Kas ir ražotāju atbildības sistēma, un kā tā strādā?

Šogad daudz tika apspriests, ka Latvijā stājas spēkā tekstila ražotāju atbildības sistēma, savukārt iepakojuma ražotāju atbildības sistēmas gadījumā būtiski mainās plastmasas uzskaites sistēma. Retāk gan ir skaidrots, kas tā ir par sistēmu, kā tā strādā, kāda ir ražotāju, tirgotāju un patērētāju loma, jo, runājot par vidi, mēs visi esam saistīti un mums visiem ir noteikta atbildība. Ar šiem jautājumiem Bilance vērsās pie SIA Zaļā josta pārdošanas vadītāja Mārtiņa Eglītes. 

Par ražotāju paplašinātas atbildības jeb ražotāju atbildības sistēmas «tēvu» tiek uzskatīts Tomass Lindkvists, kurš šo jēdzienu radīja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Viņš bija pirmais, kurš šo ideju ir piefiksējis rakstiski un devis tai konkrētu nosaukumu, jo domas par to, ka ražotājam, nevis pašvaldībām būtu jāuzņemas finanšu atbildība par tirgū laisto iepakojumu, virmoja vairākās Rietumeiropas valstīs — Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, kā arī Skandināvijā. 

Pašlaik Eiropā pastāv daudz un dažādas ražotāju atbildības sistēmas. Latvijā patlaban ir četras ražotāju atbildības sistēmas — iepakojumam (plastmasas, metāla un stikla), videi kaitīgajām precēm (piemēram, smēreļļas, eļļas filtri, riepas, baterijas un akumulatori), elektriskajām un elektroniskajām iekārtām un tekstila izstrādājumiem, kas stājās spēkā šā gada 1. jūlijā. Tā paredz dabas resursu nodokļa likmi 0,50 eiro apmērā par vienu kilogramu tirgū laisto tekstilizstrādājumu.

Ražotāju atbildības sistēmas būtība ir ne tikai atgūt dažādus citus atkritumu veidus, bet arī stimulēt to pārstrādāšanu un atkārtotu izmantošanu, lai samazinātu vajadzību pēc pirmreizējām izejvielām. Līdz ar to ilgtermiņā ražotāju atbildības sistēmai būtu jāsamazina poligonā noglabājamo atkritumu apjoms visā ražošanas un izplatīšanas ķēdē. 

Tomēr, atbilstoši Valsts vides dienesta teiktajam, kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem ir ļoti būtiski — 20 reizes — pieaudzis plastmasas iepakojuma patēriņš. Latvijā kopš 2018. gada plastmasas iepakojuma patēriņš pieaudzis par 14%. Diemžēl daļa no šā iepakojuma ir ļoti sarežģīti pārstrādājama, bet daļa vispār nav pārstrādājama, tāpēc Eiropas Savienība ar regulu ieviesa maksājumu (nodokli) dalībvalstīm — 0,8 eiro kilogramā par nepārstrādātu plastmasu, tā motivējot dalībvalstis (to ražotājus) meklēt risinājumus, kā samazināt nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu.

Kopš 2021. gada valsts budžetā bija paredzēti ap 14–16 miljoni eiro minētās nodevas apmaksai. Lai novērstu situāciju, ka ražotāju atbildība tiek pārlikta uz nodokļu maksātāju pleciem, kā arī ilgtermiņā motivētu meklēt risinājumus, kā izmantot vairāk pārstrādājama materiāla, Dabas resursu nodokļu likumā ir veikti grozījumi. Tie diversificē nodokli atkarībā no tā, kāda plastmasa tiek laista tirgū — par katru kilogramu plastmasas iepakojuma, kas nav pārstrādājams un nav reģenerēts, būs jāmaksā 1,25 eiro kilogramā, bet  par pārstrādājamās plastmasas iepakojumu, kas nebūs pārstrādāts, — 0,8 eiro kilogramā.

Iesaistīšanās ražotāju atbildības sistēmā — ieguvums iedzīvotājiem, uzņēmumam, valstij

Piemēram, komersants ražo siltumizolācijas materiālus, iepako tos plastmasas maisos un pārdod Latvijā. Atbilstoši likumam uzņēmumam ir jāuzskaita katras saražotās vienības iepakojums, kas pārdots Latvijā, un par katru tirgū laisto iepakojuma kilogramu ir jāmaksā dabas resursu nodoklis.

Taču likums paredz alternatīvu. Komersants ir noslēdzis līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu Zaļā josta, kas nodrošina to, ka dalīti tiek sašķirots un pārstrādē nonāk plastmasas iepakojuma daudzums, kādu tirgū laiž apgrozībā minētais uzņēmums. 

Komersants ik ceturksni informē Zaļo jostu par tirgū laistā iepakojuma daudzumu un maksā noteiktu pakalpojuma maksu, kuru Zaļā josta iegulda, veidojot sadarbības ar atkritumu apsaimniekotājiem, lai būtu pieejama atkritumu šķirošanas infrastruktūra. Tāpat Zaļā josta sadarbībā ar atkritumu apsaimniekotājiem nodrošina atkritumu savākšanu un pārstrādi, kā arī izglīto sabiedrību par atkritumu šķirošanu.

Latvijā ražotāju atbildības sistēmas īstenošanu kontrolē Valsts vides dienests. Zaļā josta atskaitās Valsts vides dienestam par komersanta tirgū laisto iepakojuma daudzumu, kā arī par to, cik daudz ir savākts un nodots pārstrādei, kamēr ražotājs tiek atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksāšanas, jo līdzfinansē šķirošanu un pārstrādi caur ražotāju atbildības sistēmu.

Ja runājam par dabas resursu nodokli tekstila izstrādājumiem, tad Zaļā josta piedāvā uzņēmumiem vispirms pārbaudīt, vai tas attiecas uz viņiem un cik varētu ietaupīt, sadarbojoties ar Zaļo jostu — https://www.zalajosta.lv/uznemumiem/tekstila-atkritumu-apsaimniekosana/tekstila-kalkulators/.

Vienlaikus Zaļā josta jau tagad rūpējas par to, lai atgūtu iespējami vairāk Latvijas tirgū laistā tekstila. Piemēram, Zaļās jostas partneris, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums CleanR visā Latvijā jau ir uzstādījis vairāk nekā 200 tekstila konteineru.

Jāiesaistās visiem, ne tikai ražotājiem

Taču tas, vai sistēma strādās vai nestrādās, ir atkarīgs arī no mazumtirgotāju, īpaši patērētāju, iesaistes. 

Varētu domāt, ka mazumtirgotājiem ir ierobežotas iespējas ietekmēt to, ko un kā ražo, jo plaukti būs jāaizpilda, taču šo uzņēmumu iesaiste var būt citādāka. Piemēram, Lindkvists atklāj, ka depozīta sistēmas paplašināšana Zviedrijā lielā mērā notika pēc plašas mazumtirgotāju, īpaši viena lielā mazumtirgotāja, iniciatīvas. Tāpat mazumtirgotājiem ir iespēja atbalstīt dalīto šķirošanu, izvietojot šķirošanas konteinerus savās telpās. Mūsdienās ir pieejami dažādu izmēru konteineri, ar dažādu estētisku un funkcionālu dizainu, turklāt dalīti šķiroto atkritumu izvešana ir bez maksas. 

Dalītās šķirošanas sistēmā galvenā loma ir patērētājam, jo galu galā tieši viņš izlems, kur nonāks nevajadzīgais T–krekls, izlietotās baterijas, stikla pudeles vai plastmasas iepakojums — sadzīves atkritumos vai tiem atbilstošajos konteineros, kas nu jau ir plaši pieejami.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada novembra (515.) numurā.