Atzīst par pamatotu Limbažu novada pašvaldības noteikto nekustamā īpašuma nodokļa likmi

Izskatāmajā lietā pieteicējam piederošai dārza mājai ar kopējo platību virs 40 m2, kurā dzīvesvieta nav deklarēta nevienai personai, noteikta nekustamā īpašuma nodokļa likme 1,5 procentu apmērā. 

Apgabaltiesa atzina, ka likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3. un 3.1. pants pašvaldībai piešķir plašu rīcības brīvību, un konkrētajā gadījumā pašvaldības mērķis ir motivēt iedzīvotājus deklarēt savu dzīvesvietu Limbažu novadā.

Pieteicēja ieskatā, pašvaldība, piemērojot samazināto likmi dārza mājām un vasarnīcām ar kopējo platību līdz 40 kvadrātmetriem visos gadījumos, bet dārza mājām ar kopēju platību virs 40 kvadrātmetriem tikai gadījumos, kad šajā īpašumā kādai personai ir deklarēta dzīvesvieta, nav ievērojusi tiesiskās vienlīdzības principu. Pieteicējs uzskata, ka pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas nodokļu maksātāji, kuru īpašumā ir dārza mājas ar kopējo platību līdz 40 kvadrātmetriem, un nodokļu maksātāji, kuru īpašumā ir dārza mājas, kuru kopējā platība pārsniedz 40 kvadrātmetrus.

Senātam kasācijas kārtībā bija jāizšķir, vai pašvaldība, nosakot nodokļa likmes, ir ievērojusi objektīva grupējuma principu. Šā izvērtējuma ietvaros bija pārbaudāms arī, vai nodokļa likmju noteikšana atbilst tiesiskās vienlīdzības principam.

Senāts atzina, ka Limbažu novada pašvaldības 2018.gada 27.septembra saistošajos noteikumos Nr. 23 „Par nekustamā īpašuma nodokļa likuma atsevišķu normu piemērošanu Limbažu novadā ir nošķiramas šādas personu grupas: 1) nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus, kuru īpašumā ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta; 2) nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus, kuru īpašumā nevienai personai nav deklarētas dzīvesvietas.

Savukārt atbilstoši minēto saistošo noteikumu 6.2.apakšpunktam dārza mājām un vasarnīcām ar kopējo platību līdz 40 kvadrātmetriem samazinātā likme tiek piemērota visos gadījumos – neatkarīgi no tā, vai tajās ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta. Tā nav vērtējama kā atsevišķa personu grupa, kas būtu salīdzināma tiesiskās vienlīdzības principa kontekstā.

To, ka veidojas atšķirība personu līdzdalībā konkrētās pašvaldības funkciju nodrošināšanā atkarībā no tā, vai persona attiecīgajā pašvaldībā ir arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja (proti, personas dzīvesvieta ir deklarēta attiecīgās pašvaldības teritorijā) Senāts ir atzinis jau iepriekš. Līdz ar to uz personām, kuru īpašumā esošajos objektos ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta un uz personām, kuru īpašumā esošajos objektos dzīvesvieta nevienai personai nav deklarēta, ir pamats lūkoties atšķirīgi.

Objektīva grupējuma princips nozīmē, ka atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanas gadījumā pašvaldībai ir pienākums grupēt nodokļa maksātājus pēc objektīvi konstatējama kritērija. Deklarētas dzīvesvietas esība ir kritērijs, kas ir objektīvi konstatējams un tā piemērošana nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu. Objektīva grupējuma principa pārkāpums nav saskatāms arī apstāklī, ka dārza mājām un vasarnīcām ar kopējo platību līdz 40 kvadrātmetriem samazinātā nodokļu likme tiek piemērota neatkarīgi no dzīvesvietas deklarēšanas. Būves kopējā platība ir objektīvi konstatējams kritērijs, un tas tiek izmantots būves tipa noteikšanai būvju klasifikācijas ietvaros.

Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-47/2024 (A420179420)