Žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI arhīva raksts

Saskaņā ar Komerclikuma 1. panta otro daļu komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Tādējādi no iepriekšminētās normas izriet arī tas, ka kapitālsabiedrības primārais mērķis ir dalībnieku¹ ekonomisko interešu īstenošana, saņemot dividendes no sabiedrības gūtās peļņas². Tas nozīmē arī to, ka dividenžu saņemšana kā fundamentāls privāttiesību institūts ir viena no kapitālsabiedrības dalībnieka pamattiesībām³ un šīs tiesības ir katram dalībniekam, kas ir bijis sabiedrības dalībnieks brīdī, kad ir ticis pieņemts lēmums par dividenžu izmaksu.⁴

Jāņem vērā, ka dividendes ir izmaksājamas tikai un vienīgi, pamatojoties uz dalībnieku lēmumu, un dividenžu izmaksa bez attiecīga dalībnieku lēmuma ir atzīstama par zaudējumu nodarīšanu sabiedrībai.⁵ Turklāt jau ar dalībnieku sapulces lēmuma pieņemšanu par peļņas sadali un dividenžu izmaksu aprēķinātās dividendes ir dalībnieka īpašumtiesību objekts.

Vienlaikus praksē nereti rodas situācijas, kad ar lēmumu par peļņas sadali aprēķinātās dividendes netiek izņemtas uzreiz. Var gadīties, ka dividenžu izmaksas brīdī sabiedrībai nav skaidras naudas, naudas izmaksa tiek atlikta uz ilgāku laiku vai dalībnieks gluži vienkārši aizmirst veikt aprēķināto dividenžu izmaksu kādā no savām sabiedrībām.

Tomēr jāpatur prātā arī tas, ka, ja dalībnieku sapulce ir pieņēmusi lēmumu par dividenžu aprēķināšanu, tad dividenžu izmaksa kļūst par sabiedrības saistību (pienākumu) pret sabiedrības dalībniekiem.⁶

Šādām situācijām Komerclikums paredz dividenžu izmaksas noilgumu, t.i., dividendes, kas netiek izņemtas 10 gadu laikā, pāriet sabiedrības īpašumā, izņemot gadījumus, kad atbilstoši likumam noilgums uzskatāms par pārtrauktu vai apturētu (prasības celšana pret sabiedrību, atgādinājums sabiedrībai un sabiedrības veikta prasības atzīšana atbilstoši Civillikuma 1904. – 1906. pantam). Turklāt Komerclikuma 161. panta sestās daļas otrais teikums liecina, ka dalībniekam par laikā neizņemtajām dividendēm, ja tas noticis dalībnieka vainas dēļ, procentus nemaksā, savukārt, ja dividendes nav tikušas izņemtas sabiedrības vainas dēļ, dalībniekam par kapitāla izmantošanu maksājami vismaz likumiskie seši procenti gadā vai pat vairāk (ja tas īpaši paredzēts sabiedrības statūtos).⁷

Iepriekš aprakstītais regulējums attiecas uz situācijām, kad ir ticis pieņemts lēmums par peļņas sadali, sadalot dalībniekiem pienākošos peļņas daļu dividendēs. Tomēr, gramatiski interpretējot Komerclikuma 161. panta septīto daļu, šķietami atklājas aizliegums sabiedrības dalībniekiem lemt par dividenžu atstāšanu sabiedrības rīcībā.

Komerclikuma 161. panta septītā daļa nosaka, ka „sabiedrības dalībnieku lēmums par to, ka dividendes kaut uz laiku atstājamas sabiedrības rīcībā, nav spēkā”. Tādējādi pirmšķietami šī norma nepārprotami nosaka, ka dividenžu atstāšana sabiedrības rīcība ir uzskatāma par prettiesisku.

Neatkarīgi no tā Augstākās tiesas Civillietu departaments ir atzinis, ka minētajā normā ir konstatējams aizklāts likuma robs, t.i., tiesību normas teksts ir pārāk plašs un tā tādējādi aptver tādas situācijas, kuras ir ārpus tiesību normas mērķa tvēruma^8. Tā rezultātā, pielietojot teleoloģisko redukciju, tiesa atzina, ka Komerclikuma 161. panta septītā daļa ir dispozitīva un tā galvenokārt ir vērsta uz mazākuma tiesību aizsardzību, nodrošinot, ka vairākuma dalībnieki nevar piespiest mazākumu atstāt dividendes sabiedrībai un gadījumā, ja lēmumu par dividenžu atstāšanu sabiedrībai pieņēmuši visi sabiedrības dalībnieki vienbalsīgi, nepastāv šīs normas mērķis – nav mazākuma, kurš būtu jāaizsargā. ⁹

Vēl jo vairāk, uz divpusēja gribas izteikuma pamata sabiedrībai atstātās dividendes kļūst par dalībnieku aizdevumu sabiedrībai.¹⁰ Ja dividendes ir tikušas atstātas sabiedrības rīcībā, starp sabiedrību un dalībnieku izveidojas aizdevuma tiesiskās attiecības, un dalībnieks, kurš nav “izņēmis” dividendes, kļūst par sabiedrības kreditoru tam aprēķinātās un sabiedrībai atstātās dividendes apmērā.¹¹ No grāmatvedības viedokļa šādas neizmaksātās dividendes atbilstoši Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma 1. pielikumam ir grāmatojamas postenī “Īstermiņa kreditori” vai “Ilgtermiņa kreditori” atkarībā no saistību segšanas termiņa.¹²

Dividendes var tikt atstātas sabiedrībā uz zināmu laiku, kā rezultātā šis laiks arī kļūs par aizdevuma termiņu, savukārt, ja šādai dividenžu atstāšanai sabiedrības rīcībā nav noteikts termiņš, tas uzskatāms par beztermiņa aizdevumu, kuru atbilstoši Civillikuma 1945. pantam var atprasīt ne agrāk kā sešus mēnešus no uzteikuma brīža.

Galvenais secinājums, kas izriet no iepriekšminētā, ir tas, ka dalībnieku tiesībām uz dividendi ir arī to “apgrieztais” elements, t.i., dalībnieki ar vienbalsīgu lēmumu var nolemt atstāt dividendes sabiedrībā, kā rezultātā starp sabiedrību un dalībniekiem izveidojas aizdevuma tiesiskās attiecības, kas var būt gan terminētas, gan beztermiņa, kā arī paredzot gan tikai likumisko procentu, gan arī statūtos īpaši paredzētu līgumisko procentu atmaksu par dalībnieku kapitāla lietošanu.