Aizvadītais gads Senāta Civillietu departamentam bijis sekmīgs, jo lietu izskatīšanas koeficients bijis 107 procenti – kopā izskatīts 973 lietas, kas ir par 60 lietām vairāk nekā Senātā gada laikā saņemtās 913 lietas. Attiecīgi gada nogalē līdz 365 lietām samazinājies no iepriekšējiem gadiem neizskatīto lietu atlikums. Civillietās saglabājusies arī augsta kasācijas tiesvedības filtra efektivitāte – aptuveni 77 procentos gadījumu no saņemtajām lietām kasācijas tiesvedība netika ierosināta. Savukārt no izskatītajām tikai 12 lietās pārsūdzētie spriedumi atstāti negrozīti. Blakus sūdzībām šis rādītājs bijis vēl augstāks – 81,6 procentos gadījumu tiesvedība netika ierosināta. Šādi statistikas dati izskanēja gada sākumā sasauktajā Augstākās tiesas plēnumā, kurā izvērtēja tiesas darbu 2022. gadā.

Lai noskaidrotu, kādi iemesli ir tik lielam kasācijas sūdzību atbirumam un vai, mēģinot startēt uz trešo tiesu instanci, netērējam lieki laiku un finanšu resursus, aicinām uz sarunu Normundu Salenieku, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāju.

Runājot par kasācijas sūdzībām, vispirms būtu jāsaprot, kas notiek, pirms lieta nonāk Senātā, un kāpēc valstī pastāv tieši šāds procesuālais regulējums. Latvijā tātad ir trīspakāpju tiesu sistēma – rajona tiesa kā pirmā instance, apgabaltiesa kā otrā – apelācijas – instance, kam seko Senāts kā trešā – kasācijas – instance.

Gribu uzsvērt, ka lietas dalībniekam vissvarīgākā ir tieši pirmā instance, kas iezīmē spēles laukumu – prasības priekšmetu un pamatu jeb, citiem vārdiem, ko prasa un kāpēc prasa. To turpmākajā tiesvedības gaitā pēc tam vairs nevarēs grozīt, jo šai līmenī prasība savā ziņa „iekapsulēsies”. 

Pirmā instance, izskatot lietu pēc būtības, taisa spriedumu, kurā sniedz atbildi uz prasītāja izvirzītajiem argumentiem un atbildētāja iebildumiem, atzīstot prasību par pamatotu vai to noraidot. Pie sprieduma tiesa nonāk, pārbaudot faktiskos lietas apstākļus, izvērtējot pierādījumus, liecinieku liecības, pušu paskaidrojumus un tamlīdzīgi. Būtiski, ka vispirms tiesai ir jānoskaidro faktiskie apstākļi, lai pēc tam varētu piemērot attiecīgās tiesību normas. Tiesai ir jāizspriež, vai konkrētajai personai ir tiesība prasīt. Tātad, vai pastāv aktīvais prasības pamats un vai šī tiesība ir aizskarta – tā dēvētais pasīvais prasības pamats. Tālāk tiesai attiecīgi jāizlemj, kādas tiesiskās sekas likums paredz pie konkrētiem noskaidrotiem faktiem. Kad tiesnesim ir uzburta konkrēta aina, viņš šai ainai piemēro to tiesību normu, kas būtu attiecināma uz konkrēto situāciju. 

Jāuzsver, ka tiesnesis nav tikai pasīvs procesa vērotājs. Viņš virza procesu, izskaidro lietas dalībniekiem viņu tiesības, pienākumus, procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas atbilstoši Civilprocesa likuma 8. pantam. Vienlaikus jāņem vērā, ka prasītājam un atbildētājam kā lietas dalībniekiem savas tiesības un pienākumi jārealizē godprātīgi. Civilprocesa likuma 9.¹ pants „Patiesības paušanas pienākums” noteic, ka „puses, trešās personas un pārstāvji pārstāvamo vārdā sniedz tiesai patiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem”. Turklāt ir arī sekas, ja šis pienākums tiek pārkāpts. Civilprocesa likuma 73.¹ pants paredz: ja lietas dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības, negodprātīgi pilda savus pienākumus, sniedz tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas ap­stākļiem vai apzināti novilcina lietas vai jautājuma izskatīšanu, tiesnesis var uzlikt naudas sodu līdz 800 eiro. Savukārt par apzināti nepatiesa pieteikuma, prasības pieteikuma vai sūdzības, izņemot blakus sūdzības, apelācijas vai kasācijas sūdzības, iesniegšanu nolūkā sasniegt prettiesisku mērķi – līdz 1200 eiro.

Tātad, ja tiesnesis aktīvi virzītu lietas izskatīšanas gaitu un puses apzinīgi pildītu savus pienākumus, tad tiesas procesam vajadzētu noritēt raiti. 

Svarīgi, kādā veidā tiesnesis vada lietas izskatīšanas procesu. Ne mazāk svarīga ir arī lietas dalībnieku aktīva līdzdarbība. Ja tiesnesis ir tikai kā pasīvs novērotājs, kurš uzklausa puses, neiejaucas procesā, tad var gadīties, ka, piemēram, prasītājs atnes četras vai vairāk kastes ar dokumentiem, nenorādot, kur kas atrodas, un apgalvo, ka ar šiem dokumentiem ir pierādīts viņa prasījums. Savukārt atbildētājs iebilst, ka nesaprot, par ko vispār ir runa. Tad nu tiesnesim nekas cits neatliek kā izskatīt visās kastēs esošos dokumentus, lai secinātu, vai tiešām ar tiem ir pierādīts prasītāja tiesību aizskārums. Taču, ja tiesnesis ieņem aktīvu pozīciju, viņš vispirms vaicā, tieši kādi kastēs ievietotie dokumenti attiecas uz lietu, ko konkrētajā gadījumā tie apstiprina. Ja šo dokumentu ir daudz, tad tiesnesis var pieprasīt sagatavot kopsavilkumu par dokumentu saturu. Turklāt arī pusēm savi pienākumi un tiesības jārealizē godprātīgi, ievērojot, ka prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, bet atbildētājam savu iebildumu pamatotība.

Protams, pastāv varbūtība, ka tiesa savā spriedumā ir kļūdījusies. Lietas dalībnieki, atspoguļojot ap­stākļus, iespējams, ir radījuši tiesnesim pārliecību, ka lietā ir noticis tas, kas nesakrīt ar to, kā to izpratuši lietas dalībnieki – faktu interpretācija mēdz būt atšķirīga. Var arī gadīties, ka kāds pierādījums nav bijis iesniegts un to lietas dalībnieks saprot tikai tad, kad lasa pirmās instances tiesas spriedumu.

Var būt, ka ir pieļauti arī procesuālie pārkāpumi, piemēram, nav ievērota tiesvedības valoda, nav pilnā sprieduma, pastāv sprieduma motivācijas problēmas u.tml. Tas var būt par pamatu apelācijas sūdzības iesniegšanai. Taču jāņem vērā, ka apelācijas instances tiesa skatīs to pašu lietu uz tā paša pamata un priekšmeta, kas bija noteikts pirmajā instancē. Apelācijas tiesa to nevar grozīt. Otrajā instancē viss norit līdzīgi kā pirmās instances tiesā – lieta tiek skatīta pēc būtības, taču apelācijas sūdzības robežās. Tas nozīmē, ka tieši pirmajā instancē lietas dalībniekiem ir vislielākā rīcības brīvība. 

Agrāk daudzi uzskatīja, ka pirmā instance ir tikai tramplīns apelācijai un tāpēc sevišķi nav jāiespringst. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 430. panta ceturtajai daļai gadījumā, ja lietas dalībnieks bez attaisnojoša iemesla iesniedz vai lūdz pārbaudīt pierādījumus, kurus viņam bija iespējams pieteikt lietas izskatīšanā pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesa var šos pierādījumus nepieņemt. Tas samazina prasītāja vai atbildētāja manevru iespējas, salīdzinot ar to, kādas tās varēja būt jau pirmajā instancē. 

Administratīvais process atšķiras no civilprocesa, jo tajā pastāv objektīvās izmeklēšanas princips – tiesnesis var pats iesaistīties pierādījumu izprasīšanā. Savukārt civilprocesā pastāv sacīkstes un dispozitivitātes principi. Tiesnesis ir ierobežots ar to, ka nevar rīkoties lietas dalībnieku vietā, piemēram, piekoriģēt prasību, kā tas iespējams administratīvajā procesā. Civilprocesā tiesnesis vērtē tikai to, ko viņam puses ir iesniegušas. Viņš gan var būt arī aktīvs, piemēram, norādīt, ka par konkrēto faktu nav pierādījumu, un attiecīgi noteikt termiņu, līdz kuram pierādījumus, ja tādi pastāv, var vēl iesniegt. Taču, ja šādu pierādījumu nav vai tie netiek iesniegti, jārēķinās ar attiecīgām sekām.

Kasācijas instancē izšķiroša nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami aizstāvētas jau divās instancēs, izskatot lietu pēc būtības, bet gan publiski tiesiskajām interesēm, cita starp, Senātā netiek vērtēti vai pārvērtēti lietā esošie pierādījumi. Attiecīgi Senātam kā kasācijas tiesai pats svarīgākais ir, lai tiktu nodrošināta vienveidīga tiesu prakse – valstī būtu vienota izpratne par tiesību normu piemērošanu un iztulkošanu. Tas ir Senāta virsuzdevums. Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka kasācijas tiesvedība netiek ierosināta kurā katrā lietā. Ja, piemēram, kasācijas filtrs pazeminātos līdz 40–50 procentiem, tas nozīmētu, ka mums nav vienveidīgas tiesu prakses, un attiecīgi tas var radīt ļoti daudz problēmu. Igaunijā, piemēram, 2021. gadā kasācijas filtrs bija 86 procenti, bet Zviedrijā – pat 98,3 procenti, un attiecīgi 2021. gadā kasācijas instancē izskatītas tikai 68 lietas. Zviedrija, kā zināms, ir maķenīt lielāka valsts nekā Latvija... 

Tātad, ja strikti aizstāvam publiskās intereses, tad šis kasācijas filtrs celsies arvien vairāk un vairāk. Tieši tāpēc vēlreiz gribu vērst uzmanību, ka vislielākajam uzsvaram un cīņai ir jānotiek tieši pirmajās divās instancēs. Ja jau pirmajā instancē lietas dalībniekiem būs skaidra lietas būtība un likumā noteiktā kārtībā būs noskaidroti lietā nozīmīgi apstākļi, kā arī tiesas argumentācija spriedumā būs pārliecinoša, tad, iespējams, nebūs nepieciešamības turpināt tiesāties apelācijas un kasācijas instancēs. 

Jau pirms vairākiem gadiem esat minējis, ka vienveidīgās civillietās būtu nepieciešams ieviest pilotlietu. Kas ar to jāsaprot?

Par pilotlietu tiešām esmu runājis ne pirmo gadu, turklāt par šo jautājumu esam aizsākuši diskusiju ar Administratīvo lietu departamenta un Krimināllietu departamenta pārstāvjiem, jo, iespējams, šāda speciāla lietu izskatīšanas kārtība būtu izmantojama ne tikai civillietās. 

Nenoliedzami arī pašlaik, izskatot lietas kasācijas instances tiesā, prioritāri tiek skatītas lietas, ja tajās tiek risināts tiesību jautājums, kura risinājums ir sistēmiski nepieciešams zemākā tiesu instancē esošo lietu izskatīšanai. Tomēr tas nav pietiekami efektīvi, jo lieta līdz kasācijas instancei var nonākt arī pēc vairākiem gadiem. 

Pieņemsim situāciju, kurā rajona tiesā ienāk ļoti daudzas vienveidīgas lietas, piemēram, tiek saņemtas 70 šādas lietas. Pēc pašreizējā regulējuma, atbilstoši Civilprocesa 32.¹ pantam, tās var sadalīt pa citām rajona tiesām, tā izkliedējot to izskatīšanu pa visu valsti. Iespējams, atbildētāju pozīcijas dažās lietās būs atšķirīgas, turklāt lietu skatīs dažādas tiesas, dažādi tiesneši. Hipotētiski šīs 70 lietas arī varētu tikt izspriestas atšķirīgi – vienā gadījumā prasību apmierina, citā – noraida vai izbeidz tiesvedība. Ja tikpat hipotētiski pieņemam, ka visas lietas nonāks apelācijas instances tiesā, tad katru no tām koleģiāli skatīs jau trīs tiesneši – kopā 210. Tas pats notiks arī kasācijas instancē. Iedomājieties, cik tiesnešu darba stundu tiktu veltītas šādu vienveidīgu lietu izskatīšanai!

Pašlaik piedāvātais risinājums ir, ka sadarbībā ar rajona tiesu priekšsēdētājiem un apgabaltiesu civillietu tiesu kolēģiju priekšsēdētājiem mēs identificējam šādas vienveidīgas lietas, kurās risināmie tiesību jautājumi Senātā vēl nav skatīti, nodrošinot šādu lietu prioritāru izskatīšanu visās tiesu instancēs. Taču diemžēl mēs nezinām, kurā no tām lietas dalībnieki būs tik aktīvi, ka vērsīsies arī nākamajās instancēs. 

Vienu šādu lietu Senātā salīdzinoši ātrā termiņā jau izskatījām – saistībā ar maksātnespējīgās kooperatīvās sabiedrības administratora vēršanos ar prasījumu pret bijušajiem kooperatīvās sabiedrības biedriem. Attiecīgi daudzās līdzīgās lietās tiesvedību izbeidza – prasības tika atsauktas, jo kļuva zināms, kāds varētu būt tiesāšanās rezultāts. Līdz ar to netika „pa tukšo” nodarbināta tiesu sistēma.

Taču, kā minēju, mums nav procesuāla rīka, kā ietekmēt lietas dalībniekus, lai viņi pirmās instances vai apelācijas instances tiesas spriedumu pārsūdzētu. Tāpat nevaram norādīt, kādi argumenti būtu jāizvirza kasācijas sūdzībā. Vienlaikus pastāv arī problēma, ka, gaidot, kā Senātā atrisināsies šāda lieta, rajona tiesām nav pamata apturēt tiesvedību citās līdzīgas lietās. 

Iespējami arī citi risinājumi, bet tie saistīti ar nepieciešamību veikt attiecīgus Civilprocesa likuma grozījumus. Viens no tiem – „pārlecot” apelācijas instanci, šādas vienveidīgas lietas nonāktu Senātā kā kasācijas instancē, līdzīgi kā tas jau ir ar lietām, kas saistītas ar prasību par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošu. Taču šādā gadījumā tāpat nevaram lietas dalībniekiem norādīt, kādi tiesību jautājumi būtu jāiekļauj kasācijas sūdzībā.

Vēl iespējamais risinājuma variants – pirmās instances tiesām atļaut uzdot Senātam prejudiciālo jautājumu par lietā nozīmīgiem tiesību jautājumiem. Līdz šim šāds mehānisms mūsu tiesu sistēmā nav bijis ieviests. Tas būtu pieļaujams tikai vienveidīgās un ļoti daudzskaitlīgās lietās. Tad būtu legāls pamats, iespējams, apturēt lietvedību citās lietās, kurās pastāv līdzīgi tiesību jautājumi. Manuprāt, šādām lietām, kurās tiktu uzdoti prejudiciāli jautājumi, nevajadzētu būt daudz. Bet vienlaikus rodas jautājums, vai Senātam ir pietiekama kapacitāte, lai ar šiem prejudiciālajiem jautājumiem spētu tikt galā, ja to skaits pieaugtu. Nepieciešams izvērtēt, vai palielināsies tiesnešu darba apjoms, kādas būs izmaksas un nepieciešamie resursi, kā atrisināt tehniskos aspektus šāda darba nodrošināšanai. 

Kasācijas sūdzības saņemam gan no fiziskām, gan juridiskām personām. Daudzos gadījumos tās tiešām ir advokātu sagatavotas. Profesionālim gan vajadzētu zināt, kā ir sastādāma kasācijas sūdzība gan pēc formas, gan satura. Taču gadās arī tā, ka ar pārsūdzībām lietā tiek novilcināts laiks.

Problēmas var radīt arī cilvēciskais faktors, piemēram, nav bijusi pienācīgi noformēta pilnvara un tāpēc atteikts ierosināt tiesvedību. 

Cilvēki bieži iesniedz ļoti emocionāli piesātinātas kasācijas sūdzības, kurās izlikta visa sāpe, bet tai pašā laikā nav norādes ne par procesuālo, ne materiālo tiesību normu pārkāpumiem, nemaz nerunājot par to, kā tas būtu varējis novest pie nepareizas sprieduma taisīšanas. Vēršoties ar kasācijas sūdzību, ļoti reti ir bijuši gadījumi, kad tiešām iepriekšējās instancēs bijuši pieļauti būtiski procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas paši par sevi ir pamats sprieduma atcelšanai, piemēram, nav ievērota tiesvedības valoda, bijis nelikumīgs tiesas sastāvs, lietas dalībniekiem nav paziņots par lietas izskatīšanu un tamlīdzīgi.

Vēl viens iemesls, kāpēc var atteikt kasācijas sūdzību – ja lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā. Vai arī – kasācijas sūdzībā norādītās tiesību normas piemērošanas jautājumos jau ir izveidojusies stabila judikatūra. Tāpat var atteikt kasācijas tiesvedību mantiska rakstura strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts, ir mazāks par 2000 eiro.

Bieži, izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nav bijis pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā iekļautais lietas iznākums ir bijis nepareizs. Tiesa, iespējams, ir pieļāvusi procesuālos pārkāpumus, varbūt ir arī nepareizi interpretējusi kādu materiālo tiesību normu, taču tas neattiecas uz galvenajiem sprieduma argumentiem, bet ir tikai blakus arguments, kas nevar un nevarēja novest pie nepareiza sprieduma. Tas loģiski nevar būt par pamatu kasācijas sūdzības ierosināšanai. 

Lai izlemtu par atteikumu, tiesnesim lieta bieži vien jāizlasa no vāka līdz vākam un jāiedziļinās arī pašās smalkākajās niansēs. Ir valstis, kurās tiesas pat īsti neieskatās lietas materiālos – ir kasācijas sūdzība, apelācijas instances spriedums, un tiek vērtēts, vai var konstatēt kādus defektus apelācijas instances spriedumā. Mēs lietās ieskatāmies plašāk. Ļoti nopietni skatām kasācijas sūdzības argumentāciju, jo mums nav jēgas ielaist procesā lietu un pēc tam atstāt spriedumu negrozītu. Protams, ir arī izņēmumi, kad rezultātā apelācijas instances spriedums tomēr tiek atstāts spēkā, bet parasti tas ir tādos gadījumos, ja lietā aplūkojamie jautājumi ir nozīmīgi judikatūrai.

Ja, pieņemsim, tiesneši pievērtu acis un, ierosinot kasācijas tiesvedību, sāktu skatīt arī defektīvi sastādītu kasācijas sūdzību, apsverot argumentus, kas nav norādīti kasācijas sūdzībā, tad šādā gadījumā automātiski tiktu pārkāpts sacīkstes un arī vienlīdzības princips, jo tiesnesis iestātos vienas puses aizsardzībā, sāktu to balstīt, tādējādi izjaucot pušu līdzsvaru.

Pašlaik Senātā tiek izstrādāti un drīzumā tiesas tīmekļvietnē būs atrodami palīgmateriāli par to, kā vajadzētu pareizi sastādīt kasācijas sūdzību. Ieskatoties tīmekļvietnē izvietotajos tiesu prakses apkopojumos un judikatūras datubāze, jau patlaban var iegūt daudz noderīgas informācijas, piemēram, pārliecināties par pierādījumu nastas sadali – kādā veidā lietas dalībnieki savstarpēji mijiedarbojas, kas kuram kurā brīdī ir jāpierāda. Tāpēc, pirms rodas nepieciešamība vērsties tiesā, ieteiktu sākt ar Senāta tīmekļvietni – tur atradīsiet ļoti daudzas dzīves situācijas, kuras ir jau tiesā izspriestas. Ir arī papildu saites, kas ved uz citām tīmekļvietnēm, Eiropas Savienības Tiesas judikatūras apkopojums, Eiropas Cilvēktiesību nolēmumu arhīvs, vēsturiskā judikatūra un ANO komiteju dokumenti, senatoru kopsapulču lēmumi un departamentu priekšsēdētāju sēžu lēmumi. Tas palīdzēs iesniegt tiešām kvalitatīvu prasību jau pirmajā instancē.

Gribu uzsvērt, ka pamatā jau tiesas zina likumus un tātad piemēros pareizās tiesību normas, pat ja lietas dalībnieks prasības pieteikumā ir kļūdaini uz tām norādījis. Lietas dalībniekam galvenais uzdevums ir patiesi paust savu stāstu. Protams, lai tiesa nenomaldītos, ir vēlams norādīt, kāda materiālā tiesību norma būtu piemērojama prasītāja ieskatā un ko viņš vēlas panākt. Var rasties situācija, kad izstāstām, kas ir noticis, bet prasījums ir tik ačgārns, ka mērķis netiek sasniegts. Tāpēc vēlreiz atgādinu, cik ļoti svarīgi ir jau pirmajā instancē pareizi noformulēt prasības pamatu un priekšmetu.

Ar Normundu Salenieku sarunājās Vineta Vizule

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada marta (117.) numurā.