0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMIBJP RAKSTIAktuāli strīdi darba tiesiskajās attiecībās

Aktuāli strīdi darba tiesiskajās attiecībās

Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts

Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Administratīvo lietu departamenta svarīgākos 2022. gada nolēmumus, kas saistīti ar nodarbinātības jautājumiem vai kuros izteiktās atziņas būtu noderīgas arī darba strīdos. Ņemot vērā žurnāla ierobežoto apjomu, norādīsim tikai nolēmumu galvenās tēzes. Disciplinārā atbildība par rīcību ārpus dienesta pienākumu izpildes 2022. gada 18. maija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–821/2022 (A420173121) • Amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi rīcība ārpus dienesta pienākumu izpildes – darba kolēģa neatturēšana no automašīnas vadīšanas alkohola reibumā – var…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMI par 12 € / mēnesī



ABONĒT


Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai

Jau ir E-BJP abonements?

Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Aktuāli strīdi darba tiesiskajās attiecībās
Ilustrācija: © zenzen – stock.adobe.com
Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts
Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības darba tiesību eksperts.
Foto: Aivars Siliņš

Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Administratīvo lietu departamenta svarīgākos 2022. gada nolēmumus, kas saistīti ar nodarbinātības jautājumiem vai kuros izteiktās atziņas būtu noderīgas arī darba strīdos. Ņemot vērā žurnāla ierobežoto apjomu, norādīsim tikai nolēmumu galvenās tēzes.

Disciplinārā atbildība par rīcību ārpus dienesta pienākumu izpildes

2022. gada 18. maija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–821/2022 (A420173121)

Amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi rīcība ārpus dienesta pienākumu izpildes – darba kolēģa neatturēšana no automašīnas vadīšanas alkohola reibumā – var radīt neuzticību amatpersonas godprātībai arī dienesta pienākumu turpmākajā izpildē. Disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta – ir samērīgs.

Personas pienākums, lūdzot atbrīvot no drošības naudas iemaksas, sniegt ziņas tiesai par savu mantisko stāvokli

2022. gada 6. jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–851/2022 (680006222)

Procesa dalībnieks tiek atbrīvots no maksājumiem par tiesvedību gadījumā, ja tiek konstatēts, ka persona objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un līdz ar to personai var trūkt līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. 

Lai tiesa varētu pārliecināties par personas mantisko stāvokli, personai ir pienākums sniegt konkrētu informāciju par saviem uzkrājumiem, ienākumiem un izdevumiem. Proti, personas pienākums, lūdzot atbrīvot no drošības naudas iemaksas, ir iespēju robežās sniegt šādu informāciju un, ja ir iespējams, iesniegt to apliecinošus pierādījumus vai arī lūgt tiesai šādus pierādījumus iegūt, ja pašai personai nav iespēju tos sagādāt. 

Tieši pašai personai vislabāk zināms, kāds ir tās mantiskais stāvoklis un kādas ziņas to var raksturot. Nepieciešamības gadījumā tiesa var pārbaudīt personas sniegtās ziņas vai iegūt papildu informāciju. Taču primāri pašas personas pienākums ir pēc iespējas konkrētāk pamatot savas grūtības iemaksāt drošības naudu, kā arī sniegt ziņas, kas raksturo tās mantisko stāvokli. 

Tas vien, ka pieteicējam ir piešķirts bezdarbnieka statuss, pats par sevi neliecina, ka viņam nav, piemēram, uzkrājumu vai citu ienākumu. Tādējādi šie apstākļi nevar būt pamats atbrīvojumam no drošības naudas iemaksas.

Pamats personas atbrīvošanai no drošības naudas iemaksas

2022. gada 12. aprīļa rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–750/2022 (A420207520)

Pamats personas atbrīvošanai no drošības naudas iemaksas ir tāds personas mantiskais stāvoklis, kas objektīvi apgrūtina drošības naudas iemaksu. Tādējādi lūgums par atbrīvošanu no drošības naudas iemaksas izlemjams, ņemot vērā konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, personas aktuālo mantisko stāvokli un naudas plūsmu saprātīgā laikā pirms lūguma izlemšanas. 

Tas, ka persona ir bārenis, bijusi trūcīga, ir persona ar invaliditāti, citādāku seksuālo orientāciju un atrodas ieslodzījuma vietā, pats par sevi nevar būt pamats atbrīvojumam no drošības naudas iemaksas. Citiem faktoriem ir nozīme tikai tiktāl, ciktāl tie var raksturot personas mantisko stāvokli un tās rīcību ar naudas līdzekļiem.

Apstāklis, ka persona iepriekšējā tiesvedībā bijusi atbrīvota no drošības naudas iemaksas, nerada personai paļāvību, ka arī citos gadījumos tā no minētā maksājuma tiks atbrīvota.

Prezumpcija, ka darba devējs darba ņēmējus nodarbina visu laiku un visu laiku arī maksā darba samaksu

2022. gada 4. marta spriedums lietā Nr. SKA– 48/2022 (A420202017)

Gadījumi, kad personai ir darba ņēmēja statuss, bet nav algotā darbā gūtu ienākumu, ir izņēmums. Līdz ar to ir jābūt konkrētiem apstākļiem un pierādījumiem, kas ļauj secināt, ka konkrētā situācijā ir šāds gadījums. Ja šādu pierādījumu nav, tad ir pamats uzskatīt, ka darba ņēmējam algotā darbā gūtie ienākumi ir bijuši un obligātās iemaksas bija jāveic, jo vispārīgi ir prezumējams, ka darba devējs darba ņēmējus nodarbina visu laiku un visu laiku arī maksā darba samaksu.

Ja darba devējam par darba ņēmēju obligātās iemaksas tomēr nebija jāveic

Obligātās iemaksas nav jāveic, ja darba ņēmējam kādā periodā nav algotā darbā gūtu ienākumu. Šādas situācijas darba ņēmējiem neveidojas bieži, tās pamatā ir saistītas ar periodiem, kad darba ņēmējam ir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Līdz ar to darba devējam šādā gadījumā nav pienākuma veikt obligātās iemaksas un šāds periods nav ieskaitāms personas apdrošināšanas stāžā, ja vien šādā periodā persona nav sociāli apdrošināta uz cita pamata (piemēram, persona saņēmusi bērna kopšanas pabalstu). Tas nozīmē, ka darba ņēmēja statusa esība var nebūt pietiekama, lai atzītu, ka personai ir apdrošināšanas stāžs, ja pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ darba devējam par darba ņēmēju obligātās iemaksas tomēr nebija jāveic.

IIN atvieglojuma par bērnu mērķis un saistīto strīdu izšķiršana

2022. gada 27. maija spriedums lietā Nr. SKA– 727/2022 (A420276620)

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atvieglojuma par bērnu piešķiršanas mērķis, kas minēts likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13. panta 3.daļā, ir nodrošināt, ka vecāka (ģimenes) rīcībā paliek vairāk naudas līdzekļu, ko izmantot bērna uzturēšanai un bērna vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to šā nodokļa atvieglojuma patiesais saņēmējs ir bērns, nevis vecāks, kuram tiek piešķirts šis atvieglojums, tāpēc šā atvieglojuma rezultātā iegūtie naudas līdzekļi ir novirzāmi bērna vajadzībām, nevis vecāka materiālā stāvokļa uzlabošanai. 

Lemjot par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir jārīkojas bērna vislabākajās interesēs un jānoskaidro, kurš no vecākiem nodokļa atvieglojuma rezultātā iegūtos līdzekļus visefektīvāk izmantos bērna vajadzību nodrošināšanai. 

Disciplinārlietas izskatīšanas termiņš un tā pagarināšana 

2022. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKA– 264/2022 (A420246719)

No Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma normām izriet, ka lēmuma pieņemšanai par disciplinārsoda piemērošanu pamatā ir noteikts mēneša termiņš. Termiņa pagarinājuma iespēja uz četriem mēnešiem ir jau izņēmums no parastās kārtības, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams ievērot mēneša termiņu. Savukārt termiņa pagarinājums uz gadu ir vēl lielāks izņēmums no šīs kārtības un ir piemērojams gadījumos, ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija. Līdz ar to jebkurš izņēmums ir jāpiemēro pēc iespējas šauri un šādam izņēmumam ir jābūt objektīvi pamatotam.

Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 25. panta otrajā daļā minēto atsauci uz Administratīvā procesa likuma regulējumu nevar tulkot tādējādi, ka tas aptver arī lēmuma par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespējas. Vērtējot Administratīvā procesa likuma 64. panta otrajā daļā paredzētās tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu par termiņa pagarināšanu mērķi, vērā ņemams, ka tās ir vērstas uz personas aizsardzību pret nepamatotu lēmuma pieņemšanas novilcināšanu situācijā, kad administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, un līdz ar to nebūtu attiecināmas arī uz lēmumiem par disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu.

Disciplinārlietā pieņemtā iestādes lēmuma savlaicīguma pārbaude

Lietā par disciplinārsoda piemērošanu personai, kas ir personu sodošs process, kuram, sākot ar brīdi, kad pret personu tiek uzsākta disciplinārlieta, ir jānotiek paredzamā un disciplinārlietas izmeklēšanai objektīvi nepieciešamā laika periodā. Tāpēc termiņa ievērošana, izmeklējot disciplinārlietu un pieņemot lēmumu disciplinārlietā, ir būtiska.

Nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt laikus ir jālīdzsvaro ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts objektīvs un izsvērts lēmums. Līdz ar to ie­stādes rīcības savlaicīguma pārbaudei vispirms jābūt vērstai uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies.

Apstākļiem ir jābūt tādiem, lai tiesa, pārbaudot šo procesu, varētu gūt pārliecību, ka tik ilga termiņa pagarināšana tiešām objektīvi lietas izskatīšanai ir bijusi nepieciešama. Tāpat nozīme šajā vērtējumā ir tam, vai visā laikā, kamēr pret personu ir bijusi ierosināta disciplinārlieta, tajā faktiski ir arī notikušas aktīvas darbības lietas izmeklēšanai, vai lietā nav bijuši nepamatoti periodi, kuros lietas izskatīšana vispār nav notikusi.

Jebkādiem pārtraukumiem (par ko var liecināt norādītie faktiskie laika periodi starp lēmumiem par termiņu pagarināšanu) disciplinārlietas izmeklēšanas un lēmuma disciplinārlietā pieņemšanas procesā ir jābūt racionāli izskaidrojamiem un objektīvi nepieciešamiem.

Invaliditātes un darbspēju zaudējuma cēloņa noteikšanas nozīme un mērķis

2022. gada 11. novembra spriedums lietā Nr. SKA–261/2022 (A420225218)

Kad Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai jānovērtē personai nosakāmā invaliditāte un/vai darbspēju zaudējuma apjoms kombinētas cēlonības gadījumā, tai jāvadās pēc pieejas, ka nevienā gadījumā nevar palikt nenovērtēta personas kopējā funkcionēšanas ierobežojuma, darbspēju zaudējuma un invaliditātes pakāpe. 

Secinājums par invaliditātes un/vai darbspēju zaudējuma cēloni vai cēloņiem jāizdara tā, lai konkrēto personu sasniegtu viņas situācijā visatbilstošākais atbalsts, kā arī lai pēc iespējas saglabātu saikni starp funkcionēšanas ierobežojuma cēloni un atbalsta avotu (atbilstošu budžetu). 

Priekšplānā ir jāliek mērķis sniegt konkrētai personai viņas situācijā visatbilstošāko atbalstu, tādēļ nav pieļaujams praksē atbalstu samazināt to praktisko grūtību dēļ, ko rada individualizēšanas centieni.

Pārtraukums dienesta pienākumu izpildes laikā

2022. gada 22. decembra spriedums lietā Nr. SKA– 247/2022 (A420337917)

No Dienesta gaitas likuma 30. panta izriet, ka pārtraukumu piešķir iestāde un no šā brīža amatpersonas var izmantot pārtraukumu. Savukārt izņēmuma gadījumā (ja ir dienesta nepieciešamība) iestāde var noteikt aizliegumu pārtraukuma laikā atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu vai nepiešķirt pārtraukumu. Tas nozīmē, ka, lai atzītu, ka amatpersonai tieši pārtraukuma laikā nav tiesību atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu vai pat nav piešķirts pārtraukumus, tam ir jābūt noteiktam ar iestādes vadītāja vai viņa pilnvarotas personas izdotu iekšējo normatīvo aktu vai konkrētu rīkojumu.

Tikai tad, ja iestāde iekšējos noteikumos dienesta nepieciešamības dēļ ir noteikusi aizliegumu pārtraukuma laikā atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu vai pārtraukumi nav nepiešķirti, tikai tad amatpersonai pārtraukuma laikā ir jāpaliek dienesta vietā.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra direktīva Nr. 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem tieši neregulē jautājumu par to, vai pārtraukums ieskaitāms darba laikā, ja darba devējs ir noteicis darba ņēmējam aizliegumu pārtraukuma laikā atstāt darba vietu. Jebkurš laikposms objektīvi jāvērtē no tā, vai tā laikā darbinieks veic vai neveic darba dēvēja noteikto darbu.

1 Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā C429/09, ECLI:EU:C:2000:528, 54.–56. punkts, 2015. gada 10. septembra sprieduma lietā C266/14, ECLI:EU:C:2015:578, 22., 25., 35., 37. punkts.

Eiropas Savienības Tiesas judikatūra1 attiecībā uz darba laiku un atpūtas laika ieskaitīšanu darba laikā ir stabila un skaidra. Proti, kad persona faktiski neveic profesionālo darbību, bet tai fiziski jāatrodas darba devēja noteiktā vietā, lai būtu nepieciešamības gadījumā pieejama darba devējam nekavējoties veikt darbu („gaidīšanas laiks”), šāds laiks ieskaitāms darba laikā.

Būtiskākais apstāklis šajā aspektā ir amatpersonai noteiktais pienākums arī pārtraukuma laikā atrasties darba vietā un būt gatavam jebkurā brīdi veikt dienesta pienākumus. Līdz ar to iespējas pārtraukumu izmantot pēc saviem ieskatiem ir ierobežotas līdz minimumam.

Ja tiesa [..] konstatē, ka iestādē kopumā vai tieši pieteicējam bija noteikts aizliegums atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu arī pārtraukuma laikā un arī pārtraukuma laikā pieteicējam visu laiku bija jābūt darba devēja rīcībā gatavam pildīt dienesta pienākumus, tas ir, pieteicējs nevarēja izmantot pārtraukumu pēc saviem ieskatiem, tad atbilstoši Dienesta gaitas likuma 30. pantam un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai šis laiks nav uzskatāms par „atpūtas laiku” (jo amatpersona ir būtiski ierobežota pārtraukumu izmantot pēc saviem ieskatiem), bet tas atzīstams par „darba laiku”.

Ja tiesa konstatē, ka pieteicējam pārtraukuma laikā nebija noteikts aizliegums atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu un pieteicējs pārtraukumu varēja izmantot pēc saviem ieskatiem, tad uzskatāms, ka pieteicējam pārtraukums nav ieskaitāms darba laikā.

2 Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3. oktobra sprieduma lietā C303/98, ECLI:EU:C:2000:528, 50., 52. punkts, 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā C518/15, ECLI:EU:C:2018:82, 60., 64. punkts.

Apstāklis, ka personai ir jābūt tikai sazvanāmai vai ātri sasniedzamai, bet tai nav jāatrodas darba vietā, dod iespēju darba ņēmējam izmantot šo laiku pēc saviem ieskatiem. Šādā situācijā šāds periods nav ieskaitāms darba laikā.2 Šādā gadījumā tikai laiks, kas tiek pavadīts, faktiski izpildot dienesta pienākumus, ir ieskaitāms darba laikā.

Savukārt attiecībā uz to, vai amatpersonai arī pārtraukuma laikā ir jāatsāk pildīt dienesta pienākumi un tādā gadījumā amatpersonas pārtraukuma laiks objektīvi pārvēršas par darba pienākumu izpildi, ir jāvērtē, vai amatpersonai ir noteikts pienākums nekavējoties atgriezties dienesta vietā ļoti īsā, piemēram, dažu minūšu laikā, lai atsāktu pildīt dienesta pienākumus un tāpēc pārtraukuma pavadīšana pēc saviem ieskatiem var tikt pārtraukta jebkurā brīdī. 

Šajā vērtējumā ir arī jāvērtē, vai iestāde ir paredzējusi kādus līdzsvarojošus mehānismus, kā amatpersona šo pārtraukumu var turpināt izmantot pēc saviem ieskatiem. Viens no aspektiem šajā vērtējumā būtu, vai iestāde ir, piemēram, noteikusi, ka konkrēto amatpersonu pārtraukuma laikā var aizvietot cita amatpersona. Tas tādējādi norāda, ka iestāde ir rūpējusies par to, lai amatpersonas pārtraukumu varētu izmantot pēc saviem ieskatiem un cita amatpersona tā laikā izpildīs nepieciešamos dienesta pienākumus. Ja iestāde ir paredzējusi amatpersonu savstarpēju aizvietošanas sistēmu un arī faktiski šī sistēma ļauj amatpersonām izmantot pārtraukumus pēc saviem ieskatiem, tad nav pamata pārtraukuma laiku ieskaitīt darba laikā. Tāpat tas var būt cits regulējums vai praksē izmantots mehānisms, kā darbinieki, savstarpēji mainoties, var izmantot pārtraukumus pēc saviem ieskatiem. Citiem vārdiem, tiesai ir jāvērtē, vai laikaposmā, kas paredzēts pārtraukumam, amatpersonai noteiktie ierobežojumi ir tādi, kas objektīvi un ļoti būtiski ietekmē viņa iespēju šajā laikposmā brīvi rīkoties ar savu laiku.

Apstāklis, cik kvalitatīvi amatpersona var izmantot pārtraukumu ārpus dienesta vietas, nav izšķirošs, lai atzītu, ka pārtraukums tomēr ieskaitāms darba laikā.

3 Sal. Senāta 2019. gada 15. oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA–667/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1015.A420186417.7.L) 2. punkts.

Būtiski ņemt vērā, ka pārtraukums ir salīdzinoši īss laikposms, kas ir paredzēts īsam pārtraukumam starp dienesta pienākumu izpildi, lai amatpersona iespēju robežās atjaunotu spēkus (piemēram, paēdot vai nedaudz izkustoties) un būtu gatava pildīt dienesta pienākumus tālāk. Tāpēc šāda pārtraukuma izmantošanā amatpersonai dabiski ir jārēķinās ar saprātīgiem un sagaidāmiem ierobežojumiem nekā, piemēram, garākā atpūtas laikā brīvdienās. Amatpersonai ir jārēķinās, ka atpūtas laiku salīdzinoši īsā laikā, piemēram, 30 minūtes, dabiski nav iespējams pavadīt tālu no dienesta vietas. Piemēram, pat slikti attīstītas ēdināšanas, iepirkšanās infrastruktūras gadījumā amatpersona pati iepriekš var izplānot līdzņemamās maltītes u.tml.3

Jēdziena „judikatūra” un „tiesu prakse” nošķiršana

2022. gada 17. maija spriedums lietā Nr. SKA–136/2022 (A420340617)

Jēdziens „tiesu prakse” ir plašs jēdziens, kas apzīmē tiesu nolēmumu kopumu, un var būt gan laba, gan slikta tiesu prakse. Savukārt, piemērojot un interpretējot tiesību normas ir jāņem vērā judikatūra (piemēram, Administratīvā procesa likuma 4. panta otrā daļa). 

Ar jēdzienu „judikatūra” saprot (galvenokārt) augstāko tiesu pieņemtu nolēmumu kopumu, līdzīgu jautājumu vai gadījumu atrisinājumu, kas satur juridiskas atziņas. 

Stabila judikatūra konkrētā jautājumā var izveidoties, ja vairākās līdzīgas lietas ir izskatītas Senātā un par konkrēto jautājumu vairākās lietās ir izdarīti līdzīgi secinājumi Senātā.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada aprīļa (118.) numurā.