Izskatāmajā lietā strīds bija par to, vai Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.3. apakšpunkts attiecībā uz līdzpieteicējiem ir bijis tiesisks un pamatots. Līdzpieteicēji norādīja, ka konkrētais rīkojuma punkts ierobežo viņu Latvijas Republikas Satversmē garantētās tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.

Administratīvā apgabaltiesa pieteicēju pieteikumu noraidīja. Apgabaltiesa atzina, ka Ministru kabinets ir kompetents izsludināt ārkārtējo situāciju, kā arī obligāto vakcināciju; ierobežojumam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības; attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties ir efektīvāks līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanā; labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto zaudējumu, līdz ar to ierobežojums ir samērīgs.

Senāts secināja, ka apgabaltiesa pamatoti atzina, ka Ministru kabineta rīkojumā ietvertie ierobežojumi attiecībā uz Satversmes 96. un 106. pantā minētajām tiesībām, kā arī Ministru kabineta rīkojumā paredzētās sekas nevakcinēšanās gadījumā, nav radījušas nesamērīgu iejaukšanos līdzpieteicēju pašnoteikšanās tiesībās un tiesībās brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.

Senāts spriedumā norāda – ņemot vērā, ka no zinātniskā viedokļa vakcinācijas tika atzītas par visefektīvāko veidu, kā apkarot epidēmiju, jo tajā brīdī nebija citas alternatīvas, apgabaltiesa pamatoti secināja, ka Ministru kabinets pareizi izvēlējās šo kā atbilstošāko līdzekli, kā vismazāk ierobežot cilvēku tiesības uz privāto dzīvi un tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un samērot tās ar citu cilvēku tiesībām uz veselību.

Tāpat apgabaltiesa pamatoti secināja, ka attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties ir efektīvākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai un ka konkrētajā lietā nav konstatējams, ka Ministru kabineta rīkojuma leģitīmo mērķi tikpat efektīvi varēja sasniegt ar līdzpieteicēju norādīto mazāk ierobežojošo līdzekli – attālinātu darba pienākumu izpildi.

Senāta Administratīvo lietu departaments 30.maijā atstāja arī negrozītu Administratīvās apgabaltiesa spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Militārās izlūkošanas un drošības dienesta rīkojuma atcelšanu (lieta Nr. SKA-430/2023 (A420286321)). Ar minēto rīkojumu pieteicēja atvaļināta no dienesta 2021. gada 15. novembrī, jo dienestā nebija iesniegusi Covid‑19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu vai informējusi par vakcinācijas procesa uzsākšanu.

Senāts spriedumā norāda – ņemot vērā lietā konstatētos faktiskos apstākļus, ka pieteicēja 2021. gada 15. novembrī dienestam nebija uzrādījusi vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, apgabaltiesa pamatoti secināja, ka pieteicēja neatbilda ieņemamajam amatam. Minētais attiecīgi bija pamats pieteicējas atvaļināšanai no dienesta saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 37. panta otrās daļas 5. punktu, kas paredz, ka amatpersonu atvaļina no dienesta, konstatējot tās neatbilstību noteiktajām prasībām valsts drošības iestādē. Tādējādi apgabaltiesa pareizi atzina, ka dienestam bija pamats atvaļināt pieteicēju no dienesta, pamatojoties uz minēto tiesību normu.