Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments  3.jūlijā rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu (Nr. A420287716, SKA-474/2019), kurā iepriekšējās tiesu instancēs spriests par varbūtējo emocionālo vardarbību iestādē attiecībā uz šīs iestādes darbinieku. Skatot konkrēto lietu, Senāta spriedumā rodamas atziņas, kas palīdz noteikt, ko uzskata par emocionālo vardarbību darbavietā un kas pierāda tās esamību.

Konkrētajā lietā esošie fakti: Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs par neatrašanos darbavietā sauca pieteicēju [pers. A] pie disciplināratbildības, atbrīvojot viņu no amata. Lēmumā norādīts, ka atbilstoši elektroniskās kodu kartes izmantošanas sistēmas datiem pieteicēja nav reģistrējusi savu elektronisko kodu karti piecas dienas 2015.gana novembrī, 12 dienas 2105.gada decembrī, kā arī no 2016.gada 4. līdz 29.janvārim. Pieteicēja nav noliegusi neatrašanos darbā šajos datumos, kā arī nav pamatojusi prombūtni. Pārējā laikā šajā periodā reģistrācija veikta neregulāri. Pieteicējai ar darba devēju nav vienošanās veikt darba pienākumus ārpus darba laika un vietas. Tādējādi, neierodoties darbā, pieteicēja ir pārkāpusi biroja darba kārtības noteikumus. Soda noteikšanā ņemts vērā disciplināratbildību pastiprinošs apstāklis – pārkāpums izdarīts iepriekšējo disciplinārsodu darbības laikā. Tāpēc disciplinārsods ir samērīgs.

Pirmās instances tiesa bija atzinusi, ka nepamatots ir pieteicējas arguments, ka pieteicējai bija liegta iespēja pildīt darba pienākumus, jo birojs nebija izpildījis vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu par atjaunošanu darbā. Nav arī konstatējams, ka birojs apzināti nav nodarbinājis pieteicēju; birojs varēja nodrošināt darba apstākļus un nodarbināt pieteicēju tikai tad, kad pieteicēja bija darbā. Tāpēc pieteicēja šajā procesā ir līdzatbildīga.

Senāta spriedumā norādīts, ka emocionālo vardarbību pret personu parasti veido iestādes vienota naidīga sistēma, tostarp iestādes vadošā personāla rīcība (bosings). Tie ir mērķtiecīgi uzbrukumi visdažādākā veidā. Emocionālā vardarbība ir konstatējama ilgtermiņā un kopumā (Neimanis J. Psiholoģiskais terors darba vietā. Jurista Vārds, 2004.gada 19.oktobris, Nr. 40 (345)).

Emocionālā vardarbība darba vietā nav viegli identificējama un pierādāma, it īpaši, ievērojot, ka šādu ietekmi īstenojošās personas (personu grupas) attieksme pret ietekmējamo personu pati par sevi var nebūt prettiesiska.

Prettiesisks ir šo darbību mērķis padarīt personas atrašanos konkrētajā vietā par neciešamu.

Arī ietekmētajai personai mērķtiecīga negatīva izturēšanās pret viņu var kļūt skaidra tikai pēc noteikta laika, kad šāda apiešanās izvēršas sistēmā. Tādējādi šādos apstākļos persona ne vienmēr var laikus aizstāvēt savas tiesības sākuma posmā. Vērtējot iespējamās vardarbības izpausmes atsevišķus faktus, nav iespējams izdarīt pareizus secinājumus par iestādes iespējamo īstenoto psiholoģisko spiedienu un emocionālās vardarbības pielietošanu pret personu. Tiesas uzdevums, pārbaudot argumentus par emocionālo vardarbību, būtu pievērst uzmanību situācijas izvērtēšanai visaptverošā veidā. Tiesas pieejai turklāt nav jābūt formālai no procesuālās vai materiāltiesiskās atbilstības viedokļa, jo tiesas mērķis šādā lietā ir ne tikai iestādes atsevišķu darbību tiesiskuma pārbaude, bet arī psiholoģiskās ietekmes identificējošo pazīmju kopuma pārbaude (Senāta 2012.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-150/2012 (A42607608) 10.punkts).

Tāpat Senāts norāda, ka, pārbaudot, vai iestāde ir vērsusies pret konkrētu personu, pieļāvusi emocionālu spriedzi un radījusi nepanesamus apstākļus (t.i., vai ir notikusi emocionālā vardarbība), ir jāvērtē visu apstākļu kopums ilgākā periodā. Turklāt iestādes rīcība ir vērtējama ne tikai saistībā ar konkrēta disciplinārpārkāpuma apstākļiem, bet plašākā kontekstā, tā kā tieši citu, arī ar disciplinārlietu tieši nesaistītu, apstākļu kopums var norādīt uz iestādes rīcības patiesajiem motīviem attiecībā pret personu. Tas, cik ilgā laika periodā ir jāvērtē iestādes attieksme pret personu, ir atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem. Šis laika periods pamatā var būt zināms pašam pieteicējam. Tomēr to tiesa var konstatēt arī pati, ja lietas materiāli uz to norāda.

Viens no apstākļiem, kas var liecināt par vēršanos pret konkrētu personu un veidot daļu no emocionālās vardarbības, var būt regulāra disciplinārsodu piemērošana salīdzinoši neilgā laikā, it īpaši, ja citas personas salīdzināmos apstākļos nav sodītas. Šāda rīcība varētu norādīt uz iestādes rīcību ar mērķi apgrūtināt konkrētas personas atrašanos darbā vai pat atbrīvoties no šīs personas.

Ja iestāde ar konkrētu rīcību un līdzekļiem par prettiesisku rīcību vēršas tikai pret vienu vai dažiem iestādē nodarbinātajiem, bet vienlaikus nepiemēro atbildību citiem darbiniekiem, iestādes rīcībā var tikt saskatītas pazīmes par vēršanos tieši pret konkrētu personu. Nav izslēgts, ka iestāde ar šādu rīcību vēlas panākt atbrīvošanos no konkrētas personas, vai nu pati pieņemot lēmumus, ar ko tas tiek panākts, vai, radot apstākļus, kuru rezultātā persona pati aiziet no darba.