Trūcīgas personas statusa noteikšanas veids neatbilst Satversmei

Pēc Satversmes tiesas ziņām

(0)

Apstrīdētā norma bija Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu 2. punkts: “Ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro un ja:

2.1. tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi vai īpašums, izņemot šo noteikumu 19. punktā minēto;
2.2. tā nav noslēgusi uztura līgumu;
2.3. tā nesaņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniegtos pakalpojumus vai tā neatrodas ieslodzījumā;
2.4. persona ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieks atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 37. panta pirmajai daļai.”

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma, jo tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais vidējo ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, pārkāpj Satversmes 1. pantā ietverto cilvēka cieņas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principu un neizpilda no Satversmes 109. panta izrietošo valsts pienākumu sniegt sociālo atbalstu visām personām, kurām tas ir nepieciešams.

Nepieciešamība pēc šāda sociālā atbalsta esot daudz lielākam Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to pieļauj apstrīdētā norma.

Turklāt tiesībsargs vērš uzmanību, ka ienākumu līmenis trūcīgas ģimenes vai personas statusa noteikšanai neesot pārskatīts kopš 2009. gada. Kopš 2011. gada tas tiek noteikts bez pamatotas aprēķina metodoloģijas, ņemot vērā vienīgi valsts un pašvaldību konkrētā brīža finansiālās iespējas.

Tiesas secinājumi

Satversmes tiesa šajā lietā izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem kopsakarā ar Satversmes 109. pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

Satversmes tiesa secināja, ka valstij ir pienākums gadījumos, kad persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus tādai dzīvei, kas atbilstu cilvēka cieņai, nodrošināt šai personai sociālo palīdzību un sniegt to tādējādi, lai radītu personai iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Paredzot trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes vai personas sociālā atbalsta pasākumus un individuālas palīdzības sniegšanu krīzes situācijā nonākušām ģimenēm vai personām, valsts ir veicinājusi sociālās palīdzības sistēmas izveidi ar mērķi sniegt sociālo palīdzību tādām ģimenēm un personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Tādējādi tā ir veikusi pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot sociālās tiesības.

Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētajā normā ietvertais personas vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības uz sociālo palīdzību trūcīgām ģimenēm un personām, ir noteikts bez skaidras metodes.

Tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Valstij ir pienākums sociālās palīdzības sistēmu veidot un sociālās palīdzības minimuma piešķiršanas kritērijus izvēlēties tā, lai tiktu apzinātas personu patiesās vajadzības un noteikti uz tām mērķēti atbalsta pasākumi. Valstij ir jāizvēlas pamatota un argumentēta metode tāda sociālās palīdzības minimuma noteikšanai un piešķiršanai, kas ikvienai personai radītu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Ar apstrīdēto normu nosakot trūcīgas personas un ģimenes statusam atbilstošo vidējo ienākumu līmeni, šis pienākums nav izpildīts.

Satversmes tiesa arī norādīja, ka valstij ir pienākums regulāri pārskatīt un aktualizēt sociālās palīdzības minimumu.

Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai nepieciešamās prasības mainās līdz ar valsts un sabiedrības attīstību. Tāpēc personas atzīšanai par trūcīgu noteiktajam ienākumu līmenim jābūt aktuālam, zinātniski un statistiski pamatotam. Valstij ir jāpārskata regulējums, kas paredz personas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, tā, lai šis regulējums atbilstu patiesajiem apstākļiem un personas sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība.

Satversmes tiesa arī pārbaudīja, vai valsts ar citiem sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem nav nodrošinājusi to, ka ikvienai personai tiek sniegta sociālā palīdzība, kas rada iespēju ikvienam veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Tiesa secināja, ka sociālā palīdzība maznodrošinātām personām tiek noteikta un atbalsta pasākumi tiek sniegti atkarībā no pašvaldību sociālās politikas, finansiālajām iespējām un var būtiski neatšķirties no trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumiem. Palīdzība krīzes situācijā nav vērsta uz ilgstošu problēmu risināšanu. Savukārt attiecībā uz pašvaldību sniegto atbalstu Satversmes tiesa norādīja, ka pamattiesību īstenošana nevar būt atkarīga no pašvaldību finansiālajām iespējām jeb no tā, kurā pašvaldībā persona dzīvo. Personas pamattiesības uz tādu sociālo palīdzību, kas rada iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir nodrošināmas katram valsts iedzīvotājam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas. Līdz ar to arī kopsakarā ar šiem sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem nav nodrošināta ikvienas personas iespēja veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Pasākumi, kurus valsts veikusi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības, nav veikti pienācīgi. Tie nenodrošina ikvienai personai iespēju īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam un atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)