godprātīgu līdzsvaru starp biznesu kā peļņas gūšanu un nodokļu maksāšanu, kvalificējās atbalstam un to saņēma.” 

“Pamatā izmantojām divus atbalsta pasākumus — dīkstāves pabalstu izmaksu darbiniekiem un grantu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai. Dīkstāves pabalstus mums nācās izmantot tad, kad tika pilnībā aizvērta iespēja ēšanai uz vietas. Tas automātiski nozīmēja, ka vairs nav nepieciešama trauku mazgāšana, tāpat arī viesmīļiem vairs nebija, ko darīt, jo zālē vairs nebija klientu, ko apkalpot,” sacīja Osvalda Pupas menedžeris V. Ērglis, kopumā valsts atbalstu vērtējot kā tādu, kas spējis kompensēt ierobežojumu radītos zaudējumus, tiesa gan, piebilstot: “Nekad jau nevar zināt, kā mēs būtu attīstījušies, ja šīs pandēmijas situācijas nebūtu bijis.”

“Pagājušogad mums palīdzēja valsts piešķirtais papildu finansējums kultūras projektiem, kā arī atbalsts organizāciju ilgtspējai — šī mērķprogramma bija veidota privātiem uzņēmumiem un nevalstiskajam sektoram, lai kompensētu ienākumu kritumu. Liels paldies Kultūrkapitāla fondam, kas ļoti aktīvi iesaistījās kultūras nozares specifisko vajadzību apzināšanā un uzņēmās šī atbalsta organizēšanu, kas nav fonda ierastā funkcija. Tas bija ļoti svētīgi un nāca par labu visai nozarei. 

Rudenī kļuva pieejama atbalsta programma nākotnes kultūras piedāvājuma veidošanai, kas bija īpaši veidota Covid–19 seku mazināšanai, lai kultūras nozare neaizietu dīkstāvē, bet turpinātu darboties,” stāstīja Ģertrūdes ielas teātra producente M. Pavlova. 

Portāla BilancePLZ lasītāju aptaujā par pārliecinoši visnoderīgāko valsts atbalsta instrumentu tika atzīti apgrozāmo līdzekļu granti — tos kā visvērtīgāko norādījuši gandrīz 40% respondentu. Vēl 17% visvairāk noderējušas algu subsīdijas, tikpat lielam īpatsvaram arī nodokļu nomaksas termiņu pagarinājumi, bet 13% kā visnoderīgāko atzīmējuši dīkstāves pabalstus. Interesanti, ka atbildes uz jautājumu “Vai kopumā valsts atbalsts spēja kompensēt zaudējumus, ko jūsu uzņēmumam radīja valsts noteiktie uzņēmējdarbības ierobežojumi?” gan dalījušās tieši uz pusēm — 50% saka, ka “jā”, bet otra puse atbild noliedzoši. 

Makroekonomikas eksperti norāda, ka valsts atbalsta pasākumi bija izšķirošais faktors, kas šajā gadījumā krīzei neļāva izvērsties daudz dziļākai un kaut attāli līdzināties drūmajai 2009./2010. gada ekonomiskajai situācijai. 

“Valsts atbalsta pasākumi pandēmijas laikā spēlēja ļoti svarīgu lomu. Tie nevarēja novērst ierobežojumu radīto tiešo kaitējumu, piemēram, tie nevarēja radīt apgrozījumu slēgtā restorānā. Taču tie mazināja nelabvēlīgo ietekmi uz mājsaimniecību ienākumiem un uzņēmumu maksātspēju, tādējādi mazinot netiešos efektus. Ja nebūtu atbalsta, tad cietušo nozaru darbinieki daudz krasāk samazinātu patēriņu, līdz ar to zaudētu ienākumus arī citās nozarēs strādājošie, kuri arī savukārt samazinātu patēriņu utt. — ekonomika aizietu lejupejošā depresijas spirālē. Valsts atbalsts “pārcirta” šo spirāli. Pateicoties tam, krīze lielākajās nozarēs — rūpniecībā, mazumtirdzniecībā — bija ļoti īsa,” skaidro P. Strautiņš.

Līdzīgu skatījumu pauž arī A. Buceniece: “Šī tautsaimniecības krīze izcēlās ar to, ka tā bija ļoti īslaicīga. Tiklīdz ierobežojumi tika mīkstināti, ekonomika strauji atguvās. Turklāt, neskatoties uz to, ka katrs nākamais vīrusa uzliesmojums bija nopietnāks un nāca ar arvien stingrākiem mobilitātes un pulcēšanās ierobežojumiem, ietekme uz kopējo ekonomikas aktivitāti bija ievērojami mazāka. Te svarīga loma bija valsts atbalstam, sabiedrības un biznesa spējai pielāgoties jaunajiem apstākļiem un vēlāk arī vakcīnu pieejamībai. Jau 2021. gada otrajā ceturksnī Latvijas ekonomika bija pārsniegusi līmeni, kāds bija pirms pandēmijas.”

Savukārt D. Paula izceļ valsts atbalsta mehānismu pozitīvo ietekmi uz iedzīvotāju nodarbinātības saglabāšanu, novēršot strauju bezdarba pieaugumu: “Valdības atbalsts pandēmijas situācijā palīdzēja bezdarba kāpumu noturēt šaurā amplitūdā, kā arī veicināja tautsaimniecības drīzu un strauju atlabšanu, tostarp bezdarba sarukumu. Atskatoties uz globālās finanšu krīzes laiku, atlabšana pēc būtiskās ekonomiskās lejupslīdes bija ļoti lēna, savukārt bezdarbs svārstījās augstā līmenī vai dažās valstīs pat turpināja palielināties vēl vairākus gadus. Tikmēr šobrīd, lai gan Covid–19 nav izzudis un daudzviet tā ierobežošanai vēl ir spēkā dažādi piesardzības pasākumi, sezonāli izlīdzinātais bezdarba līmenis visās ES valstīs jau sācis samazināties. Tostarp Latvijā bezdarbs mazinājies pat nedaudz vairāk nekā ES valstīs vidēji un tuvojas līmenim, kāds bija pirms pandēmijas (2021. gada nogalē sasniedzot aptuveni 7,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem).” 

Bezdarba masveida pieauguma novēršanu kā būtiskāko valsts atbalsta programmas rezultātu uzsver arī Ekonomikas ministrija: “Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecināja, ka potenciālais bezdarbnieku skaits būtu vismaz divas reizes lielāks, ja nebūtu pieejams valsts atbalsts Covid–19 krīzes pārvarēšanai.”

Vai atbalsta sniegšanu varēja organizēt labāk?

Iepriekšminētais tomēr nenozīmē, ka ar valsts atbalsta instrumentu sistēmu viss bijis vislabākajā kārtībā. Uzņēmēji, grāmatveži, ekonomikas analītiķi neslēpj arī kritiku, norādot uz to, kas varēja tikt izdarīts labāk. 

Viens no pārmetumiem — reizēm atbalsta pasākumi nākuši ar novēlošanos, pēc kārtējo ierobežojumu ieviešanas turot uzņēmējus pārāk ilgā neziņā, kādi kompensējošie rīki tam sekos. Osvalds Pupa (un citi ēdināšanas uzņēmumi, daļai no kuriem šī iemesla dēļ nācās pat ēstuves slēgt) šādu neziņu piedzīvoja tieši Bilances intervijas brīdī, kad aktuāli bija 2021. gada rudenī ieviestie skarbākie ierobežojumi. “Tagad visi ietaupījumi ir iztērēti. Pēdējā lokdauna periodā mums nācās aizsūtīt dīkstāvē divus cilvēkus. Grāmatvede informēja, ka pagaidām aizvien nav skaidrības par atbalstu šajā ziņā. Šobrīd mums būtu nepieciešami gan dīkstāves pabalsti, gan apgrozāmo līdzekļu grants,” apliecināja V. Ērglis. Jāpiebilst, ka dīkstāves pabalstus krīzes trešajā vilnī valsts tā arī vairs nepiešķīra. 

BilancePLZ lasītāji tieši uzņēmējdarbības atbalsta piešķiršanas ātrumu novērtēja visai kritiski. Augstāko atzīmi — 5 balles — procesa operativitātei nepiešķīra neviens no aptaujas dalībniekiem, 4 balles deva apmēram katrs ceturtais jeb gandrīz 28%. Ar viduvēju atzīmi jeb 3 no 5 atbalsta piešķiršanas ātrumu novērtēja trešā daļa respondentu, bet visi pārējie — 39% piešķīra tikai 1 vai 2 balles.

3. grafiks
Kā vērtējat uzņēmējdarbības atbalsta instrumentu piešķiršanas ātrumu (vai atbalstu bija iespējams saņemt laikus, lai uzņēmumam neiestātos negatīvas sekas)?

Gan Ekonomikas ministrija, gan Valsts ieņēmumu dienests (VID) noraida pārmetumus par kavēšanos, pastāvot uz to, ka atbalsta instrumenti sniegti iespējami ātri un operatīvi un vienīgais kavēšanās iemesls bija ārējs — nepieciešamība sagaidīt Eiropas Komisijas akceptu. 

“VID iesniegumus sāka pieņemt pirms Eiropas Komisijas lēmuma pieņemšanas, tādējādi nodrošinot operatīvu sagatavošanos un pieteikumu izvērtēšanu pēc būtības jau pirms EK lēmuma saņemšanas, un līdz ar EK lēmuma saņemšanu par atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu tika pieņemti lēmumi par atbalsta izmaksām. Lai nodrošinātu savlaicīgu informācijas apriti un pēc iespējas kvalitatīvāku pieteikumu saņemšanu, VID un LIAA pirms pieteikumu pieņemšanas organizēja seminārus par atbalsta nosacījumiem un pieteikuma sagatavošanu, kā arī sniedza konsultācijas par pieteikumu sagatavošanu,” atbildē žurnālam Bilance raksta Ekonomikas ministrija. 

Arī VID norāda uz EK saskaņošanas procedūru, kā arī uz to, ka ne visu uzņēmumu sagatavotie iesniegumi bijuši pietiekami kvalitatīvi: “Pirmajā un otrajā atbalsta periodā atbalsts vairumā gadījumu tika saņemts ātrāk par valdības noteikto termiņu.

Savukārt trešā atbalsta perioda gadījumā Eiropas Komisijas saskaņojumu grantam apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanas programmai Latvija saņēma vien 2021. gada 16. decembrī. Tāpat daļā iesniegumu ir konstatētas nepilnības, kas VID prasa papildu laiku iesniegtās informācijas padziļinātai pārbaudei, tāpēc iesnieguma izskatīšanas gala termiņš tika pagarināts līdz 2022. gada 31. janvārim. Jāuzsver, ka tas gan nenozīmē, ka pilnīgi visi pretendenti saņēma naudu tikai janvārī, un atbalsta izmaksas notika nepārtraukti.” 

Vēl viena publiskajā telpā izskanējusī kritika saistīta ar to, ka nepietiekami ietverošu kritēriju dēļ atbalsta pasākumiem ne vienmēr kvalificējās atsevišķi uzņēmumi, kam pēc būtības šo atbalstu vajadzēja saņemt. Uz vienu šādu specifisku situāciju Bilancei norādīja arī Z. Vaivode: “Bija kāda grupa, par kuru bija aizmirsts un kas nesaņēma neko. Pastāvēja nosacījums, ka, lai kvalificētos apgrozāmo līdzekļu grantam, vidēji mēnesī jābūt samaksātiem nodokļiem vismaz 200 eiro apmērā. Taču zemnieku saimniecības reizēm vada pensionāri, kuru pamata ienākums ir pensija, bet pankūku cepšana un izmitināšana vienā istabiņā ir drīzāk sirdslieta, vēlme satikt cilvēkus. Neviens nekad šiem cilvēkiem nav teicis, ka viņiem ir pašiem sev oficiāli jāizmaksā alga, par kuru jānomaksā nodokļi.” 

Gan uz atbalsta piešķiršanas ātrumu, gan uz problēmu, kad atbalsta kritēriju sietam nepelnīti “izkrīt cauri” kāda daļa uzņēmumu, norādījuši arī ekonomisti. “Valsts atbalsts noteikti varēja būt savlaicīgāks, un, iespējams, ne visi uzņēmumi ir saņēmuši pietiekamu palīdzību, jo mazajā un vidējā biznesā ir daudz unikālu situāciju un ne visas likumdevējam ir iespējas paredzēt,” komentārā portālam BilancePLZ vērtēja M. Āboliņš. 

Portāla BilancePLZ lasītāju viedoklis par atbalsta piešķiršanas kritērijiem un birokrātisko procedūru tomēr ir pozitīvāks nekā viedoklis par atbalsta saņemšanas ātrumu. Atbalsta piešķiršanas kārtību 5,6% respondentu novērtējuši ar augstāko atzīmi (5), trešā daļa — ar 4 ballēm un vēl 44% piešķīruši vidēju vērtējumu jeb 3 no 5. Neapmierinošu vērtējumu (1 un 2) šajā gadījumā devuši tikai 16% aptaujāto.

Arī atbalsta piešķiršanas aptveramībā ne EM, ne VID būtiskas problēmas nesaskata. VID kā procesa administratora atbilde ir lakoniska: “No tiem uzņēmumiem, kuri pieteicās kādam no atbalsta veidiem un atbilda visiem MK noteiktajiem nosacījumiem, visi arī saņēma atbalstu. Vienīgie kritēriji, atbilstoši kuriem VID ir izvērtējis pieteikumus, ir MK noteiktie.” 

Savukārt EM norāda, ka MK noteiktie kritēriji bijuši “samērīgi” un kalpojuši programmas mērķim “nodrošināt iespējami plašāku atbalstu.” Tāpat EM esot pastāvīgi izvērtējusi uzņēmēju iesniegtos priekšlikumus un konstatētos trūkumus atbalsta piemērošanā, kā arī virzījusi izskatīšanai priekšlikumus procesa uzlabošanai premjera izveidotajā Krīzes vadības grupā (tātad — trūkumi tomēr tiek atzīti). “Ieņēmumu/apgrozījuma samazinājums par 20% ir samērīgs, jo visa tautsaimniecība piedzīvoja lejupslīdi, vēl jo vairāk nozares, kuras vistiešākā veidā tika ierobežotas, piedzīvoja daudz straujāku ieņēmumu/apgrozījuma samazinājumu. Vienlaikus jāņem vērā, ka atbalsti no 2021. gada oktobra tika paredzēti tikai nozarēm, kuras ir ierobežotas to saimnieciskajā darbībā atbilstoši valstī noteiktajiem epidemioloģiskajiem pasākumiem,” atbalsta piešķiršanas kritērijus aizstāv EM.

Interesants ir vēl kāds uzņēmēju novērojums, proti, ne vienmēr valsts sniegtais atbalsts spēlējis konstruktīvu lomu. Piemēram, dīkstāves pabalsti 500 eiro apmērā lauku reģionos daļu darbinieku demotivējusi darbam. “Diezgan daudzi bija negodprātīgi, izmantojot šo situāciju, — atnāca mazliet pastrādāt, tad paprasīja atvaļinājumu un turpināja saņemt pabalstu… 500 eiro pabalsta saņemšana par nekā nedarīšanu daļu cilvēku nemotivēja atgriezties darbā,” stāstīja A. Ziemele. 

Vēl viens izskanējušais pārmetums valsts atbalsta piešķiršanas procesam ir aizdomas par līdzekļu nelietderīgu izlietojumu, atsevišķos gadījumos piešķirot tos pārāk dāsni — tai skaitā tādiem uzņēmumiem, kuriem pēc atbalsta neesot bijusi nepieciešamība. Interesanti, ka visbiežāk šajā kontekstā tiek minētas nozares, kas parasti tiek asociētas arī ar spēcīgu politisko lobiju, piemēram, lauksaimniecība un būvniecība. Interesanti ir kādas portāla BilancePLZ lasītājas vērojumi, kurus tā paudusi aptaujas komentāros: “Lielajiem lauksaimniekiem, kuri no pamatdarbības jau tā gūst izcilu peļņu, vēl tika piešķirti ievērojami atbalsti. Mazumtirdzniecības uzņēmumu ķēdes, kuras strādā ar lielu uzcenojumu un jau tāpat gūst ļoti labu peļņu, arī saņēma atbalstus. Mazie celtnieki, kuri nekad nesezonā neguva ieņēmumus, uz valsts rēķina varēja jauki pārlaist ziemu. Tie nav absurdi apgalvojumi, bet iegūti, pateicoties auditora profesijai.” 

Savukārt Z. Vaivode intervijā izteica aizdomas par gadījumiem, kad valsts atbalsts varētu būt ticis izkrāpts: “Dzirdēts par gadījumiem, kad no valsts saņemtas neizskaidrojami lielas atbalsta summas. Viens otrs pat esot mākslīgi samazinājis savu apgrozījumu, lai tiktu pie atbalsta.”

EM atbilde uz vispārējiem pārmetumiem par iespējami pārāk dāsnu atbalstu atsevišķos gadījumos saista šīs situācijas ar lielajiem nodokļu maksātājiem: “Atbalsta apmēri jau no sākuma ir skatīti ar uzņēmuma nomaksātajiem darbaspēka nodokļiem, līdz ar to secinājums, ka atbalsts nav pienācies noteiktā apmērā, ir subjektīvs. Jāņem vērā, ka šis jautājums ir arī ciešā sasaistē ar valsts budžeta kapacitāti un ES līmeņa regulējuma iespējām un noteiktajiem sliekšņiem.” 

Pamata skaidrojums, kāpēc krīzes pirmajā etapā, iespējams, kāds varēja saņemt arī neadekvāti lielu atbalstu, esot saistāms ar vēlēšanos sniegt iespējami ātru un visaptverošu atbalstu situācijā, kad vēl nebijis iespējams skaidri novērtēt, tieši kam un cik liels atbalsts pienākas, izrietot no valdības noteiktajiem ierobežojumiem. Vēlāk tas ticis novērsts, un 2021. gadā atbalsts jau sniegts mērķtiecīgāk. “2020. gadā ar Covid–19 izplatību saistītie jautājumi nebija viennozīmīgi skaidri un bija jārīkojas ātri, lai nodrošinātu kompensācijas mehānismu no valsts, ja valstī tiktu noteikti ierobežojumi, īpaši situācijai ieilgstot. Par ko liecināja arī Latvijas Bankas rosinājums, ka ir jānodrošina atbildīga risku sadale starp valsti un privāto sektoru, tāpat tika secināts, ka atsevišķās nozarēs ierobežojumi var būt krietni ilgāk par pāris ceturkšņiem vai pieprasījuma kritums var izrādīties pastāvīgs patērētāju uzvedības pārmaiņu dēļ un krīzes risinājumiem jābūt plašas sabiedrības interesēs, tiem jāsniedz pēc iespējas lielāks labums sabiedrībai kopumā, nevis kādai mazai sabiedrības grupai.

Laikam ejot, tautsaimniecības dati sāka uzrādīt tendences, kā un cik lielā apmērā Covid–19 ierobežojumi regulē saimnieciskās darbības aktivitāti. Attiecīgi no 2021. gada 6. aprīļa, kad tika atcelta ārkārtējā situācija, atbalsta instrumenti tika veidoti striktā sasaistē ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem atbilstoši MK rīkojumam Nr. 720. Respektīvi, ja tajā bija noteikti tieši nozaru ierobežojumi to saimnieciskajā darbībā, kas paredzēja aizliegumu strādāt, attiecīgi šīm nozarēm tika paredzēts arī valsts atbalsts. Vienlaikus atbalsts netika paredzēts uzņēmumiem, kam ir sezonāls raksturs,” skaidro EM.

Ar šo skaidrojumu nelielā pretrunā gan nonāk ekonomistes A. Bucenieces secinājumi, ka tieši 2021. gadā atbalsts, iespējams, bijis pārāk dāsns: “Salīdzinot ar Baltijas kaimiņiem, Latvijas valdība 2020. gadā sniedza mazāku atbalstu ekonomikai. Tomēr 2021. gadā, kad igauņi un lietuvieši būtiski samazināja Covid–19 krīzes atbalsta pasākumus, Latvijā tie tikai pieauga. No vienas puses, tas ir likumsakarīgi, jo Latvijas ekonomikā bija vairāk ierobežojumu, līdz ar to lielāka nepieciešamība pēc kompensējošiem pasākumiem. Tomēr, no otras puses, izskatās, ka valdība krīzes pirmsākumos bija daudz konservatīvāka par kaimiņiem un, iespējams, nokavēja ar atbalstu. Savukārt vēlāk sabiedrības spiediena un tuvojošos vēlēšanu noskaņās kļuva pārlieku dāsna. Atbalsta pasākumi noteikti varēja būt daudz efektīvāki un mērķētāki. Neapšaubāmi kļūdas tika pieļautas, un Latvija šajā ziņā noteikti nebija unikāla, galu galā šī visiem bija jauna pieredze.”

Nodokļu reforma — vai bija īstais brīdis?

Kā zināms, 2021. gada vidū Latvijā notika arī pietiekami būtiskas pārmaiņas nodokļu jomā — pirmkārt, minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešana, kā arī autoratlīdzību reforma. Tieši šo kā neadekvātu soli krīzes brīdī uzsvēruši vairāki portāla BilancePLZ lasītāju aptaujas respondenti. “Lojāla nodokļu politika”, “nodokļu atvieglojumi, nevis — tieši pretēji — palielināts nodokļu slogs” bija vairākas no atbildēm, kas tika iesūtītas uz jautājumu: “Kāda veida uzņēmējdarbības atbalsta instrumentu pietrūka Covid–19 krīzes laikā?” Gandrīz puse jeb 44,4% no aptaujas dalībniekiem atzina, ka minimālo sociālo iemaksu ieviešana negatīvi ietekmējusi viņu uzņēmumu darbību. 

4. grafiks
Kā vērtējat uzņēmējdarbības atbalsta instrumentu piešķiršanas kārtību (cik daudz vai maz pūļu prasīja birokrātiskais process atbalsta saņemšanai, cik izpildāmi bija kvalifikācijas kritēriji)?

Arī vairāki no Bilances slejās intervētajiem uzņēmējiem minimālo iemaksu nodokļu reformu minēja kā problēmu. 

Z. Vaivode pauda bažas par nepilna laika strādājošajiem darbiniekiem, kas ēdināšanas jomā objektīvu iemeslu dēļ ir bieža parādība. “Minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešana mūs skar ļoti tieši. Arī šobrīd daudzi darbinieki strādā nepilnu laiku. Kāpēc tas tā notiek? Šis ir ļoti spraigs, morāli saspringts darbs. Jaunieši nereti nevar izturēt astoņu stundu darba dienu — ne tik daudz fiziski, cik emocionāli. Drīzumā, beidzoties vasaras sezonai, turklāt neskaidrības situācijā par nākotni, mums faktiski vajadzēs izbeigt darba attiecības ar darbiniekiem, jo ir skaidrs, ka viņi vairs nevarēs strādāt nepilnu darba laiku kā līdz šim,” pērnvasar sacīja Z. Vaivode. 

Vēl skarbāk izteicās A. Ziemele: “Mūs tas skar ļoti sāpīgi, īpaši šobrīd, kad klientu ir ļoti maz un nepilnais darba laiks ir vienīgā iespēja paturēt darbiniekus darbā. Ja pavārs, trauku mazgātāja, apkopēja strādā tikai nedēļas nogalēs, tad nav iespējams nodrošināt minimālo sociālo iemaksu apjomu. Būtībā uzņēmēji ir spiesti oficiāli atlaist darbiniekus un aiziet ēnu ekonomikas zonā, maksājot atlīdzību skaidrā naudā. Tur nav ko slēpt — šīs nodokļa izmaiņas ir spēcīgs grūdiens nelegālās nodarbinātības virzienā.” 

Asociācija esot vērsusies pie valdības ar konkrētiem ierosinājumiem — ieviest sistēmu ar čeku grāmatiņām, kur katra lapa ir, piemēram, 5 eiro vērtībā, tādējādi samaksājot par konkrēta darbinieka vienu nostrādāto dienu, vai ieviest lauku tūrismā “dzīvesstila uzņēmuma” jēdzienu un tam piemērotu, atvieglotu nodokļu režīmu, taču šie ierosinājumi neesot raduši atsaucību.

U. Biķis, lai gan kopumā sociālo iemaksu reformu atbalsta, tomēr norādīja uz to, ka sociālās apdrošināšanas sistēmā ir cita fundamentāla problēma. “Apdrošināšanas iemaksu sistēma Latvijā cilvēkiem nav saprotama, jo tur ir gan personificējami instrumenti, gan solidaritātes instrumenti. Iespējams, diskusiju ceļā būtu jānonāk pie lēmuma, ka lielāka daļa sociālo iemaksu jānovirza personificētajos instrumentos, piemēram, attīstot veselības apdrošināšanu kā Igaunijā, kur, ja nemaldos, ir tikai trīs apdrošināšanas instrumenti — pensijas, bezdarbs un veselības apdrošināšana. Tas cilvēkiem rada skaidru un saprotamu priekšstatu par to, kur nonāk viņu sociālās iemaksas,” uzsvēra Latvijas Finiera padomes priekšsēdētājs. 

Savukārt M. Pavlova akcentēja sociālo iemaksu reformas ļoti neskaidro, niansēs dažādi interpretējamo regulējumu: “Par minimālajām sociālajām iemaksām pat nozares speciālistu viedokļi atšķiras. Turklāt kolēģi no Radošo savienību padomes bija vaicājuši Valsts ieņēmumu dienestam un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai un arī saņēmuši atšķirīgas atbildes… Tas ir pats sliktākais — ja mēs, kas ar šīm lietām ikdienā saskaramies krietni vairāk, nesaprotam un pat VID un VSAA ir dažādos ieskatos, tad ko saprast tam cilvēkam, kam šie nodokļi jāmaksā? Šī nodokļu reforma neko nav padarījusi skaidrāku, tieši pretēji.” M. Pavlova arī atklāja, ka jau 2021. gada otrā pusgada pirmajos mēnešos nodokļu izmaiņas autoratlīdzību saņēmējiem radījušas “ienākumu kritumu apmēram desmit līdz piecpadsmit procentu apmērā”.

Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieks nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos Ilmārs Šņucins pastāv uz to, ka sociālo iemaksu sistēmas reforma krīzes laikā bija pareizs solis un nekādas īpaši negatīvas sekas tas neesot radījis. “Minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieviešana lielā mērā izrietēja tieši no problēmas reālas apzināšanas pandēmijas laikā. Attiecīgi 2020. gada beigās tika izstrādāta un pieņemta pakete ar izmaiņām, kas ietvēra gan izmaiņas vairākos alternatīvos nodokļu režīmos, gan arī, kas jāuzsver, darbaspēka nodokļu samazinājumu strādājošiem nodokļu pamatrežīmā. (..) Analīze par sociālo iemaksu reformu pirmajā tās darbības ceturksnī liecina, ka lielākās bažas, kas bija izteiktas saistībā ar šo regulējumu, nav piepildījušās. Darba tirgus turpināja pozitīvu attīstību, bezdarbs samazinājās,” žurnālam Bilance atbildēja I. Šņucins. 

Savukārt ekonomikas eksperti pērnā gada sociālo iemaksu izmaiņu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību pārāk nevēlas komentēt. Iespējams, tāpēc, ka makroekonomikas statistikā pagaidām vēl trūkst datu tās objektīvam izvērtējumam. Aicināti skaidrot reformas ietekmi, ekonomisti izvēlas fokusēt uzmanību tikai uz atsevišķiem pozitīvajiem elementiem — sociālo iemaksu likmes samazināšanu un neapliekamā minimuma paaugstināšanu, kas stāsies spēkā šogad. 

“Pērn tika samazināta sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa. Nebija gaidāms, ka tas pandēmijas apstākļos darbotos kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks. Tomēr tas noteikti bija atspaids, īpaši zemo ienākumu saņēmējiem, jo sociālo nodokli algai aprēķina pirms visiem atbrīvojumiem, tādējādi likmes samazināšana “uz rokas” atstāja nedaudz vairāk ienākumu,” norāda D. Paula. 

“Pērn apstiprinātās nodokļu reformas galvenais efekts būs patērētāju rīcībā paliekošās naudas summas palielināšana, ceļot IIN neapliekamo minimumu. Tās ietekme uz ekonomiku būs jūtama šogad (lielākā daļa samazinājuma stājas spēkā no 1. jūlija) un turpmākajos gados,” savukārt izceļ P. Strautiņš.

Kā izskatāmies Baltijas un Eiropas ekonomikas kontekstā?

Apkopojot ekonomistu vērtējumus par kopējo Latvijas tautsaimniecības attīstību Covid–19 krīzes laikā, iezīmējas skaidrs vektors — kopumā ekonomika atguvās ātri, strauji atsāka izaugsmi un uz Eiropas Savienības kopējā fona Latvija izskatās labi. Tomēr ir viens būtisks un nepatīkams “bet” — Baltijas kontekstā gan arvien vairāk iepaliekam saviem kaimiņiem, jo Lietuva un Igaunija krīzes laikā attīstījušās krietni veiksmīgāk un ES vidējā līmeņa ķeršanā vēl vairāk attālinājušās no Latvijas. 

“Pandēmijas gadi Latvijas ekonomikai bija pārbaudījumu laiks, ko tā kopumā izturēja diezgan labi. 2021. gada 3. ceturksnī Latvijas IKP salīdzinājumā ar 2019. gada 3. ceturksni pieauga par 2%, kamēr ES ekonomika šajā divu gadu nogrieznī bija gandrīz precīzi “pa nullēm”. Tiesa gan, Lietuvas un Igaunijas ekonomikas šajā laikā pieauga par 4–5%,” iekšzemes kopprodukta datus rezumē P. Strautiņš.

“Kopumā tautsaimniecības sniegums pēdējo divu gadu laikā ir vērtējams kā samērā labs, it īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējo krīzi Latvijā. Ekonomika pielāgojās un atguvās no Covid–19 krīzes ātrāk un uzrādīja labākus izaugsmes tempus, nekā tika gaidīts. 2020. gadā IKP saruka par 3,6%, bet 2021. gadā, spītējot virknei izaicinājumu, ekonomika auga par straujiem 4,7%,” norāda A. Buceniece. 

“Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijas tautsaimniecība pandēmijas pirmajā gadā saruka par 3,6%, kas ir mazāk nekā vidēji attīstītajās valstīs (pēc Starptautiskā Valūtas fonda novērtējuma) un mazāk nekā vidēji ES, taču nedaudz vairāk nekā pasaulē vidēji,” informē D. Paula.

Iespējams, nepatīkamākās pārdomas par Latvijas ekonomisko atpalicību var raisīt citi D. Paulas apkopotie dati: “Pandēmija nav apstādinājusi konverģenci, tomēr Latvijā ienākumu līmenis, mērot IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, arvien ir stipri zemāks nekā ES valstīs vidēji (t.i., 70%, pēc Eurostat datiem), kamēr Lietuvā un Igaunijā tas sasniedz attiecīgi 87% un 84% un arī pandēmija to konverģenci kavējusi mazāk.” 

Kā biežākais iemesls, kāpēc Latvija salīdzinājumā ar daudzām citām ES valstīm izskatās labi, tiek minēts vienas no universāli smagāk skartajām nozarēm — tūrisma — relatīvi daudz mazākais īpatsvars mūsu ekonomikā (Dienvideiropā tūrisma kritums radījis daudz spēcīgāku ietekmi uz iekšzemes kopproduktu). P. Strautiņš skaidro: “Latvijas rūpniecības struktūra izrādījās pandēmijas apstākļiem piemērota, strauji auga pieprasījums pēc tādu apakšnozaru produktiem, kuru daļa Latvijā ir augsta, tas īpaši attiecas uz kokapstrādi. Mūsu pārtikas pārstrāde ražo daudz ilgi uzglabājamu produktu (konservi, graudu izstrādājumi), arī tiem bija labs noiets. Veiksmīgs izrādījās arī mašīnbūves un elektronikas produktu portfelis.”

Toties atpalicībai no Lietuvas un Igaunijas ir atsevišķi skaidrojumi, un interesanti, ka katrs no aptaujātajiem ekonomistiem šajā ziņā izceļ ko citu. P. Strautiņa vērtējumā “Igaunija un Lietuva šajā laikā attīstījās sekmīgāk, pateicoties tam, ko tās eksporta nozaru attīstībā paveica jau ilgi pirms pandēmijas. To politika IT un biznesa pakalpojumu attīstības jomā bija daudz ambiciozāka. Lietuva arī sekmīgāk piesaistīja investīcijas apstrādes rūpniecībā, kas lielā mērā bija lielo pilsētu vadības nopelns.” 

D. Paula uzsver transporta un tranzīta nozīmi: “Lietuvā raksturīgs lielāks autopārvadājumu īpatsvars, kas stabilizēja transporta nozari salīdzinājumā ar Latviju, kur lielāka loma bija aviopārvadājumiem (un tie pandēmijas dēļ cieta būtiski). Tāpat Latvijā neatkarīgi no pandēmijas turpināja mazināties ogļu kravu pārvadājumu loma dzelzceļa un ostu pakalpojumos. Lietuvā jau no 2020. gada 1. ceturkšņa bija vērojams būtisks ķīmiskās rūpniecības izaugsmes pienesums.” 

Savukārt A. Buceniece kopējai bildei pieliek klāt vēl vairākus faktorus, kas jau pavisam tieši saistās ar Latvijas valdības un atbildīgo iestāžu pieņemtajiem lēmumiem — gan Covid–19 krīzes laikā, gan jau pirms tās: “Atšķirības ir skaidrojamas gan ar dažādajām ekonomikas struktūrām, gan ierobežojumu bardzību un ilgumu, gan vakcinācijas aptveri, gan atsevišķos gadījumos arī ar veiksmi. Ja skatāmies Baltijas mērogā, tad Latvija noteikti izceļas ar stingrākiem un ilgākiem ierobežojumiem, kas daļēji saistīts arī ar vakcinācijas procesa uzsākšanas nedienām Latvijā. Ir arī citi iemesli. Latvijas ekonomika sāka bremzēties jau pirms pandēmijas gan finanšu sektora kapitālā remonta, gan arī tranzīta plūsmu no Krievijas krituma dēļ. Šie faktori ietekmēja ekonomikas attīstību arī 2020. gadā. Baltijas kaimiņiem palīdzēja arī atsevišķu nozaru veiksmes stāsti, kuru pie mums bija mazāk. Piemēram, Lietuvā tika uzsākta vakcīnu reaģentu ražošana, bet Igaunijā ļoti sekmīgi darbojās IT joma.”

Taču viss nebūt nav tik drūmi. Lai gan no kaimiņiem atpaliekam un, šķiet, šāda tendence saglabāsies, tomēr kopumā Latvijas ekonomikā ir arī labas pazīmes, kuras akcentē ekonomikas eksperti. Ražošanas sektora un eksporta izaugsme nākusi komplektā arī ar pievienotās vērtības kāpumu, tāpat pozitīvas tendences vērojamas eksporta—importa attiecībā, tai arvien vairāk izlīdzinoties. Par spīti dažādajiem izaicinājumiem (energoresursu cenas, ģeopolitiskās situācijas saasināšanās), tuvākās nākotnes perspektīvas ekonomikā tiek prognozētas labas. 

“Priekšnosacījumi Latvijas ekonomikas attīstībai šogad ir labi — ierobežojumu mazināšana “atbrīvos” pakalpojumus, ES fondu un Atveseļošanās un noturības mehānisma naudas ieplūde veicinās investīcijas. Pērn aktivizējās hipotekārā kreditēšana un mājokļu tirgus, šogad šie procesi turpināsies,” pauž P. Strautiņš. 

“Arvien vairāk dominējošais omikrona paveids daudz retāk izraisa smagu slimības gaitu, virkne valstu, tai skaitā Latvija, ir paziņojušas par ierobežojumu mīkstināšanu. Pieņemot, ka nerodas bīstamāki Covid–19 paveidi, pandēmijas riski ekonomikai pamazām nonāks otrajā plānā. Ekonomikas izaugsmes galvenā lokomotīve šogad būs iekšējais pieprasījums — mājsaimniecību patēriņš un investīcijas. Iedzīvotāju tēriņu kāpumu veicinās pandēmijas laika uzkrājumi, darba tirgus situācijas uzlabošanās, straujais algu kāpums, kas gadā kopumā apsteigs inflāciju, kā arī plašāka pakalpojumu pieejamība. Savukārt investīciju aktivitātei labvēlīga būs Eiropas Savienības fondu ieplūde. Ekonomikas izaugsme šogad būs nedaudz lēnāka, bet joprojām gana strauja, proti, 4,1% pēc Swedbank prognozēm,” paredz A. Buceniece. 

Ar makroekonomikas ekspertu atbildēm uz žurnāla Bilance jautājumiem pilnā apmērā var iepazīties portālā BilancePLZ. 

Projektu “Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas “Kā Covid–19 krīze ietekmējusi Latvijas ekonomiku?” saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada marta (483.) numurā.