Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma. Vai šajā sistēmā vajadzētu ko mainīt? Vai nepieciešams pārdalīt procentuālās iemaksas starp pensiju 1. un 2. līmeni? Finanšu nozares asociācijas (FNA) rīkotajā diskusijā "Kāda būtu ideālā pensiju sistēma Latvijā?" tika izteikti priekšlikumi, kā plašāk un atbildīgāk iesaistīt sabiedrību savas nākotnes nodrošināšanā.

Latvijai ir izdevies izveidot pasaulē konkurētspējīgu un novērtētu pensiju sistēmas modeli, tomēr negatīvo demogrāfijas tendenču dēļ Latvija ir viena no Eiropas Savienības valstīm ar vislielāko pensijas vecuma cilvēku nabadzības risku. Izaicinājumi, kas pensiju jomā piemeklē Latviju, nav unikāli — ar tiem saskaras lielākā daļa pasaules valstu. Tāpēc jau tagad tiek meklēti risinājumi, lai pensiju sistēma varētu pastāvēt, tostarp Latvijā. 

Trīs kritēriji

Latvijas pensiju sistēmu skar trīs kritēriji — dzīves ilgums, pensijā pavadītais laiks un slogs uz strādājošajiem, uzturot pensionārus. Šos trīs kritērijus analizējusi Eiropas Komisija, Eiropas Maksājumu padome un Eurostat.

Pirmais aspekts — dzīvosim ilgāk. 2019. gadā vidējais dzīves ilgums sievietēm bija 80,2 gadi, bet vīriešiem — 70,6 gadi, taču 2070. gadā tiek prognozēti attiecīgi 88,5 un 82,6 gadi. 

2019. gadā pensijā sievietes pavadīja vidēji 20,3 gadus, bet vīrieši — 15,7 gadus. Pēc 50 gadiem tie varētu būt 25,5 gadi un 22,3 gadi. 

Lai uzturētu pensionārus, nākotnē pieaugs slogs strādājošajiem. Vienam pensionāram pensiju patlaban nodrošina gandrīz divi strādājošie, bet pēc 40 gadiem to darīs viens strādājošais.

Pensiju sistēma

Kopš 2001. gada jūlija Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma.

Pensiju 1. līmenī iesaistās visi sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji. Valsts pensiju sistēmas 1. līmeni (valsts obligātā nefondēto pensiju shēma) regulē likums "Par valsts pensijām", kas stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī. Šī pensiju shēma ir balstīta uz valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām un darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa. Tas nozīmē, ka iemaksas, kuras veic sociāli apdrošinātas personas, tiek novirzītas pašreizējo pensiju izmaksām, skaidrots Labklājības ministrijas mājaslapā.

Valsts pensiju sistēmas 2. līmenis (valsts obligātā fondēto pensiju shēma) saskaņā ar 2000. gada 17. februārī Saeimā pieņemto Valsts fondēto pensiju likumu darbību uzsāka 2001. gada 1. jūlijā. Pensiju sistēmas 2. līmenis ir obligāts tiem, kas līdz 2001. gada 1. jūlijam nebija sasnieguši 30 gadu vecumu (dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija). 

Iesaistoties pensiju 2. līmenī, papildu sociālās apdrošināšanas iemaksas nav jāveic. Kopējais iemaksu apjoms pensijas kapitālam (20% no ienākumiem) paliek nemainīgs, bet tas tiek pārdalīts starp pensiju sistēmas 1. līmeni un 2. līmeni. No 2016. gada 2. līmenim novirzīti 6% no ienākumiem.

Pensiju sistēmas 3. līmenis (privātā brīvprātīgā pensiju shēma) — darbojas kopš 1998. gada 1. jūlija, un šīs shēmas mērķis ir tās dalībniekiem ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt viņu pašu izdarītās un viņu labā brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu iemaksas, līdz ar to nodrošinot šiem dalībniekiem papildu kapitālu vecumā.

Finanšu nozares asociācijas Kapitāla tirgus komitejas līdzpriekšsēdētāja, SEB Life and Pension Baltic SE valdes locekle Kristīne Lomanovska norādīja, ka finanšu nozare pensiju sistēmā ir iesaistījusies no 2003. gada un pensiju sistēma ar trim līmeņiem ir izveidota laba un sabalansēta — ir ņemta vērā gan paaudžu solidaritāte, gan iespēja veidot savu uzkrājumu, kas būtu neatkarīgs no demogrāfiskās situācijas. 

Racionalitāte ir ierobežota

Uz jautājumu, kā pēdējos 20 gados mainījusies pensiju sistēma, Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers sprieda: tad, kad cilvēkam ir 20 gadu, šķiet, ka pensija ir ļoti abstrakta un iekrāsota rozā toņos. Ko tas nozīmē? Cilvēki nav gatavi kaut ko aktīvi darīt, lai vecumdienas būtu pietiekami finansiāli nodrošinātas. 

Kāds ir personīgais izvēles ceļš? Savulaik pētnieki sprieda, ka cilvēkus vada pietiekami racionāli lēmumi, taču nācās secināt, ka racionalitāte ir ierobežota. Kad aptaujās prasa, vai gribi pensijā dzīvot tikpat labi kā šobrīd, visi teiks jā. Uz ierosinājumu slēgt līgumu par iemaksām pensiju fondā, procentuāli tikai neliela daļa to būs ar mieru darīt.

"Jautājums ir: kā panākt, ja ne vairākums, tad būtiska sabiedrības daļa sāktu kaut ko atlikt vecumdienām? Pasaulē ir izdomāti gana daudz asprātīgu risinājumu, kā tikt galā ar cilvēka iracionalitāti, jo katrā no mums mīt vairāki cilvēki," teica I. Austers. "Tas ir grūts risinājums: iztērēt naudu tagad, tuvākajās dienās vai to atlikt visai tālai nākotnei, kas vispār var nepienākt. Ir daudz iekšējo konfliktu, kurus tomēr var risināt."

100 gadu vēsture

Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretārs Ingus Alliks daļēji piekrita sociālās psiholoģijas profesoram par cilvēka iracionalitāti attiecībā uz nākotnē sagaidāmo pensiju. 

Viņš atgādināja, ka pensiju shēmai, kuras pamatā ir paaudžu solidaritātes princips, vēsturiski jau ir vairāk nekā 100 gadu. Klasiskā veidā šāda shēma pazīstama kā Rietumeiropas modelis, ko dēvē par Bismarka modeli.

Pensiju sistēma Eiropas simtgadu sociālās drošības modelī ir veidota ar domu, ka cilvēks ir diezgan neapzinīga būtne, kas par nākotni īpaši neaizdomājas. Tāpēc valstij ir pienākums izveidot tiesisku rāmi, kopumu, lai viņš vecumdienās nenonāktu pilnīgā nabadzībā, uzsvēra LM valsts sekretārs.

Latvijas pensiju sistēmas reformas mērķis pirms 25 gadiem, 1995. gadā, bija, pirmkārt, nodrošināt finansiālo stabilitāti, lai iztika nebūtu tikai šodien, bet arī rītdien. Otrkārt, lai finansiālais ienākums tad, kad ir iestājušās vecumdienas, ir adekvāts darba mūžā veiktajam individuālajam ieguldījumam vai iemaksām.

Aktuāls pienācīgs nodrošinājums vecumdienās

Atbilstoši dažādiem reitingiem un pētījumiem Latvijas pensiju sistēma ir sasniegusi pirmo mērķi — finansiālo stabilitāti. Bet aktuāls ir jautājums par otro mērķi — par pienācīgu finansiālo nodrošinājumu vecumdienās, uzsvēra I. Alliks. 

Sabiedrība pati ir pensiju sistēmas uzturētāja un izmantotāja. Un skaidrs, ka nevar nodrošināt augstu apmēru un atvietojumu, ja sociālās iemaksas ir mazas. Liela daļa sabiedrības Latvijā dažādu iemeslu dēļ izvēlas maksāt sociālo nodokli no pēc iespējas mazākas summas, atsevišķos gadījumos pat netiek maksātas minimālās sociālās iemaksas. Taču dažādās socioloģiskās aptaujās tiek norādīts, ka cilvēks cer pensijā noteikti saņemt 500–700 eiro mēnesī, taču darba mūžā paveiktais ir pretējs.

I. Alliks: "Esam izveidojuši mūsu demogrāfiskajai un ekonomiskajai situācijai gana adekvātu pensiju sistēmu, jautājums ir par katra sabiedrības locekļa un pensiju sistēmas dalībnieka uzvedību un ticību. Realitātē tās ir lietas, kuras nevar mainīt viena gada laikā, taču sabiedrības izpratne par pensiju sistēmu uzlabojas — gadu no gada 3. pensiju līmeņa dalībnieku skaits palielinās."

Jāliek naudai strādāt

Finanšu un investīciju eksperts Kaspars Peisenieks minēja, ka no investīciju skatpunkta pensiju 2. līmeņa sākuma posmā bija maz ieguldījumu riska aktīvos, kas nozīmē, ka ir salīdzinoši zems ienesīgums nākotnē. 

"Ja cilvēkam ir 55 gadi, līdz pensijai ir tikai desmit gadi. Bet, ja ir 18 gadi, līdz pensijai ir desmitgades. Ja grib kaut ko nopelnīt, ir jāuzņemas risks — vai tās ir investīcijas vai personīgā karjera," skaidroja K. Peisenieks. "Ir jāpieceļas un jāiziet ārā, jo, sēžot uz vietas, neko nenopelnīsim. Skatoties atpakaļ, pensiju 2. līmeņa ieguldījumi mazriskantos aktīvos bija kļūda, bet toreiz neko daudz par to nezināja. Ir lietas, kuras vajadzētu pamainīt, lai investīciju pusē liktu naudai strādāt."

Jāuzņemas lielāks risks

Kuras būtu "degošās" lietas, kurās vajadzētu ko mainīt?

K. Lomanovska: "No šā gada ir iespēja radīt līdz pat 100% akciju plānus. Tas ir ļoti būtiski un var nodrošināt Latvijas Bankas ieteikto 5–6% un pat lielāku atdevi gadā ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka jauniešiem ir jāuzņemas risks. Ja darba gaitas ir apmēram 40, citiem — pat 50 gadu, vismaz pirmos 20–30 gadus ir jāuzņemas risks, jo tas palīdz nopelnīt vairāk."

Patlaban ir sistēma, ka jauniešus, kuri obligāti tiek iesaistīti pensiju 2. līmenī, Valsts sociālā apdrošināšanas aģentūra (VSAA) automātiski novirza kādā no konservatīvajiem plāniem, ja viņi nepaziņo, ka vēlas līdzdarboties kādā citā pensiju plānā.

Konservatīvajā plānā paredzamā atdeve ir nulle, labākajā gadījumā ap vienu procentu, uz zemo atdevi norādīja J. Lomanovska. 

Statistika liecina, ka trešā daļa pensiju 2. līmeņa dalībnieku ir uzkrājuši mazāk par 1000 eiro un ne visi no tiem ir jaunieši. "Kā maksājam, tā uzkrājas," secināja K. Lomanovska. Savukārt vidējais uzkrājums ir 4,5 tūkstoši eiro ar tendenci palielināties, bet trešajai daļai dalībnieku ir vēl lielāki uzkrājumu apjomi.

Jāiegulda aktīvajā plānā

Ja jaunietis visu mūžu ir konservatīvajā plānā, atšķirība kapitāla beigās, ja viņš būtu ieguldījis aktīvajā pensiju plānā, var būt divas vai vairākas reizes, zināja teikt K. Peisenieks. Par to liecina vēsturiskie dati. Tas ir spēcīgs pamatojums, arī no valsts puses, mainīt noguldījuma izvēli, VSAA rīkojoties pēc noklusējuma izvēles, tā saka finanšu eksperts. Jaunietim izvēloties, ilgtermiņā ir vērts būt aktīvajos pensiju plānos.

I. Austers piebilda, ka pensiju plānu izvēli var savilkt kopā ar nodokļu atlaidēm.

I. Alliks argumentēja, ka pēdējos gados ar likumu grozījumiem daudz kas ir darīts, lai ieguldījumi pensiju plānos būtu izdevīgāki. "Finanšu nozare, protams, vēlētos, lai jaunietis, kas ir pievienojies pensiju sistēmai, nevis automātiski nokļūst konservatīvajā plānā, bet agresīvajā plānā. Tomēr ir jānovelk līnija, kurā brīdī atbildību uzņemas cilvēks, bet kurā — valsts un sabiedrība. Jo var gadīties, ka cilvēkam ir jādodas pensijā tad, kad ir uznākusi kārtējā finanšu krīze, un tad nāksies skaidrot, kāpēc ir tā, kā ir. Neviens negribētu attapties pie sasistas siles, ja 30 gadu garumā ir veiktas iemaksas. Bet nekas noteikti nav balts vai melns, ir arī pa vidu pelēks, un ir jādomā, kādā veidā šīs lietas sabalansēt."

I. Alliks uzsvēra, ka cilvēkam 2. pensiju līmenī ir jāatstāj zināma veida izvēles iespējas gan mainīt ieguldījumu plānus, gan sekot tiem līdzi. 

Ar likumu nevajag likt riskēt

"Ir jāpatur prātā pensiju sistēmas mērķis — finanšu stabilitāte un adekvātais ienākumu apjoms pensijā. Katrā pensiju līmenī ir jāizdara maksimāli iespējamais, lai mērķi varētu sasniegt. 1. līmenī būtu jādomā par minimālās jeb bāzes pensiju citādu noteikšanu — visiem vienu," teica I. Alliks. "Bet vajadzētu izvairīties no kļūdas, kas ir bijusi 20 gadu garumā, ka pilnīgi visas sociālās problēmas pensijas vecuma cilvēkiem mēģina risināt ar apdrošināšanas pensiju sistēmas palīdzību, aizmirstot, ka pastāv vēl citi sociālās drošības atzari." 

Informētības līmenis pensiju 2. līmenī ir svarīgs, piekrita I. Alliks, bet viņš tomēr būtu atturīgs, ja ar likumu vairāk noteiktu cilvēkiem iet riskantākos ieguldījuma plānos — tas ir profesionāļu darbs. Tiesa, viņaprāt, riski starp pensiju sistēmas līmeņiem būtu jāizlīdzina. 

Informētība un finanšu pratība

Lai veidotu labāku izpratni par ieguldījumiem pensiju plānos, FNA iesaka veicināt jauniešu finanšu pratību, lielāku izpratni par dažādiem pensiju plāniem un informācijas pieejamību par to, kas jau ir uzkrāts 1. un 2. līmenī. Patlaban šādu informāciju var atrast portālā latvija.lv, bet tas nav plaši apmeklēts. 

K. Peisenieks uzsvēra, ka vajadzētu uzlabotu veidu, kā attēlo informāciju latvija.lv. Ja nepareizi ievada skaitļus, pensija var sanākt maza. Viņš iesaka izmantot Manapensija.lv kalkulatoru, kur var redzēt potenciālo nākotnes pensiju. 

"Informēts iedzīvotājs noteikti izdarītu labākas izvēles un tālredzīgāk ieguldītu nākotnes pensijās," piekrita gan K. Lomanovska, gan I. Alliks. 

"Var atrast vietu, laiku, metodes, kā cilvēkiem paaugstināt informētības un izpratnes līmeni. Ja zina, kā pensija veidojas, kādi ir pensiju sistēmas pamatprincipi, cilvēks padomās un raudzīsies citādi tajā brīdī, kad nākamajās vēlēšanās kāds sola dubultot vai trīskāršot pensiju rīt uz pusdienlaiku," uzskata LM valsts sekretārs.

Kreatīvi risinājumi

"Zināšanas vai pareizs, precīzs priekšstats par pasauli negarantē, ka cilvēks uzvedīsies tā, kā vajadzētu uzvesties," skaidroja I. Austers. "Daudzi pārāk daudz ēd, lieto alkoholu, bet viņi taču zina, ka nevajag to darīt. Tas ir rupjš piemērs, bet kaut kādā mērā paskaidro cilvēku uzvedību finanšu pratības situācijā."

"Protams, informēšana, izglītošana noteikti palīdzētu, jo ir vēl viens psiholoģisks moments — ja būsi to izdarījis, par to domāsi pozitīvāk, nekā to nebūtu izdarījis. Ja esmu iesaistījies nākotnes nodrošinājuma veidošanā, arī citus centīšos tieši vai netieši pārliecināt. Tas ir jaudīgs instruments. Kamēr par to domāšu, vai iesaistīties pensiju fondā, kur varētu potenciāli labi nopelnīt, būšu piesardzīgāks. Ja būšu iesaistījies, būšu pozitīvāks," klāstīja profesors.

Sociālajām normām ir milzīga nozīme — ir valstis, kur pie noteiktas pensiju sistēmas vairākas paaudzes ir labi dzīvojušas. No tā jau cilvēki mācās! Kā vecvecāki varēja tik labi pavadīt vecumdienas? Tā ir skola. Tā nav abstrakta mācību grāmatu pieredze.

Diemžēl Latvijā tā ir abstrakta grāmatu pieredze. Plus vēl ir neuzticēšanās — vecāki, vecvecāki krāja, bet nezin cik naudas reformās tas viss izčākstēja, notika politiskās sistēmas maiņa. 

I. Austers atzina, ka labs risinājums ir automātiskās izvēles — tavā vietā izvēli izdara valsts. Taču tas ir pie nosacījuma, ka ir pietiekami labi pārbaudīti modeļi un tādā veidā sabiedrība varētu iegūt. 

Pensiju sistēmas reforma

No 2021. gada Igaunijā ieviestas izmaiņas, kas paredz, ka iemaksas pensiju 2. līmenī ir brīvprātīgas. Uzkrājumu var izņemt jebkurā laikā, kā arī sakrāto naudu drīkst arī izņemt no pensiju 2. līmeņa un pārlikt uz pensiju ieguldījumu kontu.

Uz jautājumu, vai arī Latvijā ir nepieciešama pensiju sistēmas reforma, I. Alliks atbildēja, ka ministrija nav aplūkojusi šo jautājumu ne budžeta, ne kādā citā kontekstā par to, vai vajadzētu rosināt kādu daļu iemaksu pensiju 2. līmenī pārdalīt par labu pašlaik izmaksājamo pensiju fondam jeb pensiju 1. līmenim.

Taču I. Alliks pieļāva iespēju, ka diskusija par pensiju sistēmu demokrātiskā sabiedrībā varētu notikt, bet politiskā līmenī pašlaik par to netiek spriests. Viņaprāt, diezin vai vajadzētu 100% sekot Igaunijas piemēram.

K. Lomanovska norādīja, ka no nozares viedokļa virzība uz 2. līmeņa procentuālās daļas samazināšanu nebūtu vēlama un nav akceptējama. "Ja skatāmies no demogrāfiskā līmeņa, procentuālo daļu pensiju 2. līmenī vajadzētu pat palielināt," uzsvēra finanšu nozares pārstāve. "Nebūtu pareizais virziens pašreizējās problēmas risināt uz nākotnes jaunradīto problēmu bāzes. Vajag sabalansēt iemaksas starp pirmo un otro līmeni."

Plāna izmaksas

Pensiju 2. līmeņa infrastruktūra Latvijā ir lētākā starp daudzām valstīm, teica K. Lomanovska. Viņai piekrita K. Peisenieks, minot, ka pirms dažiem gadiem kopējais izmaksu apjoms — gan fiksētais, gan mainīgais — varēja būt 2% no visa plāna pārvaldīšanas. 

Ja ir ieguldīts konservatīvajā plānā, tad var būt tā, ka ienesīgumu noēd izmaksas, skaidroja K. Peisenieks. 

Bet tagad komisijas maksas ir krietni samazinājušās, situācija ir būtiski uzlabojusies.

Mantojums

Jāatgādina, ka no 2020. gada 1. janvāra Valsts fondēto pensiju likums paredz tiesības katram pensiju sistēmas dalībniekam izvēlēties, kā rīkoties ar savu pensiju 2. līmenī uzkrāto kapitālu, ja viņš nenodzīvo līdz vecuma pensijas piešķiršanai.

Katrs 2. pensiju līmeņa dalībnieks var izvēlēties:

• ieskaitīt valsts pensiju speciālajā budžetā;
• pievienot citas personas pensiju 2. līmeņa kapitālam;
• nodot mantojumā Civillikumā noteiktajā kārtībā.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada oktobra (478.) numurā.