Saeimas komisija 12. decembrī pirms trešā lasījuma atbalstīja grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā, paredzot jaunu, Darba likumā un valsts dienesta attiecības regulējošajos tiesību aktos tieši neminētu, nodarbinātības attiecību izbeigšanas pamatu.

Šie grozījumi ļautu valstij nelojālus darbiniekus atbrīvot no darba, ja nebūs ievērots lojalitātes Latvijas valstij un Satversmei pienākums. Likumprojektu sagatavojusi Saeimas Nacionālās drošības komisija, ņemot vērā 13 165 pilsoņu parakstīto un Saeimai iesniegto kolektīvo iesniegumu „Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Grozījumu autori rosina noteikt pienākumu valsts pārvaldē nodarbinātajiem būt lojāliem Latvijas Republikai un tās Satversmei. 

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka jau līdz šim lojalitātes prasības ir iekļautas šādos spēkā esošos normatīvajos aktos:

• Izglītības likumā, kura 30. panta ceturtā daļa un 48. panta piektā daļa expressis verbis paredz, ka par izglītības iestādes vadītāju un pedagogu drīkst strādāt persona, kura ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei;
• Valsts civildienesta likumā, kura 1. pants un 15. pants konceptuāli paredz ierēdņa lojalitāti Latvijas Republikai un tās Satversmei;
• Valsts kontroles likumā, kura 26. panta otrā daļa paredz valsts kontroliera uzticību (lojalitāti) Latvijas Republikai;
• Ieroču aprites likumā, kura 23. panta 10. punkts un 74. panta otrās daļas 2. punkta „b” apakšpunkts aizliedz izsniegt ieroča atļauju vai licenci personai, kura nav lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei;
• Valsts robežsardzes likums, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums, Valsts drošības iestāžu likums un Militārā dienesta likums paredz, ka attiecīgajos dienestos dienošās personas zvēr uzticību Latvijas Republikai un tās Satversmei.

Kas ir lojalitāte un tās pārkāpums?

Zvērināta advokāte Gita Oškāja sniedz savu ieskatu par to, kas ir lojalitāte un tās pārkāpums.

Līdz šim nevienā likumā nav sniegta skaidra un nepārprotama termina „lojalitāte” definīcija. Tomēr ir likumi, kuros ir lietots šis termins, piemēram, Izglītības likumā, Valsts civildienesta likumā, Ieroču aprites likumā. Tajos ir ietverta norāde par to, ka atsevišķām personām ir jābūt lojālām Latvijas Republikai un tās Satversmei.

Piemēram, Valsts civildienesta likumā ir minēts, ka tostarp caur lojalitāti tiek nodrošināta „tiesiska, stabila, efektīva un atklāta valsts pārvaldes darbība”.

Likumprojekts par grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā (attiecas tikai uz valsts pārvaldi, ne privātā sektora nodarbinātiem) paredz noteiktu „lojalitātes pienākumu”. No likumprojekta anotācijas izriet, ka ar terminu „lojalitāte” tiek saprasta „uzticība”.

No likumprojekta izriet, ka nelojalitāte var izpausties gan kā publisks viedoklis, gan citas darbības, kas nepārprotami liecina, ka nodarbinātais nav lojāls Latvijas Republikai un tās Satversmei, un viņa turpmāka nodarbinātība attiecīgajā publiskas personas institūcijā var būtiski apdraudēt šīs institūcijas darbību vai valsts intereses.

Likumprojekts paredz, ka lojalitātes pienākuma neievērošana būs uzskatāma par patstāvīgu pamatu nodarbinātības attiecību izbeigšanai (pamats – Valsts pārvaldes iekārtas likums).

Tiesu praksē (darba tiesībās un komerctiesībās) ar lojalitāti vai tās pārkāpumu ir saprasti šādi gadījumi:

• uzticības zaudēšana un rīcība pretēji labiem tikumiem (darba tiesību ietvaros);
• rupja iekšējās procedūras, ētikas un antikorupcijas principu pārkāpšana, tīša, apzināta  darbība, kas vērsta uz personīgā labuma gūšanu, pakļaujot darba devēju būtiskiem zaudējumiem un reputācijas riskiem (darba tiesību ietvaros);
• kaitējuma nodarīšana sabiedrībai (komerctiesību ietvaros);
• tīša, ar nolūku veikta sistemātiska plānveida rīcība, kas vērsta uz būtisku zaudējumu nodarīšanu sabiedrībai ar mērķi gūt no tā personisku labumu, vienmēr uzskatāma par nopietnu lojalitātes pārkāpumu (komerctiesību ietvaros);
• konkurējošas sabiedrības dibināšana un tās darbības aktīva veicināšana (komerctiesību ietvaros);
• autortiesību objektu nodošana konkurējošai sabiedrībai (komerctiesību ietvaros);
• interešu konflikta radīšana vai atrašanās tajā (komerctiesību ietvaros);
• būtisks sabiedrības mērķu sasniegšanas apdraudējums, tostarp būtisku sarežģījumu radīšana (kaitēšana) sabiedrībai un tās darbībai (komerctiesību ietvaros);
• sabiedrības mērķu sasniegšanas sekmēšana – dalībnieku ekonomisko interešu realizācija, pildot pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam (komerctiesību ietvaros).

Lojalitāte ir ģenerālklauzula, kas katrā gadījumā ir jāpiepilda ar saturu un jāpamato. 

Kas ir nelojāls biznesa partneris?

Sabiedrības ar ierobežotu atbildību darbības pamatā ir dalībnieku savstarpēja uzticība un lojalitāte.

Sabiedrība var celt prasību tiesā pret nelojālu dalībnieku par tā izslēgšanu, ja attiecīgais dalībnieks bez attaisnojoša iemesla nepilda savas saistības vai citādi nodarījis būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm.

Ja sabiedrības dalībnieks vienlaicīgi ir arī valdes loceklis un sabiedrībai ir nodarīts mantisks kaitējums valdes locekļa statusā, tas neizslēdz prasības celšanu par dalībnieka izslēgšanu. Ja ir nodarīts mantisks kaitējums, papildus var tikt celta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu.

Viens no prasības celšanas pret nelojālo dalībnieku ir turpmāka kaitējuma nodarīšanas sabiedrībai novēršana. Prasību pret nelojālo dalībnieku ceļ pati sabiedrība, nevis citi dalībnieki, tādējādi ir nepieciešams dalībnieku sapulces lēmums, tostarp par būtiskā kaitējuma sabiedrības interesēm konstatēšanu, neattaisnojoša iemesla konstatēšanu un prasības celšanu pret nelojālā dalībnieka izslēgšanu.

Dalībnieks nepiedalās balsošanā, ja dalībnieku sapulcē tiek pieņemts lēmums par prasības celšanu pret viņu kā nelojālo dalībnieku.

Likums nesniedz termina „būtisks kaitējums” skaidrojumu un neuzskaita gadījumus, kurus varētu uzskatīt par „būtisku kaitējumu”. Katrs konkrētais gadījums un apstākļi jāvērtē atsevišķi, un saprātīgi, paturot prātā, ka sabiedrības intereses prevalē. 

Gadījumi, kas varētu tikt uzskatīti par būtiskiem kaitējumiem:

• nepilda Komerclikumā minētos dalībnieku pienākumus, kas tādējādi rada sabiedrībai būtisku kaitējumu, piemēram, rezultātā sabiedrība nespēj nodrošināt normālu uzņēmuma darbību;
• slēdz nepamatotus līgumus;
• pārdod sabiedrības mantu, radot sabiedrībai zaudējumus;
• falsificē dokumentus,
• dibina konkurējošu sabiedrību u.c. gadījumi.

Nav vajadzīgs konstatēt nelojālā dalībnieka tīšu nolūku kaitēt sabiedrībai, pietiek ar to, ka kaitējums ir nodarīts ar apzinātu rīcību, kuras kaitīgumu sabiedrībai tās veicējs nevarēja neapzināties. Jāņem vērā arī dalībnieka rīcības motīvi – tīša, ar nolūku veikta sistemātiska plānveida rīcība, kas vērsta uz būtisku zaudējumu nodarīšanu sabiedrībai ar mērķi gūt no tā personisku labumu, vienmēr uzskatāma par nopietnu lojalitātes pārkāpumu pret sabiedrību ar augstu atkārtošanās iespējamības risku un tāpēc par būtisku kaitējumu Komerclikuma izpratnē.

Pārkāpums ārpus darba laika

Darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību.

Darba devējam jāpārliecinās, vai: 

1. darbinieks pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību; 
2. pārkāpums izdarīts bez attaisnojoša iemesla; 
3. pārkāpums ir būtisks – tas radījis vai, sagadoties apstākļiem, varēja radīt zaudējumus, vai ietekmēt parasto darba gaitu, vai arī ir radījis vai varēja radīt citas negatīvas sekas. Savukārt strīda gadījumā tiesa pārbauda, vai ir ievērots samērīguma kritērijs.

Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1.–5. punktā noteiktie darba devēja uzteikuma pamati attiecināmi uz pārkāpumu izdarīšanu saistībā ar darba pienākumu pildīšanu.

Darba kārtību nosaka ne tikai darba koplīgums, darba kārtības noteikumi un rīkojumi, bet arī amatu apraksti, dienesta instrukcijas, dažādi nolikumi, ētikas kodekss un citi vadības izdoti akti, kuri tostarp reglamentē uzvedības normas.

Darba līgums un darba devēja darba kārtība parasti nevar attiekties uz darbinieka rīcības ierobežošanu ārpus darba tiesiskajām attiecībām, jo, lai gan darba tiesiskās attiecības ir pakļautības attiecības, šī pakļautība ir ierobežota ar pielīgto darba laiku. Ārpus darba laika darbiniekam nav pienākuma pakļauties darba devēja noteiktajai darba kārtībai, tomēr pastāv izņēmumi, piemēram, blakus darba ierobežojums.

Uzteikuma apstākļi par darbinieka aktivitātēm privātā jomā (piemēram, nelikumīga elektroenerģijas pieslēguma pieļaušana savā īpašumā; šī pārkāpuma savlaicīga nenovēršana, atbildīgo uzņēmuma pārstāvju operatīva neielaišana; aut. piezīme – darbinieks strādāja uzņēmumā, kas sniedz elektroenerģijas pakalpojumus) neietilpst Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkta tvērumā, jo ir saistīti ar darbinieka rīcību ārpus darba pienākumu ietvara, neveicot darba pienākumus. Ja darbinieks ir pieļāvis pārkāpumu ārpus darba pienākumu izpildes un šāds pārkāpums nav savienojams ar darba tiesisko attiecību turpināšanu, darba devējs ir tiesīgs vērsties tiesā ar prasību par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Svarīga iemesla esību konstatē un atzīst tiesa.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada janvāra (127.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS