Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) 2024. gada janvārī ir pieņemti tiesību normu piemērotājiem noderīgi spriedumi lietās, kas saistītas ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izkrāpšanas darījumiem, kā arī patērētāju tiesību aizsardzību – lidsabiedrības pārvadājumu kompensāciju.

1 EST spriedums lietā 34–73, Fratelli Variola S.p.A. v Amministrazione italiana delle Finanze, 10., 11. punkts).

Rakstā aplūkotās lietas EST tika skatītas, atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. pantam, t.i., sniedzot prejudiciālo nolēmumu. LESD 267. pants (bijušais EKL 234. pants) paredz, ka tikai EST kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus. EST ir atzinusi: „Stingra šā pienākuma ievērošana ir obligāts nosacījums, lai visā Kopienā vienlaicīgi un vienveidīgi piemērotu Kopienas noteikumus. Konkrētāk, dalībvalstīm ir pienākums neieviest nekādus pasākumus, kas varētu ietekmēt tiesas jurisdikciju attiecībā uz jebkuru jautājumu, kas saistīts ar: 1) Kopienas tiesību aktu interpretāciju 2) vai kopienas institūciju izdotu aktu spēkā esamību.”¹

Kompensācija aviopasažieriem reisa ilgas kavēšanās dēļ

2024. gada 25. janvāra spriedums lietās C54/23 (spriedums) lietā WY pret Laudamotion GmbH, Ryanair DAC (sk. arī lietu C474/22 (rīkojums))

Lietas ietvaros tika skatīts jautājums par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, 3. un 5.–7. pantu.

Lietas apstākļi: persona (turpmāk – pasažieris) rezervēja lidsabiedrības Ryanair lidojumu turp un atpakaļ no Diseldorfas (Vācija) uz Palmu de Maljorku (Spānija). Pasažieris tika informēts par to, ka turpceļa reisa („sākotnējais reiss”) izlidošana aizkavēsies par sešām stundām. Pasažierim bija būtiski nonākt galamērķī laikā, lai paspētu uz lietišķu tikšanos, kurai bija jānotiek Palmā de Maljorkā. Pasažieris pats rezervēja aizstājošu reisu. Izmantojot aizstājošo reisu, pasažieris Palmā de Maljorkā nonāca ar mazāk nekā trīs stundu ilgu kavēšanos salīdzinājumā ar plānoto sākotnējā reisa ielidošanas laiku. 

Pasažieris pieprasīja kompensāciju sākotnējam pārvadātājam 250 EUR apmērā saskaņā ar Regulas Nr. 261/2004 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 7. panta 1. punktu. Pasažieris apgalvoja, ka esot laikus ieradies uz reģistrāciju sākotnējam reisam.

Nacionālā tiesa, uzskatot, ka situāciju iespējams vērtēt, ņemot vērā Regulas Nr. 261/2004 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka lidojuma atcelšanas gadījumā pasažieriem tiek izmaksāta kompensācija, ja viņiem netiek piedāvāts reiss ar maršruta maiņu, kura gadījumā tiek zaudētas mazāk nekā trīs stundas laika, nolēma lūgt EST prejudiciālo nolēmumu.

EST nolēma, ka Regulas Nr. 261/2004 5. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības saņemt kompensāciju šo tiesību normu izpratnē nevar būt tādam aviopasažierim, kurš – ņemot vērā risku, ka reiss, uz kuru viņam ir apstiprināta rezervācija, galamērķī nonāktu ar ilgu kavēšanos, vai to, ka ir pietiekamas norādes, kas liecina par šādas kavēšanās varbūtību – pats ir rezervējis aizstājošu reisu un nonācis galamērķī ar mazāk nekā trīs stundu ilgu kavēšanos salīdzinājumā ar sākotnēji plānoto pirmā reisa ielidošanas laiku.

2 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 19. novembris, Sturgeon u.c., C402/07 un C432/07, EU:C:2009:716, 60., 61. un 69. punkts, kā arī 2022. gada 7. jūlijs, SATA International – Azores Airlines (Degvielas uzpildes sistēmas bojājums), C308/21, EU:C:2022:533, 19. punkts un tajā minētā judikatūra.

EST nolēmumu pamatoja ar tās pastāvīgo judikatūru, kas noteic: „Regulas Nr. 261/2004 5. un 7. pants, lasot tos vienlīdzīgas attieksmes principa gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka kavējošos reisu pasažieri, pirmkārt, var tikt pielīdzināti atceltu lidojumu pasažieriem, lai piemērotu šīs regulas 7. panta 1. punktā paredzētās tiesības saņemt kompensāciju, un, otrkārt, atsaukties uz šīm tiesībām saņemt kompensāciju, ja reisa kavēšanās dēļ viņi cieš trīs vai vairāk stundu ilga laika zudumu, proti, tie galamērķī nonāk ar trīs stundu vai ilgāku kavēšanos pēc gaisa pārvadātāja sākotnēji plānotā ielidošanas laika.”²

Tātad izskatāmajā lietā, izmantojot aizstājošo reisu, pasažieris Palmā de Maljorkā nonāca ar mazāk nekā trīs stundu ilgu kavēšanos salīdzinājumā ar plānoto sākotnējā reisa ielidošanas laiku. 

3 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 19. novembris, Sturgeon u.c. C402/07 un C432/07, EU:C:2009:716, 52., 53. un 61. punkts; 2012. gada 23. oktobris, Nelson u.c., C581/10 un C629/10, EU:C:2012:657, 54. punkts, kā arī 2020. gada 12. marts, Finnair, C832/18, EU:C:2020:204, 23. punkts).

Tiesa papildu argumentam noteica, ka izšķirošais faktors, kura dēļ ilgu reisa ielidošanas kavēšanos pielīdzina lidojuma atcelšanai, ir saistīts ar to, ka reisa, kuru skārusi ilga kavēšanās, pasažieriem – tāpat kā atcelta lidojuma pasažieriem – tiek nodarīts kaitējums, kas izpaužas kā neatgriezenisks trīs vai vairāk stundu ilga laika zudums, kuru var atlīdzināt tikai ar kompensāciju.³ Tādējādi gadījumā, ja lidojums tiek atcelts vai galamērķī nonāk ar ilgu kavēšanos, Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punktā paredzētās tiesības saņemt kompensāciju ir nesaraujami saistītas ar to, ka pastāv trīs vai vairāk stundu ilga laika zudums.

No iepriekš minētā izriet, ka pasažieris, kurš nav izmantojis reisu, uz kuru viņam bija apstiprināta rezervācija, un kurš ar aizstājoša reisa, kuru viņš pats bija rezervējis, palīdzību galamērķī nokļuva ar mazāk nekā trīs stundu kavēšanos salīdzinājumā ar gaisa pārvadātāja sākotnēji plānoto ielidošanas laiku, nav cietis šādu laika zudumu un tādējādi viņam nav minēto tiesību saņemt kompensāciju.

Būtiski pieminēt, ka spriedumā ir norādīts, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītājs pamatlietā, pamatojoties uz Vācijas tiesībām, var pretendēt uz to, lai viņam tiktu atlīdzināti viņa paša rezervētā aizstājošā pārvadājuma izdevumi. Neskatoties uz minēto, EST kompetence ir ierobežota ar EST tiesību interpretāciju. Līdz ar to, nacionālās tiesvedības ietvaros, iespējams, tiks piemērotas valsts tiesību normas, kuras paredz zaudējumu atlīdzināšanu pasažierim. 

Kopējā PVN sistēma un Direktīvas 2006/112/EK 203. panta interpretācija, ja darbinieks ir veicis pretlikumīgas darbības

2024. gada 30. janvāra spriedums lietā C442/22 P sp. z o.o. pret Dyrektor Izby Administracji Skarbowej w Lublinie

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – „PVN direktīva”) 203. pantu saistībā ar lietu par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) parādiem saistībā ar sabiedrības P darbinieces P. K. izsniegtajiem fiktīvajiem rēķiniem.

PVN direktīvas 203. pants noteic: „PVN maksā ikviena persona, kura PVN norāda rēķinā.”

Lietas apstākļi: nodokļu revīzijā tika atklāts, ka laikposmā no 2010. gada janvāra līdz 2014. gada aprīlim minētā sabiedrība P par kopējo PVN summu – 1 497 847 Polijas zloti (aptuveni 319 254 EUR) – dažādiem uzņēmumiem bija izsniegusi 1679 PVN rēķinus, kuri neatspoguļoja faktisko preču pārdošanu, un šie uzņēmumi atskaitīja šajos rēķinos norādīto PVN. Minētie rēķini netika iegrāmatoti sabiedrības P grāmatvedības uzskaitē, un atbilstošais PVN netika nedz iemaksāts valsts budžetā, nedz arī šī sabiedrība to deklarēja. Rēķini izrakstīti degvielas uzpildes stacijā, kura nodarbojās ar degvielas mazumtirdzniecību un  kuru no 2005. gada novembra pārvaldīja šīs sabiedrības darbiniece P. K. 2014. gada 24. maijā darbiniece P. K. tika atbrīvota no darba.

Lietā noskaidrots, ka izrakstītie rēķini fiktīvi bija piesaistīti pārdošanas darījumiem, kuri faktiski tika veikti P. K. pārvaldītajā degvielas uzpildes stacijā un kuri bija reģistrēti sabiedrības P kases aparātos. Rēķinus bija izrakstījusi un pārdevusi P. K. bez sabiedrības P vadības ziņas un piekrišanas, lai krāpnieciski iegūtu PVN atmaksu no subjektiem, kas bija šo pašu rēķinu adresāti.

Nacionālā tiesa konstatēja, ka konkrētās lietas ietvaros ir nepieciešams saņemt EST interpretāciju PVN direktīvas 203. pantam.

EST, sagatavojot prejudiciālo nolēmumu, atbildēja uz jautājumu, vai PVN direktīvas 203. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja PVN maksātāja darbinieks ir izsniedzis fiktīvu rēķinu, kurā norādīts PVN, izmantojot sava darba devēja kā nodokļa maksātāja identitāti bez viņa ziņas un piekrišanas, šis darbinieks ir jāuzskata par personu, kas ir norādījusi PVN šī panta izpratnē?

EST nolēma, ka PVN direktīvas 203. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja PVN maksātāja darbinieks ir izsniedzis fiktīvu rēķinu, kurā norādīts PVN, izmantojot sava darba devēja kā nodokļa maksātāja identitāti bez šī darba devēja ziņas un piekrišanas, šis darbinieks ir jāuzskata par personu, kas norādījusi PVN šī 203. panta izpratnē, ja vien šis nodokļa maksātājs nav izrādījis saprātīgi prasīto rūpību, lai kontrolētu minētā darbinieka rīcību.

4 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 31. janvāris, Stroy trans, C642/11, EU:C:2013:54, 38. punkts, un 2022. gada 8. decembris, Finanzamt Österreich (PVN, par kuru rēķins kļūdaini izrakstīts galapatērētājiem), C378/21, EU:C:2022:968, 19. punkts.

EST, atsaucoties uz izveidojušos judikatūru, noteica: „attiecībā uz šī 203. panta piemērošanas jomu Tiesa ir precizējusi, ka rēķinā norādītais PVN ir jāmaksā šī rēķina izsniedzējam, tostarp tad, ja nav noticis neviens faktisks ar nodokli apliekams darījums.”⁴

Tiesa tomēr precizēja: „attiecībā uz šajā 203. pantā minētā pienākuma adresāta identifikāciju jānorāda, ka vārdu savienojuma „jebkura persona” izmantošana nozīmē, ka šis adresāts ne vienmēr ir nodokļa maksātājs PVN direktīvas 9. panta izpratnē. Tātad fiziskai personai, kas nav nodokļa maksātāja, principā var tikt piemērots šīs direktīvas 203. pantā paredzētais pienākums, ja tā PVN norāda rēķinā.”

5 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Gemeente Leusden un Holin Groep, C487/01 un C7/02, EU:C:2004:263, 76. punkts, kā arī 2020. gada 2. jūlijs, Terracult, C835/18, EU:C:2020:520, 38. punkts.

EST arī norādīja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru cīņa pret iespējamu krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu ir PVN direktīvā atzīts un ar to iedrošināts mērķis, un ka attiecīgās personas nevar atsaukties uz Savienības tiesību normām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā.⁵

Šim mērķim pretrunā būtu PVN direktīvas 203. panta interpretācija, saskaņā ar kuru šķietams fiktīva rēķina, kurā norādīts PVN, izsniedzējs, kura PVN maksātāja identitāti kāds ir ļaunprātīgi izmantojis, ir „persona, kura norāda PVN” šī panta izpratnē, ja šis šķietamais izsniedzējs ir rīkojies labticīgi un ja nodokļu administrācija zina tās personas identitāti, kura faktiski izdevusi šo fiktīvo rēķinu. Šādā situācijā tieši šī pēdējā minētā persona ir jāuzskata par „personu, kura norāda PVN” minētā 203. panta izpratnē.

6 Spriedums, 2012. gada 21. jūnijs, Mahagében un Dávid, C80/11 un C142/11, EU:C:2012:373, 60. punkts.

Tiesa spriedumā arī precizējusi: „ja ir norādes, kas pieļauj aizdomas par pārkāpuma vai krāpšanas esamību, informētam tirgus dalībniekam var atbilstoši lietas apstākļiem tikt noteikts pienākums noskaidrot informāciju par citu tirgus dalībnieku, no kura viņš ir iecerējis pirkt preces vai pakalpojumus, lai pārliecinātos par viņa uzticamību”.⁶

Tiesas ieskatā, „līdzīgs rūpības pienākums saistībā ar PVN direktīvas 203. pantu ir jāattiecina uz darba devēja attieksmi pret savu darbinieku, it īpaši, ja šis darbinieks ir atbildīgs par tādu rēķinu izsniegšanu, kuros PVN ir norādīts viņa darba devēja vārdā un labā. Tādējādi šāds darba devējs, kas ir PVN maksātājs, nevar tikt uzskatīts par labticīgu, ja tas nav izrādījis saprātīgi prasīto rūpību, lai kontrolētu sava darbinieka rīcību un tādējādi izvairītos no tā, ka šis darbinieks varētu izmantot darba devēja kā PVN maksātāja identifikācijas datus, lai izsniegtu fiktīvus rēķinus krāpšanas nolūkā. Tādā situācijā darba devējs var tikt vainots viņa darbinieka krāpnieciskā rīcībā un tātad šis darba devējs ir jāuzskata par personu, kas strīdīgajos rēķinos ir norādījusi PVN šī 203. panta izpratnē.”

Pamatojoties uz izklāstīto, ir jāsecina, ka tikai izņēmuma gadījumos, pierādot savu kontroli pār darbiniekiem, darba devēja varēs pierādīt, ka nav uzskatāms par personu, kura norāda PVN, un tādējādi nenest atbildību par fiktīvi izrakstītiem rēķiniem. Šādās lietās darba devējam ir jārīkojas aktīvi un noilguma termiņā ir jāceļ prasība pret negodprātīgu darbinieku par esošu vai priekš stāvoša zaudējuma piedziņu.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada marta (129.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS