Ja aprēķina periods ir īsāks par sešiem kalendāra mēnešiem

Darbiniecei noteikts normālais darba laiks ar 5 darba dienām nedēļā. Janvāra vidū viņa vēlas izmantot ikgadējo atvaļinājumu, kas nebija izmantots iepriekš. Grāmatvedei jāaprēķina atvaļinājuma nauda, ņemot vērā, ka darbiniece atgriezās darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma (2018. gada februāris – 2019. gada augusts). Aprēķins tiek veikts, vadoties no Darba likuma (DL) 75. panta sestās daļas.

Tas nozīmē, ka aprēķinā ņemta vērā darba samaksa no 2019. gada 5. augusta līdz 2020. gada 20. janvārim, kas ir četri «pilni» mēneši, daļa no augusta un daļa no janvāra. 

Vadība uzskata, ka grāmatvede rīkojas nepareizi un, aprēķinot vidējo izpeļņu atvaļinājuma apmaksai, jāņem vērā tikai «pilni nostrādāti mēneši», nosakot, ka tas ir periods no augusta līdz decembrim (kaut arī augusts nemaz nav «pilns» mēnesis). Kuram ir taisnība?

Atbilde

Jāatzīst, ka tas ir ļoti bēdīgi, ja vadība iejaucas grāmatvedības specifiskajos jautājumos, kuros grāmatvedis visbiežāk orientējas labāk. No otras puses, par grāmatvedības kārtošanu atbildīgā persona ir vadītājs!

Ja uzņēmumā ir izstrādāta grāmatvedības politika un vadītājs to akceptējis, tad grāmatvedim (kā izpildītājam) jāpakļaujas.

Pārbaudes laikā vai izskatot darbinieka sūdzību (ja aprēķins aizskars viņa intereses), būs skaidrs, kurš bijis kļūdaina aprēķina iniciators. Tomēr iesaku grāmatvedim «materializēt» savu viedokli, lai tik un tā nekļūtu par bez vainas vainīgo.

Aprēķini, kas tiek piedāvāti DL 75. pantā, precīzi nosaka, ka gadījumos, kad darbiniekam, aprēķinot vidējo izpeļņu, nav darba samaksas «pēdējos sešos kalendāra mēnešos», to nosaka no darba samaksas par periodu, kurā darbinieks ir strādājis (2. daļas otrais teikums). Tādējādi tas ir periods no darba sākuma līdz dienai, kad būtu jānosaka vidējā izpeļņa. Turklāt minētais periods var sākties un beigties jebkurā datumā mēneša ietvaros. Analoģisks princips iekļauts arī Atlīdzības likumā.

Kas attiecas uz jautājumā aprakstīto gadījumu, kārtība tieši tāda pati (6. daļa). 

Atgādinu, pa Darba likuma pirmajā redakcijā (periods: 2002. gada 1. jūnijs – 31. decembris) un visos turpmākajos gados jau bija iekļauta norma:

Vienmēr minētā norma bija saprotama, ka aprēķina periods ir no dienas, kad darbs iesākts, līdz dienai, kad jānosaka vidējā izpeļņa.

Laika gaitā likuma norma mainījās (papildināta ar niansēm), turklāt teksti bija saskaņoti ar Atlīdzības likumu, jo jēga bija un ir viena un tā pati.

Par papildatvaļinājumu

Jautājuma turpinājumā minēts, ka ikgadējais atvaļinājums bijis nedēļas garumā, pēc tā darbiniece strādāja 27., 28. un 29. janvārī un tālāk sekoja papildatvaļinājums 30., 31. janvārī. Kādu vidējo izmantot, apmaksājot šo atvaļinājumu?

Spriežot formāli, iznāk, ka vidējā izpeļņa atkārtoti jānosaka nepilno sešu mēnešu periodā (no 5. augusta līdz 29. janvārim), savukārt darba samaksa būs papildināta ar summu, kas nopelnīta trijās darba dienās pēc ikgadējā atvaļinājuma. Atgriežoties pie minētās grāmatvedības politikas konkrētajā uzņēmumā, domājams, ka var pieņemt lēmumu, ka viena mēneša ietvaros var un drīkst izmantot to vidējo izpeļņu, kas bija aprēķināta pirmo reizi (apmaksājot ikgadējo atvaļinājumu).

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada marta (459.) numurā.