Par to, kā maksājamas sociālās iemaksas un kā jārīkojas, darbiniekus nosūtot darbā uz ārzemēm

Pēdējā laikā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA) nākas saskarties ar situācijām, kad par darba ņēmējiem ir veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk – sociālās iemaksas) vienlaikus vairākās valstīs, kas ir pretrunā Eiropas Savienības (ES) tiesību aktiem un rada nelabvēlīgu situāciju darba ņēmēja sociālo apdrošināšanas tiesību izmantošanai nākotnē. Tāpēc šajā rakstā skaidroti nosacījumi darbinieku nosūtīšanai uz citām ES vai Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīm, vai Šveici un situācijas, kad darbinieks vienlaikus vai pastāvīgi veic darbu vairākās dalībvalstīs. Tiks atgādināts, kurā valstī par šādiem darbiniekiem būtu veicamas sociālās iemaksas.

Darba ņēmējam, kurš maina nodarbinātības valstis, ir svarīgi izvairīties no situācijas, kad viņš vienlaikus būtu apdrošināts divās vai vairāk valstīs vai arī nebūtu apdrošināts nevienā valstī. Lai nodrošinātu to, ka robežu šķērsojošie darba ņēmēji turpinātu saglabāt uzkrātās sociālās apdrošināšanas tiesības un uz viņiem vienlaikus tiktu attiecināti vienas valsts tiesību akti, Latvija kopš iestāšanās ES īsteno sociālās drošības shēmu koordināciju starp ES/EEZ dalībvalstīm un Šveici. Īstenošanas instrumenti ir regula Nr. 883/2004 „Par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu” un regula Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību regulai Nr. 883/2004, kurās ietvertie nosacījumi balstās uz četriem pamatprincipiem: vienlaikus persona var tikt apdrošināta vienā dalībvalstī, vienlīdzīga attieksme, apdrošināšanas periodu summēšana, pensiju un pabalstu eksports.

   Saskaņā ar regulas Nr. 883/2004 11. pantu persona var būt pakļauta tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem, tas nozīmē, ka sociālās iemaksas par darba ņēmēju vienlaikus var veikt tikai vienā dalībvalstī. Parasti darba ņēmējs ir apdrošināts tajā dalībvalstī, kurā faktiski veic darbu. Tomēr var būt situācijas, kad darbinieks, strādādams citās valstī, paliek sociāli apdrošināts savā dzīvesvietas valstī - viens no šādiem izņēmumiem ir darbinieka nosūtīšana. To piemēro gadījumos, kad uzņēmums, kas savu saimniecisko darbību veic Latvijā, vēlas nosūtīt darba ņēmēju īslaicīga darba veikšanai citā dalībvalstī. Šajā gadījumā uzņēmumam ir jāvēršas VSAA un jāpieprasa A1 sertifikāts „Sertifikāts par sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, kas piemērojami sertifikāta saņēmējam” (turpmāk – A1 sertifikāts). Tas ir dokumentārs apliecinājums tam, ka persona ir reģistrēta kā sociāli apdrošināta persona Latvijā, tātad nodarbinātības laikā citā dalībvalstī iemaksas ir jāturpina veikt Latvijā. Faktiski šis sertifikāts atbrīvo darba devēju no darbinieku reģistrēšanas citas dalībvalsts sociālās drošības shēmā un sociālo iemaksu veikšanas šajā dalībvalstī. Sertifikāts ir jāuzrāda nodarbinātības valsts, proti, tās valsts, uz kurieni darba devējs ir nosūtījis strādāt, kompetentajai iestādei, ja attiecīgā iestāde to pieprasa.

Darbinieku nosūtīšanas nosacījumi saskaņā ar ES tiesību aktiem

Regulas Nr. 883/2004 12. pants paredz, ka „uz personu, kura kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk attiecas pirmās dalībvalsts tiesību akti, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu personu.” Ja paredzamais darba ilgums pārsniedz 24 mēnešus, tad, vienojoties ar attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi, ir iespējams šo periodu pagarināt.

Šo noteikumu mērķis ir novērst situāciju, kurā uzņēmumam šajā valstī apdrošinātos darbiniekus būtu pienākums reģistrēt sociālās drošības sistēmā citā dalībvalstī, uz kuru viņi nosūtīti īslaicīgi. Tā kā šī reģistrācija sarežģītu pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu, tad ar īpašiem noteikumiem uzņēmumam tiek atļauts saglabāt situāciju, kurā tā darbinieki ir reģistrēti pirmās dalībvalsts sociālās drošības sistēmā, ja uzņēmums ievēro nosacījumus, kuri reglamentē pakalpojumu sniegšanas brīvību. Lai izslēgtu situācijas, kad darbinieku nosūtīšana tiek izmantota ļaunprātīgi, ES likumdevējs ir paredzējis konkrētus nosacījumus, kas jāievēro uzņēmumam, lai varētu nosūtīt darbiniekus saskaņā ar regulas 12. pantu.

Kritēriji (saskaņā ar Administratīvās Komisijas sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai lēmumu Nr. A2), kas tiek ņemti vērā, nosakot tiesības uz A1 sertifikāta saņemšanu:

• uzņēmuma reģistrētā biroja un administrācijas vieta,
• darbinieku skaits Latvijas uzņēmumā un citas dalībvalsts uzņēmumā,
• vieta, kur ir pieņemti darbā nosūtītie darbinieki,
• vieta, kur ir noslēgta lielākā daļa līgumu ar klientiem,
• tiesību akti, kas ir piemērojami līgumiem, ko Latvijas uzņēmums ir noslēdzis ar klientiem un darbiniekiem,
• līgumu skaits, kas realizēts nosūtītājvalstī un nodarbinātības valstī,
• uzņēmuma apgrozījums par pietiekami reprezentatīvu laika posmu Latvijā un citā dalībvalstī (25% no kopēja apgrozījuma nosūtītājvalstī var būt pietiekams kritērijs).

Plašāka informācija par šiem nosacījumiem ir pieejama VSAA interneta mājaslapā: www.vsaa.lv, sadaļā „Eiropas Savienība”, tēma „Darbs citā ES valstī”. Šajā sadaļā ir pieejamas arī iesniegumu veidlapas A1 sertifikāta izsniegšanai, kā arī informācija par dokumentiem, kas darba devējam jāaizpilda, iesniedzot iesniegumu. Iesniegumus vēlams iesniegt vismaz 6 nedēļas pirms darbības uzsākšanas citā valstī, lai darbinieks pēc attiecīgās valsts iestādes pieprasījuma varētu uzrādīt A1 sertifikātu. Nodarbinātības laikā citā dalībvalstī ir iespējamas dalībvalsts nodokļu inspekciju pārbaudes, līdz ar to darbiniekam jābūt uz rokas izsniegtam A1 sertifikātam, kas pēc pieprasījuma ir jāuzrāda attiecīgajām iestādēm.

Tāpat darba devējiem, nosūtot darbiniekus darbā uz citu dalībvalsti, ir jāievērodirektīva 96/71/EK par strādājošo norīkošanu darbā, kas saistīts ar pakalpojumu sniegšanu (turpmāk – direktīva 96/71). Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts nosaka obligātās prasības, kas darba devējiem jāievēro norīkojuma laikā attiecībā uz: maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku; minimālo ikgadējo apmaksātā atvaļinājuma ilgumu; minimālo darba samaksas likmi; veselību, drošību un higiēnu darbā; aizsardzības pasākumiem, kas attiecas uz grūtnieču, jauno māmiņu, bērnu un jauniešu nodarbinātības termiņiem; vienādu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm u.c. (noteikumi ir ietverti arī Darba likuma 14. pantā). Tas nozīmē, ka darba devējiem, kuri nosūta savus darbiniekus darbā uz kādu citu dalībvalsti, ir jānoskaidro šajā dalībvalstī spēkā esošie nosacījumi, tai skaitā minimālā darba algas likme, kura piemērojama nosūtītajiem darbiniekiem, lai tiktu ievērota minētā direktīva.

Darbības veikšana divās vai vairāk dalībvalstīs

Kuros gadījumos vēl ir nepieciešams pieprasīt A1 sertifikātu? Tās ir situācijas, kad persona veic darbību divās vai vairāk dalībvalstīs pie viena vai vairākiem darba devējiem. Arī šajās situācijās par nodarbināto ir jāveic sociālās iemaksas tikai vienā dalībvalstī, ko paredz regulas Nr. 883/2004 13. panta nosacījumi. Šie nosacījumi pamatā tiek attiecināti uz tādu profesiju pārstāvjiem, kuriem pastāvīgi jāmaina nodarbinātības valstis, piemēram, uz aviokompāniju personālu, starptautisko pārvadājumu šoferiem, starptautiskiem kurjeriem, dažādu nozaru ekspertiem, kā arī skatuves māksliniekiem.

Ja darba ņēmējs parasti veic darbu divās vai vairāk dalībvalstīs, tad atbilstoši regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punktā noteiktajam, viņš ir sociāli apdrošināms dzīvesvietas dalībvalstī, ja šeit tiek veikta būtiska darbības daļa vai arī viņu nodarbina vairāki uzņēmumi, kuru juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir dažādās dalībvalstīs. Lai noteiktu, vai darbinieks veic būtisku darbības daļu dzīvesvietas dalībvalstī, ņem vērā darba laiku un/vai atalgojumu. Saskaņā ar minētajiem kritērijiem tiek ņemta vērā plānotā situācija nākamajiem 12 mēnešiem, tādējādi maksimālais periods, par kuru sākotnēji izsniedz A1 sertifikātu, ir 12 mēneši.

Savukārt, ja darbinieks neveic būtisku darbības daļu savā dzīvesvietas dalībvalstī, tad viņš ir sociāli apdrošināms tajā valstī, kurā atrodas darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta. Attiecīgi noteikumi ir paredzēti piemērojamo tiesību aktu noteikšanai darbiniekiem un pašnodarbinātajiem, kuri veic darbību dažādās dalībvalstīs, kā arī personām, kuras vienā dalībvalstī ir darba ņēmēja statusā, bet citā dalībvalstī strādā kā pašnodarbinātais. Vairāk informācijas par šo noteikumu piemērošanu var iegūt VSAA interneta mājaslapā.

Lai noteiktu, kurā valstī ir veicamas iemaksas, strādājot darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, personām ir jāiesniedz iesniegums savas dzīvesvietas dalībvalsts kompetentajā iestādē, kas Latvijā ir VSAA. Iesniegumu veidlapas klientu ērtībai arī ir pieejamas VSAA interneta mājaslapā. Pēc iesnieguma saņemšanas VSAA noteiks, kuras dalībvalsts tiesību akti uz konkrēto personu ir piemērojami, un, ja tiks noteikts, ka ir piemērojami Latvijas tiesību akti, izsniegs A1 sertifikātu. Par izsniegto A1 sertifikātu VSAA informēs attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi/-es. Jāuzsver, ka lēmums par piemērojamo tiesību aktu piemērošanu (A1 sertifikāts) šādām personām sākotnēji ir provizorisks un kļūst galīgs divu mēnešu laikā, kopš iesaistīto valstu iestādes ir saņēmušas informāciju, ja vien citas valsts iestādei nav atšķirīgs viedoklis par piemērojamiem tiesību aktiem attiecībā uz personu.

Jāpievērš uzmanība situācijai, kad Latvijas darba devēji nodarbina darba ņēmējus, kuriem citas dalībvalsts kompetentā iestāde ir izdevusi A1 sertifikātus un darbinieks ir sociāli apdrošināms citā dalībvalstī. Tas nozīmē, ka par šādu darbinieku sociālās iemaksas ir jāveic tajā dalībvalstī, kura ir izdevusi A1 sertifikātu.

Starpvalstu līgumi, kas paredz darbinieku nosūtīšanu

Sociālās drošības jomā patlaban ir spēkā arī vairāki starpvalstu līgumi (ar Ukrainu, Kanādu, Baltkrieviju, Krieviju, Austrāliju), kas līdzīgi kā ES regulas nosaka piemērojamos tiesību aktus personām, kuras uz noteiktu laika posmu Latvijas darba devējs ir nosūtījis veikt darbu uz otras valsts teritoriju, kā arī uz personām, kuras veic darbību abu līgumslēdzēju valstu teritorijās. Arī šeit, līdzīgi kā tas ir ES regulās, vispārējā gadījumā uz personu tiek piemēroti tās valsts tiesību akti, kurā persona strādā, bet darbinieku nosūtīšanas gadījumā darbinieks var palikt sociāli apdrošināts nosūtītājvalstī.

Tā, piemēram, līgumi sociālās drošības jomā ar Ukrainu, Baltkrieviju un Krieviju paredz, ka Latvijā nodarbinātas personas, kuras uz noteiktu laika periodu Latvijas darba devējs ir nosūtījis veikt darbu uz otras valsts teritoriju, var palikt sociāli apdrošinātas Latvijā ar nosacījumu, ka šāda nosūtījuma (komandējuma) ilgums nepārsniedz divus gadus. Noslēgtais līgums ar Krieviju paredz, ka, abu valstu kompetentajām organizācijām savstarpēji vienojoties, nosūtījuma (komandējuma) periods var tikt pagarināts, bet ne ilgāk kā par vienu gadu. Savukārt līgums ar Kanādu paredz, ka Latvijas darba devējs ir tiesīgs nosūtīt personu darba veikšanai otras puses teritorijā uz laika periodu ne ilgāku par 60 mēnešiem, turpinot attiecināt uz personu Latvijas tiesību aktus. Abu valstu kompetentajām iestādēm vienojoties, šo periodu ir iespējams pagarināt. Līgums ar Austrāliju paredz, ka Latvijas darba devējs var nosūtīt personu darba veikšanai Austrālijā uz laika periodu ne ilgāku par četriem gadiem, turpinot veikt sociālās iemaksas par darbinieku Latvijā. Vienojoties ar Austrālijas kompetento iestādi, šis periods var tikt pagarināts.

Apliecinājums tam, ka uz personu, kura no Latvijas uzņēmuma tiek nosūtīta veikt darbu otras valsts teritorijā, turpina attiekties Latvijas sociālās drošības tiesību akti, ir VSAA izsniegta piemērojamo tiesību aktu apliecība/sertifikāts. Tādējādi nosūtītie darbinieki paliek sociāli apdrošināti Latvijā un ir atbrīvoti no sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas līgumvalstī, uz kuru tie tiek nosūtīti darbā.

Kopsavilkums

Jāatgādina, ka sociālās iemaksas par darba ņēmēju par vienu un to pašu darba periodu ir jāveic tikai vienā valstī. Lai noteiktu, kurā valstī robežu šķērsojošais darbinieks būtu sociāli apdrošināms, jāizšķir trīs situācijas:

1. Darbinieka nosūtīšana saskaņā ar ES tiesību aktiem vai starpvalstu līgumiem – sociālās iemaksas veicamas nosūtītājvalstī, tātad Latvijā (nepieciešams saņemt A1 sertifikātu vai piemērojamo tiesību aktu apliecību).
2. Darbinieks pastāvīgi veic darbību divās vai vairāk dalībvalstīs – sociālās iemaksas veicamas dzīvesvietas valstī, ja tajā tiek veikta nozīmīga darbības daļas vai pēc darba devēja juridiskās adreses/uzņēmējdarbības vietas, ja dzīvesvietas valstī darbinieks neveic nozīmīgu darbību (nepieciešams saņemt A1 sertifikātu).
3. Ja darbinieks neietilpst nevienā no iepriekš minētajām kategorijām, tad uz viņu ir piemērojams darba vietas likums - sociālās iemaksas tiek maksātas tajā valstī, kurā tiek veikts darbs.