0,00 EUR

Grozā nav nevienas preces.

NODOKĻI Vai ievedmuitas nodokļa parāda rašanās automātiski nozīmē arī pienākumu nomaksāt PVN?

Vai ievedmuitas nodokļa parāda rašanās automātiski nozīmē arī pienākumu nomaksāt PVN?

Ikars Kubliņš, BilancePLZ, pēc Augstākās tiesas Senāta materiāliem

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektās daļas mērķis ir noteikt pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas brīdi, nevis regulēt gadījumus, kad iekasējams pievienotās vērtības nodoklis. Proti, ja preces atrodas pagaidu uzglabāšanā vai tām piemēro muitas procedūru (izņemot muitas procedūru „laišana brīvā apgrozībā”) saskaņā ar normatīvajiem aktiem muitas jomā, tad pievienotās vērtības nodokli aprēķina un iemaksā valsts budžetā tad, kad kļūst iekasējams ievedmuitas nodoklis - šādi secinājumi izriet no Augstākās tiesas Senāta 12. oktobra sprieduma (lieta Nr. A420240017, SKA-464/2020). Savukārt tiesiskais pamats pievienotās vērtības nodokļa iekasējamībai gadījumā, ja nav izpildīti kādi muitas procedūras nosacījumi, ir tad,…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu



9 € / mēnesī*
Pirmās 30 dienas bez maksas
Abonēt
*Abonements tiek atjaunots automātiski, līdz izvēlaties to pārtraukt
 Esi BilancePLZ abonents?
Pieslēgties
Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Foto: I. Kubliņš

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektās daļas mērķis ir noteikt pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas brīdi, nevis regulēt gadījumus, kad iekasējams pievienotās vērtības nodoklis. Proti, ja preces atrodas pagaidu uzglabāšanā vai tām piemēro muitas procedūru (izņemot muitas procedūru „laišana brīvā apgrozībā”) saskaņā ar normatīvajiem aktiem muitas jomā, tad pievienotās vērtības nodokli aprēķina un iemaksā valsts budžetā tad, kad kļūst iekasējams ievedmuitas nodoklis – šādi secinājumi izriet no Augstākās tiesas Senāta 12. oktobra sprieduma (lieta Nr. A420240017, SKA-464/2020).

Savukārt tiesiskais pamats pievienotās vērtības nodokļa iekasējamībai gadījumā, ja nav izpildīti kādi muitas procedūras nosacījumi, ir tad, ja pastāv risks, ka preces ir nonākušas Eiropas Savienības ekonomiskajā apritē, un tieši šādos gadījumos ir pamats piemērot Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piekto daļu, secināts spriedumā.

Senāta izskatītais strīds bijis starp Valsts ieņēmumu dienestu un nodokļu maksātāju, kur pirmais vēlējies piemērot pievienotās vērtības nodokli, kā arī nokavējuma naudu, pamatojoties uz to, ka nodokļu maksātājam radies ievedmuitas nodokļa parāds, jo tas nebija izpildījis pienākumu reģistrēt mobilo telefonu izvešanu no muitas noliktavas krājumu uzskaitē. Apgabaltiesa lietā secinājusi, ka VID prasība nav pamatota, jo strīdus preces nav nonākušas Latvijas ekonomiskajā apritē. VID tam nav piekritis un pārsūdzējis spriedumu Senātam, uzskatot, ka atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektajai daļai ievedmuitas nodokļa iekasējamība automātiski izraisa pievienotās vērtības nodokļa iekasējamību.

Senāts noraidījis VID argumentus un piekritis apgabaltiesas interpretācijai, atstājot tās spriedumu spēkā.

“No likumprojekta „Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā” anotācijas izriet, ka Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektās daļas mērķis ir bijis skaidri noteikt brīdi, kad pievienotās vērtības nodokli aprēķina un iemaksā valsts budžetā, ja precēm piemēro muitas režīmu vai muitas procedūru (izņemot laišanu brīvā apgrozībā). Anotācijā norādīts, ka šis regulējums satura ziņā ir līdzīgs likuma „Par akcīzes nodokli” 23.panta astoņpadsmitās daļas regulējumam (persona par akcīzes precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā vai kurām piemēro muitas procedūru saskaņā ar normatīvajiem aktiem muitas jomā, samaksā nodokli, tiklīdz rodas ievedmuitas vai nodokļa parāds, izņemot gadījumu, kad ievedmuitas nodokļa parāds nav iekasējams, minētā nodokļa samaksas kārtība nav attiecināma uz šā panta otrajā daļā minēto gadījumu, kas noteic, ka importētājs aprēķināto nodokli par akcīzes precēm, kuras piesaka muitas procedūrai – laišana brīvā apgrozībā –, samaksā valsts budžetā pirms muitas procedūras pieteikšanas muitas iestādē) (likumprojekta „Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā” anotācija pieejama:http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/E17F2FF8B3A16F1DC2257BF700473BD1?OpenDocument). Tātad Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektās daļas mērķis ir bijis nevis regulēt gadījumus, kad iekasējams pievienotās vērtības nodoklis, bet gan noteikt pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas brīdi,” spriedumā raksta Augstākās tiesas Senāts.

Analizējot Eiropas Savienības Tiesas praksi, Senāts secina, ka, lai arī Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi uz pievienotās vērtības nodokļa un muitas nodokļu sasaisti, tas neļauj izdarīt secinājumu, ka muitas parāda rašanās automātiski izraisa pievienotās vērtības nodokļa iekasējamību, kā to šajā strīdā norādījis Valsts ieņēmumu dienests.

Rezumējot – PVN likuma 123. panta piektā daļa nosaka nevis to, vai piemērojams PVN, bet gan kad (kurā brīdī), tas aprēķināms un maksājams (ja ir piemērojams).

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: