0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

NODOKĻIInformē par jauno Īstenošanas regulu saistībā ar Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu

Informē par jauno Īstenošanas regulu saistībā ar Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu

Valsts ieņēmumu dienests (VID) informē, ka Eiropas Savienības Padome e-komercijas pakotnes ietvaros 2017.gada 5 .decembrī ir izdevusi Īstenošanas regulu (ES)Nr.2017/2459, ar kuru groza Padomes Īstenošanasregulu (ES) Nr.282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – regula Nr.282/2011). Regula saskaņā ar Administratīvā procesa likumu ir normatīvais akts, kuru iestāde un tiesa piemēro administratīvajā procesā, turklāt, ja tiek konstatētapretruna starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiskā spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu. Regula ir tieši piemērojams tiesību akts. Ņemot vērā minēto,…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Valsts ieņēmumu dienests. Foto: I. Kubliņš, Plz.lv, Photoriga.com

Valsts ieņēmumu dienests (VID) informē, ka Eiropas Savienības Padome e-komercijas pakotnes ietvaros 2017.gada 5 .decembrī ir izdevusi Īstenošanas regulu (ES)Nr.2017/2459, ar kuru groza Padomes Īstenošanasregulu (ES) Nr.282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – regula Nr.282/2011).

Regula saskaņā ar Administratīvā procesa likumu ir normatīvais akts, kuru iestāde un tiesa piemēro administratīvajā procesā, turklāt, ja tiek konstatētapretruna starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiskā spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu. Regula ir tieši piemērojams tiesību akts.

Ņemot vērā minēto, VID vērš uzmanību uz izmaiņām, kas skar pierādījumus telekomunikāciju, apraides vai elektroniski sniegto pakalpojumu saņēmēja, kas nav nodokļa maksātājs, piederības vietas noteikšanai.

Regulas Nr.282/2011 24.b pantā ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi par prezumpciju pakalpojumu saņēmēja piederības vietas noteikšanai, lai noteiktu pakalpojumu sniegšanas vietu telekomunikāciju, apraides vai elektroniski sniegtiem pakalpojumiem, ko sniedz personai, kura nav nodokļa maksātāja. Sniedzot minētos pakalpojumus:

  • a) šīs personas fiksētā sakaru tīklā, prezumē, ka pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir valstī, kurā ir uzstādīts fiksētais sakaru tīkls;
  • b) mobilo sakaru tīklā, prezumē, ka pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir valstī, ko identificē pēc pakalpojuma saņemšanai lietotāsSIMkartes mobilo sakaru tīkla valsts koda;
  • c) tā, ka to izmantošanai ir nepieciešams dekodētājs vai līdzīga ierīce, vai TV karte un netiek izmantots šīs personas fiksētais sakaru tīkls, prezumē, ka pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir vietā, kurā atrodas šis dekodētājs vai līdzīga ierīce, vai, ja minētā vieta nav zināma, – vietā, uz kuru nosūtīta lietošanai tajā paredzētā TV karte;
  • d) citos apstākļos, kas nav minēti 24.a pantā un šā panta a), b) un c) punktā, prezumē, ka pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir vieta, ko par tādu noteicis pakalpojumu sniedzējs, pamatojoties uz diviem atsevišķiem pierādījumiem, kuri ir uzskaitīti šīs regulas 24.f pantā un nav savstarpēji pretrunīgi.

Regulas Nr.282/2011 24.f pantā ir uzskaitīti šādi pierādījumi:

  1. pakalpojumu saņēmēja rēķina adrese;
  2. pakalpojumu saņēmēja izmantotās ierīces interneta protokola (IP) adrese vai jebkura cita atrašanās vietas noteikšanas metode;
  3. bankas rekvizīti, piemēram, maksāšanai izmantotā bankas konta atrašanās vieta vai bankā norādītā pakalpojumu saņēmēja rēķina adrese;
  4. starptautiskās mobilo sakaru abonenta identitātes (International Mobile SubscriberIdentityIMSI) valsts mobilo sakaru kods (Mobile Country Code –MCC), kas saglabāts abonenta identifikācijas moduļa (SubscriberIdentityModule SIM) kartē, ko izmanto pakalpojuma saņēmējs;
  5. pakalpojumu saņēmēja norādīta fiksētā sakaru tīkla atrašanās vieta, kuru izmanto, lai viņam nodrošinātu pakalpojumu;
  6. cita komerciāli būtiska informācija.

Ņemot vērā, kanodokļa maksātājiem, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī un sniedz minētos pakalpojumus citas dalībvalsts personai, kura nav nodokļa maksātāja, ir apgrūtinoši iegūt divus atsevišķus pierādījumus, kuri nav savstarpēji pretrunīgi, par tā pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vietu vai vietu, kurā tam ir pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta, regulas Nr.282/2011 24.b pants ir papildināts šādā redakcijā:

“Neskarot pirmās daļas d) punktu, attiecībā uz tādu pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar minēto punktu, ja šādu pakalpojumu, ko sniedz nodokļa maksātājs no savas saimnieciskās darbības vietas vai pastāvīgās iestādes, kas atrodas kādā no dalībvalstīm, kopējā vērtība bez PVN kārtējā un iepriekšējā kalendārajā gadā nepārsniedz EUR 100 000 vai līdzvērtīgu summu attiecīgās valsts valūtā, prezumpcija ir, ka pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir vieta, ko par tādu noteicis pakalpojumu sniedzējs, pamatojoties uz vienu no 24.f panta a) līdz e) punktā uzskaitītajiem pierādījumiem, ko sniegusi persona, kura iesaistīta pakalpojumu sniegšanā un kura nav pakalpojumu sniedzējs vai saņēmējs.

Ja kalendārajā gadā ir pārsniegta otrajā daļā noteiktā robežvērtība, minēto daļu nepiemēro no attiecīgā brīža līdz brīdim, kad atkal tiek izpildīti minētajā daļā paredzētie nosacījumi. Summai atbilstīgo vērtību attiecīgās valsts valūtā aprēķina, piemērojot valūtas maiņas kursu, ko publicējusi Eiropas Centrālā banka Regulas (ES) 2017/2459[1] pieņemšanas dienā.”

Tādējādi, ievērojot jauno regulējumu, ja Latvijas nodokļa maksātāja, kas sniedz telekomunikāciju, apraides vai elektroniski sniegtus pakalpojumusregulas Nr.282/2011 24.b panta d) punktā minētajā gadījumā, šādu darījumu apjoms kārtējā un iepriekšējā kalendāra gadā nepārsniedz 100 000 EUR, tad pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta nosakāma, pamatojoties uz vienu no 24.f panta a) līdz e) punktā uzskaitītajiem pierādījumiem. Ja minētā robežvērtība tiek pārsniegta, līdz brīdim, kad atkal tiek izpildīti minētās daļas nosacījumi, personas, kas nav nodokļa maksātāja,uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta nosakāma,pamatojoties uz diviem atsevišķiem pierādījumiem, kuri ir uzskaitīti regulas Nr.282/2011 24.f pantā un nav savstarpēji pretrunīgi.

Padomes 2017.gada 5.decembra Īstenošanas regulu (ES)Nr.2017/2459piemēro ar2019.gada 1.janvāri.

[1]Padomes 2017.gada 5.decembraĪstenošanas regula (ES) Nr.2017/2459, ar kuru groza Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr.282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 348, 29.12.2017., 32.lpp.).