Vai juridiskā persona var tikt atbrīvota no drošības naudas samaksas, iesniedzot kasācijas sūdzību?

Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Civillietu departamenta 2023. gada nolēmumus, kas saistīti ar Darba likuma piemērošanu, valdes locekļa nodarbinātības jautājumiem, Civillikuma un Civilprocesa likuma normu piemērošanu, kas var noderēt arī darba strīdu risināšanā. Ņemot vērā žurnāla ierobežoto apjomu, atsevišķiem nolēmumiem norādīsim tikai galvenās tēzes.

2023. gada 20. jūnija lēmums lietā Nr. SKC–887/2023

Finansiālas grūtībās var nonākt ne tikai fiziskā, bet arī juridiskā persona. Vai Civilprocesa likums paredz iespēju pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pienākuma samaksāt drošības naudu par kasācijas sūdzības vai citu Civilprocesa likuma 43.¹ panta pirmajā daļā paredzēto sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu juridisko personu?

Drošības naudas mērķis

Drošības nauda ir ar Civilprocesa likumu noteikts obligāts maksājums par tiesas spriešanu civillietās, un tās maksāšanas pienākums noteikts ar mērķi atturēt personas no nepamatotu sūdzību iesniegšanas, jo sūdzības noraidīšanas gadījumā drošības nauda netiek atmaksāta. Savukārt drošības nauda tiek atmaksāta pilnā apjomā tad, ja tiesa sūdzību apmierina vai apmierina kādā tās daļā (sk. Civilprocesa likuma 43.² panta pirmo daļu). Tādējādi likumdevējs mēģinājis sekmēt pārdomātu un pamatotu sūdzību iesniegšanu (sal. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 787. lpp.).

Likumdevējs pret Satversmes tiesu

Likumdevējs nav paredzējis privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa, ievērojot šīs personas mantisko stāvokli, pilnībā vai daļēji to atbrīvo no pienākuma samaksāt drošības naudu. Tomēr ar Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra spriedumu lietā Nr. 2021‑22‑01, kas stājās spēkā 2022. gada 25. februārī, atzīts par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam Civilprocesa likuma 43.¹ panta otrās daļas otrais teikums, ciktāl šī norma neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu.

Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana nevar tikt padarīta atkarīga no personas finansiālajām iespējām

Satversmes tiesa, skaidrojot jēdzienu „taisnīga tiesa”, vairākkārt uzsvērusi, ka tā ir ne tikai neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, turklāt pienācīgā, tiesiskai valstij atbilstošā procesā, bet tās neatņemams elements ir arī taisnīgs tiesvedības procesa rezultāts, proti, taisnīgs nolēmums, nodrošinot personai šā procesa pieejamību. Tieši tiesas pieejamības nodrošināšana, tostarp tiesības pārsūdzēt zemākas instances tiesas nolēmumu augstākas instances tiesā, ir veids, kā persona var īstenot savu tiesību un likumisko interešu aizsardzību un panākt taisnīgumu. Tas savukārt nozīmē, ka tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana nevar tikt padarīta atkarīga no personas finansiālajām iespējām, tādēļ likumdevēja pienākums ir veikt nepieciešamos pasākumus, lai tiesas nolēmuma pārsūdzības procesā nodrošinātu tiesas pieejamību arī personai, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, piemēram, paredzot tiesisku regulējumu šādas personas pilnīgai vai daļējai atbrīvošanai no pienākuma veikt noteiktu maksājumu.¹

1 Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014–13–01 11. punktu, 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2016–01–01 9. punktu, 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017–23–01 12.2. punktu, 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019–23–01 10. punktu. 2 Sk., piemēram, ECT 2009. gada 24. septembra sprieduma lietā Agromodel Ood v. Bulgaria, pieteikums Nr. 68334/01, 42. – 47. punktu).

Tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir vairākkārt vērsusi uzmanību uz to, ka liegums kādai personai vai personu grupai (attiecībā gan uz fiziskajām, gan privāto tiesību juridiskajām personām) lūgt atbrīvojumu no pienākuma veikt maksājumus saistībā ar tiesvedības procesu pats par sevi var būt nesavietojams ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. pantu. No Konvencijas 6. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet pozitīvs pienākums noteikt regulējumu, lai nodrošinātu personai pieeju tiesai.²

Tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu, attiecināmas ne tikai uz blakus sūdzības iesniegšanu

Satversmes tiesas spriedumā izteiktās atziņas attiecināmas arī uz pārējiem drošības naudas maksājumiem, tostarp par kasācijas sūdzības iesniegšanu, lai tādā veidā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei. Turklāt Satversmes tiesa ar 2023. gada 17. februāra spriedumu lietā Nr. 2022-05-01 atzinusi par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2023. gada 1. oktobra Civilprocesa likuma 43. panta ceturto daļu, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tas nozīmē, ka regulējums, kas nav vērsts uz to, lai arī finansiālās grūtībās nonākušai privāto tiesību juridiskai personai nodrošinātu tiesas pieejamību, tostarp tiesas nolēmumu pārsūdzības procesā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā kopsakarā ar Konvencijas 6. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Tādējādi Civilprocesa likuma 43.¹ panta otrās daļas otrais teikums, kas ierobežo privāto tiesību juridiskās personas, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, pārsūdzības tiesības, aizskar personas pamattiesības. Tāpēc tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu, attiecināmas ne tikai uz blakus sūdzības iesniegšanu, bet arī uz kasācijas sūdzības iesniegšanu un citu Civilprocesa likuma 43.¹ panta pirmajā daļā paredzēto sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada maija (131.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS