Turpinām apskatīt 2023. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Administratīvajā lietā risināti jautājumi, kas saistīti ar sociālo apdrošināšanu.

Senāta Administratīvo lietu departamenta 03.10.2023. spriedums lietā Nr. SKA–155/2023 (A420270619)

Ja darbinieka prasība par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu tiek apmierināta, darbiniekam ir tiesības izvēlēties, vai turpināt darbu pie darba devēja vai nē. 

Vai gadījumā, ja darbinieks izvēlas neatjaunoties darbā, viņam veidojas darba stāžs (darba periods) un viņa apdrošināšanas stāžā ieskaitāms strīdus periods, par kuru saskaņā ar spriedumu no darba devēja ir piedzīta samaksa par darba piespiedu kavējumu?

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteicējs apstrīdēja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – aģentūra) sākotnējo lēmumu un norādīja, ka apdrošināšanas stāžā nav ietverts darba periods no 1993. gada 14. janvāra līdz 1993. gada 6. maijam (turpmāk – strīdus periods), par kuru viņš ir saņēmis no Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (turpmāk – akadēmija) kompensāciju par piespiedu darba kavējumu.

Pieteicējs nepiekrita aģentūras lēmumam un vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru apdrošināšanas stāžā tiktu ieskaitīts strīdus periods. 

Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicēja pieteikumu. Pieteicēja darba tiesisko attiecību esamībai tiesa vērtēja 1993. gada 6. maija spriedumu, kurā bija konstatēts, ka pieteicējs tiesas sēdē ir atsaucis prasību par darba attiecību nodibināšanu (autora piezīme: atjaunošanu darbā), tādējādi pieteicējs nav atjaunots darbā akadēmijā. Līdz ar to, tā kā nav tiesas sprieduma par pieteicēja atjaunošanu darbā, akadēmijai nebija pienākuma strīdus periodā reģistrēt pieteicēju kā darba ņēmēju un veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. 

Pēc būtības, apgabaltiesa uzskatīja, ka apdrošināšanas stāžā darba piespiedu kavējuma laiku, par kuru ar tiesas spriedumu piespriesta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu, var ieskaitīt tikai tad, ja darbinieks ir atjaunots iepriekšējā darbā. Savukārt, ja darbinieks ir izvēlējies neturpināt darba tiesiskās attiecības ar darba devēju, darba piespiedu kavējuma laiks, lai arī par to ir izmaksāta atlīdzība, neveido apdrošināšanas periodu. 

Senāts atzina, ka apgabaltiesas spriedums ir atceļams. Senāts uzskatīja, ka pieteicējam ar 1993. gada 6. maija spriedumu piespriestās atlīdzības par darba piespiedu kavējumu tiesiskā daba nav mainījusies tikai tāpēc, ka pieteicējs ir izvēlējies neturpināt darba tiesiskās attiecības ar akadēmiju un attiecīgi tiesa, ņemot vērā pieteicēja lūgumu, nav atjaunojusi viņu darbā akadēmijā.

Senāta atziņas

1 Senāta 2018. gada 18. septembra sprieduma lietā Nr. SKC–926/2018, ECLI:LV:AT:2018:0918.C28373914.7.S, 12. punkts.

n DL 124. panta otrā daļa noteic, ka darbinieks, kurš atlaists no darba, pamatojoties uz darba devēja uzteikumu, kas atzīts par spēkā neesošu, vai arī kā citādi pārkāpjot darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, saskaņā ar tiesas spriedumu atjaunojams iepriekšējā darbā. Savukārt saskaņā ar DL 126. panta pirmo daļu darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu. No minētajām tiesību normām izriet, ka, lai izlemtu prasību par atlīdzības piedziņu par darba piespiedu kavējumu, tiesai ir jākonstatē, ka darba kavējumam ir bijis piespiedu raksturs. Darba piespiedu kavējumu veido darba devēja prettiesiskas darbības, liedzot darbiniekam darbu un tiesības uz samaksu par šo darbu.¹

2 Senāta 2023. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. SKC–64/2023, ECLI:LV:AT:2023:0330.C30345120.19.S, 9. punkts.

n Senāts ir skaidrojis, ka atbilstoši DL 126. panta pirmajai daļai no darba prettiesiski atlaistajam un iepriekšējā darbā atjaunotajam darbiniekam atlīdzība (vidējā izpeļņa) ir izmaksājama par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Tādējādi šīs normas mērķis ir vērsts uz darbinieka tiesību aizskāruma novēršanu, līdz ar to nodrošinot viņam nepamatoti zaudēto ienākumu pilnīgu atlīdzināšanu.²

3 Senāta 2018. gada 18. septembra sprieduma lietā Nr. SKC–926/2018, ECLI:LV:AT:2018:0918.C28373914.7.S, 12. punkts.

n Būtiski norādīt, ka, atjaunojot darbinieku darbā, darba devējam ir jāveic gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa, gan valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu maksājumi par visu darba piespiedu kavējuma laiku, nelikumīgi atlaistajam darbiniekam pilnībā nodrošinot arī viņa sociālo tiesību un garantiju ievērošanu.³

n No DL 126. panta pirmās daļas otrā teikuma izriet, ka atlīdzība par darba piespiedu kavējumu ir izmaksājama arī gadījumā, ja pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, bet darbinieks izvēlas neturpināt darba tiesiskās attiecības un tās tiek izbeigtas ar tiesas spriedumu. Atlīdzības par darba piespiedu kavējumu izmaksas pamats (konstatējums, ka ir bijis darba piespiedu kavējums, ko radīja darba devēja prettiesiska rīcība), kā arī tiesiskā daba (kompensācijas par atlaišanu no darba bez pamatota iemesla, lai darbiniekam sniegtu to, ko viņš būtu nopelnījis, ja darba devējs nebūtu prettiesiski izbeidzis darba tiesiskās attiecības) nemainās atkarībā no tā, vai darbinieks izvēlas atjaunošanu iepriekšējā darbā vai lūdz izbeigt darba tiesiskās attiecības.

Darba likumu kodeksa un Darba likuma regulējuma par darba piespiedu kavējuma laiku salīdzinājums

4 Piemēram, Senāta 2020. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. SKC–1265/2020, ECLI:LV:AT:2020:1111.C68470518.9.S, 9. punkts, 2021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. SKC–86/2021, ECLI:LV:AT:2021:0331.C30671019.9.S, 13. punkts.

n Salīdzinot Latvijas Darba likumu kodeksa 220. panta pirmo daļu ar DL 126. panta pirmo daļu, secināms, ka regulējums ir gandrīz identisks. Tas ir atzīts arī Senāta judikatūrā un norādīts, ka abu minēto normu piemērošanā, aprēķinot kompensācijas par darba piespiedu kavējuma apmēru, ir ievērojamas tās pašas judikatūras atziņas.⁴

n Atšķirība starp minētajām normām ir tāda, ka Darba likumu kodeksā tieši nebija noteikts, ka atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada janvāra (127.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS