Vai summētā darba laika gadījumā jāapmaksā svētku diena, ja darbinieks tajā nav strādājis?

Jautājums: Vai normālais darba laiks tam, kam noteikta summētā darba laika uzskaite, atšķiras no tāda darbinieka normālā darba laika, kas strādā astoņas stundas dienā no pirmdienas līdz piektdienai? Jautājums radās sakarā ar to svētku dienu apmaksu, kas sakrīt ar darbinieka darba dienu, bet darbinieks tajā nestrādāja. Biroja darbiniekiem darba dienas ir no pirmdienas līdz piektdienai un skaidri redzams, kura svētku diena ir jāapmaksā, taču summētajā darba laikā strādā pēc grafika, savukārt grafiku var sastādīt, «apejot» svētku dienas.

Atbildi sagatavoja Maija Grebenko, Mg.sci.oec., žurnāla Bilance galvenā redaktore

Visbiežāk darbiniekam līgumā ir noteikts normālais darba laiks, strādājot no pirmdienas līdz piektdienai (ir arī citi varianti), un tas definēts Darba likuma 131. pantā:

Darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks — 40 stundas. Dienas darba laiks šā likuma izpratnē ir darba laiks diennakts periodā.

Normālais darba laiks minēts arī MK noteikumos Nr. 656 «Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu». Šajos noteikumos normālais darba laiks pārskata periodā iekļauj arī svētku dienu stundu skaitu (faktiski — arī pirmssvētku dienas nenostrādāto stundu), ja darbinieks neveic darbu svētku dienā (vai nestrādā vismaz stundu pirmssvētku dienā), kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā.

Svarīga piebilde attiecībā par virsstundu darbu, ja noteikts normālais darba laiks:

Ja dienas darba laiks kādā no nedēļas darba dienām ir īsāks par normālo dienas darba laiku, citā nedēļas darba dienā normālo dienas darba laiku var pagarināt, bet ne vairāk kā par vienu stundu. Šādā gadījumā jāievēro noteikumi par nedēļas darba laika ilgumu.

Tātad biroja darbiniekam virsstundas nerodas vien tad, ja viņš kādā dienā ir nostrādājis vienu lieku stundu, bet tajā pašā nedēļā — vienu stundu mazāk. Tas nozīmē, ka virsstundas var būt nedēļas ietvaros (un tās ir jāapmaksā), turklāt tās nevar kompensēt ar brīvā laika piešķiršanu citā nedēļā.

Mazliet savādāk ir ar tā saukto summētā darba laika organizāciju (uzskaiti). DL 140. pants:

Ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem nosaka summēto darba laiku, lai darba laiks pārskata periodā nepārsniegtu attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku (..).

Piekopjot šādu darba laika organizāciju, «nedēļas» vietā parādās cits termins — «pārskata periods» (kas var būt viens, divi, trīs un ne vairāk par 12 mēnešiem). Tātad, ja nolīgta summētā darba laika uzskaite, virsstundas rodas nevis nedēļas laikā, bet daudz ilgākā periodā. Nav iespējams nostrādāt virsstundas svētku dienā, naktī vai kādā citā periodā — tikai kopsummā pārsniedzot normālo darba laiku attiecīgajā pārskata periodā. Protams, jāņem vērā arī DL 140. panta aizliegums nodarbināt darbiniekus ilgāk par 24 stundām pēc kārtas un vairāk par 56 stundām nedēļā.

Nenostrādātās svētku dienas apmaksa

Pienākums apmaksāt nenostrādāto svētku dienu, ja tā sakritusi ar darbinieka darba dienu, tika ieviests 2003. gada 1. janvārī, pirmo reizi grozot Darba likumu. Dažādos variantos mainoties, šī prasība pastāv arī patlaban, turklāt spēkā esošajā formulējumā nav norādīts, ka tā ir noteikta kādam konkrētam nodarbinātības veidam. Tas savukārt var nozīmēt vienīgi to, ka, ja darba līgumā minēts, ka darbiniekam noteikts normālais darba laiks, tad par nostrādāto laiku pienākas darba samaksa (vismaz alga), bet par nenostrādātajām svētku dienām — atlīdzība, kopā veidojot darba līgumā noteikto darba samaksu.

Šo domu apstiprina skaidrojošās tabulas minimālās stundas tarifa likmes noteikšanai Labklājības ministrijas mājaslapā: lm.gov.lv/text/2525 (sk. "Bilances" janvāra numura 15. lpp.).

Sakarā ar to, ka vairs nav neviena cita dokumenta, kas grāmatvežiem skaidrotu aprēķinus, izmantošu esošo, lai pierādītu, ka pietiek ar šo tabulu.

Janvārī biroja darbinieks nostrādās 176 stundas, bet viņam tiks apmaksātas 184 stundas (papildus astoņas stundas par 1. janvāri, jo tā ir nedēļas darba diena). Likums ļauj šādu svētku dienu apmaksu un nenostrādāto svētku dienu skaitu neiekļaut turpmāko periodu vidējās izpeļņas aprēķinā, bet darba devējam nav arī aizliegts to darīt.

Tas pats attiecas arī uz tiem darbiniekiem, kam pēc grafika nebūtu jāstrādā 1. janvārī.

Ja bija jāstrādā, svētku diena ir apmaksājama kopā ar piemaksu (100%), ja nebūtu jāstrādā, tad tiek apmaksāts pārējais nostrādātais laiks un papildus atlīdzība par astoņām nenostrādātajām stundām svētku dienā. Ja kopsummā ir vairāk nekā 184 stundas, tad ir jāapmaksā virsstundas (ja vien uzskaites periods nav ilgāks par vienu mēnesi).

Pie šādiem secinājumiem nonāca Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments 2019. gada 5. jūlijā, taisot spriedumu lietā Nr. A420224216, SKA–433/2019.

Raksts publicēts žurnāla BILANCE 2020. gada janvāra numurā (Nr.457).