Mūsdienās e-komercija attīstās straujiem soļiem, bet Covid-19 krīze šo tempu ir vairāk nekā dubultojusi, norāda Mg.iur. Zanda Dāvida, Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) galvenā juriste, Biznesa augstskolas Turība lektore un Latvijas Universitātes doktorante. Pandēmija ir bijusi kā stimuls daudziem uzņēmumiem, tostarp arī lielajiem, kuri attīstīt e-komerciju bija plānojuši tālākā nākotnē.
E-komercija attīstās ļoti strauji, jo parādās jauni digitālā mārketinga veidi, ienāk jaunas tehnoloģijas, dažādi rīki, piemēram, virtuālie asistenti. Patērētājs un bieži vien pat uzraudzības iestādes nespēj izsekot līdzi visiem tehnoloģiskajiem, digitālā mārketinga un e-komercijas jauninājumiem.
Parādās arī jauni patērētāju datu analīzes veidi. Komersantiem šai ziņā ir jāievēro Vispārīgā datu aizsardzības regula, kas būtiski maina datu apstrādes principus, jo Eiropas Savienība virzās uz to, lai dati tiktu apstrādāti pēc iespējas mazāk, lai pircējiem būtu skaidrs, kādā veidā viņu dati tiek analizēti, kur tos izmantos, vai tos nodos kādam tālāk. Patērētājam ir jābūt iespējai atteikties no savu datu nodošanas, bet šī izvēle nedrīkstētu ietekmēt pakalpojumu saņemšanas apjomu un iespējas.
Iepriekš, ja nedeva piekrišanu datu apstrādei, patērētājam varēja liegt piekļuvi mājaslapai vai neatļaut veikt kādas konkrētas darbības. Patlaban normatīvā regulējuma ietvaros tiek uzlabotas un aizsargātas patērētāja – datu subjekta – tiesības uz izvēli un iespēju kontrolēt savu datu izmantošanu.
Attīstās dažādi personalizētie piedāvājumi, bieži vien cilvēks pat nesaprot, ka uz viņu tiek mērķēta noteikta veida reklāma. Sāk izvērsties juridiskās diskusijas, kur ir reklāmas robeža, kā reklāmu nošķirt no vārda brīvības, jo reklāma arī ir daļa no vārda brīvības. Praksē ir jāspēj nošķirt, kad ietekmētāji jeb influenceri reklamē preci, bet kad pauž tikai savu viedokli par to.
Tendences e-komercijā ir dažādas, tās pat nav iespējams uzreiz aptvert, jo tās mainās un dažas, cik ātri parādās, tikpat zibenīgi arī pazūd. Uzņēmēji ir spiesti domāt, kā attīstīt e-komerciju, padarīt to pievilcīgāku un patērētājam interesantāku.
Digitālās tehnoloģijas ir attīstījušās strauji, bet regulējums nav īsti gājis līdzi un palicis vispārīgs. Līdz ar to katrs subjekts normatīvo regulējumu var interpretēt dažādi – uzraudzības iestādes vienā veidā, uzņēmējs to var pagriezt citādi. Es gan nesaku, ka vajag jaunu regulējumu, jo esošais ir parādījis, ka ir dzīvotspējīgs arī ļoti mainīgos apstākļos. Precizējot nianses, tas labi kalpos vēl ilgi. Proti, jo specifiskāks un konkrētāks ir normatīvais regulējums, jo grūtāk tam sekot mainīgajai sabiedrībai. Mums vajadzētu mācīties un vienveidīgi izprast un piemērot jau esošo normatīvo regulējumu.
Piemēram, citu valstu tiesību pētnieki man jautājuši, vai Latvijā ir īpašs regulējums ietekmētājiem (influenceriem), es atbildu –nav un arī nemaz nevajag. Igaunijā patlaban pēta, vai šādu regulējumu vajag. Man gribas teikt – diez vai to vajag, jo arī Igaunija ir ieviesusi Negodīgas komercprakses direktīvas regulējumu, kas pilnībā nosedz šo tirgus nišu.
Ko komersanti, reklamējot internetveikalu piedāvājumu, visbiežāk pārkāpj, kādi ir tipiskie „grābekļi”?
Pasaulē izplatīti pārkāpumi ir dažāda veida manipulēšana ar patērētājiem, datu prettiesiska ievākšana, datu neatbilstoša izmantošana, apstrādāšana, nodošana trešajām personām. Tas tiek darīts, piemēram, lai pamudinātu patērētāju iegādāties preces, kas viņam nemaz nav nepieciešamas. Tiek izmantoti patērētāju aizspriedumi vai vājās puses. Patērētāji tiek profilēti, veidoti viņu digitālie profili, pēc kā algoritms izveido tādu piedāvājumu, reklāmu, no kuras patērētājs nevar atteikties. Proti, tiek veidotas mērķētās reklāmas, kas ir daudz izsmalcinātākas, tiešākas un balstās uz patērētāja uzvedības “dziļo profilēšanu” un dark patterns (tumšajiem modeļiem jeb manipulēšanu). Salīdzinot ar klasiskām personalizētajām reklāmām, tās uz mērķēto reklāmu fona liekas pilnīgi nekaitīgas vidusmēra patērētāja lēmuma brīvībai.
Šos pārkāpumus ir ļoti grūti konstatēt, jo parasti patērētājiem nav prasmju tos identificēt, tādējādi arī uzraudzības iestādes nesaņem informāciju un nespēj iegūt nepieciešamos pierādījumus. Lai novērstu šādu negodīgu komercpraksi, vairāk sadarbojas uzraugi Eiropas un pasaules līmenī, un Latvijas speciālisti ar labiem panākumiem līdzdarbojas. Ir patīkami būt daļai no komandas, kas spēj ietekmēt visas Eiropas vai pasaules e-komercijas norises.
Kādas soda sankcijas PTAC var piemērot par negodīgu e-komercijas praksi?
PTAC ir plašs izvēles klāsts – var pieņemt lēmumus par dažādu pienākumu uzlikšanu, piemēram, nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi vai uzlikt pienākumu apmaksāt nelikumīgi ieturēto naudu. Visvairāk komersantus biedē soda nauda, kas ir liela, – līdz 10% no iepriekšējā finanšu gada neto apgrozījuma, bet ne vairāk kā 100 000 eiro. Ja komersants nepilda lēmumu, PTAC ir tiesības ik pēc septiņām dienām uzlikt 10 000 eiro piespiedu naudu. Šeit nav ierobežojumu – piespiedu naudu var piemērot tik ilgi, kamēr netiek novērsta negodīga komercprakse.
Savukārt komersantam ir visas tiesības, kas viņam paredzētas Administratīvā procesa likumā, – sniegt savu viedokli, paskaidrojumus, pierādījumus.
Pilnu interviju ar Zandu Dāvidu lasiet žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI maija numurā.
