Par vienu no pirmajiem upuriem Covid–19 krīzē krita tūrisma joma — starpvalstu robežas tika slēgtas, aviosatiksme ierobežota, "nebūtiskā" ceļošana aizliegta. Šķiet, šajā nozarē būtu jāpaveras vienai vienīgai bēdu ielejai. Tomēr nav tik vienkārši, jo viesmīlības nozare nav homogēna, tajā darbojas dažāda profila uzņēmumi.

Par to, kāds šis laiks bijis tiem naktsmītņu saimniekiem, kas orientējas uz vietējo klientu, Covid–19 krīzes ietekmes pētīšanai veltītajā žurnāla Bilance publikāciju cikla trešajā intervijā stāsta viesnīcas Roja un restorāna Otra puse vadītāja, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas valdes locekle Zane Vaivode.

Lauku tūrisma biznesā vīrusa sezonalitāte līdz šim spēlējusi mums par labu. Viesnīcu "Roja" mums nav nācies slēgt ne brīdi — kopš atvēršanas 1995. gadā esam izgājuši cauri trim krīzēm. Arī šoreiz nebija sajūtas, ka visa pasaule brūk kopā, drīzāk uztvērām to kā kārtējo izaicinājumu, domājot, ko varam darīt lietas labā. Marts, kad pandēmija atnāca līdz Latvijai, bija laiks, kad sākām gatavoties jaunajai sezonai. Tajā brīdī valdīja neziņa — kāda būs šī sezona, cik daudz darbaspēka būs nepieciešams, kādā apjomā sniegsim pakalpojumus? Jāsaka gan, ka šādus jautājumus nākas uzdot gandrīz katru gadu, jo gan ekonomiskās svārstības, gan normatīvā regulējuma izmaiņas allaž nes ko jaunu. Šoreiz atšķirība bija tā, ka situācija bija unikāla, iepriekš nepiedzīvota. Līdz tam vairāk vai mazāk viss bija atkarīgs no mums pašiem — no mūsu darbošanās un spējas piesaistīt viesus, bet bija pienācis force majeure brīdis, kad patiešām nesaproti, kas notiks tālāk un ko tu vari tajā mainīt. 

Godīgi sakot, pagājušajā pavasarī tādas sajūtas, ka nebūs labi, nemaz nebija. Drīz vien sākās vasaras sezona, kad mēs pilnībā bijām aizmirsuši, kas ir Covid–19. Pirmie ierobežojumi, kas tika ieviesti pērnajā pavasarī, bija distancēšanās, attāluma nodrošināšana starp galdiņiem restorānā, kas mums nesagādāja nekādas grūtības, jo telpas šeit ir ļoti plašas. Protams, daudz sarežģītāk bija tiem ēdināšanas uzņēmumiem, kuriem pastāv tā saucamais Francijas princips — galdiņš pie galdiņa. 

Pirmās rezervācijas mums ienāk jau janvārī, tūlīt pēc jaunā gada. Steidzīgākie, kas vistālāk plāno uz priekšu, parasti ir vācieši, un mūsu klientu vidū viņu ir liels īpatsvars. Daudzi vācieši un citi ārzemnieki rezervācijas līdz martam jau bija veikuši. Sākoties Covid–19 krīzei, tās uzreiz netika atceltas — klienti nogaidīja līdz maijam. Varēja just, ka visu laiku bija cerība, ka ierobežojumi tiks atcelti, turklāt robežas jau arī tika slēgtas salīdzinoši vēlu. Maijā gan pamazām sākās rezervāciju atsaukšana no ārzemju klientu puses, un jūnijā bija visnestabilākais brīdis, kad īsti nezinājām, kā tālāk rīkosimies. Taču jūlijā un augustā sāka ienākt daudz rezervāciju no vietējiem un jo īpaši no Lietuvas tūristiem. Parastā tūrisma sezonā apmēram puse klientu mums ir vietējie — Latvijas iedzīvotāji, otra puse ārzemnieki, no kuriem lielākā daļa ir vācieši un lietuvieši. Pērnvasar lietuvieši pilnībā aizstāja vāciešus, un bija pat tādas dienas, kad viesnīcas pagalmā bija automašīnas tikai ar Lietuvas numurzīmēm.

Savukārt daudzi vietējie klienti, kuri ierasto ārzemju ceļojumu vietā pērn izvēlējās Latviju, atzina, ka pirmoreiz apceļo Ziemeļkurzemi. Mums bija liels pārsteigums, jo tomēr pagājuši vairāk nekā 30 gadu, kopš Rojas novadā atcelts apmeklēšanas aizliegums. Kopumā pagājušā vasara mums bija necerēti veiksmīga — labāka, nekā bijām plānojuši. 

Arī 2020. gadā kopumā apgrozījuma krituma nebija. Lai arī kādi ierobežojumi, vasara, atvaļinājumi un jūra tomēr nav atcelti. Iespējams, bija kāda sabiedrības daļa, kam bija bail ceļot, taču 2020. gada vasarā tas absolūti nespēlēja galveno lomu. Tobrīd tiešām par Covid–19 jau bijām aizmirsuši un dzīve sita augstu vilni. Vienīgais šoka mirklis bija Rojas zvejnieku svētku ierobežošana — tieši tajā pēcpusdienā Ministru kabinets pieņēma ierobežojumu, ka jebkuriem pasākumiem jābeidzas divpadsmitos naktī. Taču mums pasākumu plāns jau bija gatavs. Tradicionāli katros zvejnieku svētkos notiek arī balle ar iepriekšēju vietu rezervāciju, un balle nebeidzas pusnaktī, ja sākas tikai desmitos vakarā. Par laimi, policija tovakar bija instruēta izturēties iecietīgi. 

Nē, par dīkstāves pabalstu vai citu atbalsta mehānismu prasīšanu pagājušogad mums vēl nebija pat domas. Mēs turpinājām strādāt tāpat kā iepriekš — tas nozīmē, ka nesezonā mēs darbojamies tikai ar daļēju slodzi, neesam atvērti katru dienu. Mūsu kritiskais atskaites punkts ir seši galdiņi — ja trīs dienas pēc kārtas netiek rezervēti seši galdiņi, tad veram restorānu ciet. Kopumā mēs šajā situācijā nebijām lielie zaudētāji, jo lauku tūrismā naktsmītnes ir nelielas, kompaktas. Rīgas viesnīcām ar simts un vairāk numuriem, kas prasa lielas uzturēšanas izmaksas, gāja ļoti smagi. Domāju, ka viņi vēl nav atgriezušies pirmskrīzes līmenī. 

Ja runājam par uzņēmumiem, kuru pakalpojumu spektrā ir gan naktsmītnes, gan ēdināšana, tie būtu jāiedala divās daļās. Vieni specializējas uz slēgtajiem pasākumiem — kāzas, semināri, korporatīvie pasākumi un tamlīdzīgi, un otra daļa ir tādi kā mēs, kuru klientu profils ir individuālie tūristi. Pirmajiem, protams, ir grūtāk, savukārt mēs tik ļoti šo krīzi neizjūtam.

Nē, jo visas šīs situācijas tika regulētas valstu normatīvajos aktos — kurā brīdī ieceļotājam jāievēro karantīna, kad jāveic testēšana un tamlīdzīgi. 

Jo īpaši šajā Covid–19 laikā esam centušies būt lojāli pret klientiem, jo mums ir ļoti būtiski, lai viņi atgrieztos. Līdz pat šai vasarai mēs pieļāvām rezervācijas atcelšanu bez maksas, pat ja klients piezvana tikai ierašanās dienas rītā. Ārzemnieki ir ļoti atbildīgi — viņi parasti piezvana un skaidro, kāpēc netiek. Esam tikpat pretimnākoši, cik klienti — pieklājīgi. Jāsaka gan, ka šajā vasarā sāk iezīmēties cita tendence. Mūsu tautieši, saprotot, ka šī vasara būs atkal jāpavada Latvijā, rezervācijas veica ļoti savlaicīgi. Taču pēc tam, nezin kādu iemeslu dēļ tās sāka atcelt. Ļoti bieži šogad sākušas lūzt automašīnas — tas ir viens no biežāk minētajiem iemesliem, tāpat arī veselības problēmas. Savādi, ka šīs situācijas ļoti sakrīt ar laikapstākļu maiņām — kamēr valdīja lielais karstums, netika atcelta gandrīz neviena rezervācija. Joprojām gadās arī tādi klienti, kuri vienkārši neierodas. Piezvanot šādam cilvēkam vēlu vakarā un jautājot, cikos mums viņu gaidīt, reizēm dzirdam lielu izbrīnu: "Kā, man rezervēts numurs?", kas iet kopā ar neizpratni, ka par to tiks ieturēta arī samaksa. Diemžēl no dažu klientu puses aizvien vērojama šāda bezatbildība un neizpratne, ka rezervēts, bet neapmaksāts numurs mums nozīmē neiegūtus ienākumus. Lauku tūrisma asociācijā esam veikuši arī informatīvas kampaņas, aicinot klientus kontaktēties tieši ar naktsmītņu saimniekiem. Zvaniet, runāsim, atradīsim tieši jums labāko risinājumu — kādu skatu pa logu, kādu gultu labāk vēlaties, un tamlīdzīgi.

Pārsvarā esam gatavi atcelt rezervāciju arī bez maksas. Taču, ja ir situācija, kad viesnīca ir pilnībā rezervēta, bijuši neskaitāmi zvani ar interesi rezervēt vēl kādu numuru, kuriem nācies atteikt, bet beigu beigās šis numurs tā arī paliek tukšs... Protams, ja rezervāciju atsaka no rīta, dienas gaitā mēs vēl mēģinām šo numuru pārdot. Ja tas izdodas, tad naudu no klienta, kurš atcēla rezervāciju, neiekasējam. Taču, ja numurs paliek tukšs, tad gan iekasējam.

Tas ir mēģināts gandrīz ikvienā valstī, arī Latvijā. Taču Booking.com ir pasaules mēroga monopols, ar kuru nav iespējams konkurēt. Arī es pati, kad kaut kur dodos, vispirms veicu izpēti Booking.com. Ja uz ārzemēm, tad caur to arī veicu rezervāciju, taču, plānojot ceļot pa Latviju, nepaslinkoju un vispirms piezvanu. Tā var labāk novērtēt iespējamo servisu — tu dzirdi cilvēka balss toni, ieinteresētību. Un, ticiet vai ne, cena vienmēr ir nedaudz zemāka. Pat ja tie ir 5 eiro par nakti — arī tā ir nauda. Protams, Booking.com ir milzīga reklāmas platforma, tomēr komisijas maksas ir ļoti lielas. 

Kā kurā vietā. Tas tiek noteikts, pirmkārt, atkarībā no valsts, otrkārt, atkarībā no tā, vai naktsmītne ir galvaspilsētā vai reģionos... Līdz galam nezinu, kā viņi to izvērtē, bet mūsu gadījumā šī komisija ir 12 procenti. 

Ne mirkli neesam pieņēmuši nepārdomātus lēmumus, jo mūsu viesnīcā jau gadiem ir izstrādāta tāda sistēma, lai viesis justos privāti, nebūtu lielas čupošanās. Mēs savu viesnīcu esam veidojuši par tādu kā miera ostu. Sociālā distancēšanās šeit ieviesusies dabīgi. Ja cilvēki vēlas ciešāku komunicēšanu, viņi dodas pie jūras vai īpaši ierādītajās āra terasēs. Protams, Covid–19 apstākļos esam domājuši par vēl kādiem īpašiem risinājumiem, piemēram, ir redzēti varianti ar Nīderlandē radītām siltumnīcas tipa mājiņām, kur cilvēki sēž pie galdiņiem kanāla malā. Izskatās ļoti skaisti, taču katra šāda mājiņa maksā vismaz 4000 eiro. Paturam prātā, ka šāda iespēja ir, taču vēl nav pienācis tas brīdis, kad tā būtu nepieciešama. 

Šis bija ļoti interesants izaicinājums. Ziemā tas parasti nav aktuāli, jo vienlaikus rezervēti ir ne vairāk kā trīs numuri, un tad nav problēmu nodrošināt brokastošanu atsevišķās telpās. Taču, kad sākās aktīvā tūrisma sezona, bija jāsāk eksperimentēt. Es zvanīju gan uz Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC), gan uz Ekonomikas ministriju kā par nozari atbildīgo iestādi, lai konsultētos, kāda būtu pareizākā prakse brokastu organizēšanā, ja ir 45 viesi, kuriem individuālas brokastis piedāvāt nevaru, taču viņi jāpaēdina konkrētā laika periodā, apmēram trīs stundās. Jautāju, vai pieļaujams klāt zviedru galdu. Neviens uz šo jautājumu nespēja konkrēti atbildēt. SPKC atteica, ka par to atbild Ekonomikas ministrija, taču arī tur atbildi nesaņēmu. Izmēģinājām zviedru galda variantu, taču ar vienu reizi pietika, lai saprastu, ka praksē tas neder, jo sociālo distancēšanos nav iespējams nodrošināt. Ja cilvēks dodas pēc cīsiņa, tad viņu neinteresē, cik gara rinda jau priekšā sastājusies. Beigu beigās atradām ļoti labu risinājumu — lūdzam viesiem vakarā pieteikt, kā arī paši piedāvājam laiku, cikos nākamajā rītā viņi ieradīsies brokastīs. Sagatavojam vairākas telpas, kur šajos konkrētajos laikos konkrētajiem numuriem klājam individuālos galdiņus — katram galdiņam servēta sava maltīte, no auksto uzkodu plates līdz siltajiem ēdieniem un desertam. Vienlaikus apkalpojam tikai divus trīs galdiņus, tad seko nākamās maiņas. 

Kopumā ne. Šajā pavasarī novēroju tieši pretēju tendenci — pēc garā pārtraukuma viesmīlības nozares darbībā viesi bija ļoti toleranti un saprotoši. Viņi bija priecīgi par to, ka vispār var kaut kur iziet, ka kāds atkal apkalpo. Bija gan daži klienti ar vakcinācijas sertifikātiem, kas uzskatīja, ka viņiem ir tiesības atrasties restorāna iekštelpās, taču mēs pastāvējām uz to, ka savus klientus nešķirojam, un, tā kā laiks bija jauks, visi uzturējās ārpusē. Patlaban, augustā, gan ir jūtams, ka spriedze sabiedrībā ir ļoti sakāpināta, un tas reizēm izpaužas arī atsevišķu klientu neadekvātā uzvedībā, vēlmē visam piekasīties. Katrā ziņā vairs nav tās noskaņas, kas bija pavasarī, kad cilvēki tiešām bija mīļi, varētu pat teikt — apgaroti. 

2020. gada 31. oktobrī restorānā sarīkojām gada pēdējo ballīti, bet 8. novembrī ar asarām acīs atvadījāmies no pēdējiem viesiem. Novembrī, kad krasi pasliktinājās epidemioloģiskā situācija un tika pieņemti jaunie ierobežojumi, sapratām, ka mūsu darbiniekiem darba nebūs. Restorāns bija jāslēdz pilnībā, viesnīca it kā drīkstēja turpināt darboties, bet, zinot, ka ziemā viesnīcas klientu tāpat gandrīz nav, pieņēmām lēmumu pieteikt savus pastāvīgos darbiniekus dīkstāves pabalstiem, savukārt tos viesus, kas mūsu viesnīcā ieradās, apkalpojām divatā ar vīru. Godīgi sakot, pavasarī es izjutu pamatīgu izdegšanas sindromu. Bija nemitīgi jādomā par uzņēmuma noturēšanu. Mēs nevarējām atļauties aizslēgt viesnīcu ciet un aizbraukt atpūsties, zvilnot zem palmām, jo šādu nekustamo īpašumu nevar atstāt nepieskatītu — te ir jābūt katru dienu, jāuzkopj, jāuztur kārtība. Tas bija smagi tieši emocionālā ziņā, ne tik daudz fiziski vai finansiāli. To var saprast tikai tie, kuriem ir savs visu mūžu lolots uzņēmums.

Neziņa bija visu laiku. Mēs esam apsvēruši visdažādākos scenārijus, un, runājot ar kolēģiem asociācijā, saprotu, ka šādas pārdomas ir bijušas gandrīz katram — līdz pat saimnieciskās darbības nozares maiņai, apzinoties, ka tūrisms varbūt vairs nevar palikt par vienīgo ienākumu avotu. Iespējams, nekustamais īpašums jārealizē īstermiņa vai ilgtermiņa īres tirgū, rekonstruējot viesnīcas numurus par apartamentiem ar bezkontakta apkalpošanu, attālinātajiem norēķiniem. Mums ir padomā vairāki risinājumi atkarībā no tā, kā šī situācija izvērtīsies turpmāk. 

Pagājušajā ziemā cilvēkiem bija tendence izrauties no pilsētas, pie dabas. Dzīvojot pilsētas dzīvoklī ar vairākiem bērniem, kad abiem vecākiem darbs no mājām, mājsēde ātri var kļūt neizturama.

Bija vērojama tendence, ka cilvēki brauc ārpus Rīgas, noīrē māju un pavada laiku tur. Redzams, ka tepat piekrastē visas vasaras mājas tagad tiek pārbūvētas par ziemas mājām. Cilvēki ir sapratuši, ko nozīmē dzīve ārpus lielpilsētas.

Savukārt mūsu klientu pieprasījumu pēc apartamentiem vairāk izjūtam vasaras sezonā, kad ir klienti, kas vēlas paši gatavot ēst un pavadīt laiku dzīvokļa tipa naktsmītnē. Vienlaikus vairākums pagaidām vēl ir tādi, kam svarīgāka ir apkalpošana un kuri pat uz ilgāku laiku labprātāk izvēlas rezervēt viesnīcas numuru, nevis apartamentus. Katram naktsmītnes veidam ir savs viesis. 

Pagājušā gada vasarā caur Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru sākās pieteikšanās uz grantu izdevumu segšanai, kas bija paredzēts tieši viesnīcām un viesu namiem. Bijām ļoti pateicīgi, ka varējām šādu palīdzību saņemt. Savukārt decembrī sākās iespēja pieteikties apgrozāmo līdzekļu grantam, un arī šo iespēju mēs izmantojām. Pērnā gada pavasarī man vēl bija kauns prasīt atbalstu no valsts, jo bija sajūta, ka tas jādara tikai izdzīvošanai kritiskās situācijās. Taču pagājušajā ziemā gan parādījās spīts. Kāpēc ēdināšana bija jāaizver pavisam? Tas bija pilnīgi nepamatoti! Pavasarī mēs skaidri redzējām, ka telpu platība šeit ir pietiekama, mūsu restorānu klienti negāž apkārt. Joprojām varu apgalvot — nav nekāda pamata ierobežot mūsu darbību. Lēmumi bija pieņemti pārsteidzīgi, nekompetenti, nekonsultējoties ar nozarēm. Bija jādod cilvēkiem tiesības pašiem analizēt, kontrolēt, pieņemt lēmumus. Sniegt vadlīnijas, kā rīkoties konkrētās situācijās, nevis visu aizgriezt ciet. Protams, otrs variants ir daudz vienkāršāks.

Šos jautājumus esam pārsprieduši ar kolēģiem tūrisma biznesā. Visi kā viens saka lielu paldies par to, ka šāds atbalsts bija. Tas tiešām bija milzīgs atspaids un mazināja aizvainojuma sajūtu par to, ka tavs bizness ir ierobežots vai apturēts. Tie, kuri bija atraduši godprātīgu līdzsvaru starp biznesu kā peļņas gūšanu un nodokļu maksāšanu, kvalificējās atbalstam un to saņēma. Tiesa gan, dzirdēts par gadījumiem, kad no valsts saņemtas neizskaidrojami lielas atbalsta summas. Viens otrs pat esot mākslīgi samazinājis savu apgrozījumu, lai tiktu pie atbalsta. Tajā pašā laikā bija viena grupa, par kuru bija aizmirsts un kas nesaņēma neko. Bija nosacījums, ka, lai kvalificētos apgrozāmo līdzekļu grantam, vidēji mēnesī jābūt samaksātiem nodokļiem vismaz 200 eiro apmērā. Taču zemnieku saimniecības reizēm vada pensionāri, kuru pamata ienākums ir pensija, bet pankūku cepšana un izmitināšana vienā istabiņā ir drīzāk sirdslieta, vēlme satikt cilvēkus. Neviens nekad šiem cilvēkiem nav teicis, ka viņiem ir pašiem sev oficiāli jāizmaksā alga, par kuru jānomaksā nodokļi. Lauku tūrisma asociācijas valde pavasarī rakstīja Finanšu ministrijai, ka šis jautājums jāpārskata, taču mūs neuzklausīja. Vēl viens aizrādījums ir par to, ka vienlaikus ar likumiem būtu jāsagatavo arī metodiskie norādījumi to izpildei. Nevar būt tā, ka metodika seko tikai pēc tam, tas ir novēloti. Ja izdod likumu, uzreiz ir jābūt skaidrībai, kā to pildīt. Pretējā gadījumā arī uzņēmējiem jādod pārejas periods jaunu normu ieviešanā. Ja mums nav dots skaidrojums, kā rīkoties, tad arī nedrīkst piemērot uzrēķinus. 

Bija gadījums, kad visam kolektīvam gandrīz divas nedēļas kavējās dīkstāves pabalsti. Darbinieki gaidīja, satraucās. Zvanīju uz VID. Beigās izrādījās, ka kolēģe, kas bija precizējusi VID dīkstāves pabalsta iesniegumu, strādā vēl otrā darbavietā. Šīs vienas darbinieces dēļ pabalstu izmaksa tika aizturēta visam mūsu kolektīvam. Tas man šķita neizprotami. Protams, var saprast arī VID darbiniekus, arī viņi nereti ir pārstrādājušies. Tomēr te ir jautājums par cilvēku iztikas nodrošināšanu. 

Tas mūs skar ļoti tieši. Arī šobrīd daudzi no darbiniekiem strādā nepilnu laiku. Kāpēc tas tā notiek? Šis ir ļoti spraigs, morāli saspringts darbs. Jaunieši nereti nevar izturēt astoņu stundu darba dienu — ne tik daudz fiziski, cik emocionāli. Drīzumā, beidzoties vasaras sezonai, turklāt neskaidrības situācijā par nākotni, mums faktiski vajadzēs izbeigt darba attiecības ar mūsu darbiniekiem, jo ir skaidrs, ka viņi vairs nevarēs strādāt nepilnu darba laiku kā līdz šim. Protams, ir daži, kuriem šī nav vienīgā darbavieta, taču ir arī tādi, kuri gluži objektīvu iemeslu dēļ izvēlas strādāt samazinātu slodzi. Piemēram, visai tipiska situācija, kad sievietēm vīri ir ārzemēs, finansiāli viņas ir nodrošinātas, tomēr vēlas divas dienas nedēļā atnākt uz darbu, lai būtu iespēja iziet ārpus mājas, socializēties. Arī šiem cilvēkiem jādod iespēja strādāt. Lauku tūrisma asociācijā esam izstrādājuši priekšlikumu par atvieglojumiem dzīvesstila uzņēmumiem (ar skaidri definētiem kritērijiem, kas šāda uzņēmuma statusam atbilst), taču tas ir "iesprūdis" Ministru kabineta gaiteņos. Bet mēs par to noteikti atgādināsim. Otrkārt, ir iespēja izdot tā saucamos vaučerus jeb čeku grāmatiņas, kuras varētu izlietot par katra darbinieka katrā konkrētā dienā nostrādāto laiku. Tas būtu vienkārši kontrolējams un arī izslēgtu krāpšanās iespējas ar mākslīgi samazinātām slodzēm.

Pirms dažiem gadiem mēs tikām ļoti stingri uzraudzīti saistībā ar personas datu aizsardzību. Mums nācās izstrādāt smalku un detalizētu sistēmu, kā šos datus apstrādājam, glabājam — kur likt, piemēram, reģistrācijas kartes, cik ātri tās jāsavāc, jāievieto seifā, kad un kā jāiznīcina... Man bija sajūta, ka visiem turpmāk būs jādzīvo inkognito. Tagad pēkšņi drīkst ielīst katra cilvēka personīgajā dzīvē, prasīt par attieksmi pret vakcināciju. Tas man atgādina jaunības laikus, kad neiestājos komjaunatnē. Toreiz mani iesauca komjaunatnes komitejā, lai strostētu par to, kur man tādi uzskati radušies, kas tos veidojis. Manuprāt, tas ir absolūti nepareizi. Darba kolektīvā esam vienojušies, ka ir lietas, par kurām nav jārunā. Kā zināms, pieklājīgā sabiedrībā nerunā par cilvēka ticību, politisko pārliecību un ienākumiem, un es teiktu, ka nav jārunā arī par seksuālo orientāciju un vakcināciju. Protams, man tomēr ir nācies katram darbiniekam klusu pajautāt, vai viņš ir vakcinējies, lai saprastu, kā organizēt darbu, kuru sūtīt apkalpot viesus pie galdiņiem un kuru — veikt pienākumus, kas neprasa saskarsmi. Taču es nedomāju, ka kādam būtu tiesības uzspiest citiem savu uzskatu par šo jautājumu. Manuprāt, obligātā vakcinācija nav izeja, jo cilvēks, kurš pret to kardināli iebilst, nepiekritīs vakcinēties pat tad, ja tas nozīmēs darba zaudēšanu. Nevienu nevarēs piespiest, cilvēki ies prom un meklēs citu darbu. Igaunijā pedagogiem tiek izmantoti bezmaksas ikdienas siekalu testi. Šādiem testiem vajadzētu būt valsts apmaksātiem arī Latvijā. Tas būtu daudz pieņemamāks risinājums par piespiedu vakcināciju.

Projektu "Covid–19 pandēmijas un nodokļu sistēmas reformas ietekme uz uzņēmumu darbību un ilgtermiņa attīstību Latvijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Tūrisms krīzes laikā kļuvis lokālāks" saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada septembra (477.) numurā.