Ar apelācijas instances tiesas spriedumu divām apsūdzētajām noteikts reāls brīvības atņemšanas sods – attiecīgi uz 2 gadiem un 9 mēnešiem un uz 1 gadu un trīs mēnešiem. Trešajai apsūdzētajai piespriesta brīvības atņemšana uz 2 gadiem un 3 mēnešiem, nosakot nosacītu sodu. Tāpat atstāts spēkā ar pirmās instances tiesas spriedumu noteiktais pienākums visām trim bijušajām uzņēmuma darbiniecēm solidāri atlīdzināt SIA Ventspils siltums nodarītos zaudējumus 1 006 591,37 eiro apmērā. Atsevišķi divām apsūdzētajām solidāri jāatlīdzina uzņēmumam vēl 39 001,70 eiro.

Apsūdzība pašvaldības SIA Ventspils siltums bijušajām darbiniecēm – kasierei, Abonentu daļas vadītājai un galvenajai grāmatvedei – celta par to, ka viņas personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās prettiesiski ieguva un izšķērdēja svešu mantu lielā apmērā, būdamas personas, kurām šī manta uzticēta un kuru pārziņā tā atradās. Saskaņā ar celto apsūdzību apsūdzētās 2005. gada beigās vai 2006. gada sākumā, mantkārīgu motīvu vadītas, vienojās prettiesiski piesavināties mantu – daļu no fizisko personu veiktajām iemaksām par patērēto siltumenerģiju pašvaldības SIA Ventspils siltums galvenajā kasē un grāmatvedībā.

Attiecīgajā laika periodā saņemto iemaksu kopsumma tika iegrāmatota, atsevišķi uzrādot saņemto skaidro naudu, kā arī naudu, kura tika piesavināta. Tādējādi apsūdzētās laika periodā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada rudenim pavisam kopā piesavinājās vairāk nekā vienu miljonu eiro.

Senāts noraidīja lietā iesniegtās kasācijas sūdzības, norādot, ka apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz konkrētiem lietā iegūtajiem un pārbaudītajiem pierādījumiem, atzinusi, ka kriminālprocesā ir iegūtas pietiekošas ziņas par faktiem, kas izslēdz saprātīgas šaubas un apliecina, ka apsūdzētās personu grupā pēc iepriekšējās vienošanās ir prettiesiski ieguvušas un izšķērdējušas svešu mantu lielā apmērā, būdamas personas, kurām šī manta uzticēta un kuru pārziņā tā atradās, līdz ar to apsūdzēto vaina Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīta pilnībā. Savus secinājumus apelācijas instances tiesa pamatojusi ne tikai ar atsauci uz konkrētiem lietā iegūtajiem pierādījumiem, bet arī ar atsauci uz likuma normām, kuras tā piemērojusi.

Ņemot vērā, ka apsūdzētās tika atzītas par vainīgām Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa pamatoti noteica piedzīt no apsūdzētajām kaitējuma kompensāciju par cietušajam nodarīto mantisko zaudējumu, turklāt piedzīt to solidāri. Senātam nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas spriedumā izteiktā atzinuma pareizību.

Grāmatvežiem interesantākās sprieduma detaļas

Apsūdzēto grāmatvežu aizstāvības iebildes

Apsūdzētās savā kasācijas sūdzībā minējušas, ka ekspertīzes atzinumā norādīts, ka atbilstoši amata instrukcijas 2.1. punktam galvenās grāmatvedes pienākumos ietilpa iekšējās kontroles noteikšana un organizēšana, tomēr iekšējās kontroles nodrošināšana uzņēmumā bija pašvaldības uzņēmuma valdes pienākums. No grāmatvedības ekspertīzes 1. pielikuma secināms, ka par kases grāmatu, par kases dokumentāciju (avansa izsniegšanas dokumenti, avansa atskaites, attaisnojuma dokumenti) bija atbildīgs kasieris un grāmatvedis, nevis galvenā grāmatvede.

Apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka (persona A) primāri bija administratīvi pakļauta direktoram un direktora vietniekam finanšu jautājumos. Spriedumā nav norādīts, ka (persona B) būtu pārkāpusi darba pienākumus vai darba instrukcijas, tādēļ secināms, ka (pers. B) pienācīgi pildīja savus darba pienākumus – kontrolēja kases dokumentu sastādīšanas un noformēšanas pareizību. Pers. B nebija jāvērtē atšķirības starp Abonentu daļas iesniegtajām atskaitēm un kases datiem – tas ietilpa finanšu direktora darba pienākumos. Tādējādi apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 128. panta trešās daļas pārkāpumu.

Apelācijas instances tiesa nav vērtējusi uzņēmuma vadības lomu un nav ņēmusi vērā, ka tieši valdei un finanšu direktoram bija jānodrošina skaidras naudas droša aprite un uzņēmuma iekšējā kontrole. Tiesa nepamatoti uzlika atbildības nastu (pers. B), jo par grāmatvedības noteikumu pārkāpumiem ir atbildīga uzņēmuma valde.

Tāpat apsūdzētās norādīja, ka uzņēmums ilgstoši un prettiesiski izmantoja „Paradox” datorprogrammu, tomēr šajā programmā ietvertie dati nav precīzi un tos nav pieļaujams izmantot pierādīšanā. Apelācijas instances tiesa nepamatoti atsaukusies uz „Paradox” datorprogrammā fiksētajiem datiem, jo šī programma nebija licencēta un sinhronizēta ar grāmatvedības programmu. Uzņēmumā nebija nodrošināta iekšējā kontrole, lai novērstu neprecizitātes uzņēmuma darbā saistībā ar finanšu norēķiniem un skaidras naudas iemaksu uzskaiti. Tādējādi uzņēmuma vadošie darbinieki, kuriem šajā procesā ir liecinieku statuss, ir līdzatbildīgi par naudas iztrūkumu uzņēmumā, jo nenodrošināja atbilstošu kontroli un vadību skaidras naudas aprites ierobežošanai vai drošai tās apritei.

Arī apstāklis, ka Abonentu daļa veikusi uzskaiti „Excel” datorprogrammā, norāda uz kļūdas varbūtību ievadīto datu patiesumā, jo šī programma nebija piemērota liela apjoma datu apstrādei, dati tajā tika ievadīti manuāli, turklāt tai varēja piekļūt jebkurš SIA darbinieks.

Tiesas vērtējums - grāmatvedēm nelabvēlīgs

Savukārt Senāts savā sprieduma motīvu daļā norādījis, ka pirmās instances tiesa atzina, ka cietušais pašvaldības uzņēmums, konstatējot naudas nolaupīšanas faktu, par to ziņojis tiesībsargājošai iestādei, kā arī, pamatojoties uz veiktajām iekšējām revīzijām, norādījis, ka konkrētajā gadījumā naudas iztrūkums (nolaupīšana) konstatējams no uzņēmuma kasē ienākošajiem abonentu veiktajiem skaidras naudas maksājumiem par piegādāto siltumenerģiju. Turklāt pēc atkārtotu pārbaužu veikšanas cietušais ne tikai norādījis savā kompensācijas pieteikumā konkrētu nolaupītās naudas kopsummu, bet arī, ņemot vērā ievērojamo informācijas apjomu, tās aprēķina pamatā esošos datus uzskatāmi parādījis detalizētos sarakstos, kas pievienoti lietas materiāliem. Proti, par visu apsūdzībā norādīto laika periodu no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 22. novembrim sarakstos konkrētiem abonentiem norādītas konkrētas iemaksātās summas, atsevišķi nodalot tās, kas uzņēmuma kases un grāmatvedības dokumentācijā nav tikušas atspoguļotas un uzņēmuma kasē nav ieskaitītas. Līdz ar to iespējams precīzi pārbaudīt aprēķināto zaudējumu apmēru.

Apsūdzētā (pers. B) kasācijas sūdzībā atkārtojusi apelācijas sūdzības argumentu, ka „Paradox” datorprogramma nebija licencēta, līdz ar to šīs datorprogrammas dati nebija izmantojami pierādīšanā. Senāts konstatē, ka šis kasācijas sūdzības arguments tika izvērtēts un motivēti noraidīts ne tikai apelācijas instances tiesas spriedumā (sk. apelācijas instances tiesas sprieduma 19. punktu), bet arī pirmās instances tiesas spriedumā (sk. pirmās instances tiesas sprieduma 40. lpp.).

Turklāt apsūdzētā (pers. B) kasācijas sūdzībā ir atkārtojusi arī citus argumentus, kuri jau tika izvērtēti apelācijas instances tiesas spriedumā – piemēram, par (pers. B) kā galvenā grāmatveža amata pienākumiem pašvaldības SIA (apelācijas instances tiesas sprieduma 37.-39. punkts), par grāmatvedības tiesu ekspertīzes atzinumā paustajiem secinājumiem (apelācijas instances tiesas sprieduma 20., 39. punkts).

Arī apsūdzētās (pers. A) aizstāve kasācijas sūdzībā ir atkārtojusi argumentu, par kuru apelācijas instances tiesa ir sniegusi savu vērtējumu – proti, par to, ka tiesa izmanto pierādīšanā, viņasprāt, nepieļaujamus pierādījumus - daļējas dokumentālās revīzijas ziņojumu un datorprogrammā „Paradox” ievadīto informāciju. Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa ir atbildējusi uz visiem apelācijas sūdzību juridiski nozīmīgiem argumentiem un pamatojusi savus atzinumus ne tikai ar lietā iegūtajiem, pārbaudītajiem un novērtētajiem pierādījumiem, bet arī ar atsauci uzlikumiem, pēc kuriem tā vadījusies.