0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

TIESLIETASTIESASSatversmes tiesa tiešsaistē vērtēs, kāpēc saimnieciskās darbības veicējiem jāmaksā IIN arī tad, ja nav peļņas

Satversmes tiesa tiešsaistē vērtēs, kāpēc saimnieciskās darbības veicējiem jāmaksā IIN arī tad, ja nav peļņas

Pēc Satversmes tiesas informācijas

(0)

Tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos notiks attālināti video konferences režīmā un interesenti tiesas sēdes norisi varēs vērot tiešraidē Satversmes tiesas mājaslapā un tiesas YouTube kontā. Informācija būs pieejama arī Satversmes tiesas Twitter kontā @Satv_tiesa.

Atgādinām, ka Satversmes tiesas 2. kolēģija 2021. gada 9. februārī ierosināja lietu, kurā apstrīdētās normas ir šādas:

  • Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta 3.1 daļa noteic, ka ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek piemēroti apmērā, kas nepārsniedz 80% no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem.
  • Savukārt šā likuma 11.1 panta 6.1 daļa paredz, ja maksātājam pēc šajā pantā noteikto korekciju veikšanas ar nodokli apliekamais ienākums ir mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, nodokli aprēķina no summas, kas nav mazāka par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka līdz ar apstrīdēto normu spēkā stāšanos 2018. gada 1. janvārī tikusi mainīta ienākuma noteikšanas, un tādējādi arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) aprēķināšanas un maksāšanas kārtība. Proti, ja iepriekš saimnieciskās darbības veicējiem izmaksas bija vienādas ar gūtajiem ieņēmumiem vai lielākas par gūtajiem ieņēmumiem, tad IIN neesot bijis jāmaksā. Savukārt pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās šādos gadījumos saimnieciskās darbības veicējiem ir pienākums maksāt IIN, apliekot ar attiecīgu likmi saimnieciskās darbības 20% ieņēmumu daļu (nevis peļņu). Līdz ar to, apstrīdēto normu dēļ personām ir jāmaksā IIN arī tad, ja nav peļņas. Tādējādi apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot saimnieciskās darbības veicējiem Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības:

  • Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”

Tiesībsargs norādījis, ka apstrīdēto normu mērķi ēnu ekonomikas ierobežošana nevarot sasniegt, jo neesot saprotams, kādā veidā tas tiek sasniegts tieši ar apstrīdētajām normām. Ar apstrīdētajām normām arī netiekot sasniegts mērķis veicināt nodokļu samaksas motivācijas uzlabošanu , jo tajās noteiktā IIN samaksas kārtība ir netaisnīga. Nodokļu tiesību kontekstā no valsts puses esot taisnīgi prasīt daļu no nodokļu maksātāja patiesi nopelnītā, nevis no šķietama ienākuma. Pastāvot apstrīdētajās normās noteiktajai kārtībai – ja saimnieciskās darbības veicēja ienākums ir mazāks par 20% no ieņēmumiem, un saimnieciskās darbības veicējs maksā IIN no ieņēmumiem, tad tiek zaudēta ne tikai daļa no attaisnotajiem izdevumiem, bet arī netiek atgūts pamatlīdzekļu nolietojums un uzņēmuma attīstībā veiktās investīcijas. Ar apstrīdētajām normām nevarot sasniegt arī mērķi – uzlabot nodokļa administrēšanas iespējas. Likumdevējs neesot pamatojis, kā tieši ar apstrīdētajām normām tiek uzlabotas IIN administrēšanas iespējas attiecīgajai nodokļa maksātāju grupai. Turklāt piemērojot apstrīdētās normas, IIN administrēšanas slogs palielinoties, jo esot nepieciešams deklarācijās sniegt detalizētāku informāciju.

Arguments, ka saimnieciskās darbības veicējs varot brīvi izvēlēties atbilstošāko uzņēmējdarbības formu un nodokļa maksāšanas režīmu, neesot pamatots, jo IIN režīms nav aizliegts. Iespēja izvēlēties citu nodokļu režīmu pati par sevi nevarot attaisnot netaisnīgu maksāšanas nosacījumu ieviešanu paša likumdevēja noteiktā nodokļu maksāšanas režīmā un pamattiesību nesamērīgu ierobežošanu. Arī tas, ka likumā ir paredzēts atsevišķus izdevumus iekļaut 100% apmērā, kā arī nepiemērot ierobežojumus uzņēmējdarbības pirmajā un pēdējā gadā, nenovēršot netaisnīgos noteikumus. Efektīvāk IIN nomaksu valsts budžetā varot panākt, stiprinot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sadarbību ar nodokļa maksātājiem.

Savukārt Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam, jo apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība, jo tās esot vērstas uz to, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un tautsaimniecības attīstību, mazinātu ēnu ekonomiku, paaugstinātu VID darbības efektivitāti un palielinātu nodokļu ieņēmumus.

Ar apstrīdētajām normām nosakot pamatprincipu, ka ar IIN apliekamais ienākums nevar būt mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, visupirms pats saimnieciskās darbības veicējs tiekot motivēts uz ekonomiski labāk pamatotu saimniecisko darbību un tādējādi tiekot veicināta arī vispārējā ekonomiskā izaugsme un tautsaimniecības attīstība. Tāpat ar apstrīdētājām normām tiekot mazināta ēnu ekonomika, jo tie saimnieciskās darbības veicēji, kuri iepriekš varēja izvairīties no IIN maksāšanas, uzrādot nepamatotus izdevumus vai neuzrādot ieņēmumus pilnā apmērā, turpmāk nevarēšot izvairīties no IIN nomaksas adekvātā apmērā. Turklāt apstrīdētās normas veicinot arī to, ka valsts budžetā un pašvaldību budžetos tiek iemaksāts IIN lielākā apmērā, ko valsts un pašvaldības var izmantot dažādu uz sabiedrības labklājības aizsardzību vērstu pasākumu īstenošanai. Visbeidzot, apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā samazināšoties resursi, kas VID nepieciešami, lai uzraudzītu saimnieciskās darbības veicējus, ņemot vērā, ka ir noteikts minimālais samaksājamā IIN apmērs.

Pēc Saeimas ieskata, neesot saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tāpat personas attiecībā uz nodokļu maksājumu kārtošanu varot izdarīt izvēli starp dažādiem nodokļu režīmiem un tām neesot pienākuma izvēlēties maksāt tieši IIN. Apstrīdētās normas salīdzinājumā ar citiem nodokļu režīmiem paredzot mazu apgrozījuma nodokli, turklāt tās neesot jāpiemēro pirmajā, otrajā un pēdējā taksācijas gadā, kā arī saimnieciskās darbības veicējs dažas izdevumu kategorijas varot iekļaut pilnā apmērā, kas samazina maksājamā IIN apmēru.

Lēmums par lietas ierosināšanu pieejams šeit.

Uz tiesas sēdi aicinātās personas vai to pārstāvji: Finanšu ministrija, Tieslietu ministrija, VID, biedrība „Latvijas Nodokļu konsultantu asociācija”, Dr. oec. Māris Jurušs, Dr. oec. Alberts Auziņš, Mg. iur. Jūlija Sauša, Mg. iur. Jānis Taukačs, individuālais komersants Andris Sirmulis.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)
Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos notiks attālināti video konferences režīmā un interesenti tiesas sēdes norisi varēs vērot tiešraidē Satversmes tiesas mājaslapā un tiesas YouTube kontā. Informācija būs pieejama arī Satversmes tiesas Twitter kontā @Satv_tiesa.

Atgādinām, ka Satversmes tiesas 2. kolēģija 2021. gada 9. februārī ierosināja lietu, kurā apstrīdētās normas ir šādas:

  • Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta 3.1 daļa noteic, ka ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek piemēroti apmērā, kas nepārsniedz 80% no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem.
  • Savukārt šā likuma 11.1 panta 6.1 daļa paredz, ja maksātājam pēc šajā pantā noteikto korekciju veikšanas ar nodokli apliekamais ienākums ir mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, nodokli aprēķina no summas, kas nav mazāka par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka līdz ar apstrīdēto normu spēkā stāšanos 2018. gada 1. janvārī tikusi mainīta ienākuma noteikšanas, un tādējādi arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) aprēķināšanas un maksāšanas kārtība. Proti, ja iepriekš saimnieciskās darbības veicējiem izmaksas bija vienādas ar gūtajiem ieņēmumiem vai lielākas par gūtajiem ieņēmumiem, tad IIN neesot bijis jāmaksā. Savukārt pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās šādos gadījumos saimnieciskās darbības veicējiem ir pienākums maksāt IIN, apliekot ar attiecīgu likmi saimnieciskās darbības 20% ieņēmumu daļu (nevis peļņu). Līdz ar to, apstrīdēto normu dēļ personām ir jāmaksā IIN arī tad, ja nav peļņas. Tādējādi apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot saimnieciskās darbības veicējiem Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības:

  • Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”

Tiesībsargs norādījis, ka apstrīdēto normu mērķi ēnu ekonomikas ierobežošana nevarot sasniegt, jo neesot saprotams, kādā veidā tas tiek sasniegts tieši ar apstrīdētajām normām. Ar apstrīdētajām normām arī netiekot sasniegts mērķis veicināt nodokļu samaksas motivācijas uzlabošanu , jo tajās noteiktā IIN samaksas kārtība ir netaisnīga. Nodokļu tiesību kontekstā no valsts puses esot taisnīgi prasīt daļu no nodokļu maksātāja patiesi nopelnītā, nevis no šķietama ienākuma. Pastāvot apstrīdētajās normās noteiktajai kārtībai – ja saimnieciskās darbības veicēja ienākums ir mazāks par 20% no ieņēmumiem, un saimnieciskās darbības veicējs maksā IIN no ieņēmumiem, tad tiek zaudēta ne tikai daļa no attaisnotajiem izdevumiem, bet arī netiek atgūts pamatlīdzekļu nolietojums un uzņēmuma attīstībā veiktās investīcijas. Ar apstrīdētajām normām nevarot sasniegt arī mērķi – uzlabot nodokļa administrēšanas iespējas. Likumdevējs neesot pamatojis, kā tieši ar apstrīdētajām normām tiek uzlabotas IIN administrēšanas iespējas attiecīgajai nodokļa maksātāju grupai. Turklāt piemērojot apstrīdētās normas, IIN administrēšanas slogs palielinoties, jo esot nepieciešams deklarācijās sniegt detalizētāku informāciju.

Arguments, ka saimnieciskās darbības veicējs varot brīvi izvēlēties atbilstošāko uzņēmējdarbības formu un nodokļa maksāšanas režīmu, neesot pamatots, jo IIN režīms nav aizliegts. Iespēja izvēlēties citu nodokļu režīmu pati par sevi nevarot attaisnot netaisnīgu maksāšanas nosacījumu ieviešanu paša likumdevēja noteiktā nodokļu maksāšanas režīmā un pamattiesību nesamērīgu ierobežošanu. Arī tas, ka likumā ir paredzēts atsevišķus izdevumus iekļaut 100% apmērā, kā arī nepiemērot ierobežojumus uzņēmējdarbības pirmajā un pēdējā gadā, nenovēršot netaisnīgos noteikumus. Efektīvāk IIN nomaksu valsts budžetā varot panākt, stiprinot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sadarbību ar nodokļa maksātājiem.

Savukārt Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam, jo apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība, jo tās esot vērstas uz to, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un tautsaimniecības attīstību, mazinātu ēnu ekonomiku, paaugstinātu VID darbības efektivitāti un palielinātu nodokļu ieņēmumus.

Ar apstrīdētajām normām nosakot pamatprincipu, ka ar IIN apliekamais ienākums nevar būt mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, visupirms pats saimnieciskās darbības veicējs tiekot motivēts uz ekonomiski labāk pamatotu saimniecisko darbību un tādējādi tiekot veicināta arī vispārējā ekonomiskā izaugsme un tautsaimniecības attīstība. Tāpat ar apstrīdētājām normām tiekot mazināta ēnu ekonomika, jo tie saimnieciskās darbības veicēji, kuri iepriekš varēja izvairīties no IIN maksāšanas, uzrādot nepamatotus izdevumus vai neuzrādot ieņēmumus pilnā apmērā, turpmāk nevarēšot izvairīties no IIN nomaksas adekvātā apmērā. Turklāt apstrīdētās normas veicinot arī to, ka valsts budžetā un pašvaldību budžetos tiek iemaksāts IIN lielākā apmērā, ko valsts un pašvaldības var izmantot dažādu uz sabiedrības labklājības aizsardzību vērstu pasākumu īstenošanai. Visbeidzot, apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā samazināšoties resursi, kas VID nepieciešami, lai uzraudzītu saimnieciskās darbības veicējus, ņemot vērā, ka ir noteikts minimālais samaksājamā IIN apmērs.

Pēc Saeimas ieskata, neesot saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tāpat personas attiecībā uz nodokļu maksājumu kārtošanu varot izdarīt izvēli starp dažādiem nodokļu režīmiem un tām neesot pienākuma izvēlēties maksāt tieši IIN. Apstrīdētās normas salīdzinājumā ar citiem nodokļu režīmiem paredzot mazu apgrozījuma nodokli, turklāt tās neesot jāpiemēro pirmajā, otrajā un pēdējā taksācijas gadā, kā arī saimnieciskās darbības veicējs dažas izdevumu kategorijas varot iekļaut pilnā apmērā, kas samazina maksājamā IIN apmēru.

Lēmums par lietas ierosināšanu pieejams šeit.

Uz tiesas sēdi aicinātās personas vai to pārstāvji: Finanšu ministrija, Tieslietu ministrija, VID, biedrība „Latvijas Nodokļu konsultantu asociācija”, Dr. oec. Māris Jurušs, Dr. oec. Alberts Auziņš, Mg. iur. Jūlija Sauša, Mg. iur. Jānis Taukačs, individuālais komersants Andris Sirmulis.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: