Jautājums: “Firma neparaksta rēķinu par sniegtiem pakalpojumiem jau no jūlija, it kā ir kaut kādas pretenzijas, bet uz piedāvājumu satikties un izrunāt pretenzijas neatsaucas. Rakstiski nekādas pretenzijas nav saņemtas. Uzrakstījām atgādinājumu, kurā minējām, ka parāda nesegšanas gadījumā norādītajā termiņā informācija par parādnieku tiks iekļauta NEMAKSĀTĀJU publiskajā reģistrā. Vai mēs esam tiesīgi iekļaut reģistrā firmu, ja parakstīta rēķina mums nav? Bija noslēgts rakstisks līgums, un līguma tekstā ir teikts: “1. Pasūtītājam ir pienākums parakstīt un atdot Izpildītājam pieņemšanas-nodošanas aktu piecu (5) darbadienu laikā. Atsakoties no pieņemšanas, Pasūtītājam iepriekš minētajā termiņā ir jāiesniedz Izpildītājam rakstiski motivēti pamatojumi.
- Pasūtītāja pienākumi:
- savlaicīgi finansēt Līguma objektu Līgumā norunātajā apjomā un kārtībā;
- saskaņot vai noraidīt ar saviem pamatojumiem Izpildītāja iesniegtos pieņemšanas-nodošanas aktus un rēķinus piecu (5) darbadienu laikā. Pēc termiņa notecēšanas tiek uzskatīts, ka Pasūtītājs ir tos saskaņojis;
- pēc iespējas drīzāk informēt Izpildītāju par darbā atklātajām kļūdām un/vai trūkumiem.”
Pierādījums, ka darījums noticis, ir būvobjekta nodošana ekspluatācijā un ģenerāluzņēmējs (kurš ir parādnieks) jau saņēmis naudu par objektu. Kā mums šai situācijā rīkoties?”
Otrs jautājums, kas saņemts no cita lasītāja, ir līdzīgs – parādnieks nemaksā:
“Mums bija parakstīts līgums ar Lietuvā reģistrētu uzņēmumu UAB. Bija izrakstīti rēķini uz pēcapmaksu 30 dienas. Saistību apmērs 7700 EUR.”
Atbild Ilze Briede, kredītu pārvaldības uzņēmuma Intrum Latvia jaunākā juriste
Ņemot vērā to, ka līguma puses veic saimniecisko darbību, uz tām ir attiecināmas Civillikuma normas par nokavējumu līgumiem par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu. Ievērojot to, Civillikuma 1668.2 pants nosaka, ka parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis gadījumos, kad parādnieks nav veicis samaksu trīsdesmit dienu laikā pēc rēķina vai cita līdzvērtīga maksājuma pieprasījuma saņemšanas dienas vai preces vai pakalpojuma saņemšanas dienas, ja rēķina vai cita līdzvērtīga maksājuma pieprasījuma saņemšanas laiks nav skaidri noteikts. Tas nozīmē, ka parakstīts rēķins nav obligāts priekšnosacījums, svarīgākais, lai būtu saprotams maksāšanas pienākums, proti, strīda gadījumā lai pienākums maksāt par preci vai pakalpojumu būtu tiesiski pamatots. Ja starp pusēm ir noslēgts līgums, tad saistību tiesība ir nodibināta jau ar tiesisku darījumu, un no šī noslēgtā darījuma izriet pušu savstarpējie pienākumi.
Savukārt rēķins ir tikai paziņojums par pienākumu izpildīt saistību, kurā tajā skaitā ir minēta maksāšanas kārtība.
Latvijā nepastāv nemaksātāju publiskais reģistrs, bet informāciju par debitoru un tā neapmaksāto saistību apmēru var iekļaut parādvēstures datubāzē. Savukārt parādvēstures datubāzes turētājs ir pats parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs, kas ir saņēmis speciālo atļauju parāda atgūšanai. Priekšrocība, vēršoties pie parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēja, ir tajā, ka parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs parādvēstures datubāzē iekļauto informāciju dara pieejamu trešajām personām, kas izmanto parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus. Šādā gadījumā informācija par debitoru un tā saistību apmēru vairs nepaliek zināma tikai pašam komersantam. Tā kā uz juridiskām personām nav attiecināms Parādu ārpustiesas atgūšanas likums, bet gan Civillikums, līdz ar to nav arī noteikti specifiski kritēriji juridisku personu iekļaušanai parādvēstures datubāzē, kā tas ir fizisku personu gadījumā. Taču svarīgi ir atcerēties, ka, nepamatoti iekļaujot juridisku personu parādvēstures datubāzē, var tikt aizskarta juridiskas personas komerciālā reputācija. Tāpat kā fiziskas personas iekļaušanai parādvēstures datubāzē ir jābūt pamatotai ar konkrētu saistību, no kuras izriet pienākums veikt maksājumu, taču saistību nepienācīgas izpildes dēļ iestājies nokavējums, arī juridisku personu iekļaušana parādvēstures datubāzē nedrīkst būt patvarīga. Tādas rīcības rezultātā juridiskās personas tiesības var tikt aizskartas, un tā varēs vērsties tiesā pret komersantu, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, kas radusies nepatiesu, reputāciju aizskarošu ziņu publicēšanas dēļ.
Savukārt, ja komersants noslēdz līgumu ar ārvalstīs reģistrētu uzņēmumu, tad ir jāvērtē, vai nebūs jāīsteno piedziņa starptautiskā līmenī un vai Civillikums vispār var tikt piemērots. Ir jāizvērtē, kuras valsts tiesības var tikt piemērotas un, gadījumā ja strīds jārisina tiesas ceļā, – kura tiesa būs piekritīga strīdu izskatīt. Šajā ziņā parāda atgūšanas pakalpojumu sniedzējam, visticamāk, būs lielākā pieredze, jo šādas situācijas parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēja darbībā nav retums.
Tomēr tā ir katra komersanta izvēle – risināt situāciju pašam vai vērsties pie parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēja, kurš spēs nodrošināt gan parādu ārpustiesas pakalpojumu sniegšanu, gan parādu piedziņu tiesas ceļā. Ja tiek uzsākts parāda ārpustiesas atgūšanas process un tas izrādās neveiksmīgs, juridiska persona var iesniegt tiesā pieteikumu par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā vai uzreiz vērsties tiesā prasības tiesvedības kartībā saskaņā ar Civilprocesa likuma normām.
Atbilde publicēta žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2020. gada janvāra numurā.
Žurnāla abonentiem iespēja lasīt žurnālu arī elektroniskajā versijā šeit.
