Aizvadītā gada nogalē žurnāla Bilance un Bilances Akadēmijas rīkotajā konferencē pēc divu pandēmijas gadu pārtraukuma atkal tika noskaidrots balvas Gada grāmatvedis titula ieguvējs, kā arī piešķirta balva Par mūža ieguldījumu. Par Gada grāmatvedi 2023 kļuva Ieva Simsone, SIA RIXJET RIGA galvenā grāmatvede un Latvijas Šaušanas federācijas ģenerālsekretāre. Laureāte gan tobrīd neatradās Latvijā, tāpēc apsveikumus varēja pieņemt virtuāli, bet konferencē balvu viņas vietā saņēma federācijas prezidents Raimonds Bergmanis. 

Pateicoties Ievas Simsones grāmatvedes zināšanām un spītam nepadoties sarežģītā situācijā, Latvijas Šaušanas federācija nekļuva maksātnespējīga un turpina darbību.

Tas nebija vienkārši. Tajā brīdī, kad pārņēmām federācijas vadību, mums ar Bergmaņa kungu nebija pat nojausma, par kādām «ziepēm» ir runa. Tas, ka lietas neiet un kaut kas īsti nav kārtībā, bija skaidrs, tāpēc arī bija nolemts mainīt valdi, federācijas vadību. Tajā brīdī, kad stājāmies amatā, mēneša laikā nāca Valsts kontroles pieprasījums sniegt informāciju par iepriekšējiem diviem gadiem, par kuriem neko nezinājām. Iepriekš LŠF darbojos tikai kā sportiste. Tiesa, prasīju federācijas vadībai, vai ir vajadzīga palīdzība kā revidentam vai kā grāmatvedim, bet man vienmēr tika atteikts. Gribēju iesaistīties, strādāt sabiedrības labā. Šķetinot notikumus pagātnē, kļūst skaidrs, kāpēc bija tāda federācijas vadības attieksme — jo mazāk kāds ko zināja, jo izdevīgāk vadībai.

Lielākā problēma bija dubultā iesniegtie attaisnojuma dokumenti, kas bija iekļauti valsts finansējuma atskaitēs. Iestādes, kas bija pieņēmušas šos maksājumus, nebija redzējušas, ka primāri maksājuma uzdevumā ir jāatsaucas uz līguma numuru, uz kā pamata tika segti izdevumi. Nevienā maksājumā nebija līgumu numuru. Līdz ar to ne trešā puse, ne arī dokumentus pieņemošā puse un VK nevarēja saprast, no kura finansējuma tika segta konkrētā pozīcija. Gadu gaitā tas netika pamanīts. Līdz ar to bijusī federācijas vadība saprata, ka tā ir sprauga, kurā var iespraukties.

Tas, ko mēs ar Raimondu Bergmani nevarējām saprast: kāpēc nebija pretimnākšana no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK). Mums pateica, ka ir veikts uzrēķins, ir konstatēti dubultā iesniegtie maksājumu dokumenti 28 000 eiro apmērā, kas ir jāatmaksā. Protams, šādas naudas summas federācijas kontā nebija, tas bija gandrīz tukšs.

Kāpēc nenolaidu rokas? Sapratu, ka man ir pieredze, zināšanas un neesmu vienaldzīga pret to, kas notiek federācijā. Esmu audzināta būt atbildīga un palīdzēt. Mans treneris Zigfrīds Markainis, kuru ilgus gadus zināju no Tukuma, sportisti — viņi šajā situācijā bija bezpalīdzīgi. Federācija bija uz maksātnespējas robežas. LOK bija izlēmusi vairs finansējumu nepiešķirt, jo nākamgad jau federācijas tāpat vairāk nebūšot. Vai tas ir risinājums?

Tas iedevu spītu. Šaušanas federācijai jau nebija ko zaudēt, bija jāiet uz priekšu. Bija vairākas tikšanās gan ar VK, gan ar LOK, vajadzēja pārliecināt pārskatīt atskaites. 2021. gads gāja uz beigām, plosījās kovids un sacensību bija ļoti maz. Bet izdevās ar ziedojumiem un sacensībām papildināt federācijas kasi. Kopā ar R. Bergmani bijām Starptautiskās Šaušanas sporta federācijas ģenerālajā asamblejā Kiprā, un es teicu: naudas mums mazliet ir, varam sākt atmaksāt parādu. Galvenais — spert pirmo soli. Prasījām LOK izveidot atmaksas grafiku, jo gribam turpināt dzīvot, sportisti grib turpināt treniņus.

Tas bija ļoti sarežģīti, jo nebija grāmatvedības programmas, pēc kuras varētu vadīties. Man vajadzēja sākt no otras puses: saprast, kuri ir izdevumi, kas ir samaksāti un iesniegti atskaitēs, un atšķetināt tos, kas nav iesniegti vai kas ir samaksāti un kurus varētu iekļaut tāmē. Vadījos pēc dokumentiem, kas bija diezgan lielā nekārtībā salikti vairākās mapēs. 

2022. gada rudenī, kad bijām nomaksājuši pēdējo summu LOK un bijām brīvi no parādsaistībām, savācām dokumentus un iesniedzām Valsts policijā. Izskatot savāktos materiālus, policija saprata, ka ir lieta, kuru var šķetināt.

Galvenais, ka pagātnē notikušais nāk gaismā, par to tiek runāts un ka tam nav turpinājuma. Iepriekšējais ģenerālsekretārs pēc mūsu ievēlēšanas federācijas vadībā vēlējās turpināt darboties, taču viņš no LŠF ir izolēts. Tas viņam ir diezgan liels sods, jo federācijā viņš darbojās daudzus gadus.

Valsts policija ir mūs informējusi, ka turpinās pirmstiesas izmeklēšana, lieta ir atvērta. Tā vairāk varētu kalpot kā paraugprāva, lai citas federācijas skatās un mācās, ka tā nedrīkst darīt.

Mēģinu dibināt jaunus kontaktus, nesen federācija kā biedrs iestājās Ziemeļvalstu šaušanas organizācijā (Nordic Shooting Region), kas paver jaunas iespējas.

Ar R. Bergmani ļoti ceram uz Latviju, Rīgu, atvest Eiropas čempionātu ložu šaušanā, tas mums ir nākotnes mērķis. Bijām jau iesnieguši pieteikumu par sacensībām 2027. gadā, bet to atsaucām, jo nebija skaidrs, kāds organizācijai varētu būt valsts atbalsts, bija arī neskaidrs jautājums par neitrālajiem sportistiem. Ceram to izdarīt līdz 2030. gadam.

Profesiju apguvu soli pa solim. Vidusskolā nepatika matemātika, tāpēc mācījos klasē ar humanitāru novirzienu. Pēc skolas gadu pastrādāju tirdzniecībā, bet sapratu, ka man nepatīk darbs ar cilvēkiem. Pēc tam izglītību apguvu Rīgas Tirdzniecības tehnikumā, kurā bija labs ekonomikas pasniedzējs Andris Purvgalis. Ieinteresējoties par šo priekšmetu, tālāk studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte — red.).

Skaitļu pasaule man jau patika no bērnības. Savulaik kopā ar vecākiem gājām uz pirti. Tur bija trīs dažādi biļešu rullīši, mani tas ļoti ieinteresēja. Arī vecmamma padomju laikā vienā no Rīgas veikaliem strādāja par kasieri — grāmatvedi. Man bērnībā patika braukt pie viņas uz darbu un skatīties, kā viņa darbojas ar lielo kases aparātu.

Man patīk kārtība, precizitāte, patīk, ka grāmatvedībā ir konkrēti termiņi. Nepatīk stresa situācijas, neprognozējamība, problēmas. Zinu, ka daudzas lietas var atrisināt, jau saknē tās neradot. Man patīk kontrolēt situāciju. Droši vien tāpēc arī esmu grāmatvede.

Man ir ļoti palaimējies ar darbavietām. Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā Lido uzskaitījām ceptus kartupeļus. Pēc tam septiņus gadus lielā Somijas uzņēmumā UPM Kymmene uzskaitījām kokus un šķeldu, kurus no Latvijas eksportēja uz Somiju. Tā bija laba pieredze, strādājot šajā kompānijā: dažādas starptautiskas apmācības, semināri, tikšanās ar kolēģiem no Baltijas valstīm. 

Savukārt RIXJET RIGA ir uzņēmumus, kas lidmašīnām piegādā degvielu. Kā ceļotājai man šī darbavietā valdošā gaisotne ir ļoti atbilstoša. Esam mazs kolektīvs, kolēģi ir ļoti gudri un zinoši, vide ir komfortabla. Kad braucu uz darbu, jūtos, kā dodoties uz miera ostu. Visi esam ļoti patstāvīgi — varu ierasties darbā sešos no rīta vai astoņos vakarā, galvenais, lai ir izdarīts darbs. Katrs var organizēt savu darbu pats. Protams, tā ir milzīga atbildība un uzticēšanās no vadības puses. Vēl nebija sākusies Covid–19 pandēmija, kad katrs no biroja darbiniekiem jau varēja strādāt attālināti.

Vienmēr esmu uzrunāta jauniem darba izaicinājumiem, nekad pati neesmu meklējusi darbu un iesniegusi savu CV. 

Strādāt UPM Kymmene mani ilgstoši pierunāja, negribēju, jo iepriekšējā darbā man bija ērti. Tad sapratu: ērtums pārvēršas komfortā, kurā neattīstos. Ik pa laikam ir nepieciešami jauni izaicinājumi. Jaunas darbavietas maiņu nenožēloju nevienu brīdi: tā bija liela pieredze, angļu valodas apguve, papildu izglītošanās.

Diemžēl, UPM Kymmene Latvijas un Lietuvas filiāles vadībai pārkāpjot ētiskas dabas jautājumus, somi slēdza abas filiāles. Paralēli, rakstot maģistra darbu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē, somi man uzticējās un nodarbojos ar uzņēmuma filiāļu likvidāciju.

Strādājot somu kompānijā, pēc četriem gadiem iestājās neliela rutīna. Sapratu, ka atkal iesūnoju, ka vajag kādu jaunu impulsu. Apzināti gāju mācīties uz Jelgavu, uz Ekonomikas fakultāti, biju izpētījusi grāmatvedības maģistrantūras programmu. Tā bija laba iespēja, zināju pasniedzējus. Tomēr tas bija arī milzīgs izaicinājums, jo kopš bakalaura grāda saņemšanas bija pagājuši vairāk nekā desmit gadu, bija mainījušās arī tehnoloģijas. 

Studijas man ļoti patika. Maģistrantūras studijās, tiekoties ar pasniedzējiem, stāstīju savu pieredzi, veidojās dialogs. Tie, kas beiguši bakalaura studijas, bet kuriem nav darba pieredzes, sausi klausījās teoriju. Man sanāca konstruktīva diskusija. Maģistra darbs 2014. gadā par transfertcenām tajā laikā bija pilnīgs jaunums. Saņēmu augstāko novērtējumu un zināju, ka šī tēma ar laiku būs ļoti aktuāla, kā arī tagad ir.

Laiku pa laikam ir kāda situācija, kad nezinu, kā rīkoties. Taču man ir ļoti zinoši kolēģi, ar lidostai specifiskiem jautājumiem varu vērsties pie Rīgas lidostas galvenās grāmatvedes. Ļoti laipni darbinieki ir Valsts ieņēmumu dienestā. 

Mans pamatprincips — nekad nestrādāt uzņēmumā, kas liek veikt mahinācijas, būt pelēkajā ekonomikā. Mans sirdsmiers, mana brīvība — neviena nauda nav tā vērta!

Latvijas Sporta federāciju padome rudenī organizēja semināru darbiniekiem, lai iepazīstinātu, kas ir mākslīgais intelekts. Es biju sajūsmā! Semināra vadītājs parādīja daudz jaunu risinājumu, kā grāmatveži var apstrādāt datus, informāciju.

Pēc semināra par mākslīgo intelektu šīs zināšanas drīz vien pielietoju LŠF darbā. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāiesniedz atskaites par dalībnieku skaitu sacensībās. Ja protokoli ir PDF failā, ir manuāli jāizskaita, cik valstu dalībnieki ir piedalījušies sacensībās. Tagad mākslīgā intelekta rīkā, ievadot šo failu un angliski uzrakstot kritērijus, rezultāts tiek iegūts piecās sekundēs.

Sistēma nav vienkārša. Diezin vai ir kāds cilvēks, kas saprot visu. Tās lietas, ar kurām ikdienā strādāju, padziļināti pētu un zinu, kā pielietot praksē un nepieļaut kļūdas. Ja ir kas nezināms, daudz ko var atrast internetā vai, piemēram, žurnālā Bilance.

Bērnībā līdz sestajai klasei nodarbojos ar basketbolu. Kādā no treniņiem neveiksmīgi salauzu roku un ar to beidzās mana basketbolistes karjera. Sapratu arī, ka man nepatīk komandu sports.

Savulaik Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijā bijām ļoti sportiska klase. Bija sacensības «Drošie un veiklie», kur desmit puiši un tikpat daudz meitenes no vienas klases piedalījās peldēšanā, šaušanā un dažādās vieglatlētikas disciplīnās. Tā Tukuma šautuvē bija man pirmā pieredze — šāvu ar šauteni. 

Pamatskolas sacensības noveda pie šaušanas sporta, man arī ļoti patika treneris Zigfrīds Markainis, kas nesen saņēma Tukuma Goda pilsoņa titulu. Ļoti lepojos ar viņu!

Pamazām sāku iet uz treniņiem, māsa Ilze jau tur bija priekšā. Iepatikās šaušanas sports, ieroči, treniņu vide. Laikam visvairāk patika sacensības. Tās bija Padomju Savienības sabrukuma beigas, iepazinu jaunus draugus. 

Savulaik biju arī Latvijas izlasē, taču ar šaušanu vienmēr esmu nodarbojusies amatieru līmenī, tas bija kā hobijs. Tagad vairāk aktīvi ar šaušanas sportu nenodarbojos, esmu kā rezerviste. 

Rogainings ir komandu orientēšanās sports īpaši garā distancē ar kontrollaiku 24 stundas. Šajā sporta veidā mani «ievilka» ģimene — ar to nodarbojās brālis un māsa. Man patīk lasīt karti, darboties ar kompasu, uzturēties svaigā gaisā. Patika sajūtas pēc sacensībām. Rogaininga 24 stundu distancē sākām piedalīties tikai piektajā vai sestajā orientēšanās treniņu gadā. Iepriekš startējām sešu, astoņu un 12 stundu sacensībās. 

24 stundu rogainings notiek diennakti, arī naktī — uzliek lukturīti uz galvas un šķērso purvus, izcirtumus, protams, arī ceļus. Esam bijušas kalnos Itālijā un Spānijā. Rogainings ir laba smadzeņu atpūta no ikdienas darba, ļoti trenē domāšanu. Tajā brīdī galva «atbrīvojas» un nāk idejas, kā darbā labāk izdarīt vienu vai otru lietu. 100 kilometri, kurus veicam 24 stundu rogainingā, ir milzīgs gan spēka, gan prāta nogurums, bet adrenalīns un spīts liek iet uz priekšu. Protams, cilvēkam reizēm ar prātu liekas, ka kaut ko nevaram izdarīt, ka ir robežas, bet tas viss ir iespējams. Svarīgs ir komandas biedrs. Ar māsu saprotam viena otru, palīdzam tad, kad vienai no mums kļūst grūtāk.

Uzskatu, ka šis sporta veids man palīdzēja izdzīvot visas problēmas, ar kurām saskāros 2021. gadā LŠF. Ja man nebūtu šāds sporta rūdījums, sen būtu padevusies. Šī situācija prasīja gan fiziski, gan morāli būt stiprai. Bija reizes, kad nāca raudiens. Tāpēc rogainingam saku lielu paldies. Man tūlīt būs 50 gadi, bet ir jāturpina! Ikdienā uzturu sportisko formu, vingroju pie trenera — tas ir minimums, kas ir katram vajadzīgs.

Ģeopolitiskā situācija ar šādiem kaimiņiem — Krieviju un Baltkrieviju — ir nestabila, par to vienmēr ir jāatceras. Varbūt kādreiz kaut kas mainīsies, bet ne pārskatāmā nākotnē.

Šogad septembrī būs 28 gadi, kopš esmu zemessardzē. Domāju, ka būšu gatava aizsargāt valsti, ja tas būs nepieciešams, tas ir zemessargu pienākums. Protams, primāri ir jāparūpējas par ģimene, lai viņi ir drošā vietā. Katram ir jāizdomā plāns, kā rīkoties X stundā. 

Zemessardzē varu padalīties ar savu pieredzi ar jaunajiem šāvējiem. Labi, ja šādas zināšanas kādam noder. Nekad nevajag domāt, kas man par to būs, cik par to samaksās. Tas nav mans dzīves princips. Vienmēr jau viss atnāk atpakaļ — gan nauda, gan manta.

Darbošanās zemessardzē savulaik deva arī zaļo gaismu, lai varu nodarboties ar savu iemīļoto sporta veidu — ložu šaušanu ar pistoli. Laikā, kad bruka PSRS, vajadzēja izvēlēties — nodarboties ar šo sporta veidu policijas vai zemessardzes rindās. Treneris pierunāja iestāties zemessardzē. Līdz ar to varēju turpināt trenēties un braukt pārstāvēt Latviju daudzās starptautiskajās sacensībās. 

Iestāties zemessardzē pamudināja arī nacionālpatriotiskā audzināšana, kas mums vienmēr ir bijusi ģimenē. Vecvecāki ir stāstījuši par tiem laikiem, kad viņi auga, kāda bija Latvija. Ikdienā, braucot ciemos uz komunālā dzīvokļa istabiņu Rīgā, redzējām, kādos apstākļos viņiem bija jādzīvo padomju laikā.

Mani vecāki ir vēsturnieki, viņi daudz stāstījuši par vēstures notikumiem. Tēvs Rihards Pētersons bija viens no Tautas frontes dibinātājiem Jūrmalas nodaļā, vienmēr ir bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks. 2020. gadā viņš kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiras virsnieku.

Par to jāsaka paldies maniem vecākiem, kuri studiju laikā apceļoja teju vai visas PSRS valstis, nodarbojās ar kalnu tūrismu. Mēs kā bērni kaplējām garas biešu vagas, lai vasaras beigās aizbrauktu kādā kalnu ceļojumā. Bijām Dagestānā, Čečenijā, Moldāvijā. Vecākiem bija vēlēšanās bērnus iepazīstinām ar plašo pasauli. 

Tas ir iedīglis, kāpēc man patīk ceļojumi. Tagad, kad ir vaļā robežas, ir grēks sēdēt mājās. Ceļojumus organizējam paši. Man ļoti patīk ceļot ar saviem vecākiem — tēvs ir mākslas vēsturnieks, ļoti zinošs, stāsta interesantas lietas. Ejam netipiskus tūrisma ceļus, vienmēr apvienojam ar kādu aktivitāti. Mums ir svarīgi ceļojuma laikā būt visiem kopā, paspēlēt galda spēles, parunāt par interesantām lietām. To šobrīd novērtē arī manas meitas.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada aprīļa (508.) numurā.

Jums arī varētu interesēt:

• • Žurnāla “Bilance” konferencē noskaidroti titula “Gada grāmatvedis 2023” un balvas “Par mūža ieguldījumu” laureāti