Ar grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā jau piekto gadu ir ierobežota patērētāju kredītu reklamēšana. Tomēr normatīvie akti paredz vairākus izņēmumus. Šāds izņēmums turpmāk attiekties arī uz hipotekāro kredītu reklāmām.

2018. gada 4. oktobrī Saeimā tika pieņemti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas ieviesa jaunu 8.³ pantu. Tas noteica vispārīgu aizliegumu reklamēt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus, izņemot atsevišķus gadījumus. 8.³ pants stājās spēkā 2019. gada 1. jūlijā, vebinārā „Patērētāju kredītu reklamēšanas ierobežojumi” skaidroja Ivo Cimdiņš, ZAB COBALT vecākais speciālists.

Jau līdz šī likuma panta pieņemšanai bija spēkā ierobežojumi, kas skar patērētāju kredītu reklamēšanu. Tomēr ar 2018. gada grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā likumdevēja mērķis bija vēl vairāk cīnīties pret nepārdomātu aizņemšanos, ierobežot reklāmu medijos, vides reklāmās, lai novērstu situācijas, kad patērētājs saskaras ar šo reklāmu nejauši vai bez izteiktas gribas.

Šī likuma panta izņēmuma gadījumi paredz iespējas paša pakalpojuma sniedzēja kontrolētajos kanālos sniegt informāciju par piedāvātajiem pakalpojumiem gadījumos, ja pats klients to vēlas.

Aizliegums mazina konkurenci 

„Pēdējā laikā ir izkristalizējies viedoklis, ka vispārējs aizliegums ir bremzējis ekonomiku, stimulējis kredītu nepieejamību. Kredītu procentu likmes Latvijā jau ilgstoši ir bijušas starp augstākajām eiro zonā,” norādīja I. Cimdiņš. 

„Ir pamatoti teikt, ka reklāma – tās ir tiesības izvēlēties, ja vien to veic pārdomāti, un aizliegums mazina konkurenci. Lai izvēlētos labāko piedāvājumu, ir jābūt alternatīvām. Jo mazāk piedāvājumu, jo mazāka konkurence,” secināja vecākais speciālists. 

Aizliegums līdz šim tiešā mērā bija skāris arī hipotekāros kredītus. Pie pastāvošā procentu likmju pieauguma radās iniciatīva atcel aizliegumu attiecībā uz hipotekāriem kredītiem. Saeimā tika iesniegti un izskatīti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, ar kuriem paredzēts atcelt reklāmas ierobežojumus hipotekārajiem kredītiem, tāpat arī kredītiem nekustamā īpašuma būvniecībai vai energoefektivitātes paaugstināšanai. Provizoriski šīs izmaiņas varētu stāties spēkā jau martā, jo 15. februārī Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtie par steidzamiem atzīti grozījumi trijos likumos, kas skar hipotekāro kredītu jomu, tostarp arī izmaiņas hipotekāro kredītu reklamēšanas nosacījumos.

Ar grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā atcelts reklāmas aizliegums hipotekārajiem kredītiem, kā arī nekustamā īpašuma būvniecības vai mājokļu energoefektivitātes paaugstināšanas kredītiem. Tas pēc grozījumu rosinātājas – Ekonomikas ministrijas – ieskata veicinās patērētāju informētību par kreditēšanas iespējām un kreditētāju piedāvājumiem, kā arī veicinās konkurenci hipotekārās kreditēšanas tirgū.

Aizliegums un tā izņēmumi

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.³ pants paredz vispārēju aizliegumu reklamēt patērētāju kredītus. Tas attiecas pilnīgi uz visiem, t.sk. arī tādiem subjektiem, kam nav patērētāju kreditēšanas sniegšanai izsniegta licence vai pat vispār nav nekādas saiknes ar šādu pakalpojumu sniegšanu. 

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.³ pantā ir noteikti seši izņēmumi. Reklāmu drīkst sniegt, ja:

• to īsteno kredīta devējs vai kredīta starpnieks telpās, kurās tas veic saimniecisko darbību;
• to īsteno kredīta devēja vai kredīta starpnieka mājas lapā internetā vai tiešsaistes sistēmā, kuru pēc autentifikācijas veikšanas kredīta devējs izmanto pakalpojumu saņemšanai;
• to īsteno kredīta devēja vai kredīta starpnieka mobilajā lietotnē, kuru pēc autentifikācijas veikšanas patērētājs izmanto kredīta devēja pakalpojumu saņemšanai;
• to īsteno, personiski uzrunājot iespējamo klientu klātienē vai telefoniski, ja patērētājs tam piekrīt;
• to īsteno pasta vai elektroniskos sūtījumos patērētājam, ja patērētājs nepārprotami iepriekš piekritis tos saņemt;
• ar kreditēšanu nesaistītas preces, pakalpojuma, digitālā satura vai digitālā pakalpojuma reklāmā, izņemot reklāmu televīzijā vai radio, persona, kas nav kredīta devējs vai kredīta starpnieks, sniedz informāciju par iespēju apmaksu finansēt ar kreditēšanas līguma starpniecību.

Patlaban patērētāju kreditēšanas reklāmas ierobežojumi neattiecas uz kredīta devēja un kredīta starpnieka preču zīmes reklāmu. Kredīta devēja un kredīta starpnieka preču zīmes (tai skaitā sponsorēšanas) reklāma ir aizliegta sabiedriskā pasūtījuma ietvaros radio vai televīzijā īstenotos projektos, kas finansēti no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem.

Aizliegums neattiecas arī uz Augst­skolu likumā noteikto studiju kredītu un studējošo kredītu. Tāpat arī ierobežojumi neattiecas uz tādu kreditēšanas pakalpojumu reklāmu, kas nav adresēti patērētājiem.

Var sniegt informāciju savos kontrolētajos kanālos

Kopumā specifiskie izņēmumi, kas definēti Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.³ pantā, mērķēti uz iespēju kredītu devējiem un kredītu starpniekiem (un vienā gadījumā arī uz palīgstarpniekiem) sniegt informāciju savos kontrolētos kanālos – mājaslapa, portāli, tiešsaistes apkalpošana vietnes, telpas, tiešā komunikācija u.tml., ja to vēlas klients.

Specifiskie izņēmumi attiecas tikai uz kredītu devējiem un kredītu starpniekiem (palīgstarpniekiem). Tos drīkst piemērot tikai šie subjekti. Ja pārējie komersanti piemēros šos izņēmumus un sniegs informāciju saviem klientiem, tas būs pārkāpums.

Labāk iepazīties ar prasībām kreditēšanas pakalpojumu reklāmai ir iespējams Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2021. gada sagatavotajā dokumentā „Vadlīnijas atbilstošai patērētāju kreditēšanas reklāmai”.

Kas ir reklāma

Reklāmas likuma 1. pants nosaka, ka reklāma ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem.

Savukārt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 1. panta 26. punktā noteikts, ka reklāma ir jebkurš paziņojums, kas tiek izplatīts par samaksu vai citu atlīdzību, kā arī ar tirdzniecību, uzņēmējdarbību, amatu vai profesiju saistīts jebkuras personas raidījums, kas tiek veidots reklāmas nolūkā, lai veicinātu preču vai pakalpojumu, tiesību un pienākumu, piedāvājumu par samaksu vai citu atlīdzību, kā arī politiskā reklāma. Šī likuma 1. panta 4. punktā paredzēts, ka audio un audiovizuāls komerciāls paziņojums ir reklāma televīzijā vai radio, sponsorēšana, televīzijas vai radio veikals, produktu izvietošana un citi audio, vizuāli vai audiovizuāli paziņojumi, kas ievietoti raidījumā vai lietotāja veidotā video, izvietoti pirms vai pēc raidījuma vai lietotāja veidota video par samaksu vai citu atlīdzību vai pašreklāmas nolūkā un tieši vai netieši reklamē to personu preces, pakalpojumus vai tēlu, kuras veic saimniecisko darbību.

Arī Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1. panta 2. punkts nosaka, ka komercprakse ir darbība (uzvedība, apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu, pakalpojuma sniegšanu patērētājam vai digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādāšanu.

Par netiešu reklāmu raidījumos

„Par reklāmu var tikt atzīta teju jebkāda aktivitāte, kas tieši vai arī netieši reklamē pakalpojumu. Galvenie kritēriji ir samaksa (jebkāda atlīdzība) par izplatīšanu un ekonomiskā interese (popularizēšana, veicināšana),” skaidroja I. Cimdiņš. „Reklāmu svarīgi uztvert arī raidījumu ietvaros. Konteksts var būt izšķirošs – vai ietver aicinājumu aizņemties, vai reklamē pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus.”

ZAB COBALT pārstāvis aicināja pārdomāt, vai varētu būt apmaksāts raidījums par kredītiem vispārīgi, tirgus apskats vai izglītojošs saturs, kā novērtēt savas spējas aizņemties, kā izvēlēties piedāvājumus? 

„Ir jāsecina, ka jebkura komersanta darbība publiskā vidē parasti tomēr ir saistīta ar viņa saimniecisko darbību. Piedaloties un stāstot par sevi kādā raidījumā, tas noteikti ir kāds pasākumu kopums, kuru komersants ir izvēlējies, lai popularizētu, visticamāk, netieši sevi kā pakalpojumu sniedzēju,” sprieda I. Cimdiņš. „Turklāt tas varētu būt izņēmums, jo preču zīmes reklāma ir pieļaujama. Tomēr raidījumam var būt izšķirošs konteksts. Svarīgi, vai pastāv kaut viens netiešs aicinājums aizņemties vai pakalpojuma popularizēšanas elements, kas mudina patērētāju ieskatīties piedāvājumā.”

Kas ir patērētāja kredīts

Svarīgi ir saprast, kas ir patērētāja kredīts. Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmajai daļai tā ir jebkāda vienošanās. Saskaņā ar patērētāja kreditēšanas līgumu persona, kas nodarbojas ar patērētāja kreditēšanu, piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā.

„Atlīdzība, tai skaitā procenti vai citi papildu maksājumi, nav galvenais kritērijs, tā pat nav būtiska/obligāta kredīta sastāvdaļa. Tas var būt arī bezprocentu kredīts,” skaidroja I. Cimdiņš. „Svarīgi ir tas, ka ir atlikti maksājumi, kuru dēļ klients – fiziska persona – var kļūt par parādnieku.”

Lai klasificētu aizdevumu kā patērētāju kredītu, klients vienmēr būs fiziska persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci, pakalpojumu, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību

„Norādījums reklāmā, ka tas ir piedāvājums saimnieciskās darbības veicējiem, praksē īsti neglābj, jo jebkurā gadījumā ir jāvērtē reklāmas kopējais saturs. Vai to var attiecināt arī uz ikdienas/sadzīves lietām, kas var piesaistīt ne tikai saimnieciskās darbības veicēja, bet arī patērētāja uzmanību?” vērtēja I. Cimdiņš. „Svarīgi ir brīdināt tos pakalpojumu sniedzējus, kas piedāvā kredītus tieši juridiskajām personām vai personām, kas veic saimniecisko darbību, lai viņu reklāma netieši vai netīšām nebūtu uztverama kā tāda, kas varētu būt arī piedāvājums patērētājam. Veidojot reklāmu saimnieciskās darbības veicējiem, ir svarīgi veidot kopējo kontekstu tā, lai reklāma nepiesaista patērētāju.”

Jāvērtē, vai klients var kļūt parādnieks

Patērētāju kredīts ir attiecināms ne tikai uz preces, bet arī pakalpojuma finansēšanu. Kā atšķirt gadījumu, kad ilgtermiņa līgumu var uzskatīt par finansēšanu? Galvenais kritērijs: ilgtermiņa līgumu var uzskatīt par finansēšanu, ja klientam var izveidoties parāds, norādīja vecākais speciālists. Noma ar izpirkumu (līzings) pēc savas būtības ir atzīstams par patērētāja kreditēšanu. 

„Praksē redzam, ka uz ilgstošu periodu papildu pakalpojumam tiek dotas lietošanā iekārtas,” pieredzē dalījās I. Cimdiņš. „Vai tā ir dāvana vai īre? Dāvināšana neatbilst komercdarbībai. Visticamāk, iekārtas lietošanas maksa ir iekļauta pakalpojuma maksā. Ir jāvērtē, vai pakalpojuma ietvaros klients var kļūt par parādnieku. Var pastāvēt tādi ilgtermiņa līgumi, saskaņā ar kuriem klientam ir noteikta saistība maksāt turpmāk pakalpojuma maksas. Jo īpaši, ja ir dārgāka iekārta un klientam nav brīvas tiesības atteikties no iekārtas vai pakalpojuma izmantošanas.”

Ilglaicīgu piegāžu pareiza izpratne

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta pirmās daļas otrais teikums definē ilglaicīgu piegāžu izņēmumu. Par patērētāja kreditēšanas līgumu nav uzskatāms līgums par ilglaicīgu pakalpojumu, digitālā satura vai digitālo pakalpojumu sniegšanu vai preču piegādi, ja patērētājs norēķinās līguma darbības laikā pa daļām.

Augstākā tiesa (lieta Nr. A420238320 AA43–0118–22/16) ir norādījusi, ka šis izņēmums attiecas uz tādiem gadījumiem, kad notiek ilglaicīga preču piegāde vai ilgstošs preču pakalpojums, kura ietvaros patērētājam saglabājas pienākums norēķināties garākā laika termiņā. Piemēram, patērētājs vienojas iegādāties desmit vienādas preces, kas tiek piegādātas ik mēnesi, un attiecīgi arī viss pirkums apmaksāts pa daļām.

„Svarīgi ir secināt, vai darījuma attiecībās klients norēķinus par jau piegādātu preci veic pa daļām, un vai viņam saistības par norēķiniem ir ilgstošas. Līdz ar to viņš varētu kļūt par parādnieku,” skaidroja vecākais speciālists. 

Ja nav ilglaicīga preču piegāde, bet gan vienkārši preces iegāde, tad to var klasificēt kā nomaksas pakalpojumu. Nomaksā iegādātā prece tiek piegādāta/nodota vienu reizi, bet darījuma ilgstošumu raksturo vienīgi patērētāja izpildījums.

Reklāmas veidošanā iesaistītās puses

Reklāmas veidošanā iesaistītās puses ir gan pasūtītājs, gan izplatītājs. Tie abi ir uzskatāmi par komercprakses īstenotājiem. Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1. panta pirmās daļas pirmais punkts nosaka, ka komercprakses īstenotājs ir jebkura persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros īsteno komercpraksi, kā arī jebkura cita, kas rīkojas komercprakses īstenotāja vārdā vai uzdevumā.

Reklāmas veidošanā iesaistītās puses var būt reklāmas devējs, reklāmas izgatavotājs un reklāmas izplatītājs. 

Reklāmas likuma 10. pants definē, kas ir reklāmas devējs, t.i., reklāmas devējs:

• ir persona, kura nolūkā gūt komerciālu vai citādu labumu pati izgatavo un izplata reklāmu vai kuras uzdevumā un interesēs cita persona izgatavo vai izplata reklāmu;
• ir atbildīgs par reklāmas saturu;
• ir tiesīgs izgatavot, pasūtīt, izplatīt vai nodot izplatīšanai tikai tādu reklāmu, kas nav pretrunā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.3 pants);
• tiesiskās attiecības ar reklāmas izgatavotāju vai izplatītāju nosaka šis likums, citi normatīvie akti un noslēgtie līgumi.

Reklāmas likuma 11. pants savukārt definē, kas ir reklāmas izgatavotājs. Tā ir persona, kas pēc reklāmas devēja pasūtījuma izgatavo, pārveido vai adaptē reklāmu. Reklāmas izgatavotājs, izgatavojot reklāmu, ir tiesīgs paust savas radošās ieceres jebkurā formā, ja reklāma atbilst šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumiem, kā arī līgumam, kas noslēgts starp reklāmas izgatavotāju un reklāmas devēju. 

Savukārt Reklāmas likuma 12. pants definē, kas ir reklāmas izplatītājs. Tā ir persona, kura pati izplata reklāmu vai dod iespēju reklāmu izplatīt reklāmas devējam. Reklāmas izplatītājam ir aizliegts izplatīt reklāmu, par kuras neatbilstību normatīvo aktu prasībām viņš zina vai viņam vajadzēja zināt.

Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2. panta otrā daļa nosaka, ka oficiālā publikācija ir publiski ticama un saistoša. „Neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu,” piemetināja I. Cimdiņš. „Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Tā iemesla dēļ reklāmas izplatītājam ir jābūt profesionālim, kas pārzina Patērētāju tiesību aizsardzības likuma ierobežojumus attiecībā uz patērētāja kreditēšanas reklāmu.”

Atbildība par likuma pārkāpumiem

Reklāmas likuma 20. pants paredz administratīvo atbildību neatbilstošas reklāmas sniegšanu vai izplatīšanu un uzraudzības iestāde – Patērētāju tiesību aizsardzības centrs – ir tiesīga uzlikt soda naudu līdz 14 000 eiro.

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.² pants nosaka, ka uzraudzības iestāde ir tiesīga par negodīgu komercpraksi uzlikt soda naudu līdz četriem procentiem no komercprakses īstenotāja gada apgrozījuma (ieņēmumiem), bet, ja īstenota tikai Latvijas Republikas teritorijā, ne vairāk kā 300 000 eiro.

Krimināllikuma 211. pants paredz par negodīgu konkurenci, maldinošu reklāmu vai negodīgu komercpraksi, ja ar to radīts būtisks kaitējums, — sodīt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Savukārt personai, kurai nodarīts kaitējums, ir tiesības celt prasību tiesā.

Vebināra atziņas apkopoja Inese Helmane

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada marta (129.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS