Saeima 2022. gada 14. oktobrī pieņēma ilgi gaidīto Interešu pārstāvības atklātības likumu jeb tā dēvēto lobēšanas likumu, kura nepieciešamība bija apspriesta jau ievērojamu laiku. Jaunais likums paredz nodrošināt interešu pārstāvības procesa atklātību, tādējādi veicinot lielāku sabiedrības uzticību interešu un publiskās varas pārstāvjiem, vienlaikus garantējot godīgas un vienlīdzīgas iespējas iesaistīties lobēšanā. Pats likums daļēji stājās spēkā jau šī gada 1. janvārī, tomēr tuvā nākotnē vēl ir gaidāmi uzlabojumi tā praktiskai ieviešanai. Tādēļ rodas jautājums, kādus pienākumus interešu pārstāvjiem jaunais lobēšanas likums nosaka jau šobrīd? 

Likuma ieviešana pagaidām ir sadalīta divos posmos – pirmajā pārejas posmā lobēšanu regulēs likuma 5. un 6. pants, kas nosaka interešu pārstāvju pienākumus un publiskās varas pārstāvju darbības ierobežojumus. Savukārt otrajā posmā savu darbību uzsāks vienotā interešu pārstāvības deklarēšanas sistēma, kurā paredzēts reģistrēt sistemātiskos interešu pārstāvjus – pārstāvjus, kas īsteno lobēšanu vismaz trīs reizes 12 mēnešu laikā. Tāpat darbību uzsāks arī interešu pārstāvības deklarēšanas sistēma, kurā publiskās varas pārstāvji publicēs ziņas par lobēšanas aktivitātēm. Plānots, ka deklarēšanas sistēma būs kā vienots informatīvais rīks, kur vienuviet ikviens interesents varēs iepazīties ar valstī notiekošo interešu pārstāvniecības aktivitātēm, tostarp tikšanās reizēm starp amatpersonu un interešu pārstāvi. 

1 Interešu pārstāvības atklātības likums. Pieņemts 13.10.2022. Stājās spēkā 01.01.2023. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/336676–interesu–parstavibas–atklatibas–likums

Likums lobēšanu jeb interešu pārstāvību definē kā „jebkādu tiešu vai netiešu saziņu ar publiskās varas pārstāvi savās vai citu privātpersonu interesēs ar mērķi ietekmēt publisku lēmumu”.¹ Lobēšana nav uzskatāma par korupciju, kamēr tā nav saistīta ar kukuļošanu, netaisnīgu priekšrocību vai pretlikumīgu labumu pieņemšanu. Tieši otrādi – lobēšana ir uzskatāma par pozitīvu ietekmi publiskās varas pārstāvju lēmumu pieņemšanā. Tieši ar lobēšanas palīdzību sabiedrības pārstāvji ir spējīgi pozitīvi ietekmēt publiskās varas pārstāvju lēmumus par labu sabiedrības interesēm, tai pašā laikā veicinot uzticību valsts pārvaldei. 

2 Latvijas Republikas Satversme. Pieņemta 15.02.1922. Stājās spēkā 07.11.1922. [red. 01.01.2019]. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980–latvijas–republikas–satversme

Lobēšana jānošķir arī no Satversmes 104. pantā noteiktajām tiesībām vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem priekšlikumu vai ieteikumu formā.² Nebūtu uzskatāms, ka ikviena privāto tiesību subjekta vēlme izteikt savu viedokli būtu uzskatāma par lobēšanu. Arī gadījumi, kad pati ie­stāde ir lūgusi privāto tiesību subjekta viedokli vai citu nepieciešamo informāciju, nav uzskatāma par lobēšanu. Lobēšana ir aktīva darbība ar mērķi ietekmēt kādu publisku lēmumu jebkurā tā pieņemšanas līmenī, nevis parasta priekšlikuma izteikšana vai viedokļa sniegšana. 

Lobēšanas likums sevī ietver arī uzskaitījumu, kuri gadījumi tomēr nav uzskatāmi par lobēšanu likuma izpratnē. Kā vienu no gadījumiem likums min politisko partiju pārstāvju saziņu ar publiskās varas pārstāvi tikmēr, kamēr diskusijā nepiedalās interešu pārstāvis. Tāpat par lobēšanu netiks uzskatīta:

• citas valsts diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieka saziņa ar publiskās varas pārstāvi;
• saziņa par administratīvo procesu iestādē, ja vien šī procesa ietvaros administratīvo aktu neizdod politiskā amatpersona, kā arī saziņa ar iestādi saistībā par administratīvo pārkāpumu procesu, pirmstiesas kriminālprocesu, tiesvedību vai citu strīdu izšķiršanas veidu. 
• publiskā saziņa, izmantojot elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, preses izdevumus vai sociālos tīklus;
• publiska piedalīšanās sapulcēs, gājienos vai piketos.

3 Interešu pārstāvības atklātības likums. Pieņemts 13.10.2022. Stājās spēkā 01.01.2023. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/336676–interesu–parstavibas–atklatibas–likums

Ņemot vērā, ka Interešu pārstāvības reģistra darbības uzsākšana plānota vien 2025. gadā, pagaidām sistemātiskajiem interešu pārstāvjiem nav pienākuma veikt reģistrāciju atbilstoši Lobēšanas likuma 3. pantam.³ Tomēr tas neatceļ pienākumu interešu pārstāvjiem jau tagad atklāt informāciju par sevi, kā vārdā tie veic lobēšanu, kā arī kādās lobēšanas jomās pārstāvis darbojas. No likuma ir saprotams, ka minētā informācija interešu pārstāvim būtu jāatklāj katrā tikšanās reizē ar publiskās varas pārstāvi, kas varētu tikt kvalificēta kā lobēšana. Faktu, vai tikšanās ar interešu pārstāvi būtu uzskatāma par lobēšanas gadījumu, ir jānosaka publiskās varas pārstāvim. Publiskās varas pārstāvjiem jau tagad ir pienākums publicēt ziņas par lobēšanas gadījumiem. Lobēšanas likums paredz, ka no 2025. gada šī informācija tiks reģistrēta interešu pārstāvības deklarēšanas sistēmā. Savukārt interešu pārstāvjiem būs iespēja aplūkot ar sevi saistīto interešu pārstāvību ierakstus, kā arī izteikt iebildumus attiecībā uz veiktajiem ierakstiem. Tomēr šobrīd publiskās varas pārstāvjiem informāciju par lobēšanas gadījumiem ir jāfiksē iekšējās kārtības ietvaros, kas gulstas uz katras iestādes atbildības – kā un kur tiek fiksēts katrs lobēšanas gadījums. Praksē jau šobrīd ir sastopami vairāki piemēri, kur valsts vai pašvaldības iestādes ir izveidojušas savu rīku lobēšanas gadījumu fiksēšanā.

4 Turpat, 5. pants. 5 Turpat, 5. panta 1. punkts. 6 Turpat, 5. panta 3., 5., 6. un 7. punkts. 7 Turpat, 5. panta 4. punkts.

Lobēšanas likumā interešu pārstāvju pienākumi ir atrunāti 5. pantā.⁴ Izņemot 5. panta 2. punkta pienākumu interešu pārstāvim atklāt savu unikālo identifikācijas numuru un, vai tas īsteno sistemātisko interešu pārstāvību, pārējie pienākumi ir piemērojami jau šobrīd. Kā jau rakstā tiek minēts, interešu pārstāvja pienākumos ietilpst informācijas sniegšana par privātpersonu, kuras labā tiek veikta lobēšana.⁵ Tai pašā laikā interešu pārstāvim ir pienākums atturēties no nepatiesas vai maldinošas informācijas sniegšanas, no solīšanas panākt konkrētu iestādes rīcību par publisku lēmumu, kā arī nemudināt publiskās varas pārstāvi uz tiesību normu pārkāpšanu.⁶ Papildus interešu pārstāvim ir liegts pārstāvēt pretēju interešu pārstāvēšanu par vienu un to pašu publisku lēmumu.⁷

No minētā būtu saprotams, ka ikvienam interešu pārstāvim kā galvenais pienākums likuma izpratnē šobrīd būtu izvairīties no nepatiesas vai maldinošas informācijas sniegšanas, vienlaikus mudinot publisko personu uz tiesību pārkāpšanu vai nepamatotiem solījumiem. Tāpat interešu pārstāvjiem būtu jāno­drošina, ka tikšanās laikā publiskās varas pārstāvim ir informācija gan par pašu interešu pārstāvi, gan arī par privātpersonu, kuras vārdā interešu pārstāvis veic lobēšanu. Tomēr attiecībā uz pārējo informāciju, interešu pārstāvjiem ir iespēja brīvprātīgi praktizēt atklātu interešu pārstāvību, publiski norādot, kādās nozarēs tas veic lobēšanu, kā arī publiski atklājot savu lobēšanas aktivitāti. Lielāka daļa pienākuma ziņot par lobēšanas gadījumiem gulstas uz publiskās varas pārstāvi – norādot saziņas datumu, formātu, saziņas mērķi, dalībniekus un apspriestos jautājumus. 

Pagaidām Lobēšanas likums neparedz administratīvo atbildību. Tas skaidrojams ar likumdevēja noteikto pārejas periodu, kura laikā ir paredzams, ka privātpersonas varētu arī neapzināti pārkāpt likuma normas, to nemaz nevēloties. Tomēr Ministru kabinetam savā ziņojumā par 2025. gadu būs jāiekļauj vērtējums par nepieciešamību pēc administratīvās atbildības. Tādēļ nav izslēgts, ka nākotnē varētu tikt paredzēta administratīvā atbildība par pārkāpumiem lobēšanā. 

Kopumā jaunais likums vērtējams kā pirmais solis lobēšanas regulēšanā Latvijā. Tomēr priekšā vēl ir sarežģīts pārejas process gan likumdevējam noteikumu izstrādē, gan arī publisko tiesību pārstāvjiem un interešu pārstāvjiem likuma piemērošanā. Pagaidām likums ir samērā plašs un attiecībā uz interešu pārstāvjiem nosaka vien aptuvenu regulējumu, pēc kura virzīties turpmāk. Ir redzams, ka arī likumdevējs ir nodrošinājis pārejas periodu, kura laikā novēros likuma īstenošanas priekšrocības un trūkumus. Tādēļ arī šobrīd likums neparedz atbildību par tā nepareizu piemērošanu. Likumdevējs tuvākajā laikā ir plānojis uzsākt noteikumu izstrādi, paredzot uz lietotāju vajadzībām balstītu regulējumu. Tādēļ iespējams, ka nākotnē sagaidīsim papildinājumus regulējumā attiecībā uz interešu pārstāvjiem.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada jūnija (120.) numurā.