Lai sagatavotu gada pārskatu, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir pareizas periodizācijas piemērošana ieņēmumiem un izdevumiem. Kāpēc tas ir svarīgi?

«Konti, kuros uzkrāta informācija par uzņēmuma ieņēmumiem un izdevumiem, tiek saukti par operāciju kontiem. Ar to palīdzību uzskaita un kontrolē uzņēmuma ražošanas un realizācijas procesus un nosaka izpildes finansiālo rezultātu.»¹ Grāmatojumu operāciju kontos neievērojot pareizu periodu, tiek ietekmēts sabiedrības finansiālais rezultāts, kas ir ļoti svarīgi pārskata lietotājam, jo nosaka to, kā pārskata gadā sabiedrībai veicies. Turklāt, izmantojot gan bruto, gan neto peļņas rādītājus, kas veidojas, operāciju kontus saskaitot, tiek aprēķināti dažādi koeficienti un finanšu rādītāji, uz kuriem balstoties sabiedrības vadītājs veic saimnieciskās darbības analīzi saistībā ar uzņēmuma rentabilitāti un citiem rādītājiem (piemēram, apgrozījuma koeficientiem, pašu kapitāla pietiekamību, prēmiju apmēra iespēju u.c.). Šo koeficientu aprēķinā izmantojot nekorektus datus, var ietekmēt sabiedrības vadītāju, kā arī potenciālo finanšu datu lietotāju — investoru, kā arī aizdevēju turpmākus stratēģiskos lēmumus. Tām sabiedrībām, kuras saņēmušas valsts, pašvaldības vai Eiropas Savienības atbalstu vai kurām nepareiza darījumu periodizācija tiek konstatēta uzraugošo institūciju pārbaužu laikā, var rasties papildu riski periodizācijas neievērošanai.

Salīdzinot peļņas vai zaudējumu aprēķina (turpmāk — PZA) pārskata periodus, vēlams pievērst uzmanību tiem posteņiem, kur novērojamas būtiskas izmaiņas, jo, pirmkārt, tas var liecināt par dažādām problēmām, t.sk. procesu izmaiņām uzņēmumā, netipiskiem darījumiem u.c. Piemēram, būtisks neto apgrozījuma samazinājums var norādīt uz tirgus situācijai neatbilstoši noteiktu cenu politiku, pieprasījuma samazināšanos, klientu struktūras izmaiņām u.c. Otrkārt, būtiskās bilances un PZA posteņu izmaiņas, salīdzinot pārskata gadus, var palīdzēt atklāt kļūdas, kuras, iespējams, pieļautas. Piemēram, kļūdaina perioda noteikšana operāciju kontiem var norādīt uz posteni, kurā uzrādās būtiskas izmaiņas, tomēr realitātē to nav, jo pieļauta kļūda, nosakot darījuma periodu. 

Operāciju kontu grāmatošana pārskata gadā ir ikdiena, tā neaizņem tikai pāris dienu (protams, ar izņēmumiem, piemēram, gadījumos, kad uzņēmums ir mikrosabiedrība. Šādos gadījumos neto apgrozījuma kontos var būt pat tikai četri ieņēmumu darījumu grāmatojumi finanšu pārskata periodā). «Pa ceļam» līdz gada pārskata sagatavošanai, veicot arī citus ikdienas pienākumus, noteikti daži no periodizācijas noteikšanai piemērojamiem nosacījumiem un principiem var piemirsties. PZA posteņos, pieļaujot kļūdas grāmatojumu periodizācijā, ir iespējams radīt nepatiesu priekšstatu par pašu gada pārskatu, ietekmējot pārskata gada peļņas rezultātu, kā arī bilanci. 

Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma (turpmāk — GPKGPL) 13. p. 2. d. nosaka, ka finanšu pārskatam ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par sabiedrības līdzekļiem (aktīviem), saistībām, finansiālo stāvokli un peļņu vai zaudējumiem. Tādēļ periodizācijas ievērošanas pamatus noteikti nepieciešams atkārtot katram grāmatvedim, kā arī ielāgot jaunajiem grāmatvežiem. Rakstā tiks apskatītas periodizācijas tēmas, kurās revīzijas gaitā visbiežāk pieņemti kļūdaini lēmumi. Turpmākie piemēri, kas minēti rakstā, tiks apskatīti ar nosacījumu, ka sabiedrība ir reģistrēta nodokļu maksātāja.

Korektas periodizācijas noteikšanā nav izmantojami tikai daži apstākļi. Šajā procesā nepieciešams ņemt vērā virkni grāmatvedības principu, turklāt ne mazāk nozīmīgs ir uzņēmuma saimnieciskās darbības veids, kas var apgrūtināt periodizācijas noteikšanu. Tā noteikti būs sarežģītāka starptautiskajos importa/eksporta darījumos, ar ko nodarbojas, piemēram, loģistikas nozares uzņēmumi. Svarīgs ir arī avots, no kā rodas neto apgrozījums uzņēmumā, vai tā ir pakalpojumu sniegšana vai preču pārdošana, vai būvniecības pakalpojumi. Balstoties uz to, vai sniegts pakalpojums vai saņemta prece, — informācija, kas nepieciešama, lai grāmatvedis varētu pieņemt pareizu lēmumu par ieņēmumu vai izdevumu rašanās laiku, ir atšķirīga. Bieži var nākties iesaistīt arī vadību, lai ne tikai saprastu darījuma būtību, bet saņemtu arī visu pamatojošo darījuma dokumentāciju laikā. Periodizāciju regulē gan GPKGPL, gan Ministru kabineta (turpmāk — MK) noteikumi Nr. 775 «Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma piemērošanas noteikumi». Arī Civillikumā (turpmāk — CL) un Pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk — PVN) likumā ir noteiktas atsevišķas pamatnostādnes, kas paskaidro jēdzienus, kas izmantoti divos iepriekšējos minētajos normatīvajos aktos. Piemēram, CL skaidro īpašuma tiesības pārejas nostādnes, lai gan pircējs un pārdevējs ir tiesīgs līgumā vienoties, ka īpašuma tiesības uz preci pāriet nevis likumā noteiktajā kārtībā, bet citā kārtībā, par ko puses vienojušās.

Grāmatvedības principi

Sāksim ar periodizācijas noteikšanā izmantojamajiem grāmatvedības principiem. GPKGPL 14. p. 1. d. 4. p. nosaka, ka viens no vispārīgajiem principiem, saskaņā ar kuru sagatavo finanšu pārskatu, ir bilances un peļņas vai zaudējumu aprēķina posteņu summu norādīšana pēc uzkrāšanas principa. Proti, ieņēmumus un izdevumus norāda, ņemot vērā to rašanās laiku, nevis naudas saņemšanas vai izdošanas laiku. Ar pārskata gadu saistītos ieņēmumus un izdevumus norāda neatkarīgi no maksājuma vai rēķina saņemšanas datuma. Saskaņā ar GPKGPL 14. p. 3. d. finanšu pārskatā posteņus atzīst un novērtē, izmantojot piesardzības principu, jo īpaši ievērojot šādus nosacījumus:

1. finanšu pārskatā iekļauj tikai līdz bilances datumam iegūto peļņu,
2. ņem vērā visas saistības, kā arī paredzamās riska summas un zaudējumus, kas radušies pārskata gadā vai iepriekšējos gados, arī tad, ja tie kļuvuši zināmi laikposmā starp bilances datumu un dienu,
3. aprēķina un ņem vērā visas aktīvu vērtības samazināšanās un nolietojuma summas neatkarīgi no tā, vai pārskata gads tiek noslēgts ar peļņu vai zaudējumiem.

Tā paša panta 1. d. 5. p. izmaksas saskaņo ar ieņēmumiem attiecīgajos pārskata periodos. Kādreiz Latvijas grāmatvedības standarta Nr. 1 «Finanšu pārskata sagatavošanas pamatnostādnes» (kas zaudējis spēku 22.05.2013.) 21. p. tas tika minēts kā saskaņošanas princips un tika atspoguļots zem nodaļas «Uzkrāšanas princips». Šobrīd tas ir izdalīts atsevišķi no uzkrāšanas principa. Autorei šķiet būtiski, ka GPKGPL 14. p.1. d. 5. p. ir noteikts, ka izmaksas saskaņo ar ieņēmumiem, nevis otrādi. Tātad prioritāte ir ieņēmumu periodizācijai. Pēc ieņēmumu atzīšanas izmaksu atzīšanas periods tiek pielāgots. Tas ir svarīgi, lai PZA saglabātu savu atspoguļošanas mērķi. Būtu nepareizi vienā no pārskata gadiem uzrādīt būtiskas izmaksas, bet otrā būtiskus ieņēmumus. Pārskata gadiem ir nepieciešams būt salīdzināmiem. Saskaņošanas principa neievērošana to izslēdz, un tas atkal ļautu nonākt pie vadītāju un gada pārskata lietotāju nepareiziem spriedumiem.

Turpmāk tiks apskatīti gan izmaksu, gan ieņēmumu atzīšanas veidi atkarībā no rēķinā vai pavadzīmē norādītās informācijas, kā arī veiktajām darbībām. Analizējot GPKGPL 14. p.1. d. 4. p. norādīto uzkrāšanas principa definīciju, svarīgi ir vārdi «ar pārskata gadu saistītajiem ieņēmumiem un izdevumiem». Ja apskata ieņēmumus un izdevumus, kas ir saistīti ar nākamo pārskata gadu (bilances posteņi: nākamo periodu ieņēmumi, nākamo periodu izdevumi), naudas saņemšanas un izdošanas brīdim ir būtiska loma, lai korekti tiktu veikta grāmatvedības uzskaite. Jeb, citiem vārdiem sakot, lai noteiktu ieņēmumus un izmaksas, kas ir peļņas vai zaudējuma aprēķina posteņi; naudas izdošanas brīdi nav nepieciešams ņemt vērā. Savukārt bilances posteņiem jeb saistībām un apgrozāmajiem līdzekļiem naudas saņemšanas/izdošanas brīža noskaidrošanā ir būtiska loma.

PVN likuma 131. p. nosaka, ka reģistrēts nodokļa maksātājs izraksta nodokļa rēķinu par veikto darījumu ne vēlāk kā piecpadsmitajā dienā no darījuma brīža vai avansa maksājuma saņemšanas brīža, ja šajā pantā nav noteikts citādi. Pantā noteiktais «ne vēlāk» pieļauj nodokļu rēķinu izrakstīt arī pirms darījuma brīža. Bet tas, ka rēķins izrakstīts pirms tam, saskaņā ar uzkrāšanas principu nozīmē to, ka ar pārskata gadu saistīto ieņēmumu un izdevumu rašanās laiks vēl nav iestājies. Tātad PZA to nedrīkst uzrādīt. Šādās situācijās piemērojama GPKGPL 17. p.1. d., kas nosaka, ka maksājumus, kas izdarīti pirms bilances datuma, bet attiecas uz nākamajiem pārskata gadiem, norāda bilances postenī «Nākamo periodu izmaksas», bet tā paša panta 2. d. nosaka, ka maksājumus, kas saņemti pirms bilances datuma, bet attiecas uz nākamo pārskata gadu vai tālākiem pārskata gadiem, norāda bilances postenī «Nākamo periodu ieņēmumi». Svarīgs šajos bilances posteņos ir maksājuma veikšanas brīdis. Ja maksājums nav izdarīts vai saņemts, šos posteņus neatzīst. Izmaksas un ieņēmumus saskaņā ar uzkrāšanas principu atzīs tā pārskata gada PZA, uz kuru periodu tās attieksies. Piemēram, uzņēmums ar finanšu pārskata periodu no septembra līdz augustam, saņēmis rēķinu (piemēram, apdrošināšana, periodisko izdevumu iegāde) 2022. gada augustā par periodu no 2022. gada septembra līdz 2023. gada augustam. Tātad periods izmaksām ir īstermiņa — līdz vienam gadam. Tikai tādā gadījumā, ja līdz 2022. gada 31. augustam būs veikts maksājums pakalpojuma sniedzējam, šo rēķinu var iegrāmatot kā nākamo periodu izmaksas un tā arī uzrādīt gada pārskatā. Ja maksājums netika veikts līdz 2022. gada 31. augustam, bilancē šo saņemto rēķinu neuzrāda, arī PZA to nevar iekļaut, jo izdevumi attieksies uz nākamo pārskata periodu.

Attiecībā uz nākamo periodu izmaksām ir svarīgi atcerēties, ka šāds postenis atrodas bilances apgrozāmo līdzekļu sastāvā, turpretī nākamo periodu ieņēmumi paredzēti gan ilgtermiņa, gan īstermiņa kreditoru sastāvā. Apgrozāmie līdzekļi ir tādi aktīvi, kurus paredzēts izlietot īstermiņā, tas nozīmē, ka nākamo periodu izmaksas PZA būtu iekļaujamas ne vēlāk kā nākamā pārskata gada laikā. 

Lai nodrošinātu uzkrāšanas principa ievērošanu, turklāt ievērotu arī PVN likumā noteiktās prasības, gada pārskata bilancē ir paredzēti arī tādi posteņi kā «Uzkrātās saistības» un «Uzkrātie ieņēmumi». Iespējams, rēķins ir izrakstīts nākamajā mēneša 10. datumā, bet pats pakalpojums, par kuru izrakstīts rēķins, ir sniegts iepriekšējā mēnesī. PVN likuma 131. p. 1. d. nosaka, ka reģistrēts nodokļa maksātājs izraksta nodokļa rēķinu par veikto darījumu ne vēlāk kā piecpadsmitajā dienā no darījuma brīža vai avansa maksājuma saņemšanas brīža, ja šajā pantā nav noteikts citādi, bet tā paša panta 2. d. nosaka, ka reģistrēts nodokļa maksātājs izraksta nodokļa rēķinu ne vēlāk kā tā mēneša piecpadsmitajā dienā, kas seko pēc mēneša, kurā noticis šāds darījums:

1. preču piegāde Eiropas Savienības teritorijā;
2. tāda pakalpojuma sniegšana, kura sniegšanas vietu nosaka atbilstoši šā likuma 19. panta pirmajai daļai un par nodokļa samaksu ir atbildīgs pakalpojuma saņēmējs, kā arī par avansa maksājumiem, kas saņemti par šā pakalpojuma sniegšanu.

Šādām situācijām ir paredzēti bilances posteņi «Uzkrātie ieņēmumi» vai «Uzkrātās izmaksas». Šo bilances posteņu definīcijas meklējamas MK noteikumos Nr. 775. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma piemērošanas noteikumu 162. un 163. punkts nosaka to definīcijas. Bilances postenī «Uzkrātie ieņēmumi» norāda skaidri zināmās norēķinu summas ar pircējiem un pasūtītājiem par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu pārskata gadā, attiecībā uz kuriem saskaņā ar līguma nosacījumiem bilances datumā vēl nav pienācis maksāšanai paredzētā attaisnojuma dokumenta (rēķina) iesniegšanas termiņš. Šīs norēķinu summas aprēķina, pamatojoties uz attiecīgajā līgumā noteikto cenu un faktisko preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu apliecinošiem dokumentiem. Bilances postenī «Uzkrātās saistības» norāda skaidri zināmās saistību summas pret preču piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem par pārskata gadā saņemtajām precēm vai pakalpojumiem, par kuriem piegādes, pirkuma vai līguma nosacījumu vai citu iemeslu dēļ bilances datumā vēl nav saņemts maksāšanai paredzēts attiecīgs attaisnojuma dokuments (rēķins). Šīs saistību summas aprēķina, pamatojoties uz attiecīgajā līgumā noteikto cenu un faktisko preču vai pakalpojumu saņemšanu apliecinošiem dokumentiem. Piemēram, šajā postenī norāda saistības pret zvērinātu revidentu par pārskata gada revīziju, ja līgumā par gada pārskata revīzijas pakalpojuma sniegšanu ir precīzi noteikta par pakalpojumu maksājamās atlīdzības summa, bet attaisnojuma dokuments (rēķins) par šo pakalpojumu tiek izrakstīts un saņemts tikai nākamajā pārskata gadā. Papildus tam būtu svarīgi atcerēties, ka saskaņā ar MK Nr. 775 164. p. aplēstās saistību summas pret darbiniekiem par pārskata gadā uzkrātajām neizmantotām atvaļinājumu dienām sabiedrības grāmatvedībā uzskaita bilances postenī «Uzkrātās saistības», nevis postenī «Uzkrājumi». Šāda kļūda gada pārskatos ik pa laikam ieviešas tā iemesla dēļ, ka līdz 2016. gadam šo aprēķināto summu iekļāva uzkrājumu sastāvā, turklāt to izmantoja uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinam, veicot korekcijas apliekamā objekta aprēķinā.

Ko uzskata par rašanās laiku ieņēmumiem un izdevumiem? MK noteikumu Nr. 775 56. p. nosaka, ka ieņēmumus no pilnībā izpildītiem pakalpojumu sniegšanas līgumiem novērtē un uzskaita katram līgumam atsevišķi saskaņā ar līguma nosacījumu izpildi. 

Pieņemsim, ka uzņēmumam, kas reģistrēts Latvijas Republikā (turpmāk — LR), ir nepieciešams saņemt pakalpojumu LR, par kura veikšanu piedāvāta pietiekami būtiska cena, lai noslēgtu līgumu un izvērtētu dažādus juridiskos riskus, kuru uzņemšanās, iepriekš saskaņojot, katrai no pusēm fiksēta līgumā.

Secība šāda pakalpojuma saņemšanai būtu līguma sagatavošana un vienošanās par darījumam būtiskajiem punktiem (cena, izpildes laiks, rēķinu saņemšanas un apmaksas termiņš u.c. svarīgi aspekti). Pēc pakalpojuma saņemšanas saskaņā ar līgumu tiktu sagatavots pieņemšanas–nodošanas (turpmāk — PN) akts. Pie veiktā pakalpojuma darba pieņemšanas PN aktu parakstītu uzņēmuma atbildīgā persona, kas ir tiesīga pieņemt pakalpojumu, tādējādi apliecinot tā saņemšanu atbilstošā kvalitātē. PVN likuma 32. p. 1. d. nosaka, ka pakalpojuma sniegšana ir notikusi, kad pakalpojums sniegts pakalpojuma saņēmējam, ja šajā pantā nav noteikts citādi. 32. p. 2. d. noteikts, ka pakalpojuma saņemšana ir notikusi, ja pakalpojums ir saņemts. Saskaņā ar Grāmatvedības likuma (turpmāk — GL) 13. p. 1. d. ārējie un iekšējie attaisnojuma dokumenti par uzņēmuma saimnieciskajiem darījumiem iegrāmatojami pēc iespējas drīzāk, bet ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc tā mēneša beigām, kurā attaisnojuma dokuments ir saņemts vai izsniegts (nosūtīts), un ne vēlāk kā līdz tā finanšu pārskata parakstīšanas datumam, kuru sagatavo par šo pārskata periodu. 

MK noteikumu Nr. 775 53. p. nosaka, ka, ieņēmumus no preču pārdošanas uzskaita tad, kad ir ievēroti visi šie nosacījumi:

Attiecībā uz preču piegādi saskaņā PVN likuma 31. p. 1. d. preču piegādes brīdis ir brīdis, kad faktiski tiek veikta preču piegāde, bet ne vēlāk par brīdi, kad preces ir saņēmis preču saņēmējs, ja šajā pantā nav noteikts citādi.

Starptautiskie tirdzniecības noteikumi jeb inkotermi

Starptautiskajos preču pārvadāšanas gadījumos ir nepieciešams ņemt vērā arī Incoterms. Tas ir saīsinājums no International Commercial Terms jeb latviskojot Starptautiskie tirdzniecības noteikumi (turpmāk — inkotermi). Tas, ka ir iznākuši jauni inkotermi, nenozīmē, ka iepriekšējie vairs nav spēkā kā jaunu normatīvo aktu pieņemšanas gadījumā. Pavadzīmēs var tikt minēti Incoterms 2020, 2010 vai 2004, un tas nav nepareizi, tomēr dažādu gadu inkotermi var paredzēt dažādus pircēja un pārdevēja pienākumus.

Kāpēc inkotermus ir svarīgi apgūt arī grāmatvežiem? Viens no ieņēmumu nosacījumiem attiecībā uz preču pārdošanu ir visi riski par preču bojāšanos vai bojāeju (turpmāk — īpašuma tiesībām uz precēm raksturīgie riski). Kamēr šie riski nav pārgājuši no pārdevēja pircējam, ieņēmumus nedrīkst atzīt. Grāmatvedim ir jāizvērtē, vai riski ir vai nav nodoti. To iespējams izdarīt, apskatot inkotermu izmantošanu darījumā. Grāmatvežu mācību literatūrā reti ir sastopami skaidrojumi par inkotermiem, turklāt tie ir sarežģīti pēc savas būtības. Inkotermu skaidrojumu var atrast starptautiskās tirdzniecības grāmatās. Inkotermi ļoti labi zināmi ir loģistikā (sabiedrības, kuras nodrošina gaisa, jūras, sauszemes pārvadājumus) strādājošajiem uzņēmumiem.

Autore uzskata, ka ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību dažiem svarīgiem punktiem, kuri bieži samulsina grāmatvežus, pirms tiek runāts pa inkotermiem vispārīgi. Visbiežāk praksē sastopama turpmāk minēto noteikumu neievērošana, nosakot periodizāciju.

1. Inkotermi regulē tikai pircēja un pārdevēja attiecības, tie nenosaka pienākumu sadalījumu starp citiem darījumu dalībniekiem.
2. Inkotermi nenosaka mehānismu, kas regulē īpašuma tiesību uz precēm nodošanu.
3. Inkotermā nav iekļauti pārvadājuma līguma nosacījumi.²

Inkotermi nosaka brīdi, ar kuru risks pāriet no pārdevēja pie pircēja. Tas nozīmē: pasakot, ka darījumā ir izmantots, piemēram, termins EXW, «pārdevējs ir izpildījis savas piegādes saistības, tiklīdz viņš preces ir nodevis pircēja rīcībā savā uzņēmumā vai citā norādītā vietā».³ Piemēram, var būt situācija, kad sabiedrība ir pasūtījusi preci, darījumam pielietots inkoterms EXW. Ar īpašumtiesībām saistītie riski ir pārgājuši pircēja pusē pirms pārskata gada beigām, piemēram, pirms 31.12.2021., bet prece pati fiziski nav nonākusi pie pircēja līdz 31.12.2021. Šādam aktīvam klasifikācija būs — «Krājumi — prece ceļā». 

Kopā ir 11 inkotermi, kas nosaka dažādu atbildības un risku pāreju starp piegādātāju un saņēmēju. Centrālās statistikas pārvalde Intrastat klasifikatora sadaļā «Piegādes nosacījumu kodi» ir uzskaitījusi 11 inkotermus: EXW, FCA, FAS, FOB, CFR, CIF, CPT, CIP, DPU, DAP, DDP.⁴ Autores profesionālās prakses novērojumos sabiedrību visbiežāk lietotie nosacījumi starptautiskajos darījumos ir EXW, FOB, CIF un DAP. Uzņēmumi, kuri nodarbojas ar starptautisko tirdzniecību, izmanto dažādus piegādes veidus, piemēram, izmantojot gaisa pārvadājumus, sauszemes transportu, jūras pārvadājumus. Ne visi inkotermi ir piemērojami visiem piegādes veidiem. Tikai uz jūras pārvadājumiem attiecas: FAS, FOB, CFR, CIF. Pārējos inkotermus ir iespējams izmantot jebkuros pārvadājumu veidos. Darījumos ar Lielbritāniju ir novērots, ka tiek lietoti ne tikai inkotermi, bet arī piegādes nosacījums FOM jeb Free on Motor, saskaņā ar kuru apdrošināšanas sabiedrības praksē uzskata, ka risku pāreja jūras pārvadājumos notiek tad, kad prece ir iekrauta kuģī. 

Visi rakstā minētie principi un apstākļi, kā arī attaisnojuma dokumentos norādītā informācija ir skatāmi un analizējami kopskatā. Protams, paredz arī izņēmuma gadījumus, kuri regulēti citādi. Tieši tādēļ grāmatvedim ir nepieciešams katru situāciju izvērtēt un pieņemt lēmumu par to, kā informācija būs norādāma, piemēram, gada pārskatā. Pamatā ir arī sabiedrībā sagatavotā grāmatvedības politika, kas situācijās, kad iespējama interpretācija, nosaka konsekventumu un ļauj izvairīties no domstarpībām ar uzraugošajām iestādēm.

Kā jau rakstā apskatīts, var nonākt pie secinājuma, ka periodizācija ir sarežģīta, jo ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas, kā arī jāveic katra saimnieciskā darījuma analīze. Tomēr tā ir viena no būtiskākajām lietām, lai sabiedrības finansiālo rezultātu uzrādītu korekti un novērstu potenciālos riskus uzraugošo institūciju pārbaužu laikā. Turklāt tas ir svarīgi ne tikai gada pārskata sagatavošanā, bet arī sagatavojot operatīvos bilances un PZA datus uzņēmuma vadībai, kurus pēc tam izmanto budžeta plānošanai vai svarīgu stratēģisku lēmumu pieņemšanai.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada novembra (491.) numurā.