Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2024. gada 18. aprīlī lietā C605/21 Heureka Group a.s. pret Google LLC¹ pieņēma tiesību normu piemērotājiem noderīgu spriedumu konkurences tiesībās, kurā ir izskatīts jautājums par noilguma termiņa sākumu un efektivitātes principu zaudējumu piedziņas lietās. 

1 Sk. arī EST 2022. gada 22. jūnija spriedumu lietā Volvo un DAF Trucks (C267/20, EU:C:2022:494).

Lietas ietvaros tika skatīts jautājums par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem 10. pantu, 22. panta 1. punktu, kā arī par šīs tiesību normas piemērojamību laikā.

Direktīvas 2014/104/ES 10. pantā „Noilguma termiņi” ir noteikts, ka dalībvalstis saskaņā ar šo pantu paredz noteikumus, kas piemērojami noilguma termiņiem zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai. Tajos paredz, kad sāk skaitīt noilguma termiņu, kāds ir tā ilgums un kādos apstākļos tas tiek pārtraukts vai apturēts.

Noilguma termiņus nesāk skaitīt, pirms konkurences tiesību aktu pārkāpums nav beidzies un prasītājs zina vai var pamatoti uzskatīt, ka tas zina:

1. par rīcību un to, ka tas ir konkurences tiesību pārkāpums;
2. to, ka konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā tam ir nodarīts kaitējums; un
3. pārkāpēja identitāti.

Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņi zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai ir vismaz pieci gadi. Dalībvalstij jānodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur vai atkarībā no valsts tiesību aktiem pārtrauc, ja konkurences ie­stāde attiecībā uz konkurences tiesību aktu pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanas vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais vienu gadu pēc tam, kad nolēmums par pārkāpumu ir kļuvis galīgs, vai pēc tam, kad procedūra izbeigta citā veidā. 

Eiropas Komisija (EK) 2017. gada 27. jūnijā pieņēma lēmumu C(2017) 4444, kurā konstatēja, ka Google ir ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli 13 vispārējo meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos Eiropas Ekonomikas Zonā (EEZ), tostarp Čehijas Republikā (ČR). Google samazināja datu plūsmu no savām vispārējo rezultātu lapām uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem un palielināja šo datu plūsmu uz savu pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu, kam varēja būt – vai visticamāk bija – pret konkurenci vērsta ietekme attiecīgajos 13 pirkumu salīdzināšanas specializētās meklēšanas valstu tirgos, kā arī minētajos vispārējo meklēšanas pakalpojumu tirgos. Tika secināts, ka Google savam cenu salīdzināšanas pakalpojumam sistemātiski piešķīra vadošo pozīciju, savukārt Google konkurentu cenu salīdzināšanas pakalpojumi rezultātu sarakstā bija zemāk.

Vispārējā tiesa 2021. gada 10. novembra spriedumā Google un Alphabet/Komisija (Google Shopping) (T612/17, EU:T:2021:763) daļēji noraidīja Google un Alphabet celto prasību par lēmumu C(2017) 4444 final, apstiprinot EK analīzi par pirkumu salīdzināšanas specializētās meklēšanas tirgu. Vispārējā tiesa atcēla šo lēmumu daļā, kurā EK bija konstatējusi Google un Alphabet pārkāpumu 13 vispārējās meklēšanas valstu tirgos EEZ, pamatojoties uz pretkonkurences seku esamību šajos tirgos, un pārējā daļā prasību noraidīja. 

Google un Alphabet 2022. gada 20. janvārī iesniedza apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu. Sūdzība joprojām tiek izskatīta.

Savukārt Heureka 2020. gada 26. jūnijā cēla prasību Pilsētas tiesā Prāgā, lūdzot piespriest Google atlīdzināt zaudējumus, kas Heureka esot nodarīti pretkonkurences prakses dēļ, kuru, kā norādīts lēmumā C (2017) 4444 final. Google esot īstenojusi ČR no 2013. gada februāra līdz 2017. gada 27. jūnijam. Heureka apgalvo, ka tā kā Google savu pārdošanas cenu esot izvietojis un atveidojis salīdzināšanas pakalpojumu labākajā iespējamā vietā starp vispārējo meklēšanas pakalpojumu rezultātiem, Heureka.cz cenu salīdzināšanas portāla apmeklējumi samazinājās.

Google argumentēja, ka saskaņā ar Obchodní zákoník (Komerckodekss) noilguma noteikumiem, kuros paredzēts, ka četru gadu noilguma termiņš sākas no brīža, kad cietusī persona ir uzzinājusi vai var uzzināt par zaudējumiem un par tās personas identitāti, kam tie jāatlīdzina, Heureka tiesībām uz atlīdzinājumu ir iestājies noilgums vismaz attiecībā uz laikposmu no 2013. gada februāra līdz 2016. gada 25. jūnijam.

Google norādīja, ka Heureka gan pārkāpuma izdarītāju, gan faktu, ka tai ir nodarīti zaudējumi, esot varējusi zināt labu laiku pirms lēmuma C (2017) 4444 final pieņemšanas. Tādējādi šajā lietā piemērojamais noilguma termiņš esot sācies 2013. gada februārī, proti, kad sākās apgalvotais pārkāpums ČR teritorijā un kad radās apgalvotie zaudējumi, vai vēlākais 2014. gada 27. maijā, kad tika publicēts paziņojums presei.

2 Dalībvalstīm šīs direktīvas prasības vajadzēja ieviest līdz 2016. gada 27. decembrim.

Nacionālā tiesa nolēma, ka ir pamats vērsties EST ar lūgumu par prejudiciālā nolēmuma taisīšanu, lai noskaidrotu vai Direktīvas 2014/104/ES 10. pants ir piemērojams visiem zaudējumiem, ko izraisījis pamatlietā aplūkotais LESD 102. panta pārkāpums; vai tikai tiem zaudējumiem, kuri radušies pēc Direktīvas 2014/104/ES spēkā stāšanās dienas; vai tikai tiem zaudējumiem, kas radušies pēc Direktīvas 2014/104/ES transponēšanas termiņa beigām².

Saskaņā ar ČR Civilkodeksa 620. panta 1. punktu trīs gadu noilguma termiņu sāk skaitīt brīdī, kad cietusī persona uzzinājusi vai kad var uzskatīt, ka tā ir uzzinājusi par pārkāpuma izdarītāja identitāti un par nodarītajiem zaudējumiem. No Nejvyšší soud (ČR Augstākā tiesa) veiktās Civilkodeksa 620. panta 1. punkta interpretācijas izrietot, ka, lai sāktos noilguma termiņa skaitīšana, pietiek ar to, ka ir uzzināts par daļējiem zaudējumiem. Zaudējumi – īpaši turpinātu vai atkārtotu pārkāpumu gadījumos – esot dalāmi, lai gan katrus „jaunos zaudējumus” varot izvirzīt atsevišķi un katri no tiem sākot jaunu noilguma termiņu.

Nacionālā tiesa norādīja, ka, atšķirībā no Direktīvas 2014/104, lai sāktos noilguma termiņa skaitīšana, Civilkodeksā nav noteikta prasība, ka cietušajai personai ir jāzina, ka attiecīgā rīcība ir konkurences tiesību pārkāpums. Šajā kodeksā neesot arī prasīts, lai attiecīgais pārkāpums būtu beidzies. Tāpat minētajā kodeksā neesot noteikumu, kas paredzētu noilguma termiņa apturēšanu vai pārtraukšanu šīs rīcības izmeklēšanas laikā.

EST 2022. gada 22. jūnijā pasludināja spriedumu lietā Volvo un DAF Trucks, kurā tā lēma it īpaši par Direktīvas 2014/104 10. panta būtību, kā arī par šīs tiesību normas piemērojamību laikā. ČR nacionālā tiesa daļēji atsauca sava lūgumu EST, jo atbildi varēja atrast iepriekš minētajā spriedumā. Nacionālā tiesa uzturēja lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu atlikušajā daļā, proti, par zaudējuma prasības noilguma termiņa sākumu, apturēšanu uz laiku, kamēr notiek pārkāpuma izmeklēšana.

Atlikušajā daļā EST nolēma, ka Direktīvas 2014/104/ES 10. pants, kā arī LESD 102. pants un efektivitātes princips jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts trīs gadu noilguma termiņš, kas piemērojams zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par turpinātiem Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem un kas:

ν neatkarīgi un atsevišķi attiecībā uz katriem daļējiem zaudējumiem, kuri izriet no šāda pārkāpuma, sākas brīdī, kad cietusī persona ir uzzinājusi vai pamatoti var tikt uzskatīta par tādu, kas uzzinājusi, ka tai ir nodarīti šādi daļēji zaudējumi, kā arī uzzinājusi tās personas identitāti, kurai tie jāatlīdzina, bet cietusī persona nav uzzinājusi, ka attiecīgā rīcība ir uzskatāma par konkurences tiesību normu pārkāpumu, un šis pārkāpums nav beidzies, un

ν to nevar apturēt vai pārtraukt uz laiku, kamēr EK izmeklē šādu pārkāpumu.

Turklāt šāds tiesiskais regulējums ir pretrunā arī Direktīvas 2014/104 10. pantam, ciktāl tajā nav paredzēts, ka noilguma termiņš tiek apturēts uz termiņu līdz vismaz vienam gadam pēc dienas, kurā lēmums, ar ko konstatēts šis pats pārkāpums, ir kļuvis galīgs.

EST noteica, ka Direktīvas 2014/104 10. pants ir materiāla tiesību norma šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē. Dalībvalstīm jānodrošina, ka valsts pasākumi, kas veikti, piemērojot minētās direktīvas 21. pantu, netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku.

EST vērsa uzmanību uz būtisku ES tiesību piemērošanas aspektu, proti, ka tādā strīdā starp privātpersonām kā pamatlietā valsts tiesai vajadzības gadījumā valsts tiesības jāinterpretē, tiklīdz ir beidzies netransponētas direktīvas transponēšanas termiņš, lai attiecīgā situācija nekavējoties kļūtu saderīga ar šīs direktīvas normām, tomēr neveicot valsts tiesību contra legem interpretāciju.

EST secināja, ka strīdus, kas attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumiem, principā raksturo informācijas asimetrija par sliktu cietušajai personai, un tas padara tai informācijas iegūšanu grūtāku nekā konkurences iestādēm, lai tās varētu īstenot savas pilnvaras piemērot konkurences tiesības.

EST ieskatā konkurences tiesībās tiesību īstenošana būtu padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta, ja noilguma termiņi, kas piemērojami zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, sāktos, pirms pārkāpums ir beidzies un cietusī persona ir uzzinājusi vai saprātīgi var uzskatīt, ka tā ir uzzinājusi informāciju, kas vajadzīga tās zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai.

EST ir īpaši uzsvērusi: ja konkurences pārkāpums vēl turpinās un cietušajai personai tiek prasīts pakāpeniski palielināt pieprasītās kompensācijas apmēru atkarībā no papildu zaudējumiem, kas izriet no šī pārkāpuma, – tas tiesību uz pilnīgu atlīdzinājumu īstenošanu padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada maija (131.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS