Žurnāla 2023. gada janvāra un marta numurā publicētā apskata turpinājums par aktuālākajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem publisko iepirkumu lietās. Drukātā žurnāla rakstu arhīvu iespējams lasīt arī tiešsaistē portāla Bilance PLZ (www.plz.lv) sadaļā E–Bilances Juridiskie Padomi.

Par balstīšanos uz pilnsabiedrības biedra pieredzi un solidāro atbildību

EST 2022. gada 30. septembra rīkojums lietā C592/21

Šajā lietā prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Latvijas Administratīvajā rajona tiesa par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (Direktīva 2014/24/ES) 63. pantu, saskaņā ar ko uz attiecīgo profesionālo pieredzi ekonomikas dalībnieki var paļauties uz cita subjekta spējām, ja šis subjekts veiks darbus vai sniegs pakalpojumus, kuriem šīs spējas ir nepieciešamas. Analoģisks regulējums ir iekļautas arī Publisko iepirkumu likuma 46. panta ceturtajā daļā. Kā to norāda EST, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai atbilde uz šādu jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, EST var lemt, izdodot motivētu rīkojumu, tāpēc atbilde uz uzdoto jautājumu nav ietverta EST spriedumā, bet rīkojumā.

Strīds konkrētajā lietā saistīts ar pilnsabiedrības dalību konkursā par ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu, un pilnsabiedrība tika izslēgta no dalības konkursā, jo tā nebija iesniegusi pierādījumus par to, ka pēdējos trīs gados tā ir izpildījusi vismaz vienu iepirkuma priekšmetam vai attiecīgajai daļai atbilstošu ēdināšanas pakalpojumu līgumu, kas attiektos uz tādu ēdiena porciju skaitu, kas nav mazāks par prognozējamo daļas, uz kuru tā pretendē, gada apjomu. Pašai pilnsabiedrībai nav vajadzīgās pieredzes, un tā balstījās uz pilnsabiedrības biedra pieredzi, lai izpildītu prasību par pieredzi. Tomēr pēc pašas pilnsabiedrības pieteikumā konkursam norādītā darbu dalījuma, biedram, uz kura pieredzi pilnsabiedrība balstījās, nemaz nebija paredzēts veikt ēdiena gatavošanu, bet gan risināt tikai administratīvos jautājumus. Pilnsabiedrība savukārt apstrīdēja tās izslēgšanu no dalības konkursā, norādot, ka tā ir izveidojusi piegādātāju apvienību, kuras ietvaros abi tās biedri bija līgumiski apņēmušies nodot tās rīcībā visus savus resursus, un, tā kā pilnsabiedrības biedri ir solidāri atbildīgi, sabiedrības iekšējam darbu sadalījumam iepirkuma izpildes laikā neesot nekādas tiesiskas nozīmes. 

Kā norāda EST savā rīkojumā, nepastāvot objektīvam iemeslam, būtu nesamērīgi prasīt, lai kvalifikācijas kritēriju izpildītu tikai viens šādas grupas dalībnieks, proti, nevar izslēgt, ka šāds atlases kritērijs var tikt izpildīts, apvienojot vairāku ekonomikas dalībnieku grupas dalībnieku spējas. Tomēr gadījumā, kad ekonomikas dalībnieku grupa skaidri paziņo, ka pakalpojumu sniegšanu, kas ir attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras priekšmets, nodrošinās tikai viens šīs grupas dalībnieks vai tikai vienam no minētās grupas dalībniekiem ir pieredze attiecīgo pakalpojumu jomā, līgumslēdzējai iestādei ir pamats uzskatīt, ka šī grupa var atsaukties tikai uz tā grupas dalībnieka pieredzi, kuram līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas gadījumā tiks uzticēts veikt darbības, kurām ir nepieciešama pieredze, pat ja tas tieši nav noteikts vai paredzēts konkursa nolikumā.

EST arī norādīja, ka apstāklis, ka Latvijas tiesībās pilnsabiedrības biedri ir solidāri atbildīgi, tostarp pret līgumslēdzēju iestādi, nevar ietekmēt kritērija, kas attiecas uz šo dalībnieku atbilstošo profesionālo pieredzi, vērtējumu publiskā iepirkuma procedūras pretendentu atlases posmā. Proti, kandidatūru pieņemamības izvērtēšanas posmā līgumslēdzēja iestāde veic retrospektīvu vērtējumu, lai novērtētu, vai pretendentam ir īpašības, kas ļauj sagaidīt efektīvu attiecīgā līguma izpildi. Šādos apstākļos šo īpašību neesamību nevar kompensēt ar prospektīvu juridisko saikni, saskaņā ar kuru pilnsabiedrības biedriem ir likumīgs pienākums būt savstarpēji solidāri atbildīgiem par šādas sabiedrības saistībām. Citiem vārdiem, fakts, ka pilnsabiedrība ir solidāri atbildīga, nemaina juridisko novērtējumu attiecībā uz nepieciešamās pieredzes apliecināšanu un balstīšanos pilnsabiedrības ietvaros.

Par tiešo sabiedrisko pakalpojumu līguma piešķiršanu

EST 2022. gada 13. oktobra spriedums lietā C437/21 

Attiecībā uz sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumu ir attiecināma Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70, kas nosaka, ka šo regulu piemēro valsts un starptautiskā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem pa dzelzceļiem un citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem, kā arī autoceļiem, izņemot pakalpojumiem, ko sniedz galvenokārt to vēsturiskās vai tūrisma nozīmes dēļ. Dalībvalstis var piemērot šo regulu sabiedriskajam pasažieru transportam pa iekšējiem ūdensceļiem un, neskarot Regulu (EEK) Nr. 3577/92, arī valsts jūras ūdeņos. Regula 1370/2007 paredz, ka, ja tas nav aizliegts ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kompetentās iestādes var pieņemt lēmumu piešķirt sabiedrisko pakalpojumu valsts līgumus tieši (pakalpojumu valsts līguma piešķiršana noteiktam sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam bez iepriekšējas konkursa procedūras), ja tie attiecas uz pārvadājumiem pa dzelzceļu.

Strīds šajā lietā pastāv par Itālijas līgumslēdzējiestādes tiešās piešķiršanas līgumu par jūras pārvadājumu nodrošināšanu ar ātrgaitas kuģiem starp Sicīliju un Itālijas pussalu. Kā norāda EST spriedumā, ir iespējams, ka Regula Nr. 1370/2007 tiek padarīta par piemērojamu arī jūras pārvadājumiem ar ātrgaitas kuģiem tādos apstākļos kā pamatlietā, kurā pārvadājumi ar ātrgaitas kuģiem tiek pielīdzināti dzelzceļa transportam. Vienlaikus EST norāda, ka noteikumi publiskā iepirkuma jomā nav identiski attiecībā uz pasažieru pārvadājuma sabiedriskajiem pakalpojumiem pa kuģojamiem ūdensceļiem un pasažieru transportu pa dzelzceļu. EST uzsvēra, ka sabiedrisko pasažieru pārvadājumu pa kuģojamiem ūdensceļiem jomā Regulu Nr. 1370/2007 dalībvalstis var piemērot tikai, neskarot Regulu Nr. 3577/92, savukārt šī (pēdējā) regula nosaka, ka, ja dalībvalsts noslēdz sabiedrisko pakalpojumu līgumus vai nosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tā to dara, nediskriminējot nevienu kuģa īpašnieku Savienībā, un pretēji Regulai Nr. 1370/2007 tajā nav paredzēta iespēja līguma slēgšanas tiesības piešķirt tieši. Sekojoši EST spriedumā norādīja, ka sabiedriskā pasažieru transporta pa kuģojamiem ūdensceļiem līgumi nevar tikt noslēgti, ja iepriekš nav ticis izsludināts konkurss. EST atzina, ka Regula Nr. 3577/92 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis ir jūras pārvadājuma pakalpojumus pielīdzināt dzelzceļa transporta pakalpojumiem, ja attiecīgais pakalpojums šīs pielīdzināšanas dēļ tiek izslēgts no tam piemērojamā tiesiskā regulējuma publiskā iepirkuma jomā piemērošanas.

Par tehniskā piedāvājuma vērtēšanu attiecībā uz līdzvērtīgumu oriģinālajām rezerves daļām

EST 2022. gada 27. oktobra spriedums apvienotajās lietas C–68/21 un C–84/21 

Šajās lietās EST izskatīja jautājumus saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (Direktīva 2007/46/EK), regulējumu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarē, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (Direktīva 2014/25/ES), regulējumu saistībā ar tehniskā piedāvājuma izvērtēšanu attiecībā uz tādu rezerves daļu iepirkumu, uz ko attiecas Direktīvā 2007/46/EK noteiktā apstiprināšanas procedūra.

Itālijas līgumslēdzējiestādes, kas darbojas vietējā sabiedriskā transporta jomā, rīkoja iepirkuma procedūras par autobusiem paredzēto Iveco oriģinālo rezerves daļu vai līdzvērtīgu rezerves daļu piegādi, un bija paredzēti trīs rezerves daļu veidi, tai skaitā līdzvērtīgas rezerves daļas, kas definētas kā rezerves daļas (detaļas, sastāvdaļas, aprīkojums), kuru kvalitāte ir līdzvērtīga oriģinālam, vai rezerves daļas, kuru kvalitāte ir vismaz vienāda ar transportlīdzekļa montāžai izmantoto sastāvdaļu kvalitāti un kuras ražotas saskaņā ar oriģinālo rezerves daļas ražotāja tehniskajām specifikācijām un ražošanas standartiem. Iepirkuma dokumentācijā noteikts, ka pretendentam attiecībā uz līdzvērtīgajām rezerves daļām ir jāiesniedz katras piedāvātās līdzvērtīgās rezerves daļas ražotāja izdots preces apstiprinājuma sertifikāts gadījumā, kad šāds apstiprinājums ir obligāti nepieciešams, un piedāvātās līdzvērtīgās rezerves daļas ražotāja izdots sertifikāts, kas apliecina piedāvātās preces līdzvērtību attiecīgajai oriģinālajai precei.

Iesniedzējtiesa EST uzdeva prejudiciālo jautājumu, vai Direktīvas 2007/46/EK noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka līgumslēdzēja iestāde, veicot iepirkumu, kurā paredzēta rezerves daļu piegāde sabiedriskajam pakalpojumam paredzētajiem autobusiem, var pieņemt piedāvājumu, ar ko tiek piedāvātas sastāvdaļas, uz kurām attiecas Direktīvas 2007/46 prasības un kurām nav pievienots sertifikāts par šādu rezerves daļu apstiprinājumu, vai tomēr, ņemot vērā Direktīvas 2014/25/ES regulējumu, pietiek ar pretendenta iesniegtu deklarāciju par līdzvērtību apstiprinātajam oriģinālam. EST spriedumā vērsa uzmanību, ka no Direktīvas 2007/46/EK izriet, ka dalībvalstis piešķir EK tipa apstiprinājumu attiecīgajai sastāvdaļai un izgatavotājs katrai saskaņā ar apstiprināto tipu izgatavotai sastāvdaļai vai vienībai piestiprina EK tipa apstiprinājuma marķējumu, un dalībvalstis ļauj pārdot vai nodot ekspluatācijā sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības tikai tad, ja tās atbilst konkrētu normatīvo aktu prasībām un ir attiecīgi marķētas saskaņā ar minēto direktīvu. Tomēr, kā tas izriet no lietas apstākļiem, sastāvdaļas tipa apstiprinājuma un detaļas līdzvērtības oriģinālajai detaļai pierādījumi nav savstarpēji aizstājami. Nav izslēgts, ka neapstiprināta tipa sastāvdaļas faktiski ir līdzvērtīgas iepirkumā norādītajām oriģinālajām sastāvdaļām, tomēr, kā norāda EST spriedumā, attiecīgās sastāvdaļas var tikt pārdotas vai nodotas ekspluatācijā tikai tad, ja šāda tipa sastāvdaļas ir apstiprinātas, un šo apstiprinājumu nevar aizstāt ar pretendenta iesniegto deklarāciju par rezerves daļu līdzvērtību. 

Iesniedzējtiesa uzdeva arī prejudiciālo jautājumu EST, vai Direktīvas 2014/25/ES regulējums ir jāinterpretē tādējādi, ka netiek pieļauts, ka līgumslēdzēja iestāde publiskā iepirkuma procedūrā par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai paredzētu autobusu rezerves daļu piegādi kā pierādījumu to sastāvdaļu līdzvērtīgumam var akceptēt pretendenta iesniegtu līdzvērtīguma deklarāciju, ja minētais pretendents, kurš pats sevi klasificē kā sastāvdaļu izgatavotāju, ir tikai tālākpārdevējs vai tirgotājs. 

Kā norāda EST spriedumā, atbilstības deklarācija ir jāizdod iestādei, kas spēj nodrošināt šādu līdzvērtību, un tas nozīmē, ka šai iestādei jāuzņemas tehniskā atbildība par attiecīgajām sastāvdaļām un tās rīcībā jābūt nepieciešamajiem līdzekļiem, lai nodrošinātu šo sastāvdaļu kvalitāti, un tiesas ieskatā šos nosacījumus var izpildīt tikai minēto sastāvdaļu ražotājs vai izgatavotājs, un par atbilstīgu pierādījumu nevar uzskatīt līdzvērtīguma deklarāciju, ko iesniedzis tālākpārdevējs vai tirgotājs. Turklāt EST arī uzsvēra, ka pretendenta piedāvāto produktu līdzvērtības pierādījums salīdzinājumā ar tiem, kas definēti uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu tehniskajās specifikācijās, ir jāsniedz jau piedāvājumā un ka šis pierādījums faktiski ļauj līgumslēdzējam subjektam lietderīgi novērtēt tam iesniegtos piedāvājumus.

Par ekonomikas dalībnieka jēdzienu

EST 2022. gada 10. novembra spriedums lietā C–631/21 

1 ESPD – Eiropas vienotais iepirkuma procedūras dokuments (ir ekonomikas dalībnieku pašdeklarācija, kas sniedz sākotnējus pierādījumus, ar kuriem aizstāj publiskā sektora iestāžu vai trešo personu izdotus sertifikātus. Saskaņā ar Direktīvas [2014/24] 59. pantā noteikto tas ir oficiāls paziņojums par to, ka ekonomikas dalībnieks neatrodas nevienā no tādām situācijām, kurā ekonomikas dalībnieks ir jāizslēdz vai šādu dalībnieku var izslēgt, ka tas atbilst attiecīgajiem atlases kritērijiem un ka tas attiecīgā gadījumā atbilst objektīvajiem noteikumiem un kritērijiem, kuri ir noteikti, lai ierobežotu citādi kvalificētu kandidātu skaitu, kurus uzaicinās piedalīties. Minētā dokumenta mērķis ir samazināt administratīvo slogu, kas izriet no prasības nodrošināt ievērojamu skaitu sertifikātu vai citu dokumentu, kuri saistīti ar izslēgšanas un atlases kritērijiem.

Nīderlandes līgumslēdzējiestāde publiska iepirkuma rezultātā par sākumskolas skolēnu pārvadāšanu uz fiziskās audzināšanas nodarbībām piešķīra līguma slēgšanas tiesības personu apvienībai Touringcars. Savukārt otrs pretendents apstrīdēja līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Touringcars, kas ir pastāvīga divu tās biedru uzņēmumu apvienība, tāpēc tā ir uzņēmumu grupa, tādējādi rodoties jautājums, vai Touringcars bija tiesīga iesniegt vienu vienīgu ESPD¹ attiecībā uz šo pilnsabiedrību vai tomēr katram biedram bija jāiesniedz savs ESPD. Attiecīgi EST izvērtēja prejudiciālo jautājumu, vai kopuzņēmumam, kurš, lai arī nav juridiska persona, tomēr ir izveidots dalībvalsts tiesību aktos paredzētas sabiedrības formā, ir reģistrēts šīs dalībvalsts komercreģistrā, var būt izveidots vai nu uz noteiktu, vai nenoteiktu laiku un kura biedru kopums darbojas vienā tirgū ar šo kopuzņēmumu un ir solidāri atbildīgs par šā kopuzņēmuma līgumsaistību pienācīgu izpildi, ir jāiesniedz līgumslēdzējai iestādei savs ESPD un/vai katra biedru kopumā ietilpstošā biedra ESPD. 

Kā norāda EST, ekonomikas dalībniekam, kas piedalās viens pats un kas nepaļaujas uz citu subjektu spējām, lai izpildītu atlases kritērijus, jāaizpilda viens ESPD. Ekonomikas dalībniekam, kurš piedalās viens pats, bet paļaujas uz viena vai vairāku citu subjektu spējām, jānodrošina, ka līgumslēdzēja iestāde vai līgumslēdzējs saņem paša ekonomikas dalībnieka ESPD kopā ar atsevišķu ESPD, kurā izklāstīta atbilstīgā informācija par katru attiecīgo subjektu. Ja ekonomikas dalībnieku grupas, tostarp pagaidu apvienības, kopā piedalās iepirkuma procedūrā, par katru iesaistīto ekonomikas dalībnieku ir jāiesniedz atsevišķs ESPD. 

EST ieskatā, lai gan pilnsabiedrība var tikt uzskatīta par ekonomikas dalībnieku, tomēr jēdziens „ekonomikas dalībnieku grupa” nav interpretējams tādējādi, ka tas attiektos tikai uz pagaidu apvienībām, tāpēc ekonomikas dalībnieku grupas nav savstarpēji nošķiramas atkarībā no tā, vai tās ir pagaidu vai pastāvīgas. Turklāt ar pilnsabiedrības un tās biedru kopuma solidārās atbildības esamību nav pietiekami, lai ļautu līgumslēdzējai iestādei pārliecināties par atbilstību kvalifikācijas atlases kritērijiem. EST arī norādīja, ka tālab, lai ļautu līgumslēdzējai iestādei pārliecināties par tāda kopuzņēmuma kā, piemēram, pilnsabiedrība integritāti, šim uzņēmumam ir jānorāda jebkurš izslēgšanas iemesls, kas attiecināms uz kādu no tā biedru kopumā esošajiem biedriem vai kāda tās biedru kopumā esoša biedra nodarbinātu personu, kas ir kopuzņēmuma pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūras loceklis. Pilnsabiedrība ir jāuzskata par ekonomikas dalībnieku, kas vēlas vai nu patstāvīgi piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā, vai iesniegt piedāvājumu vienīgi tad, ja tas apliecina spēju izpildīt attiecīgo līgumu, izmantojot tikai savus resursus, kurus tā biedru kopums tam ir nodevis saskaņā ar sabiedrības līgumu un ar kuriem tas var brīvi rīkoties, un šādā gadījumā šai sabiedrībai ir jāiesniedz līgumslēdzējai iestādei tikai savs ESPD. Savukārt, ja pilnsabiedrībai publiskā iepirkuma līguma izpildei ir jāizmanto biedru kopuma resursi, tā ir uzskatāma par tādu, kura paļaujas uz citu subjektu spējām, Direktīvas 2014/24/ES izpratnē, un šādā gadījumā minētajai sabiedrībai ir jāiesniedz ne tikai savs ESPD, bet arī ESPD par katru no tiem biedru kopumā ietilpstošajiem biedriem, uz kura spējām pilnsabiedrība vēlas paļauties.

Par pakalpojumu koncesiju

EST 2022. gada 10. novembra spriedums lietā C–486/21

Slovēnijas līgumslēdzējiestāde nolēma sākt koncesijas piešķiršanas procedūru, lai attiecīgās pašvaldības teritorijā izveidotu un pārvaldītu elektrisko transportlīdzekļu nomas un koplietošanas pakalpojumu. Projektā privātā partnera finansiālais ieguldījums paredzēts 14 570 000 eiro bez PVN un pašvaldības finansiālais ieguldījums – 36 000 eiro bez PVN, tāpat noteikts, ka ieņēmumi no nodokļiem par autostāvvietām un uzlādes stacijām, kā arī no maksas par autostāvvietām tiek uzskatīti par koncesijas devēja ieguldījumu projekta izpildē. Attiecīgi iesniedzējtiesa uzdeva vairākus jautājumus EST par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas grozīta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2019/1827 (Direktīva 2014/23/ES), regulējumu.

Kā konstatēja EST no lietas apstākļiem, attiecīgā pašvaldība vēlas saimnieciskās darbības subjektam uzticēt sniegt pakalpojumu, kas ļauj nomāt transportlīdzekļus, un šīs sistēmas mērķis ir sekmēt, ka tiek samazināts transportlīdzekļu satiksmes radītais vides apdraudējums. Ciktāl elektriskie transportlīdzekļi, nav nodalāmi no pašas pakalpojumu koncesijas, no Direktīvas 2014/23/ES izriet, ka šie transportlīdzekļi ir jāsaprot kā piegādes, kas ir saistītas ar koncesijas ceļā nodotajiem pakalpojumiem, tādējādi nepastāv publisks piegādes līgums Direktīvas 2014/24/ES izpratnē. Attiecībā uz koncesijas līguma vērtību EST norādīja, ka, lai gan atbilstoši Direktīvai 2014/23/ES koncesijas vērtība ir līgumslēdzējas iestādes vai līgumslēdzēja paredzamais koncesionāra kopējais apgrozījums, kas radies līguma darbības laikā, atskaitot PVN, kā atlīdzība par būvdarbiem un pakalpojumiem, kas ir koncesijas priekšmets, kā arī par piegādēm, kuras saistītas ar šādiem būvdarbiem un pakalpojumiem, tomēr šis apgrozījums ir uz nākotni vērsts un nenoteikts, tāpēc līgumslēdzēja iestāde var uzskatīt, ka Direktīvas 2014/23/ES piemērošanai paredzētā robežvērtība (5 350 000 eiro) ir sasniegta, ja ieguldījumi un izmaksas, kas ir jāsedz koncesionāram vienam vai kopā ar līgumslēdzēju iestādi visā koncesijas līguma darbības laikā, acīmredzami pārsniedz šo piemērojamības robežvērtību. 

Attiecībā uz iesniedzējtiesas jautājumu, vai līgumslēdzēja iestāde atbilstoši kandidātu atlases un kvalifikācijas novērtēšanas kritērijiem var prasīt, lai saimnieciskās darbības subjekti būtu reģistrēti komercreģistrā vai profesionālajā reģistrā, EST norādīja, ka, pretēji Direktīvas 2014/24/ES regulējumam, Direktīva 2014/23/ES skaidri neparedz, ka līgumslēdzēja iestāde kā kritēriju dalībai koncesijas piešķiršanas procedūrā var noteikt atlases kritērijus, kas ir saistīti ar spēju veikt profesionālo darbību, tomēr EST ieskatā tas nevar līdzināties aizliegumam līgumslēdzējai iestādei noteikt šādus atlases kritērijus. Tāpat iesniedzējtiesa uzdeva jautājumu, vai var prasīt katram no pagaidu kopuzņēmuma locekļiem būt reģistrētam dalībvalsts komercreģistrā vai profesionālajā reģistrā, lai veiktu automobiļu un citu vieglo transportlīdzekļu iznomāšanas un ekspluatācijas līzinga darbību. EST uz minēto jautājumu norādīja, ka būtu nesamērīgi prasīt, lai visi pagaidu kopuzņēmuma locekļi būtu spējīgi veikt koncesijas ceļā nodoto profesionālo darbību, jo atbilstoši samērīguma principam noteikumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams paredzēto mērķu sasniegšanai. EST ieskatā šajā gadījumā nav neviena elementa, kas varētu liecināt, ka ar objektīviem un samērīgiem iemesliem ir pamatots prasīt, lai katrs pagaidu kopuzņēmuma loceklis būtu reģistrēts kādas dalībvalsts komercreģistrā vai profesionālajā reģistrā automobiļu un citu vieglo transportlīdzekļu iznomāšanas vai ekspluatācijas līzinga darbības veikšanai.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada aprīļa (118.) numurā.