0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMIBJP RAKSTIAktualitātes Eiropas Savienības nodokļu tiesībās

Aktualitātes Eiropas Savienības nodokļu tiesībās

Jūlija Sauša, Mag. iur., Jūlijas Saušas juridiskais birojs valdes priekšsēdētāja, Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja, Ekonomikas un Kultūras augstskolas pasniedzēja

Ekonomikas un finanšu padome (ECOFIN), kas ir atbildīga par Eiropas Savienības (ES) ekonomikas politiku, nodokļu jautājumiem un finanšu pakalpojumu regulējumu, šā gada 14. maijā panāca vienošanos attiecībā uz Padomes Direktīvu par ātrāku un drošāku atvieglojumu piemērošanu pārmērīgiem ieturējuma nodokļiem (FASTER). Kā jau minēts iepriekšējā žurnāla numurā, tā ir svarīga direktīva kontekstā ar investoru tiesībām, kas būtiski atvieglotu to darbību un veicinātu brīvu kapitāla kustību ES. Šai sanāksmē ECOFIN tostarp kopīgi…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMI par 12 € / mēnesī



ABONĒT


Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai

Jau ir E-BJP abonements?

Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Aktualitātes Eiropas Savienības nodokļu tiesībās
Ilustrācija: © Antonio Gravante – stock.adobe.com

Ekonomikas un finanšu padome (ECOFIN), kas ir atbildīga par Eiropas Savienības (ES) ekonomikas politiku, nodokļu jautājumiem un finanšu pakalpojumu regulējumu, šā gada 14. maijā panāca vienošanos attiecībā uz Padomes Direktīvu par ātrāku un drošāku atvieglojumu piemērošanu pārmērīgiem ieturējuma nodokļiem (FASTER). Kā jau minēts iepriekšējā žurnāla numurā, tā ir svarīga direktīva kontekstā ar investoru tiesībām, kas būtiski atvieglotu to darbību un veicinātu brīvu kapitāla kustību ES.

Jūlija Sauša, Mg. iur., Rīgas Juridiskās Augstskolas vieslektore, Jūlijas Saušas juridiskā biroja valdes priekšsēdētāja, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante
Jūlija Sauša,
Mg. iur.,
Rīgas Juridiskās Augstskolas vieslektore,
Jūlijas Saušas juridiskā biroja valdes priekšsēdētāja,
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante
Foto: Aivars Siliņš

Šai sanāksmē ECOFIN tostarp kopīgi ar diskusijā iesaistīto Ukrainas finanšu ministru Sergiju Marčenko (Sergii Marchenko) apsprieda pašreizējo stāvokli saistībā ar ekonomisko un finansiālo ietekmi, ko rada Krievijas agresija pret Ukrainu. ES dalībvalstu ministri secināja, ka Ukraina ir izpildījusi priekšnosacījumus atbalsta saņemšanai, kas principā paver ceļu finansiālam atbalstam Ukrainas atveseļošanai, rekonstrukcijai un modernizācijai. Ukrainas mehānisms laikposmā no 2024. līdz 2027. gadam nodrošinās Ukrainai paredzamu finansiālu atbalstu kopumā 50 miljardu eiro apmērā. Tāpat līdz šī gada beigām pagarināts termiņš atbrīvojuma no muitas maksājumiem piemērošanai precēm, kas paredzētas palīdzības sniegšanai Ukrainas personām, – ar īpašu lēmumu Eiropas Komisija (EK) no 2024. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim piešķir Latvijai, Lietuvai, Polijai, Rumānijai un Slovākijai atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem un importa PVN precēm, ko paredzēts izplatīt vai nodot bez maksas personām, kuras bēg no kara Ukrainā, un personām, kurām nepieciešama palīdzība Ukrainā.1

1 Sk. https://www.vid.gov.lv/lv/jaunums/pagarinats-termins-atbrivojuma-no-muitas-maksajumiem-piemerosanai-precem-kas-paredzetas-palidzibas-sniegsanai-ukrainas-personam. 2 Sk. https://www.vid.gov.lv/lv/jaunums/lidz-2025-gada-31-martam-tiek-aptureta-papildu-muitas-nodokla-piemerosana-konkretam-asv-precem.

Vēl vēršam uzmanību, ka šā gada 1. jūlijā stājas spēkā noslēgtais sociālās drošības līgums starp Latviju un Moldovu (2023. gada jūnijā sāktas pievienošanās sarunas ES, Ukrainai – 2023. gada decembrī), kas tostarp regulētu arī valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu piemērošanu tajās gūtajiem ienākumiem. Savukārt starp ES un Jaunzēlandi no 2024. gada 1. maija ir spēkā Brīvās tirdzniecības nolīgums, kas paredz veicināt tirdzniecību un investīcijas, ka arī sekmēt ciešākas ekonomiskās attiecības, tostarp muitas jomā. Līdz 2025. gada 31. martam tiek apturēta papildu muitas nodokļa piemērošana specifiskām ASV precēm.2

Grozījumi PVN normatīvajos tiesību aktos digitālajā laikmetā

ECOFIN sanāksmē 2024. gada 14. maijā tika apspriesta arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) tematika digitālajā laikmetā. ES dalībvalstis PVN ieņēmumu veidā iekasē aptuveni vienu triljonu eiro. Daļa PVN tiek ieskaitīta arī ES budžetā, kas, piemēram, 2022. gadā bija aptuveni 20 miljardi eiro. Ievērojams apjoms PVN ieņēmumu joprojām netiek iekasēts un tiek zaudēts krāpšanas, administratīvu kļūdu, bankrotu un maksātnespējas, kā arī citu iemeslu dēļ – 61 miljardu eiro aplēsto PVN ieņēmumu veidā ES dalībvalstis zaudējušas 2021. gadā.3 Iepriekš vēstījām, ka EK 2022. gada 8. decembrī nāca klajā ar tiesību aktu paketi „PVN digitālajā laikmetā”, kuras mērķis ir palīdzēt veicināt digitalizāciju cīņā pret krāpšanu PVN jomā, atbalstīt uzņēmumus un samazināt administratīvo slogu (par to varēja lasīt žurnāla janvāra numurā).

3 Sk. https://www.consilium.europa.eu/lv/policies/digital-taxation/. 4 Sk. https://www.consilium.europa.eu/lv/meetings/ecofin/2024/06/21/.

Šā gada 21. jūnijā ECOFIN tika aicināta panākt politisku vienošanos par tiesību aktu paketi „Pievienotās vērtības nodoklis digitālajā laikmetā”.4 Ja jaunā digitālā platforma un vienotie PVN reģistrācijas noteikumi tiks pieņemti kā ierosināts, tie stāsies spēkā 2027. gada 1. jūlijā (sākotnējā priekšlikumā bija 2025. gada 1. janvārī), un daži tehniskie noteikumi stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī. E–rēķinu un digitālo pārskatu sniegšanas noteikumi stātos spēkā 2030. gada 1. jūlijā (sākotnējā priekšlikumā – 2028. gada 1. janvārī).

EK rosinātās pārkāpumu lietas nodokļu un muitas jomā

5 Sk. https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2022/2523/oj.

EK tiesiski vēršas pret dalībvalstīm, kuras nav izpildījušas pienākumus, ko tām uzliek ES tiesību akti. Tā, piemēram, 2024. gada 23. maijā EK nolēma nosūtīt argumentētu atzinumu Spānijai, Kiprai, Latvijai, Lietuvai, Polijai un Portugālei, kuras nav paziņojušas pasākumus, kas valsts tiesību aktos transponē Padomes 2022. gada 14. decembra Direktīvu (ES) 2022/2523 par globāla minimāla nodokļu līmeņa nodrošināšanu starptautisku uzņēmumu grupām un lielām vietējām grupām Savienībā5 (Otrā pīlāra direktīvu). Divu pīlāru risinājumu, kurš prasa, lai visi lielākie daudznacionālie uzņēmumi maksātu minimālo nodokļa likmi 15%, EK uzskatījusi par svarīgu prioritāti. Visām ES dalībvalstīm bija jānodrošina, ka Otrā pīlāra direktīvas prasību izpildei vajadzīgie tiesību akti stājas spēkā līdz 2023. gada 31. decembrim. Īstenošanas pasākumus joprojām nav paziņojušas Spānija, Kipra, Latvija, Lietuva, Polija un Portugāle. Tāpēc EK ir nolēmusi šīm dalībvalstīm izdot argumentētu atzinumu, un nu tām ir divi mēneši laika reaģēt un veikt vajadzīgos pasākumus. Ja tas netiks izdarīts, EK var nolemt šo lietu nodot Eiropas Savienības Tiesai (EST).

6 Sk. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52020PC0767.

Digitālās ekonomikas jomā EK aicinājusi 18 dalībvalstis, tostarp arī Latviju, ievērot ES Datu pārvaldības aktu6. 2024. gada 23. maijā EK nolēma sākt pārkāpuma procedūras tām ES dalībvalstīm, kuras nav iecēlušas par Datu pārvaldības akta īstenošanu atbildīgās iestādes vai nav pierādījušas, ka šīs iestādes ir pilnvarotas veikt no Akta izrietošos uzdevumus.

EK ir nolēmusi sākt pārkāpuma procedūru, nosūtot oficiāla paziņojuma vēstuli Vācijai, Ungārijai, Polijai un Rumānijai, kas nav laikus apmainījušās ar informāciju par ienākumiem, kurus indivīdi un uzņēmumi guvuši, izmantojot tiešsaistes platformas. Padomes 2021. gada 22. marta Direktīva (ES) 2021/514, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā (DAC7), no 2023. gada 1. janvāra ieviesa jaunus fiskālās caurskatāmības noteikumus par darījumiem digitālās platformās. Tiešsaistes platformām bija jāvāc informācija par ienākumiem, ko privātpersonas un uzņēmumi guvuši 2023. gadā, un tā jāpaziņo platformas dalībvalstij. Pēc tam dalībvalstīm līdz 2024. gada 29. februārim ar minēto informāciju bija jāapmainās. 

EK nolēma nosūtīt argumentētu atzinumu arī Spānijai, kura savus noteikumus par kapitāla pieaugumu, ko Spānijā guvuši nodokļu maksātāji nerezidenti, nav saskaņojusi ar kapitāla brīvas aprites principu. Kas attiecas uz kapitāla pieaugumu, kurš gūts aktīvu pārvešanā gadījumos, kur izmaksa ir ilgāk par vienu gadu atlikta vai par vienu gadu ilgākā laikā tiek izmaksāta pa daļām, nodokļu maksātāji rezidenti nodokli drīkst maksāt vai nu tad, kad kapitāla pieaugums uzkrājies, vai to atlikt un maksāt proporcionāli naudas plūsmai. Tomēr šī atlikšanas iespēja netiek piedāvāta nodokļu maksātājiem nerezidentiem, kuriem nodoklis ir jāmaksā, kad kapitāla pieaugums uzkrājas aktīvu pārvešanas brīdī.

EK lūgusi Zviedriju grozīt noteikumus par ārvalstu darbuzņēmēju ienākuma aplikšanu ar iepriekš aprēķinātu nodokli. Zviedrijas klientiem, kuri maksā par citās ES dalībvalstīs vai EEZ valstīs iedibinātu darbuzņēmēju veiktu darbu, ir pienākums ieturēt iepriekš aprēķinātu ienākuma nodokli 30% apmērā no attiecīgās atlīdzības, ja vien Zviedrijas nodokļu iestāde šos ārvalstu darbuzņēmējus nav apstiprinājusi jau iepriekš (to parasti dēvē par „F nodokļa apstiprinājumu”). EK uzskata, ka šāds pienākums ieturēt iepriekš aprēķinātu ienākuma nodokli situācijās, kur ārvalstu darbuzņēmēji Zviedrijā nav iedibināti pastāvīgi un tātad ienākuma nodoklis tiem Zviedrijā nebūtu jāmaksā, ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību.7

7 Sk. https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/inf_24_2422. 8 Sk. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32021L2101.

Tāpat EK aicinājusi Beļģiju, Itāliju, Kipru, Slovēniju, Austriju un Somiju līdz galam transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. novembra Direktīvu (ES) 2021/2101, ar ko Direktīvu 2013/34/ES groza attiecībā uz ienākuma nodokļa informācijas atklāšanu, ko veic konkrēti uzņēmumi un filiāles8. Proti, minētās dalībvalstis nav pilnīgi transponējušas direktīvu kas paredz noteikumus par ienākuma nodokļa informācijas publiskošanu, ko veic noteikti starptautiski uzņēmumi, kuru ieņēmumi pārsniedz 750 miljonus eiro, arī starptautiski trešo valstu uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību ES.

Mātes–meitasuzņēmumu direktīvas piemērošana

9 Sk. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=LEGISSUM%3Ami0091.

Lietuvas Nodokļu strīdu komisija (Mokestinių ginčų komisija prie Lietuvos Respublikos Vyriausybės – tiesu iestāde) 2024. gada 26. martā vērsās EST (lieta C–228/24), lūdzot sniegt prejudiciālu nolēmumu par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas pasākuma (anti–abuse measure) interpretāciju Padomes 2011. gada 30. novembra direktīvā 2011/96/ES par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs9, jeb Mātes–meitasuzņēmumu direktīvā (Parent–Subsidiary Directive). 

Lietuvas kapitālsabiedrība Nordcurrent group UAB, kas darbojas videospēļu nozarē, 2018. un 2019. gadā saņēma dividendes no savas meitasuzņēmuma Lielbritānijā. Šajā periodā meitasuzņēmums darbojās kā mātesuzņēmuma izstrādāto spēļu izplatītājs, kā arī citu neatkarīgu spēļu izstrādātāju izplatītājs. Kad mātesuzņēmums sāka slēgt tiešus līgumus ar dažādām datorspēļu izplatīšanas platformām, meitasuzņēmuma darbība Lielbritānijā tika pārtraukta, kā rezultātā meitasuzņēmums 2019. gadā tika likvidēts. Pēc nodokļu pārbaudes Lietuvas nodokļu iestāde noraidīja Mātes–meitasuzņēmuma direktīvā noteiktā nodokļu atbrīvojuma (Direktīva paredz atbrīvot dividendes un citu peļņas sadali, ko meitasuzņēmums maksā saviem mātesuzņēmumiem no ieturējuma nodokļa, un novērst šādu ienākumu dubulto aplikšanu ar nodokli mātessuzņēmuma līmenī) dividendēm piemērojamību, pamatojoties uz to, ka uzņēmums Lielbritānijā nebija īsta vienība.

Nodokļu iestāde savus secinājumus pamatoja ar argumentiem par meitasuzņēmuma cilvēkresursu trūkumu, fizisku telpu un reālas saimnieciskās darbības neesamību, kā arī nepietiekamiem resursiem darbībai. Mātesuzņēmums apstrīdēja nodokļu iestādes vērtējumu, apgalvojot, ka meitasuzņēmuma resursi ir atbilstoši tā darbībai, īpaši videospēļu izplatīšanai, fiziskas telpas nebija vajadzīgas un ar pārvaldnieku bija pietiekami, lai izpildītu standarta līgumus par spēļu izplatīšanu un reklāmas nodrošināšanu. Turklāt mātesuzņēmums uzsvēra, ka meitasuzņēmums tika izveidots pamatotu komerciālu iemeslu dēļ un ka tas ir būtisks kā pārdošanas kanāls. Tādējādi nebija iespējams izplatīt spēles tieši no Lietuvas, izmantojot divas no lielākajām datorspēļu izplatīšanas platformām. Turklāt mātesuzņēmums apgalvoja, ka kopējais nodokļu slogs Lielbritānijā bija augstāks, nekā tas būtu bijis Lietuvā. 

10 Sk. https://curia.europa.eu/juris/showPdf.jsf?text=&docid=286464&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=6158230

Lietuvas nodokļu strīdu komisija uzdeva EST vairākus jautājumus par valsts prakses samērojamību ar Mātes–meitasuzņēmuma direktīvu un tajā ietverto ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumu liegt nodokļu atbrīvojuma piemērošanu par saņemtajām dividendēm līdzīgi kā šajā situācijā.10

Advokāta sniegtā juridiskā palīdzība nodokļu jomā

Ģenerāladvokāte Juliana Kokote (Juliane Kokott) 2024. gada 30. maijā sniedza secinājumus lietā C–432/23 F, Ordre des avocats du Barreau de Luxembourg,11 kurā tostarp EST tika lūgts sniegt prejudiciālo nolēmumu saistībā ar šādiem jautājumiem:

11 Sk. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:62023CN0432. 12 Sk. https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2011/16/oj/?locale=LV.
  1. Vai advokāta sniegta juridiskā konsultācija sabiedrību tiesību jomā – šajā lietā ar mērķi izveidot korporatīvu veidojumu ieguldījumiem – ietilpst advokātu saziņas ar saviem klientiem pastiprinātās aizsardzības jomā, kāda piešķirta ar ES Pamattiesību hartas (Harta) 7. pantu?
  2. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, – vai pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmums, kas izdots, lai reaģētu uz citas dalībvalsts pieprasījumu veikt informācijas apmaiņu pēc pieprasījuma, pamatojoties uz Direktīvu 2011/1612, – ar kuru advokātam ir uzdots sniegt tai gandrīz visus pieejamos dokumentus par viņa attiecībām ar savu klientu, sīku aprakstu par darījumiem, par kuriem viņš ir konsultējis, paskaidrojumu par viņa iesaistīšanos šajos procesos un identificēt viņa sarunu partnerus, – veido iejaukšanos Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās uz advokātu saziņas ar saviem klientiem neaizskaramību?
  3. Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, – vai Direktīva 2011/16 ir atbilstīga Hartas 7. pantam un 52. panta 1. punktam, jo tajā, izņemot tās 17. panta 4. punktu, nav ietverta neviena tiesību norma, ar kuru būtu formāli atļauts iejaukties advokātu saziņas ar saviem klientiem konfidencialitātē saistībā ar informācijas apmaiņas pēc pieprasījuma sistēmu, un kurā pašā būtu noteikta attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma piemērojamība?
  4. Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, – vai advokātu (vai advokātu biroja) pienākuma sadarboties kā trešām personām, kuru rīcībā ir informācija, – piemērojot ar Direktīvu 2011/16 ieviesto informācijas apmaiņas pēc pieprasījuma mehānismu, it sevišķi īpašos ierobežojumus, kas paredzēti, lai ņemtu vērā viņu dienesta noslēpuma ietekmi, – sistēma var būt noteikta katras dalībvalsts tiesību normās, kuras reglamentē advokātu kā trešo personu pienākumu sadarboties nodokļu izmeklēšanā saskaņā ar valsts nodokļu tiesībām, atbilstoši minētās direktīvas 18. panta 1. punktā ietvertajai atsaucei, u.c. 
Proti, Luksemburgas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir radies jautājums par to, vai un ar kādiem nosacījumiem nodokļu administrācija var vērsties pie advokāta informācijas apmaiņas pēc pieprasījuma ietvaros. EST jau ir uzsvērusi starp advokātu un klientu esošās saziņas konfidencialitātes aizsardzības nozīmi saistībā ar ziņošanas pienākumu par pārrobežu nodokļu shēmām. Šajā tiesvedībā pastāv iespēja turpināt precizēt šo advokātu profesionālā noslēpuma aizsardzību (turpmāk – „advokātu dienesta noslēpums”). It īpaši rodas jautājums, vai konsultācijas vai pārstāvību nodokļu lietās – kā tas ir paredzēts Luksemburgas tiesību aktos – vispārīgi var izslēgt no ES tiesībās paredzētās advokātu dienesta noslēpuma aizsardzības.

Ģenerāladvokāte J. Kokote norāda, ka advokātam ir jābūt lojālam pret savu klientu. Advokāta profesionālās darbības būtība ir tāda, ka klients viņam uztic noslēpumus un ka viņš iegūst citu konfidenciālu informāciju. Klients var pamatoti sagaidīt, ka šī saziņa paliek privāta un konfidenciāla. Uzticība nevar rasties bez pārliecības par konfidencialitāti. Tādēļ konfidencialitāte ir ne tikai advokātu pamattiesības, bet arī pamatpienākums. Advokāti ir ne tikai savu klientu interešu pārstāvji, bet arī neatkarīgas tiesu sistēmai piederīgas personas. Tādēļ ar advokātu dienesta noslēpumu tiek aizsargātas ne tikai advokāta un klienta individuālās intereses, bet arī vispārējās intereses tiesiskuma nodrošināšanā atbilstoši tiesiskuma prasībām. Tādējādi īpašā advokātu dienesta noslēpuma aizsardzība ir arī tiesiskuma principa, uz kura saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu ir dibināta ES, izpausme. Advokātu dienesta noslēpuma aizsardzība ir visaptveroši garantēta Hartā. Ar Hartas 7. pantu ir aizsargāts advokātu dienesta noslēpums saistībā ar ikvienu juridisku konsultāciju gan attiecībā uz to saturu, gan uz pašu faktu, ka tās ir notikušas.

Tas aizliedz, nosakot aizsardzības jomu, veikt diferenciāciju starp dažādām tiesību jomām – kā to šajā gadījumā ir izdarījusi Luksemburga –, tādējādi arī juridiskās konsultācijas sabiedrību tiesību un nodokļu tiesību jomā ir aizsargātas. Konkrēti, konsultācijas par struktūras ieguldījumiem izveidi atbilstoši sabiedrību tiesībām, kā tas ir šajā lietā, tādēļ arī ir ietvertas aizsardzības jomā. Šādas attiecības pastāv arī starp advokātiem, kas apvienojušies personālsabiedrībā, un viņu klientiem vai to struktūrām. Šajā ziņā juridiskajai formai, kuras ietvaros darbojas advokāts vai klients, nav nozīmes.

Nodokļu iestādes lēmums, ar kuru šī iestāde pieprasa visus dokumentus, kas attiecas uz klientam sniegtajām konsultācijām saistībā ar konkrētiem darījumiem un iesaistīšanos tajos, ir iejaukšanās Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās uz advokātu un klientu saziņas neaizskaramību. 

Ģenerāladvokāte J. Kokote īpaši norāda, ka saskaņā ar Direktīvu 2011/16 katras dalībvalsts tiesību akti var reglamentēt un tiem ir jāreglamentē advokātu kā informācijas turētāju pienākuma sadarboties nosacījumi, apjoms un robežas saistībā ar informācijas apmaiņu pēc pieprasījuma. Jāpatur prātā arī samērīgums un pamattiesību būtība. Šajā lietā jāsagaida EST spriedums.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada jūlija (133.) numurā.

Lasiet arī:

BJP NUMURU E-ARHĪVS