Nodokļu reforma ēnu ekonomiku nav būtiski mazinājusi

316
(0)
Ināra Pētersone. Foto: Aivars Siliņš

Valdības rīcības plānā ir ietverts uzdevums Finanšu ministrijai (FM) līdz šā gada 31. maijam izstrādāt vidēja termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādnes. Šonedēļ plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija par ministriju priekšlikumiem, kas skatīti Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) Budžeta un nodokļu apakšpadomes sanāksmē 12. februārī. Sēdē skatīti piedāvātie virzieni Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2021. – 2025. gadam izstrādei.

Kamēr top kaldināti jaunie priekšlikumi, saīsinātā veidā publicējam žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI janvāra numurā lasāmo interviju ar Ināru Pētersoni, biedrības Business Against Shadow Economy (BASE) valdes locekli, Veselības aprūpes darba devēju asociācijas izpilddirektori un bijušo Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāju. Viņa rosina pārskatīt daudzās mazās uzņēmējdarbības formas, dažādos nodokļu režīmus, ļaujot mazajam uzņēmējam darboties, un nesarežģīt nodokļu aprēķināšanu.

Finanšu ministrija prognozēja, ka nodokļu reforma, kas tika ieviesta 2018. gadā, mazinās ēnu ekonomiku. Tā nav noticis. Kāpēc, kas darīts nepareizi?

Nevaru iedomāties, kurš elements no nodokļu reformas varētu izteikti palīdzēt mazināt ēnu ekonomiku. Nulles procentu likme uzņēmumu reinvestētai peļņai, kas ir pozitīvs solis, ir saistīts ar apgrozāmo līdzekļu atstāšanu uzņēmuma rīcībā, lai varētu attīstīties un investēt. Taču tie, kas strādā ar peļņu un iegulda ražošanas attīstībā, nav tā kategorija, kas ir iegrimusi meklējumos, kā izvairīties no nodokļu nomaksas – ideoloģija un filozofija ir pavisam cita.

No kādiem nodokļiem parasti vēlas izvairīties? Tās ir dažādas PVN shēmas, centieni atgūt no valsts nekad nesamaksātu nodokli, kā arī algas nodokļi. Uzņēmēji nereti saka, ka nodokļu slogs uz darba algām ir gana augsts. Taču ir jāskatās nozaru griezumā, jo izmaksu struktūra ir ļoti atšķirīga. Piemēram, lielākas darbaspēka izmaksas ir sabiedriskajā ēdināšanā, izdevējdarbībā, krietni mazākas, veicot dažādus starpniecības darījumus.

Tiesa, darbaspēka nodokļi Latvijā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir nesamērojami lieli – ne tikai dažādo likmju ziņā, bet kompleksi, iekļaujot arī neapliekamā minimuma lielumu, atbrīvojumu par apgādājamiem. Ieviestā progresivitāte ir atbalstāma, taču ne tādā veidā, kā tā ir šobrīd. Ja vidējā alga valstī ir ap 1100 eiro, vai neapliekamā ienākuma piemērošanas slieksnis, kas ir tuvu tam, stimulē maksāt, saņemt vairāk? Līdz ar to manā skatījumā pēdējā nodokļu reforma nav devusi acīmredzamu pienesumu ēnu ekonomikas mazināšanā.

Vai diferencētā nepaliekamā minimuma ieviešana arī neko nedeva?

Pret to esmu ļoti skeptiska. Ja tobrīd būtu VID ģenerāldirektore, mēģinātu pārliecināt lēmuma pieņēmējus, ka diferencētā nepaliekamā minimuma ieviešana ir nepareizs solis.

Darbojos arī Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Abas organizācijas Finanšu ministrijai skaidroja, ka tas ir liels slogs grāmatvežiem, VID un lielas iedzīvotāju grupas tracināšana. To pierādīja arī notikumi šī gada pavasarī. Ļoti liela iedzīvotāju grupa neseko nodokļu izmaiņām, bet VID divreiz gadā jāprognozē un jāsarēķina katra darba ņēmēja diferencētais neapliekamais minimums. Turklāt plānotais, pēc iepriekšējā perioda! Nu nevar  lielākajai daļai to precīzi saplānot! Tā arī lielai daļai iedzīvotāju, sniedzot gada ienākumu deklarācijas, radās nenomaksātie nodokļi. Lai mazliet cilvēkus nomierinātu, likumdevējs steidzami grozīja likumu, pasakot, ka šo nesamaksāto nodokli jāsamaksā līdz nākamā gada beigām. Bet kas būs tad? Nodoklis būs jāmaksā jau par diviem gadiem jeb valsts parādu norakstīs? Šiem cilvēkiem jau naudas nav, tā ir iztērēta!

Nākamā nodokļu reformā viens no būtiskākajiem elementiem, ko nepieciešams izdarīt, ir atcelt diferencēto neapliekamo minimumu.

Darba devēju piedāvājums ir: lai  tas visiem būtu vienāds, progresivitāti atstājot ar dažādajām nodokļu likmēm.

Eksperti norāda, ka ēnu ekonomiku nav iespējams pilnībā likvidēt. Pašreizējā VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme ir izteikusies, ka ēnu ekonomikas īpatsvars tuvāko gadu laikā Latvijā būtu jāsamazina līdz 15% no IKP. Cik tas ir reāli īstenojams plāns?

Tas būtu iespējams tuvāko piecu gadu laikā. Un ziniet, kāpēc? Lai VID uzlabotu nodokļu iekasēšanu, savulaik likumdevējam iniciējām daudzus priekšlikumus, kas dotu papildus iespējas. Diemžēl, bet nereti mūs nesadzirdēja. Nu Moneyval ziņojuma sakarā ir sakustinātas daudzas lietas, kā rezultātā VID ir daudz papildus informācijas un instrumentu, lai uzlabotu nodokļu nomaksu. Piemēram, VID saņem būtisku informāciju no kredītiestādēm, PVN shēmās tagad VID sadarbojas ar Finanšu izlūkošanas dienestu (FID), Ekonomikas policiju. Iepriekš citām valsts institūcijām šķita, ka PVN izkrāpšana un citi “netīrie” darījumi ir tikai VID kompetence.

Ļoti būtiska ir  kredītiestāžu iesaiste, jo caur tām darījumi notiek arvien vairāk. Svarīga ir finanšu iestāžu iesaiste uzraudzībā naudas atmazgāšanas gadījumos, kas lielākoties ir PVN shēmas. Lai varētu izmaksāt kaut ko aplokšņu algās, ir jādabū “kreisā” nauda, ko tur ielikt. Kredītiestādes ir iesaistījušās risku noteikšanā, informācija tiek sūtīta FID un VID. Filtra izveidei ir būtiska ietekme uz ēnu ekonomikas mazināšanu.

Kas traucēja, sasaistīja rokas, lai mazinātu ēnu ekonomiku laikā, kad vadījāt VID?

Manā VID vadīšanas laikā, 2014.-2016. gadā, ēnu ekonomika mazinājās, pēc  jūsu pieminētā pētījuma no 23,8% līdz 20,7%, pieaugt tā sāka tikai 2017. gadā. Taču tas nav būtiskākais, tāpat tā bija ievērojama. Diemžēl, bet tajā laikā “ēnu ekonomikas apkarošanu” visi saistīja tikai ar VID, citas iestādes neiesaistījās, bet, ja iesaistījās, tad ar “gariem zobiem”. Savukārt, kad ir spiediens no “ārpuses”, pēkšņi politikas veidotāji, iestāžu vadītāji problēmas risinājumam ķeras klāt daudz nopietnāk un saprot, ka tā ir visu problēma un katram ir darāmi darbi.

Negatīvais Moneyval ziņojums ir devis grūdienu politiķiem. VID nodokļu iekasēšanas uzlabošanai šis ziņojums ir devis daudz, un noteikti būs rezultāti.

BASE ir aktīvs biedrs Finanšu ministrijas organizētajā darba grupā, kura šobrīd strādā pie valsts iestāžu darba plāna ēnu ekonomikas ierobežošanai 2016. – 2020. gadam uzlabošanas.

Manuprāt, plāna loma “ēnu ekonomikas apkarošanā” ir pārvērtēta. Tie, kas strādā, to darītu arī bez šī plāna. Plānā lielākoties ir iekļautas elementāras, ikdienišķas lietas, tur nav nekas tāds, kas pēkšņi dos augstus rezultātus. Skatoties publiski pieejamajā informācijā, piedaloties atsevišķās sanāksmēs, vērtējot, cik efektīvi notiek darbs pie pasākumu iekļaušanas šajā plānā un pēc tam to realizācijas, un cik bieži premjers sasauc  ēnu ekonomikas apkarošanas padomi, lai šo darbu uzraudzītu, sajūta palikusi tā pati, kad vēl es tajā iesaistījos. Finanšu ministrijai jālūdzas, jāpierunā citas ministrijas, lai piedāvā idejas, risinājumus, bet to nav…..

Kādos gadījumos vēl bez parādsaistībām ir vislielākie “aplokšņu” algu riski?

“Aplokšņu” algu izmaksā iesaistās divas puses: viena, kas naudu izmaksā, un otra, kas saņem atalgojumu. Iegansti var būt katrai pusei atšķirīgi. Uzņēmēji, ejot šo soli, grib gūt ātru peļņu. Savukārt fiziskā persona, it sevišķi gados jaunāka, nedomā par negadījumiem, veselības problēmām un pensiju, grib dzīvot labāk šodien.

Latvijā 2019. gada trešajā ceturksnī vidējā bruto (pirms nodokļiem) darba samaksa par pilnas slodzes darbu bija 1091 eiro. Kam ir lielākās algas? Finanšu, IT nozarē. Bet tā nav lielākā iedzīvotāju grupa. Apmēram 30% strādājošie saņem kritiski zemu – minimālo vai pat mazāku – atalgojumu.

Turklāt Latvijā uzņēmumi ir ļoti dažādi, 4000-5000 uzņēmumu samaksā ap 80% no visiem nodokļiem. Pārējie – mazās SIA, zemnieku saimniecības, individuālie komersanti, saimnieciskās darbības veicēji u.c. – un to  ir ļoti daudz -, samaksā atlikušo. Šos daudzos mazos izkontrolēt ir neiespējami! Protams, varam palielināt VID kapacitāti, bet vai tas būs efektīvi? Nē!

Mēs atšķiramies no citām Baltijas valstīm – tik sadrumstalotas uzņēmējdarbības formas, tik dažādi daudzie  nodokļu režīmi, tik daudz mikrouzņēmēji, tā nav nekur!

Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc daudzi var vispār nemaksāt nodokļus, jo zina, ka VID nebūs tāda kapacitāte, lai šos mazos  pārbaudītu.

Ir jāpārskata daudzās uzņēmējdarbības formas un nodokļu režīmi, jāvienkāršo un mazajam uzņēmējam jādod iespēja strādāt un vienkārši samaksāt nodokļus. Diemžēl, bet cilvēki arvien mazāk tic, ka samaksātie nodokļi tiek iztērēti pārdomāti. Manuprāt, veselības pakalpojumu sasaiste ar nodokļu nomaksu bija pareizs solis, es to turpinātu attīstīt.

Vai mikrouzņēmuma nodokļa režīms būtu jālikvidē? Latvijas Bankas ekonomisti ir secinājuši, ka, mikrouzņēmumos nodarbinātajiem piemērojot tādus pašus nodokļus kā citiem, ievērojami palielinātos budžeta ieņēmumi.

Lielākā daļa  mazo nodokļu maksātāju režīmi – saimnieciskās darbības veicēji, patentmaksātāji, – ir veidoti ar mērķi, lai cilvēks pats atrod savu nišu un, sevi nodarbinot, gūst ienākumus. Savādāk bija, krīzes laikā veidojot mikrouzņēmuma nodokļa režīmu. Tas bija paredzēts, lai veicinātu uzņēmējdarbību un sniegtu iespēju atsperties jaunajiem uzņēmējiem, tas tika veidots kā starts kaut kam lielākam. Taču apsviedīgākie uzņēmumi, pat ar publisko kapitālu, to izmantoja nodokļu optimizācijai: vieni sadalīja  darbojošos uzņēmumus, citi atdalīja  kādu daļu un izveidoja jaunu, bet pēc būtības palika viss pa vecam, tikai nodokļi sanāca mazāki. Tas arī to rūgtumu ir atstājis. Protams, mazajiem uzņēmējiem, kas grib nodarboties ar mazo biznesu, ir vajadzīgs noteikts, vienkāršs, samaksājams nodokļu režīms.

Pirms dažiem gadiem bija diskusijas mazajam biznesam maksāt, piemēram, fiksētus nodokļu maksājumus – kafejnīcā par galdiņu skaitu u.tml.

Savā laikā tas bija mans atvestais ierosinājums no Spānijas: uzņēmumam mēnesī vai gadā bija fiksēts maksājums atkarībā no galdiņu skaita un kafejnīcas ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Pēc kāda laika nodokļu inspektori veic pārbaudes, piemēram, vai nav palielināts galdiņu skaits. Taču diezin vai Latvijā esam gatavi šim priekšlikumam.

Finanšu ministrija savulaik man atbildēja, ka nav, kas sarēķina, cik lielam jābūt šim nodoklim.

Kāpēc īsti nestrādā patentmaksājumi? Vai tie ir pārāk augsti? Santehniķis, gāzes meistars, kas privāti apkalpo klientus pēc sava algotā darba, diez vai patentu ir izņēmis vai reģistrējies kā pašnodarbinātais, bet iekasē par darbu savu simtiņu eiro, par ko nodokli, protams, nemaksā?

Patentmaksātājiem ir ierobežojumi profesiju griezumā. Fiksētu maksājumu, pie noteikta apjoma, noņemot profesiju ierobežojumu, es atbalstu. Tas atrisinātu problēmu likumpaklausīgiem cilvēkiem. Taču tie, kuri domā kā nemaksāt nodokļus, tas nelīdzēs – vienalga, cik liela būtu patentmaksa. Lai vai kādu patentmaksājuma lielumu noteiktu, piemēram, santehniķim, VID izkontrolēt ir gandrīz neiespējami. Ja pakalpojumu saņēmējs būs fiziska persona un neprasīs stingrās uzskaites kvīti, nodokļi netiks nomaksāti. Nodokļu nomaksa ir atkarīga no mums katra, no mūsu attieksmes un morāles  – te ir tā dilemma, vai mēs paši esam gatavi vairāk samaksāt par pakalpojumu, preci, vai mēs esam gatavi pieprasīt dokumentu par saņemto pakalpojumu, vai esam gatavi atteikties no pakalpojuma sniedzēja, kurš nemaksā nodokļus?

Vai ticat, ka tad, ja samazinātos vienmēr kā vaininieks piesauktais darbaspēku nodokļu slogs, uzņēmēji tiešām nemēģinātu vēl kā citādi apiet nodokļus?

Daļa no uzņēmējiem pārietu “baltajā zonā”, taču daļa ne. Diemžēl, bet daļai nekad nebūs gana… Svarīgi ir radīt tādu uzņēmējdarbības vidi, kurā darbojas godīga konkurence un var samaksāt visus nodokļus. Tikpat svarīgi ir saprast, ka pie noteiktiem apstākļiem sods ir neizbēgams.

Lai samazinātu darbaspēka nodokļu slogu, vienlaikus nepieciešams piedāvāt kompensējošo mehānismu. Es joprojām domāju, ka liela rezerve slēpjas tajā daļā iedzīvotāju, kura vispār nemaksā vai imitē nodokļu maksāšanu, turklāt dzīvesveids parāda citu ainu. Mums ir daudz “uzņēmēju”, kuri gadiem strādā ar zaudējumiem, bet dzīvo lepni.

Tāpat svarīgi ir ieviest mehānismu, kā nevar vai ir pietiekami grūti izvairīties no nodokļu nomaksas. Nav jēgas viņiem uzskaitīt izdevumus, jo tāpat tos neviens nevar izkontrolēt!  Piemēram, varētu būt  divi režīmi. Pirmais – fiksēts maksājums, taču tam jābūt vismaz tik lielam, lai  nopelnītu sev pensiju. Labklājības ministrijai vajadzētu pamodelēt, cik šādā gadījumā būtu jāsamaksā. Otrs variants – noteikts procents no apgrozījuma. Bet tad jāpasaka, ka norēķini notiek bezskaidrā naudā un iekasēšanā jāiesaista kredītiestāde, kas ietur konkrētu procentu un pārskaita nodokļus valstij. Man kā fiziskai personai – saimnieciskā darbības veicējam – VID nekas nebūtu jāsniedz, nevajadzētu ķēpāties ar atskaitēm.  Taču abi šie varianti ir pieļaujami tikai pie noteikta apjoma darbības un nenodarbinot citus.

Par kādu variantu esat jūs?

Nekad nebūs tā, ka visi norēķini notiek bezskaidrā naudā, tie paši lauku tirdziņi. Arī finanšu pratība ir dažāda.

Paralēli ir jāiet abiem variantiem, bet ir jāskatās, lai nodokļu slogs vienā gadījumā nav izdevīgāks par otru, lai tie nekonkurē viens otru.

Tāpat politikas veidotajiem beidzot nepieciešams vienoties un pieņemt nepopulārus lēmumus. Manuprāt, nereti pārprotam solidaritātes principu. Vai tiešām tam, kurš ir likumpaklausīgs un maksā visus nodokļus, ir jāuzņemas solidāra atbildība par to, kurš izvairās no tā (nav runa par veciem, slimiem cilvēkiem, bērniem)? Manuprāt, ir pēdējais brīdis atgriezties (uzlabotā variantā) pie iepriekš Saeimā pieņemtās, bet pēc tam atceltās normas par minimālo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas apjomu. Nosakām: ja vēlies būt sociāli apdrošināts, saņemt pensiju, tad mēnesī jābūt samaksātai konkrētai summai (kaut vai piemaksā), ja nav, tad to mēnesi darba stāžā neieskaitām. Saprotu, ka izsaucu uguni uz sevi un ka tas nav tik vienkārši, taču neko nedarīt arī nevar. Cilvēkam pašam beidzot jāsāk rūpēties par sevi, “nauda kokos neaug”!

Pilnu interviju abonenti var lasīt arī elektroniski žurnālu E-arhīvā.

ABONĒT ŽURNĀLU

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)