0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

#SIF_MAF2021Pārdomāta stratēģija ļauj pārvarēt krīzi

Pārdomāta stratēģija ļauj pārvarēt krīzi

Ikars Kubliņš

(0)
Pārdomāta stratēģija ļauj pārvarēt krīzi
Ilustrācija: © mipan – stock.adobe.com
Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā
#SIF_MAF2021 Žurnāls Bilance turpina pētniecisku interviju ciklu, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem
par to, kā dažādās uzņēmējdarbības jomās un dažādos nodokļu režīmos strādājošos ietekmējuši Covid–19 pandēmijas un nodokļu izmaiņu radītie izaicinājumi.

Šāgada februārī Finanšu ministrija izplatīja ziņu, ka, par spīti Covid–19 pandēmijai un citiem negatīvajiem faktoriem, 2020. gadā kopumā Latvijas eksports spēja nedaudz pieaugt. Viena no Latvijas industrijas un eksporta vadošajām nozarēm ir kokmateriālu apstrāde, un viens no tās flagmaņiem — akciju sabiedrība Latvijas Finieris, kas eksportē 95 procentus saražotā bērza saplākšņa produkcijas uz 70 pasaules valstīm. Lai skaidrotu, kādi izaicinājumi Covid–19 krīzes laikā bijuši jāpārvar eksportētājiem, žurnāla Bilance pētniecisko interviju ciklā par pandēmijas ietekmi uz uzņēmējdarbību Latvijā šoreiz tiekamies ar AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētāju Uldi Biķi.

2020. gada marts — vīruss sasniedz Latviju, bet pasaulē tas plosās jau vairākus mēnešus. Vai šajā laikā Latvijas Finieris jau saskaras ar izmaiņām biznesā? Vai tirgū rodas kādi sarežģījumi — samazinās pieprasījums, apgrūtinās un sadārdzinās loģistikas ķēdes,vai — varbūt tieši pretēji — kokmateriālu, bērza saplākšņa tirdzniecība ir viena no tām nozarēm, kur viss iet uz augšu?
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Latvijas Finieris kā eksportējošs uzņēmums tiešām izjuta pandēmijas ietekmi agrāk nekā Latvijas sabiedrība kopumā. Jau pandēmijas sākumā saņēmām informāciju no sadarbības partneriem — gan piegādātājiem, gan pircējiem — no tiem reģioniem, kurus šī problēma skāra pirmos, sākot no Ķīnas un beidzot ar Itāliju, Franciju. Līdz ar to jau februārī sapratām, ka vīrusa ietekme uz biznesu būs nopietna — pieņēmām, ka sāksies krīze. Jau martā pieprasījums sāka samazināties un bija skaidri redzama ietekme uz ražošanas apjomiem. Kļuva skaidrs, ka krīze nebūs īslaicīga. Tobrīd izdarījām prognozi, ka krīze varētu ilgt divus gadus, un pieņēmām lēmumus daudz stingrāk sekot uzņēmuma naudas plūsmai, aktīvi rīkoties tirgū, kā arī komunicēt ar darbiniekiem, lai sagatavotos grūtībām, kam būs jāiet cauri. 

Tobrīd medijos stāstījāt, ka Latvijas Finierim jācīnās par katru līgumu, savukārt citi eksportējošie uzņēmumi norādīja, ka izpilda tikai iepriekšējos pasūtījumus, bet nav zināms, kas notiks, kad tie beigsies. Kā šī situācija attīstījās tālāk? Kāda bija pandēmijas ekonomikas dinamika kokmateriālu nozarē 2020. gada pavasarī, vasarā, ziemā un gada kopējā bilance?

Marts, aprīlis un maijs bija tie trīs mēneši, kad piedzīvojām vislielāko produkcijas noieta kritumu. Jau jūnijā ražošana atkal sāka atjaunoties, un vasaras otrajā pusē strādājām ar pilnu noslodzi. Mēs pat bijām gatavojušies vēl lielākai krīzes ietekmei, un šī gatavošanās palīdzēja izvēlēties pareizās prioritātes, plānojot uzņēmuma tēriņus. Gada laikā kopumā apgrozījumā bija neliels kritums.

Nopelnītā nauda bija apmēram iepriekšējā gada līmenī, taču jāņem vērā, ka strādājām vairāk — kubikmetros tika pārdots pat lielāks produkcijas apjoms. Mēs tiešām cīnījāmies par katru klientu, tāpēc izvēlējāmies būt pretimnākoši sadarbības partneriem cenu ziņā — līdz ar to nedaudz cieta finanšu rezultāts.

Kokmateriālu nozarē kopumā 2020. gada beigās cenu ziņā iezīmējās augšupejošas tendences, taču mūsu produktu jomā tirgus attīstība bija atšķirīga — pērnais gads pagāja, cīnoties par klientu, un augšupeja sākās tikai šāgada otrajā pusgadā.

Tā kā Latvijas Finiera gadījumā gandrīz visa produkcija aiziet eksporta tirgos, ar Covid–19 saistītie valdības noteiktie vietējie ierobežojumi jūsu darbību droši vien pārāk neietekmēja?

Uz rūpniecību šo ierobežojumu ietekme tiešām nebija liela. Taču mūs, protams, ietekmēja pati vīrusa izplatība, saslimstība. 2020. gada beigās mūsu uzņēmumā radās saasinājums epidemioloģiskā ziņā — decembris, janvāris un februāris bija grūtākie mēneši. Tobrīd vīruss diezgan strauji izplatījās, un tas atstāja ietekmi arī uz ražošanas procesiem, lai gan tā nebija ļoti būtiska ietekme. Slimošanas dēļ zaudēto darba stundu bija mazliet vairāk par vidējo rādītāju, un vēl tikpat darba stundu tika zaudētas, darbiniekiem dodoties mājas karantīnā kā kontaktpersonām. Kopējais zaudēto darba stundu skaits bija mazliet lielāks nekā ierasti gripas sezonas laikā. To var skaidrot ar rūpīgo epidemioloģiskās drošības pasākumu ievērošanu — distancēšanās, roku dezinfekcija un visi pārējie piesardzības līdzekļi samazināja citas saslimstības. 

Runājot par situāciju eksporta tirgos — vai ir vērojama saistība ar epidemioloģisko situāciju, vakcinācijas kampaņu īstenošanu? Respektīvi, vai eksporta tirgos pieprasījums sāka uzlaboties pēc tam, kad attiecīgajās valstīs tika veikta masveida vakcinācija un samazinājās saslimstības apjomi? 
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Es domāju, ka galvenā loma bija plašākiem ekonomiskiem procesiem. Valstu valdības stimulē savas ekonomikas, tādējādi veicinot kopējo izaugsmi. Protams, tajās valstīs, kur epidemioloģiskā situācija ir stabilāka un kur saslimstība sabiedrību ietekmē mazāk, tur patēriņš un pieprasījums ir lielāks. Taču galveno rezultātu devusi valdību īstenotā fiskālā politika. Sākotnēji vairāk notika mājsaimniecību patēriņa stimulēšana — lielās valstis deva tā saukto helikoptera naudu mājsaimniecībām, un, esot dīkstāvē, diezgan daudzi šo laiku veltīja mājokļa uzlabošanai. Otrajā fāzē tika veikti ieguldījumi arī lielajos valsts mēroga pasūtījumos — infrastruktūras, publisko ēku būvniecībā. Tas viss kopumā nostrādāja sekmīgi un pozitīvi atsaucās uz ražošanas apjomiem visos aktīvajos reģionos — gan Eiropas Savienībā kopumā, gan arī Baltijas valstīs un Latvijā. 

Sākoties krīzei, jūs uzsvērāt, ka svarīga ir “spēja strauji pielāgoties pircēju vajadzībām, ļoti ātri reaģēt uz katru pasūtījumu un veikt operatīvas piegādes”. Vai praksē to izdodas realizēt tikpat labi kā teorijā? Vai nerodas neparedzēti sarežģījumi, jo viss nav atkarīgs tikai no jums, piemēram, izejmateriālu vai preču piegādes?

Ņemot vērā, ka mums ir ļoti diversificēts produktu grozs, ko izplatām dažādos reģionos dažādiem klientiem, bieži gadās kādas aizķeršanās. Tomēr nevarētu teikt, ka piegāžu ķēdes būtu sākušas brukt, jo ražošanas pamatresurss mums ienāk no Baltijas, arī Skandināvijas un Vācijas. Rūpniecība kopumā šajā krīzē Eiropā sarežģītākās situācijas piedzīvoja Itālijā un nedaudz Francijā, Spānijā, taču pamatā ražošana visur strādāja bez pārtraukumiem.

Latvijas Finiera krīzes pārvarēšanas stratēģijā teikts, ka tad, kad “krīzes zemākais punkts ir sasniegts un uzņēmuma darbība stabilizējusies, ir īstais brīdis investīcijām, stiprinot uzņēmumu “jaudīgam startam” krīzes izskaņā”. Kā izskatās šobrīd — vai šis zemākais punkts Covid–19 krīzē jau ir sasniegts un ir sācies atspēriens ar investēšanu?

Tā var teikt. Šogad mūsu investīciju portfelis jau ir divreiz lielāks nekā pagājušogad. Droši vien investīcijas vēl vairāk pieaugs nākamajā un aiznākamajā gadā, ieguldot ražošanā. Viens no svarīgākajiem ilgtermiņa projektiem, kur piesaistīts arī Eiropas Savienības fondu atbalsts, ir jaunas sintētisko sveķu rūpnīcas celtniecība Bolderājā, kam būtu jāsākas tuvākajos gados. Īstenojot šo projektu, samazināsim fosilo izejvielu lomu (un līdz ar to — savu “ekoloģisko pēdu”) sveķu ražošanā, aizstājot tos ar biomateriāliem. 

Vai pandēmijas laikā izdevies arī radīt kādus jaunus, inovatīvus produktus? Medijos izskanējusi informācija par bezkontakta Covid–19 analīžu nodošanas iekārtu, kura tapa ar Latvijas Finiera līdzdalību. Bija plāni šīs iekārtas izplatīt ne vien Latvijā, bet, iespējams, arī eksportēt. Kā tas izdevās?

Mēs bijām tikai viens no šī projekta dalībniekiem, pamatā tā bija Gulbja laboratorijas un SIA JK Energo iniciatīva. Viņi bija galvenie produkta virzītāji, tāpēc precīzāk par to, vai realizējies kaut kas no eksporta iecerēm, būtu jājautā viņiem. 

Vēl esat publiski uzsvēruši to, cik svarīgi ir krīzes radītos izaicinājumus risināt kopīgi uzņēmuma iekšienē un ka būtiskākie lēmumi Latvijas Finierī pieņemti tieši šādi. Kas ir bijuši šie kritiski svarīgie lēmumi, par ko izdevās vienoties ar uzņēmuma darbiniekiem?
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Sākotnēji gatavojāmies vēl skarbākam krīzes scenārijam — kā rīkoties, ja mums uz kādu laiku būtu jāpārtrauc ražošana. Noslēgt vienošanos ar darbiniekiem tobrīd atviegloja līdz 2020. gada beigām pieņemtās Darba likuma izmaiņas, kas paredzēja, ka ar kolektīvās vienošanās palīdzību īslaicīga ražošanas apjomu krituma gadījumā iespējams noteikt darbiniekiem nepilnu darba laiku. Tas nozīmē, piemēram, iespēju vienoties ar inženiertehniskajiem darbiniekiem par pāreju uz četru darba dienu režīmu un, lai to darītu, nav jāpārslēdz līgums ar katru no viņiem atsevišķi, bet pietiek ar kolektīvo vienošanos. Tā kā mūsu uzņēmumā kopā strādā vairāk nekā 2000 darbinieku, bet inženiertehnisko darbinieku skaits pārsniedz 400, tas krietni vienkāršo procesu. 

Vai valsts piedāvātais atbalsts — sākotnēji gan tikai dīkstāves pabalsti, bet vēlāk arī algu subsīdijas — nerisināja to pašu problēmu?

Gan jā, gan nē. Tomēr svarīgi, lai valsts sniedz iespēju uzņēmējam būt ātram, operatīvam, izvēlēties sev vēlamāko risinājumu, salāgojot darba devēja un darba ņēmēju intereses. Tāpēc ir svarīga šāda vienošanās iespēja ar arodbiedrību. Lai gan Latvijas Finierim trīs mēnešus bija ražošanas apjomu kritums, mēs nepieteicāmies uz valsts atbalsta instrumentiem, jo tobrīd neredzējām, ka tiktu piedāvāti tādi instrumenti, ko mēs varētu izmantot. Valsts noteiktie ierobežojumi arī neskāra mūs tā, kā dažu citu nozaru uzņēmumus, un neradīja piespiedu dīkstāves situāciju. Mūs skāra tirgus izmaiņas un piegāžu ķēžu pārtraukumi, tomēr šīs grūtības bija salīdzinoši nelielas, un mēs spējām paši tikt ar tām galā. 

Vai jūsu uzņēmums izmantoja kādus citus valsts atbalsta instrumentus, piemēram, atbalstu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai?

Nē, akciju sabiedrība nav pieteikusies ne uz vienu no valsts atbalsta pasākumiem. 

No iepriekš teiktā varam secināt, ka šobrīd situācija eksporta tirgos uzrāda pozitīvas tendences un arī uzņēmuma ekonomiskās grūtības ir aiz muguras?

Tirgū ekonomiskā situācija tiešām ir labāka, taču tas nenozīmē, ka nav grūtību, jo pašlaik ļoti strauji notiek daudzu resursu sadārdzināšanās, kas, protams, atstāj ietekmi uz izmaksām. Līdz ar to atkal jādomā par to, kā sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem. Ļoti strauji kāpj gan mūsu pamatresursu kokmateriālu, gan enerģijas, gan arī naftas produktu izejvielu (kuras arī izmantojam ražošanā) cenas. 

Vai pašreizējā energoresursu inflācija var izvērsties par nākamo krīzi?

Jā, tā ir pietiekami nopietna. Latvijas Finiera gadījumā jo īpaši, jo mēs patērējam vairāk nekā vienu procentu no Latvijā kopumā patērētā elektroenerģijas apjoma. 

Medijos esat citēts, ka pandēmijas laikā darbiniekiem tika nodrošināta pēc iespējas drošāka darba vide, ievērojot zinātnē balstītās epidemioloģijas ekspertu rekomendācijas. Izklausās ļoti smalki — vai aiz tā slēpjas kas vairāk par ierastajiem, vienkāršajiem risinājumiem (dezinfekciju, maskām, divu metru distanci utt.)?

Pandēmijas sākumā nemaz nebija tik vienkārši nodrošināt arī šos pašsaprotamos risinājumus. Piemēram, dezinficēšanas šķīdumi nebija nopērkami, un viens no mūsu saistītajiem uzņēmumiem pat sāka pats tos ražot. Arī masku iegādes jautājums bija sarežģīts — tieši tāpat, kā to bija grūti izdarīt valsts līmenī, arī mums kā uzņēmumam tas bija liels izaicinājums. Veicām tiešos iepirkumus, importējām, bija jāmeklē dažādi risinājumi. Bija izpratne, ka jācenšas maksimāli pasargāt gados vecākos uzņēmuma darbiniekus, kā arī darbiniekus ar veselības problēmām. Zināmā mērā šie mērķi izpalika, jo nespējām vienoties ar valsts institūcijām par datu apmaiņu. Mums kā darba devējam nav visu datu, un tas ir pareizi — mēs nevaram zināt par saviem darbiniekiem visu, tajā skaitā veselības jautājumus. Bet, no otras puses, ja mērķis bija aizsargāt konkrētas sabiedrības grupas, bija jāpanāk vienošanās par datu apmaiņu vismaz ar lielajiem darba devējiem (tiem uzņēmumiem, kuros strādā 250 un vairāk darbinieku). Tad būtu iespējams risināt šo jautājumu, citādi organizējot darba maiņas, padomājot, kā vairāk pasargāt no saskarsmes tos, kuri ir augstāka riska grupās. Tāpat arī šodien mums trūkst datu apmaiņas par to, kurš darbinieks ir vakcinēts, kurš — nav. Visu informāciju par šo jautājumu uzzinām tikai individuālās sarunās. 

Šāgada sākumā Latvijas Finieris uzsāka arī pats savu reklāmas kampaņu, izvietojot pilsētvidē plakātus, kuros aicināja uzticēties zinātnei un vakcinēties… Kā, jūsuprāt, tā nostrādāja? Vai ar šādām kampaņām vakcinācijas jautājumā cilvēkus vispār var uzrunāt?
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Šai kampaņai bija divas puses — viena ir tā, ko redzēja sabiedrība, un otra — tā, kā to uztvēra mūsu kolektīvs. Mērķis uzsākt sarunu ar savu kolektīvu caur šādu ārēju projektu noteikti nesa augļus. Grūtos brīžos morālā stāja ir svarīga, un mēs kā uzņēmuma vadība nodemonstrējām, par ko iestājamies — par uzticību zinātnei. Esam tehnoloģiski ietilpīgs uzņēmums, un bez zinātnes mēs nevarētu pastāvēt. Protams, var apšaubīt un kritiski pieiet atsevišķu ekspertu teiktajam, bet zinātnei kā sistēmai ir jāuzticas. Un, ja uzticamies zinātnei kā sistēmai, tad uzticamies arī šim globālajam darbam, kas tika paveikts fantastiski ātri — vēl nekad cilvēce nebija ieguvusi aizsardzības iespējas pret kādu vīrusu tik īsā laikā. Tas ir augstu novērtējams darbs, un ir žēl, ka mēs to pienācīgi neizmantojam. Ar to mēs kā sabiedrība paši nodarām sev pāri. 

Kāda ir situācija ar darbinieku vakcināciju — cik liela daļa uzņēmuma darbinieku ir vakcinējušies? 

Mūsu uzņēmumā ir daudzas struktūrvienības. Ir tādas struktūrvienības, kur vakcinēto īpatsvars ir apmēram tāds pats kā valstī kopumā — ap piecdesmit procentiem, un ir tādas, kur tūdaļ tiks sasniegti jau deviņdesmit procenti vakcinēto. Kopumā kā akciju sabiedrība esam nosprauduši mērķi jau tuvākajā laikā sasniegt 85 procentu vakcinācijas aptveri, un es domāju, ka mums tas izdosies. Ļoti labi, ka beidzot pieņemtas izmaiņas normatīvajā regulējumā, kas pienākumu par izvērtēšanu, kuriem darbiniekiem noteikti jābūt vakcinētiem, uztic darba devējam. Līdz ar to ir iespēja jau pavisam citādai sarunai ar kolektīvu. Žēl gan, ka šīs izmaiņas tika pieņemtas tikai oktobrī — Latvijas Darba devēju konfederācija tās prasīja jau kopš vasaras sākuma.

Vai Latvijas Finiera darbību skar arī šogad jūlijā pieņemtās nodokļu izmaiņas — pirmkārt, minimālo sociālo iemaksu regulējums? 

Mums ir būtiski, lai Latvijas sabiedrība būtu stabila — lai darba ņēmējiem labklājība būtu ne tikai neto atalgojumā, bet arī sociālajās garantijās. Latvijā pārāk daudz cilvēku ir ievilkti nenoteiktības nākotnē, jo neveidojas pensiju uzkrājumi, tāpat aktuāla ir veselības aprūpes sistēmas pieejamība. Jo vairāk būs stabilu ģimeņu, stabilu darba ņēmēju ar nodrošinājumu gan pensijai, gan citām darbnespējas situācijām, jo labāk veidosies attiecības kopumā. 

No jūsu atbildes noprotams, ka tādā uzņēmumā kā Latvijas Finieris nav aktuālas darbinieku pusslodzes, kur iznāk, ka par valsts noteikto minimālo sociālo iemaksu nodrošināšanu ir jāpiemaksā klāt darbinieka faktiski nenopelnīta nauda?

Latvijas Darba likums vēl balstās pagātnē, tas vairs neatbilst mūsdienu situācijai, kad veidojas jaunas darba formas un attiecības.

Darba likums būtu jārevidē, radot tādas normas, kas salāgotu visas situācijas. Var palūkoties, kā rīkojās Lietuva, pienākumu par sociālo aizsardzību uzliekot uz darba ņēmēja pleciem, kamēr Latvijā šī atbildība ir dalīta starp darba devēju un darba ņēmēju. Otrkārt, apdrošināšanas iemaksu sistēma Latvijā cilvēkiem nav saprotama, jo tur ir gan personificējami instrumenti, gan solidaritātes instrumenti.

Iespējams, diskusiju ceļā būtu jānonāk pie lēmuma, ka lielāka daļa sociālo iemaksu jānovirza personificētajos instrumentos, piemēram, attīstot veselības apdrošināšanu kā Igaunijā, kur, ja nemaldos, ir tikai trīs apdrošināšanas instrumenti — pensijas, bezdarbs un veselības apdrošināšana. Tas cilvēkiem rada skaidru un saprotamu priekšstatu par to, kur nonāk viņu sociālās iemaksas. 

Vai šobrīd, kad Latvija aiziet mājsēdes režīmā (intervija notiek divas dienas pirms stingrāko ierobežojumu ieviešanas), ir saprotams, kā tas ietekmēs Latvijas Finiera darbu? Kopumā par Latvijas tautsaimniecību jau tiek spriests, ka līdz ar šo situāciju atkal iepaliksim citām Eiropas valstīm, kur epidemioloģiskā situācija ir daudz labāka un šādi ekonomiku iegrožojoši mēri vairs nav nepieciešami, bet vai tas var kaitēt arī konkrēti Latvijas Finiera konkurētspējai?

Mēs kopumā diemžēl esam parādījuši sevi kā neefektīvu sabiedrību, neizmantojot iespēju, ko piedāvā mūsdienu farmācija. Kopējā sabiedrības neefektivitāte kaut kādā mērā atsaucas arī uz mūsu uzņēmuma darbu, jo, ja atkal būs ilgs ekonomikas dīkstāves periods daudzās nozarēs, mēs palielināsim valsts parādu, bet par to būs jāmaksā visiem nodokļu maksātājiem. Tas ietekmēs jebkura uzņēmuma izmaksas un konkurētspēju. 

Jau sacījāt, ka pandēmijas sākumā 2020. gadā savās nākotnes prognozēs pieņēmāt, ka krīze beigsies ne agrāk par 2022. gadu. Kā izskatās šobrīd? Vai šis termiņš aizvien ir reāls? 

Gada beigas un ziema noteikti būs grūtākais laiks Latvijas sabiedrībai. Tuvojamies krīzes dziļākajam punktam, un nākamie mēneši nebūs vienkārši, īpaši veselības nozarē. Arī sabiedrībai kopumā daudz kas būs jāpārdomā. Nākamgad kļūs vieglāk, lai gan, protams, atsevišķām nozarēm atkopšanās būs ilgāka — iespējams, līdz pat 2024. gadam. Kopumā pagaidām šķiet, ka mūsu sākotnējā prognoze būs izrādījusies precīza. 

Mediju atbalsta fondsProjektu “Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas “Pārdomāta stratēģija ļauj pārvarēt krīzi” saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada novembra (479.) numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)
Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Pārdomāta stratēģija ļauj pārvarēt krīzi
Ilustrācija: © mipan – stock.adobe.com
Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā
#SIF_MAF2021 Žurnāls Bilance turpina pētniecisku interviju ciklu, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem
par to, kā dažādās uzņēmējdarbības jomās un dažādos nodokļu režīmos strādājošos ietekmējuši Covid–19 pandēmijas un nodokļu izmaiņu radītie izaicinājumi.

Šāgada februārī Finanšu ministrija izplatīja ziņu, ka, par spīti Covid–19 pandēmijai un citiem negatīvajiem faktoriem, 2020. gadā kopumā Latvijas eksports spēja nedaudz pieaugt. Viena no Latvijas industrijas un eksporta vadošajām nozarēm ir kokmateriālu apstrāde, un viens no tās flagmaņiem — akciju sabiedrība Latvijas Finieris, kas eksportē 95 procentus saražotā bērza saplākšņa produkcijas uz 70 pasaules valstīm. Lai skaidrotu, kādi izaicinājumi Covid–19 krīzes laikā bijuši jāpārvar eksportētājiem, žurnāla Bilance pētniecisko interviju ciklā par pandēmijas ietekmi uz uzņēmējdarbību Latvijā šoreiz tiekamies ar AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētāju Uldi Biķi.

2020. gada marts — vīruss sasniedz Latviju, bet pasaulē tas plosās jau vairākus mēnešus. Vai šajā laikā Latvijas Finieris jau saskaras ar izmaiņām biznesā? Vai tirgū rodas kādi sarežģījumi — samazinās pieprasījums, apgrūtinās un sadārdzinās loģistikas ķēdes,vai — varbūt tieši pretēji — kokmateriālu, bērza saplākšņa tirdzniecība ir viena no tām nozarēm, kur viss iet uz augšu?
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Latvijas Finieris kā eksportējošs uzņēmums tiešām izjuta pandēmijas ietekmi agrāk nekā Latvijas sabiedrība kopumā. Jau pandēmijas sākumā saņēmām informāciju no sadarbības partneriem — gan piegādātājiem, gan pircējiem — no tiem reģioniem, kurus šī problēma skāra pirmos, sākot no Ķīnas un beidzot ar Itāliju, Franciju. Līdz ar to jau februārī sapratām, ka vīrusa ietekme uz biznesu būs nopietna — pieņēmām, ka sāksies krīze. Jau martā pieprasījums sāka samazināties un bija skaidri redzama ietekme uz ražošanas apjomiem. Kļuva skaidrs, ka krīze nebūs īslaicīga. Tobrīd izdarījām prognozi, ka krīze varētu ilgt divus gadus, un pieņēmām lēmumus daudz stingrāk sekot uzņēmuma naudas plūsmai, aktīvi rīkoties tirgū, kā arī komunicēt ar darbiniekiem, lai sagatavotos grūtībām, kam būs jāiet cauri. 

Tobrīd medijos stāstījāt, ka Latvijas Finierim jācīnās par katru līgumu, savukārt citi eksportējošie uzņēmumi norādīja, ka izpilda tikai iepriekšējos pasūtījumus, bet nav zināms, kas notiks, kad tie beigsies. Kā šī situācija attīstījās tālāk? Kāda bija pandēmijas ekonomikas dinamika kokmateriālu nozarē 2020. gada pavasarī, vasarā, ziemā un gada kopējā bilance?

Marts, aprīlis un maijs bija tie trīs mēneši, kad piedzīvojām vislielāko produkcijas noieta kritumu. Jau jūnijā ražošana atkal sāka atjaunoties, un vasaras otrajā pusē strādājām ar pilnu noslodzi. Mēs pat bijām gatavojušies vēl lielākai krīzes ietekmei, un šī gatavošanās palīdzēja izvēlēties pareizās prioritātes, plānojot uzņēmuma tēriņus. Gada laikā kopumā apgrozījumā bija neliels kritums.

Nopelnītā nauda bija apmēram iepriekšējā gada līmenī, taču jāņem vērā, ka strādājām vairāk — kubikmetros tika pārdots pat lielāks produkcijas apjoms. Mēs tiešām cīnījāmies par katru klientu, tāpēc izvēlējāmies būt pretimnākoši sadarbības partneriem cenu ziņā — līdz ar to nedaudz cieta finanšu rezultāts.

Kokmateriālu nozarē kopumā 2020. gada beigās cenu ziņā iezīmējās augšupejošas tendences, taču mūsu produktu jomā tirgus attīstība bija atšķirīga — pērnais gads pagāja, cīnoties par klientu, un augšupeja sākās tikai šāgada otrajā pusgadā.

Tā kā Latvijas Finiera gadījumā gandrīz visa produkcija aiziet eksporta tirgos, ar Covid–19 saistītie valdības noteiktie vietējie ierobežojumi jūsu darbību droši vien pārāk neietekmēja?

Uz rūpniecību šo ierobežojumu ietekme tiešām nebija liela. Taču mūs, protams, ietekmēja pati vīrusa izplatība, saslimstība. 2020. gada beigās mūsu uzņēmumā radās saasinājums epidemioloģiskā ziņā — decembris, janvāris un februāris bija grūtākie mēneši. Tobrīd vīruss diezgan strauji izplatījās, un tas atstāja ietekmi arī uz ražošanas procesiem, lai gan tā nebija ļoti būtiska ietekme. Slimošanas dēļ zaudēto darba stundu bija mazliet vairāk par vidējo rādītāju, un vēl tikpat darba stundu tika zaudētas, darbiniekiem dodoties mājas karantīnā kā kontaktpersonām. Kopējais zaudēto darba stundu skaits bija mazliet lielāks nekā ierasti gripas sezonas laikā. To var skaidrot ar rūpīgo epidemioloģiskās drošības pasākumu ievērošanu — distancēšanās, roku dezinfekcija un visi pārējie piesardzības līdzekļi samazināja citas saslimstības. 

Runājot par situāciju eksporta tirgos — vai ir vērojama saistība ar epidemioloģisko situāciju, vakcinācijas kampaņu īstenošanu? Respektīvi, vai eksporta tirgos pieprasījums sāka uzlaboties pēc tam, kad attiecīgajās valstīs tika veikta masveida vakcinācija un samazinājās saslimstības apjomi? 
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Es domāju, ka galvenā loma bija plašākiem ekonomiskiem procesiem. Valstu valdības stimulē savas ekonomikas, tādējādi veicinot kopējo izaugsmi. Protams, tajās valstīs, kur epidemioloģiskā situācija ir stabilāka un kur saslimstība sabiedrību ietekmē mazāk, tur patēriņš un pieprasījums ir lielāks. Taču galveno rezultātu devusi valdību īstenotā fiskālā politika. Sākotnēji vairāk notika mājsaimniecību patēriņa stimulēšana — lielās valstis deva tā saukto helikoptera naudu mājsaimniecībām, un, esot dīkstāvē, diezgan daudzi šo laiku veltīja mājokļa uzlabošanai. Otrajā fāzē tika veikti ieguldījumi arī lielajos valsts mēroga pasūtījumos — infrastruktūras, publisko ēku būvniecībā. Tas viss kopumā nostrādāja sekmīgi un pozitīvi atsaucās uz ražošanas apjomiem visos aktīvajos reģionos — gan Eiropas Savienībā kopumā, gan arī Baltijas valstīs un Latvijā. 

Sākoties krīzei, jūs uzsvērāt, ka svarīga ir "spēja strauji pielāgoties pircēju vajadzībām, ļoti ātri reaģēt uz katru pasūtījumu un veikt operatīvas piegādes". Vai praksē to izdodas realizēt tikpat labi kā teorijā? Vai nerodas neparedzēti sarežģījumi, jo viss nav atkarīgs tikai no jums, piemēram, izejmateriālu vai preču piegādes?

Ņemot vērā, ka mums ir ļoti diversificēts produktu grozs, ko izplatām dažādos reģionos dažādiem klientiem, bieži gadās kādas aizķeršanās. Tomēr nevarētu teikt, ka piegāžu ķēdes būtu sākušas brukt, jo ražošanas pamatresurss mums ienāk no Baltijas, arī Skandināvijas un Vācijas. Rūpniecība kopumā šajā krīzē Eiropā sarežģītākās situācijas piedzīvoja Itālijā un nedaudz Francijā, Spānijā, taču pamatā ražošana visur strādāja bez pārtraukumiem.

Latvijas Finiera krīzes pārvarēšanas stratēģijā teikts, ka tad, kad "krīzes zemākais punkts ir sasniegts un uzņēmuma darbība stabilizējusies, ir īstais brīdis investīcijām, stiprinot uzņēmumu "jaudīgam startam" krīzes izskaņā". Kā izskatās šobrīd — vai šis zemākais punkts Covid–19 krīzē jau ir sasniegts un ir sācies atspēriens ar investēšanu?

Tā var teikt. Šogad mūsu investīciju portfelis jau ir divreiz lielāks nekā pagājušogad. Droši vien investīcijas vēl vairāk pieaugs nākamajā un aiznākamajā gadā, ieguldot ražošanā. Viens no svarīgākajiem ilgtermiņa projektiem, kur piesaistīts arī Eiropas Savienības fondu atbalsts, ir jaunas sintētisko sveķu rūpnīcas celtniecība Bolderājā, kam būtu jāsākas tuvākajos gados. Īstenojot šo projektu, samazināsim fosilo izejvielu lomu (un līdz ar to — savu "ekoloģisko pēdu") sveķu ražošanā, aizstājot tos ar biomateriāliem. 

Vai pandēmijas laikā izdevies arī radīt kādus jaunus, inovatīvus produktus? Medijos izskanējusi informācija par bezkontakta Covid–19 analīžu nodošanas iekārtu, kura tapa ar Latvijas Finiera līdzdalību. Bija plāni šīs iekārtas izplatīt ne vien Latvijā, bet, iespējams, arī eksportēt. Kā tas izdevās?

Mēs bijām tikai viens no šī projekta dalībniekiem, pamatā tā bija Gulbja laboratorijas un SIA JK Energo iniciatīva. Viņi bija galvenie produkta virzītāji, tāpēc precīzāk par to, vai realizējies kaut kas no eksporta iecerēm, būtu jājautā viņiem. 

Vēl esat publiski uzsvēruši to, cik svarīgi ir krīzes radītos izaicinājumus risināt kopīgi uzņēmuma iekšienē un ka būtiskākie lēmumi Latvijas Finierī pieņemti tieši šādi. Kas ir bijuši šie kritiski svarīgie lēmumi, par ko izdevās vienoties ar uzņēmuma darbiniekiem?
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Sākotnēji gatavojāmies vēl skarbākam krīzes scenārijam — kā rīkoties, ja mums uz kādu laiku būtu jāpārtrauc ražošana. Noslēgt vienošanos ar darbiniekiem tobrīd atviegloja līdz 2020. gada beigām pieņemtās Darba likuma izmaiņas, kas paredzēja, ka ar kolektīvās vienošanās palīdzību īslaicīga ražošanas apjomu krituma gadījumā iespējams noteikt darbiniekiem nepilnu darba laiku. Tas nozīmē, piemēram, iespēju vienoties ar inženiertehniskajiem darbiniekiem par pāreju uz četru darba dienu režīmu un, lai to darītu, nav jāpārslēdz līgums ar katru no viņiem atsevišķi, bet pietiek ar kolektīvo vienošanos. Tā kā mūsu uzņēmumā kopā strādā vairāk nekā 2000 darbinieku, bet inženiertehnisko darbinieku skaits pārsniedz 400, tas krietni vienkāršo procesu. 

Vai valsts piedāvātais atbalsts — sākotnēji gan tikai dīkstāves pabalsti, bet vēlāk arī algu subsīdijas — nerisināja to pašu problēmu?

Gan jā, gan nē. Tomēr svarīgi, lai valsts sniedz iespēju uzņēmējam būt ātram, operatīvam, izvēlēties sev vēlamāko risinājumu, salāgojot darba devēja un darba ņēmēju intereses. Tāpēc ir svarīga šāda vienošanās iespēja ar arodbiedrību. Lai gan Latvijas Finierim trīs mēnešus bija ražošanas apjomu kritums, mēs nepieteicāmies uz valsts atbalsta instrumentiem, jo tobrīd neredzējām, ka tiktu piedāvāti tādi instrumenti, ko mēs varētu izmantot. Valsts noteiktie ierobežojumi arī neskāra mūs tā, kā dažu citu nozaru uzņēmumus, un neradīja piespiedu dīkstāves situāciju. Mūs skāra tirgus izmaiņas un piegāžu ķēžu pārtraukumi, tomēr šīs grūtības bija salīdzinoši nelielas, un mēs spējām paši tikt ar tām galā. 

Vai jūsu uzņēmums izmantoja kādus citus valsts atbalsta instrumentus, piemēram, atbalstu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai?

Nē, akciju sabiedrība nav pieteikusies ne uz vienu no valsts atbalsta pasākumiem. 

No iepriekš teiktā varam secināt, ka šobrīd situācija eksporta tirgos uzrāda pozitīvas tendences un arī uzņēmuma ekonomiskās grūtības ir aiz muguras?

Tirgū ekonomiskā situācija tiešām ir labāka, taču tas nenozīmē, ka nav grūtību, jo pašlaik ļoti strauji notiek daudzu resursu sadārdzināšanās, kas, protams, atstāj ietekmi uz izmaksām. Līdz ar to atkal jādomā par to, kā sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem. Ļoti strauji kāpj gan mūsu pamatresursu kokmateriālu, gan enerģijas, gan arī naftas produktu izejvielu (kuras arī izmantojam ražošanā) cenas. 

Vai pašreizējā energoresursu inflācija var izvērsties par nākamo krīzi?

Jā, tā ir pietiekami nopietna. Latvijas Finiera gadījumā jo īpaši, jo mēs patērējam vairāk nekā vienu procentu no Latvijā kopumā patērētā elektroenerģijas apjoma. 

Medijos esat citēts, ka pandēmijas laikā darbiniekiem tika nodrošināta pēc iespējas drošāka darba vide, ievērojot zinātnē balstītās epidemioloģijas ekspertu rekomendācijas. Izklausās ļoti smalki — vai aiz tā slēpjas kas vairāk par ierastajiem, vienkāršajiem risinājumiem (dezinfekciju, maskām, divu metru distanci utt.)?

Pandēmijas sākumā nemaz nebija tik vienkārši nodrošināt arī šos pašsaprotamos risinājumus. Piemēram, dezinficēšanas šķīdumi nebija nopērkami, un viens no mūsu saistītajiem uzņēmumiem pat sāka pats tos ražot. Arī masku iegādes jautājums bija sarežģīts — tieši tāpat, kā to bija grūti izdarīt valsts līmenī, arī mums kā uzņēmumam tas bija liels izaicinājums. Veicām tiešos iepirkumus, importējām, bija jāmeklē dažādi risinājumi. Bija izpratne, ka jācenšas maksimāli pasargāt gados vecākos uzņēmuma darbiniekus, kā arī darbiniekus ar veselības problēmām. Zināmā mērā šie mērķi izpalika, jo nespējām vienoties ar valsts institūcijām par datu apmaiņu. Mums kā darba devējam nav visu datu, un tas ir pareizi — mēs nevaram zināt par saviem darbiniekiem visu, tajā skaitā veselības jautājumus. Bet, no otras puses, ja mērķis bija aizsargāt konkrētas sabiedrības grupas, bija jāpanāk vienošanās par datu apmaiņu vismaz ar lielajiem darba devējiem (tiem uzņēmumiem, kuros strādā 250 un vairāk darbinieku). Tad būtu iespējams risināt šo jautājumu, citādi organizējot darba maiņas, padomājot, kā vairāk pasargāt no saskarsmes tos, kuri ir augstāka riska grupās. Tāpat arī šodien mums trūkst datu apmaiņas par to, kurš darbinieks ir vakcinēts, kurš — nav. Visu informāciju par šo jautājumu uzzinām tikai individuālās sarunās. 

Šāgada sākumā Latvijas Finieris uzsāka arī pats savu reklāmas kampaņu, izvietojot pilsētvidē plakātus, kuros aicināja uzticēties zinātnei un vakcinēties... Kā, jūsuprāt, tā nostrādāja? Vai ar šādām kampaņām vakcinācijas jautājumā cilvēkus vispār var uzrunāt?
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Foto: Aivars Siliņš

Šai kampaņai bija divas puses — viena ir tā, ko redzēja sabiedrība, un otra — tā, kā to uztvēra mūsu kolektīvs. Mērķis uzsākt sarunu ar savu kolektīvu caur šādu ārēju projektu noteikti nesa augļus. Grūtos brīžos morālā stāja ir svarīga, un mēs kā uzņēmuma vadība nodemonstrējām, par ko iestājamies — par uzticību zinātnei. Esam tehnoloģiski ietilpīgs uzņēmums, un bez zinātnes mēs nevarētu pastāvēt. Protams, var apšaubīt un kritiski pieiet atsevišķu ekspertu teiktajam, bet zinātnei kā sistēmai ir jāuzticas. Un, ja uzticamies zinātnei kā sistēmai, tad uzticamies arī šim globālajam darbam, kas tika paveikts fantastiski ātri — vēl nekad cilvēce nebija ieguvusi aizsardzības iespējas pret kādu vīrusu tik īsā laikā. Tas ir augstu novērtējams darbs, un ir žēl, ka mēs to pienācīgi neizmantojam. Ar to mēs kā sabiedrība paši nodarām sev pāri. 

Kāda ir situācija ar darbinieku vakcināciju — cik liela daļa uzņēmuma darbinieku ir vakcinējušies? 

Mūsu uzņēmumā ir daudzas struktūrvienības. Ir tādas struktūrvienības, kur vakcinēto īpatsvars ir apmēram tāds pats kā valstī kopumā — ap piecdesmit procentiem, un ir tādas, kur tūdaļ tiks sasniegti jau deviņdesmit procenti vakcinēto. Kopumā kā akciju sabiedrība esam nosprauduši mērķi jau tuvākajā laikā sasniegt 85 procentu vakcinācijas aptveri, un es domāju, ka mums tas izdosies. Ļoti labi, ka beidzot pieņemtas izmaiņas normatīvajā regulējumā, kas pienākumu par izvērtēšanu, kuriem darbiniekiem noteikti jābūt vakcinētiem, uztic darba devējam. Līdz ar to ir iespēja jau pavisam citādai sarunai ar kolektīvu. Žēl gan, ka šīs izmaiņas tika pieņemtas tikai oktobrī — Latvijas Darba devēju konfederācija tās prasīja jau kopš vasaras sākuma.

Vai Latvijas Finiera darbību skar arī šogad jūlijā pieņemtās nodokļu izmaiņas — pirmkārt, minimālo sociālo iemaksu regulējums? 

Mums ir būtiski, lai Latvijas sabiedrība būtu stabila — lai darba ņēmējiem labklājība būtu ne tikai neto atalgojumā, bet arī sociālajās garantijās. Latvijā pārāk daudz cilvēku ir ievilkti nenoteiktības nākotnē, jo neveidojas pensiju uzkrājumi, tāpat aktuāla ir veselības aprūpes sistēmas pieejamība. Jo vairāk būs stabilu ģimeņu, stabilu darba ņēmēju ar nodrošinājumu gan pensijai, gan citām darbnespējas situācijām, jo labāk veidosies attiecības kopumā. 

No jūsu atbildes noprotams, ka tādā uzņēmumā kā Latvijas Finieris nav aktuālas darbinieku pusslodzes, kur iznāk, ka par valsts noteikto minimālo sociālo iemaksu nodrošināšanu ir jāpiemaksā klāt darbinieka faktiski nenopelnīta nauda?

Latvijas Darba likums vēl balstās pagātnē, tas vairs neatbilst mūsdienu situācijai, kad veidojas jaunas darba formas un attiecības.

Darba likums būtu jārevidē, radot tādas normas, kas salāgotu visas situācijas. Var palūkoties, kā rīkojās Lietuva, pienākumu par sociālo aizsardzību uzliekot uz darba ņēmēja pleciem, kamēr Latvijā šī atbildība ir dalīta starp darba devēju un darba ņēmēju. Otrkārt, apdrošināšanas iemaksu sistēma Latvijā cilvēkiem nav saprotama, jo tur ir gan personificējami instrumenti, gan solidaritātes instrumenti.

Iespējams, diskusiju ceļā būtu jānonāk pie lēmuma, ka lielāka daļa sociālo iemaksu jānovirza personificētajos instrumentos, piemēram, attīstot veselības apdrošināšanu kā Igaunijā, kur, ja nemaldos, ir tikai trīs apdrošināšanas instrumenti — pensijas, bezdarbs un veselības apdrošināšana. Tas cilvēkiem rada skaidru un saprotamu priekšstatu par to, kur nonāk viņu sociālās iemaksas. 

Vai šobrīd, kad Latvija aiziet mājsēdes režīmā (intervija notiek divas dienas pirms stingrāko ierobežojumu ieviešanas), ir saprotams, kā tas ietekmēs Latvijas Finiera darbu? Kopumā par Latvijas tautsaimniecību jau tiek spriests, ka līdz ar šo situāciju atkal iepaliksim citām Eiropas valstīm, kur epidemioloģiskā situācija ir daudz labāka un šādi ekonomiku iegrožojoši mēri vairs nav nepieciešami, bet vai tas var kaitēt arī konkrēti Latvijas Finiera konkurētspējai?

Mēs kopumā diemžēl esam parādījuši sevi kā neefektīvu sabiedrību, neizmantojot iespēju, ko piedāvā mūsdienu farmācija. Kopējā sabiedrības neefektivitāte kaut kādā mērā atsaucas arī uz mūsu uzņēmuma darbu, jo, ja atkal būs ilgs ekonomikas dīkstāves periods daudzās nozarēs, mēs palielināsim valsts parādu, bet par to būs jāmaksā visiem nodokļu maksātājiem. Tas ietekmēs jebkura uzņēmuma izmaksas un konkurētspēju. 

Jau sacījāt, ka pandēmijas sākumā 2020. gadā savās nākotnes prognozēs pieņēmāt, ka krīze beigsies ne agrāk par 2022. gadu. Kā izskatās šobrīd? Vai šis termiņš aizvien ir reāls? 

Gada beigas un ziema noteikti būs grūtākais laiks Latvijas sabiedrībai. Tuvojamies krīzes dziļākajam punktam, un nākamie mēneši nebūs vienkārši, īpaši veselības nozarē. Arī sabiedrībai kopumā daudz kas būs jāpārdomā. Nākamgad kļūs vieglāk, lai gan, protams, atsevišķām nozarēm atkopšanās būs ilgāka — iespējams, līdz pat 2024. gadam. Kopumā pagaidām šķiet, ka mūsu sākotnējā prognoze būs izrādījusies precīza. 

Mediju atbalsta fondsProjektu "Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Pārdomāta stratēģija ļauj pārvarēt krīzi" saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada novembra (479.) numurā.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: