Senāta Administratīvo lietu departaments 23. decembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu (lieta Nr. SKA-109/2020; A420132016), ar kuru bija noraidīts prasījums par vecuma pensijas piešķiršanu personai, kura dzīvo ASV un kurai ir ASV pilsonība un Latvijā uzkrāts apdrošināšanas stāžs. Senāts atzina, ka tiesai no jauna ir jāvērtē lietas apstākļi un 1992. gada 5. novembra Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgums par savstarpēju pensiju izmaksu (turpmāk – Divpusējais līgums). Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.
Izskatot kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, Senāts atzina, ka tiesai, izlemjot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu sociālo tiesību jomā, procesuālās ekonomijas nolūkā ir pašai jāizvērtē tādi apstākļi, kas nepastāvēja laikā, kad iestāde lēma par administratīvā akta izdošanu. Izskatāmajā gadījumā Senāts secināja, ka apelācijas instances tiesa nebija ņēmusi vērā to, ka pieteicēja bija lūgusi piešķirt vecuma pensiju no konkrēta datuma – no tā brīža, kad iestājas tiesību normā noteiktais priekšnoteikums prasītā labuma piešķiršanai.
Tāpat Senāts atzina, ka izskatāmajā lietā ir nozīme tam, ko paredz Divpusējais līgums.
Senāts secināja, ka Latvijas valsts, noslēdzot Divpusējo līgumu, ir akceptējusi tādu pensijas piešķiršanas kārtību ASV pilsoņiem, kāda tā ir noteikta ASV.
Proti, ka tās personas, kuras kvalificējas vecuma pensijas saņemšanai, var to pieprasīt neatkarīgi no dzīvesvietas. Vērtējot līguma saistošo spēku, Senāts atzina, ka tiesiskais regulējums, kāds bija noteikts Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas laikā attiecībā uz tiem starptautiskajiem līgumiem, kas noslēgti sociālās nodrošināšanas jomā, ir vērtējams kā izņēmums, proti, ka starptautisko līgumu noteikumi sociālās nodrošināšanas jomā neatkarīgi no šāda līguma noslēgšanas veida ir prioritāri pār nacionālā likuma regulējumu. Vienlaikus Senāts atzina, ka pat neatkarīgi no minētā valsts pienākumu godprātīgi pildīt no starptautiskā līguma izrietošās saistības noteic princips pacta sunt servanda („līgumi ir jāpilda”), kura pamatā ir „laba ticība” kā tiesību princips pats par sevi.
