Ne visās uzņēmējdarbības jomās Covid–19 krīze ir nozīmējusi darbības sašaurināšanu, apgrozījuma kritumu un galvassāpes. Žurnāla Bilance interviju ciklu ar Latvijas uzņēmējiem par pandēmijas laika pieredzi noslēdzam ar pozitīvu stāstu no nozares, kurai ar kovidu saistītie ierobežojumi veicinājuši tikai ieguvumus, vienlaikus gan arī šajā biznesā viss nav tik vienkārši, kā no malas varētu izskatīties, — saruna ar pārtikas interneta veikala Svaigi.lv dibinātāju un īpašnieci Elīnu Novadu.

Pats kovida krīzes sākums mūsu biznesā iezīmējās ļoti skaidri. Tajā pašā dienā, kad valstī pirmoreiz izsludināja ārkārtas stāvokli, mēs uzreiz redzējām izmaiņas mūsu pircēju uzvedībā — sistēmā sāka ienākt daudzi pasūtījumi, viens pēc otra. Tā pavisam noteikti bija reakcija uz nedrošības izjūtu — neviens no mums tobrīd nezināja, kas notiks tālāk. Pasūtījumu skaits salīdzinājumā ar ikdienā ierasto daudzkāršojās. Bija nepieciešams ļoti īsā laikā pārkārtot mūsu darba režīmu, lai spētu apkalpot šādu pieprasījumu. Mūsu misija bija ne tikai sagādāt klientiem vajadzīgo, bet arī būt par mazo zemnieku saimniecību, mazo ražotāju produkcijas noieta kanālu, jo viņiem tobrīd gandrīz nebija citu iespēju, kur savus produktus realizēt, jo visi tirdziņi, pasākumi bija aizvērti. 

Sākām ar iekšējo izvērtējumu, saprotot, kur ir mūsu biznesa "pudeles kakls" jeb pret ko atduras mūsu spēja reaģēt uz šādu pieprasījumu. Sapratām, ka, pirmkārt, jāatrod lielākas telpas, jo esošās neļauj izvietot tik lielu produktu apjomu. Sazinājāmies ar Imantas tirgu, viss notika ļoti operatīvi — no rīta devāmies apskatīt telpas, vakarā jau bijām pārvākušies.

Darbības pārkārtošana tik īsā laikā prasīja lielu fizisku, intelektuālu un emocionālu piepūli. Otrkārt, bija nepieciešami papildu darbinieki. Šajā ziņā mums palīdzēja tā saucamais sociālais kapitāls — paziņu tīkls. Cilvēki tobrīd bija ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi.

Atradām organizāciju, kas strādā ar jauniešiem, palīdz viņiem iekārtoties darbā. Arī tas tika paveikts pāris dienās. Lielākais izaicinājums ar jauniem darbiniekiem ir tas, ka nepieciešams laiks, kamēr viņi apgūst darbam vajadzīgās prasmes.

Gan noliktavas darbinieki, gan darbinieki, kuri apstrādā pasūtījumus un ievada tos sistēmā, klientu servisa speciālisti, kā arī kurjeri, kas produktus var piegādāt klientiem. 

Vislielākais pasūtījumu skaits bija pirmajos četros mēnešos — no 2020. gada marta līdz jūnijam. Ar laiku cilvēki saprata, ka pārtikas deficīts neiestāsies, pārtika visu laiku būs pieejama. Jo vairāk cilvēki to aptvēra, jo vairāk izlīdzinājās pieprasījums, pamazām atgriežoties iepriekšējā līmenī. Ilgtermiņā klientu bāze mums, protams, palielinājās, pieprasījuma pieaugums gada griezumā arī bija, taču tas nebija daudzkārtīgs, bet apmēram 10–15% apmērā, kas faktiski salīdzināms ar normālu uzņēmējdarbības izaugsmi. 

Pieņēmu lēmumu atgriezties iepriekšējās telpās, jo pasūtījumu apjoms vairs nebija tik liels un neprognozējams. Darbiniekus jau sākotnēji pieņēmām ar norunu, ka darbs ir uz laiku, kura perioda ilgums būs atkarīgs no nepieciešamības. Arī paši darbinieki lielākoties vēlējās darbu uz laiku, jo bija nonākuši situācijā, kad pandēmijas un ierobežojumu dēļ bija iestājusies pauze iepriekšējā darbā, apstājies bizness un tamlīdzīgi. Mums pat noliktavā un pasūtījumu apstrādē strādāja cilvēki, kas ikdienā paši ir uzņēmēji, vadītāji. Katrā ziņā šis laiks mums deva nenovērtējamu pieredzi.

Mūsu biznesa specifika ir darbs ar mazajām saimniecībām, mazajiem ražotājiem, kur katram ir savs produkta veids, iepakojums, augsta produkta mainība un dažādība cauri sezonām. Ir lietas, ko šajā produktu saņemšanas un apstrādes procesā nevaram efektivizēt, jo tas ir roku darbs. Mazās saimniecības grūti iekļaut vienotā sistēmā, kā tas būtu lielveikalā.

Daudzas lietas esam pilnveidojuši, skaidrojuši saimniekiem. Piemēram, normatīvo aktu prasības — informācija, kam jābūt uz marķējuma, kādiem dokumentiem jābūt klāt. Tāpat viss par iepakojumu — ņemot vērā, ka mūsu klients pieprasa dabai draudzīgu iepakojumu, mēs konsultējam, kur iegādāties šādus maisiņus, kā nodrošināt, lai tie izturētu mitrumu, u.tml. Esam ļoti dziļi iesaistīti sadarbībā ar saviem piegādātājiem, skaidrojot šādas detaļas. Tas nekad nebūtu iedomājams lielveikalos vai citās pārtikas tirdzniecības ķēdēs.

Vēl pirms septiņiem gadiem mācījām saimniecībām, kā apieties ar e–pastiem un pdf failu pielikumiem, jo zemnieki maz laika pavada digitālajā pasaulē. Man bija ļoti svarīgi, lai Latvijas saimnieku produkti, kas ir Latvijas zelts, tiktu padarīti pieejami pircējiem, tāpēc esam tajā ieguldījuši un aizvien ieguldām lielu darbu. Esam domājuši, vai nebūtu efektīvāk uzticēt produktu pievienošanu sistēmā pašiem saimniekiem, taču esam sapratuši, ka tas nebūtu iespējams, jo tad sortiments ne vienmēr būtu savlaicīgi aktualizēts. Tāpēc darām to paši, tajā skaitā arī veicam produktu fotografēšanu.

Kad tikko sākām darbu, mēs bijām tie, kuri meklēja, uzrunāja un iedrošināja sadarbības partnerus. Tagad, kad nozarē esam jau labi zināmi, pārsvarā notiek otrādi. Mēs gan arī paši aktīvi sekojam līdzi informācijai sociālajos tīklos, dodamies uz izstādēm, kur varam pamanīt jaunus ražotājus. Ne visiem der mūsu sadarbības nosacījumi, jo mēs akcentu liekam uz bioloģisku pārtiku (ideālā gadījumā) vai vismaz produktiem ar dabīgu sastāvu. Ar katru saimniecību šīs lietas pārrunājam. Ja priekšnoteikumi ir, tad sadarbību iespējams uzsākt ļoti ātri — jau divu nedēļu laikā saimniecības produktu sortiments ir mūsu virtuālajos plauktos. Tas ir īpaši izdevīgi saimniecībām, kas piedāvā sezonāla rakstura produktus, piemēram, zemenes vai rudens avenes, kas pieejamas tikai mēnesi līdz pusotru.

Lielākoties mūsu pircēju motivācija tomēr ir un paliek pārtikas kvalitāte. Pie mums iepērkas cilvēki, kuri skaidri zina, kāpēc viņi vēlas ēst vietējo pārtiku, dabīgus produktus. Mums ir salīdzinoši liels pastāvīgo klientu loks, bet tie, kuri pasūta epizodiski, konkrētai situācijai, ir mazākā daļa. 

Mēs nesadarbojamies ar restorāniem vai citiem uzņēmumiem kā vairumtirgotājs. Tirgus tam ir par mazu, jo saimnieki visiem nosaka vienādu cenu, līdz ar to restorāni no viņiem produktus iepērk pa tiešo, starpnieks pa vidu nav nepieciešams. Taču mums ir sadarbība ar korporatīvajiem klientiem, kuri saviem darbiniekiem vai sadarbības partneriem izvēlas vietējos produktus.

Jā, mūsu darbību ierobežojumi ietekmēja pozitīvi, jo mums bija iespēja strādāt, īstenot savus attīstības plānus e–komercijas jomā.

Mēs vienmēr izmantojām iespēju aizpildīt atļauju par atrašanos ārpus telpām darba uzdevumā. Līdz ar to mums nav bijušas problēmas ar piegāžu veikšanu, jo parasti arī klientiem cenšamies piegādāt produktus burtiski līdz namdurvīm.

Ārpus Pierīgas reģiona nav tik daudz klientu, kas regulāri vēlētos mūsu produktus iegādāties.

Mēs strādājam jau septiņus gadus, pētām visus pieejamos e–komercijas datus, veicam klientu un potenciālo klientu aptaujas, rīkojam reklāmas un mārketinga komunikācijas eksperimentus un testus. Esam secinājuši, ka Pierīga ir tās robežas, kur pieprasījums ir pietiekami liels, lai būtu ekonomiski pamatoti veikt piegādes. Pārtikas e–komercijā lielākais izaicinājums ir atrast samērīgumu loģistikas izmaksās, tā saucamais last mile delivery. Svaigus produktus, kam ir noteikti uzglabāšanas nosacījumi, nevar piegādāt caur jau esošām loģistikas ķēdēm — pakomātiem vai tamlīdzīgi. Tāpēc pārtikas e–komercijas nozare no malas var šķist vienkārša, bet patiesībā tajā nepieciešami dārgi risinājumi. 

Tiešām, tāda valdības lēmuma nav bijis, un valsts atbalstu neesam izmantojuši. Arī jautājumi par vakcinēšanos mums nav radījuši sarežģījumus, jo katrs darbinieks ir pieņēmis savu lēmumu, kas nav traucējis mūsu darbu. Man kā uzņēmuma vadītājai nav bijis ne jācīnās, ne kāds jāpārliecina vai jāaudzina. 

Mūsu gadījumā ar katru darbinieku bija individuāla saruna — viens jautājums, uz kuru saņemot atbildi, visi turpinām darbu. Mūsu uzņēmumā visi darbinieki bija vakcinējušies jau pirms tam, kad valstī sākās spiediens, ka tas noteikti jādara.

Ar piegādātājiem šos jautājumus neesam pārrunājuši, vienīgi novērojam, ka produktu iepirkuma cenas paaugstinās, taču tas notiek ikgadēji. Mūsu gadījumā bijām satraukušies par obligātajām minimālajām iemaksām — sākotnēji domājām, ka tas mūs ietekmēs. Tomēr, aprunājoties ar visiem darbiniekiem, noskaidrojām, ka tie darbinieki (pārsvarā kurjeri), kas pie mums nestrādā pilnu slodzi, ir paralēli nodarbināti arī kaut kur citur, līdz ar to mums nenāksies par viņiem veikt papildu iemaksas. 

Laikā pirms kovida bija trīs lielveikalu ķēdes, kas piedāvāja pārtiku internetā, un bijām mēs, kas darbojāmies savā nišā. Mūsu darbības pirmo piecu gadu laikā vairāki uzņēmumi centās uzsākt savu biznesu šajā pašā virzienā, tiešā veidā kopējot mūsu darbības formātu, taču šie biznesi nebija veiksmīgi un ātri beidzās. Līdzīgi arī kovida krīzes pavasarī atvērās vairāki jauni pārtikas e–veikali, kuri vairs nepastāv. Cita tendence ir tāda, ka paši pārtikas piegādātāji (tai skaitā daļa no mūsu piegādātājiem) — gan zemnieku saimniecības, gan lielie ražotāji — arvien biežāk atver savus e–veikalus, e–komerciju sāk uztvert kā neatņemamu daļu no savas darbības un nopietni domā, kā šo biznesu attīstīt ilgtermiņā. Kopumā ir daudz vairāk vietu, kur iegādāties pārtiku internetā, taču lielākā daļa piedāvā salīdzinoši šauru sortimentu. Patiesībā es gribētu, lai mūsu darbības jomā kopējais līmenis celtos, lai mums būtu no kā mācīties — bet šobrīd nav. Vairāk redzam to, ka mēs tiekam ņemti par piemēru, kā šajā biznesā strādāt. Vislielākā rosība, protams, notiek pārtikas lielveikalu vidē. 

Nezinu, kāds pēc pēdējā laika izmaiņām ir pašreizējais pārtikas interneta tirdzniecības īpatsvars Latvijā, taču redzams, ka šis bizness attīstās. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka pārtikas tirdzniecība ir viena no tām e–komercijas jomām, kas vienmēr attīstījusies vislēnāk, un kovida krīze ir bijis kā pirmais straujais lēciens šai nozarei. Tieši piegādes un psiholoģiskās drošības jautājumi bijuši tie, kas pirms kovida visu laiku kavēja pārtikas e–komercijas izaugsmi. Tā kā nebija izteikts spiediens no patērētāju puses, tad, saprotot, ka nav vienkārši šīs piegādes noorganizēt, uzņēmumi šajā virzienā nestrādāja ar pilnu jaudu.

Pārtikas e–komercijā ir trīs lieli izaicinājumi. Viens ir produktu kvalitāte, otrs — sortiments (nekad nav iespējams paredzēt, vai būs pieejami visi pasūtītie produkti) un trešais — piegādes plānošana un termiņi (lai iepirktu pārtiku internetā, tas ir jāieplāno iepriekš). Taču, liekot uz svaru kausa pretī laiku, kas jāpavada lielveikalā, vai papildu tēriņus, uz kuriem mudina viss lielveikala iekārtojums, iepirkšanās internetā iznāk ērtāka un izdevīgāka. Ir pierādīts, ka, iepērkoties plānveidīgi, cilvēks izdara daudz apzinātākas, mērķ≠tiecīgākas, savai ģimenei un veselībai labākas izvēles. Pat tad, ja kāds auglis būs sabojājies vai kaut ko nevarēs saņemt, kopumā, iepērkoties internetā, pircējs tik un tā būs ieguvējs.

Vēlos kliedēt ilūziju, ka uzņēmējdarbībā kaut kas notiek tāpat vien. Ja tu atver fizisku veikalu, tad vēl var gadīties, ka kāds tam nejauši iet garām, pamana un ienāk kaut ko nopirkt.

Internetā nav iespējams netīšām aiziet uz kādu mājaslapu, neierakstot precīzu adresi vai nenoklikšķinot uz konkrētu failu mapi. Mēs no pirmās dienas esam bijuši ārkārtīgi aktīvi sociālajos medijos — no Facebook līdz Instagram un e–pastu mārketingam. Esam klātesoši digitālajā vidē, lai stāstītu cilvēkiem to, ko mēs darām un kāpēc to darām.

Strādājam arī ar influenceriem, viedokļu līderiem, jo viņi ļoti atbalsta to, ko darām, vēlas būt saistīti ar mūsu zīmolu. 

Mēs izmantojam visas digitālā mārketinga iespējas, tai skaitā SEO pasākumus. Redzam, ka cilvēki aktīvi meklē atslēgvārdus saistībā ar pārtikas iegādi internetā un jo īpaši — kur iegādāties specifiskus pārtikas produktus, piemēram, brieža gaļu, līdaku, stori, lauku olas... Meklēšanas rīki tiek ļoti bieži izmantoti, lai mērķtiecīgi sameklētu ko konkrētu.

Ir cilvēki, kuriem ir pietiekami daudz laika, resursu un intereses pašiem organizēt pārtikas iegādi, taču viņu nav daudz. Lai nodrošinātu visu nepieciešamo, jāveic desmitiem pasūtījumu tā vietā, lai visu pasūtītu vienuviet. Tieši tā bija problēma, kura mani iedvesmoja radīt Svaigi.lv. Toreiz man bija mazi bērni, es vēlējos bioloģiski audzētu pārtiku un pasūtīju produktus no dažādiem saimniekiem. Ja esi aizņemts ģimenes cilvēks ar karjeru un hobijiem, tev vienkārši nepietiek laika katru nedēļu organizēt šādas produktu piegādes. 

Šis gan ir risks. Ietekmi jau jūtam — gan kā uzņēmums, gan individuāli. Droši vien lielākas cenu izmaiņas redzēsim janvārī, tās parasti iestājas pēc Ziemassvētku iepirkšanās perioda. Vēl nevaru pateikt, cik tās būs būtiskas, taču pavisam noteikti tādas būs. Redzam arī, ka mūsu darbiniekiem palielinās sadzīves izmaksas, tas nozīmē, ka būs jārisina jautājums par algu pieaugumu. Turklāt algu palielinājums šoreiz nebūs balstīts uz uzņēmuma dabisko attīstību, produktivitātes pieaugumu (kā ir bijis līdz šim), bet gan tieši uz spiedienu, ko rada cenu kāpums un fakts, ka darbiniekiem jāspēj sevi nodrošināt. Es vēl līdz galam nezinu, ko tas man kā neliela uzņēmuma vadītājai nozīmēs.

Projektu "Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas "Krīze kā tramplīns izaugsmes lēcienam" saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada janvāra (481.) numurā.