Ikviens darījuma dalībnieks ir ieinteresēts, lai saistības tiktu izpildītas termiņā. Lai aizsargātu tiesības, ko piešķir likums, gadījumā ja darījuma dalībnieks nepilda saistības, ieinteresētajām personām jāveic nepieciešamie soļi likumīgai saistību izpildei. Ilgstošā laika posmā neveicot pasākumus, lai realizētu paredzētās tiesības, prasības celšanas brīdī var iestāties noilgums, kas liecina, ka par termiņu uzraudzību ir atbildīgi darījumu dalībnieki. Civillikuma 1893. pants noteic, ka saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likumā noteiktajā noilguma termiņā. Raksta mērķis ir apskatīt noilguma termiņu dažādām saistībām.

Noilguma regulējums, kas attiecas uz komercdarījumiem

Profesors K. Torgāns paskaidro: “Saistības tiesības izbeigšanos tāpēc, ka ilgstoša laika periodā tā nav izlietota, sauc par noilgumu (saistības izbeigšanās ar noilgumu). Pasaulē ir vērojama tendence saīsināt vispārējo noilguma termiņu. Latvijā šī tendence noilguma termiņu samazināšanas virzienā izpaudusies līdz ar Komercdarījumu daļas iekļaušanu Komerclikumā.¹”

Komercdarījumu regulējums ietverts Komerclikuma D daļā, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī. Ar D daļu tika noteikts, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.

Noilgumu jautājums darījumu dalībniekiem kļuvis aktuālāks, jo noilguma termiņš prasījumiem, kuri slēgti, piemēram, līdz 2010. gada 1. janvārim, varēja iestāties jau 2013. gada 1. janvārī.

Dažādu instanču tiesu nolēmumos ticis skarts arī jautājums par noilguma termiņiem prasījumiem. Stabila attiecīgo tiesību normu iztulkošana un piemērošanas tiesu prakse vēl tikai veidojas. Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs aicina patērētājus izvērtēt, vai pieprasītajam parādam ir iestājies noilgums.²

Komerclikuma 406. pants paredz, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš. Tiesu prakse pierāda, ka prasībās ar pakalpojumu sniedzējiem tiek piemērots noilgums – lieta Nr. C15170516, Nr. C31318815, Nr. C17073115; Nr. C20129116; Nr. C29404016; Nr. C29673315.³ Visās šajās lietās ir spēkā stājušies tiesas spriedumi, kuros ir atzīts, ka ir piemērojams Komerclikumā noteiktais saīsinātais noilguma termiņš.

Tiesu prakse pierāda, ka arī pārvaldnieka prasījumiem tiek piemērots Komerclikuma 406. panta noteiktais triju gadu noilgums – lieta Nr. C17073115, C31318815, C30465816, C33488516, C20265314⁴. Visās šajās lietās ir spēkā stājušies tiesas spriedumi, kuros ir atzīts, ka prasījumam iestājies noilgums.

Noilgums pilnvarojuma līgumiem, kas saistīti ar māju pārvaldīšanu

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī. Stabila tiesu prakse un judikatūra dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā pakāpeniski attīstās un pilnveidojas.

Piemēram, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2017. gada 13. februāra spriedumā lietā Nr. C30673715⁵ atzīst, ka pirmās instances tiesa, konstatējot Komerclikumā noteiktā noilguma iestāšanos, atzinusi to par patstāvīgu pamatu prasības noraidīšanai. Civillietu tiesas kolēģija šādu pirmās instances tiesas viedokli atzīst par nepamatotu. Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11. panta pirmo daļu pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās, ciktāl tās neregulē šis likums, piemērojami Civillikuma noteikumi par pilnvarojuma līgumiem. Atgūstot parādus, prasītāja rīkojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks. Apsaimniekotājs ir nevis patstāvīgs subjekts, bet gan dzīvojamās mājas kopības pārstāvis (sk. Augstākās tiesas spriedums lietā SKC-160/2015). Līdz ar to secināms, ka nav pamata konkrētajā gadījumā piemērot Komerclikuma 406. pantā noteikto noilguma termiņu, jo strīdos, kas izriet no pilnvarojuma līgumiem, noilguma termiņš ir desmit gadi atbilstoši Civillikuma noteikumiem.

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2016. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. C28405515⁶ atzīst, ka no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10. panta otrās daļas, 11. panta pirmās daļas un otrās daļas 7. punkta un 17.2 panta izriet, ka pārvaldnieks ir nevis patstāvīgs subjekts, slēdzot līgumus pārvaldīšanas uzdevuma ietvaros vai pārstāvot dzīvojamās mājas īpašniekus tiesā, bet ir dzīvojamās mājas īpašnieka (daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas gadījumā visu dzīvokļu īpašnieku kopuma) pārstāvis, kurš patstāvīgi nevar uzņemties saistības. Arī Kuldīgas rajona tiesa, izskatot lietu Nr. C30696316⁷ (spriedums stājies spēkā 21.02.2017.), atzīst, ka nav pamata piemērot Komerclikuma 406. pantā noteikto noilguma termiņu, jo strīdos, kas izriet no pilnvarojuma līgumiem, noilguma termiņš ir desmit gadi. Tiesa piekrīt prasītājas norādītajam, ka, atgūstot parādus, prasītāja rīkojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2016. gada 8. decembra spriedumā lietā Nr. C30692616⁸ atzīst, ka mājas apsaimniekošana nav komercdarbība, līdz ar to uz prasītāju neattiecas Komerclikuma normas. Uz prasītāja prasījumiem attiecas 10 gadu noilgums, kas vēl šajā gadījumā nav iestājies.

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2016. gada 1. jūnija spriedumā lietā Nr. C32283015⁹ paskaidro, ka juridiskajā doktrīnā atzīts, ka noilguma notecējums tiesai jāņem vērā tikai tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas atbildētājs (V. Bukovskis „Civilprocesa mācības grāmata”. R.: Autora izdevums, 1933, 745. lpp.). Konkrētajā situācijā šīs tiesas prāvas laikā atbildētāja uz noilgumu nav atsaukusies, tādēļ pirmās instances tiesa nepareizi pēc savas iniciatīvas vērtējusi apstākļus saistībā ar noilguma iestāšanos.

Kā nodibināts aktuālajā tiesu praksē, pārvaldnieks rīkojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks. Atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. pantam dzīvojamās mājas pārvaldīšanas nodrošināšana ir dzīvojamās mājas īpašnieka pienākums. Tas nozīmē, ka pienākums nodrošināt attiecīgo pakalpojumu, tātad arī pienākums norēķināties par to visiem dzīvokļu īpašniekiem, pastāv uz likuma pamata. Pārvaldnieks, atgūstot parādus, rīkojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks.

Šādos gadījumos dzīvojamas mājas īpašnieks (visi dzīvokļu īpašnieki ) sniedz prasību pret dzīvokļa īpašnieku, kas uzdevuma izpildei nav nodrošinājis nepieciešamo finansējumu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2013. gada 2. decembra spriedumā lietā Nr. A43010712 SKA-706/201¹⁰ atzīst, ka daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas gadījumā mājas īpašnieks Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma izpratnē ir visi dzīvokļu īpašnieki, un viņiem ir jāveic mājas obligātās pārvaldīšanas darbības – vai nu pašiem, vai pēc savas izvēles uzdodot šo pienākumu pārvaldniekam.

Noilgums ar zemes nomas līgumu saistītiem prasījumiem

Citāda situācija var veidoties gadījumos, ja prasījums ir par zemes nomu. Nevajag aizmirt, ka par zemes nomas maksu ir jāinteresējas arī zemes īpašniekam¹¹, jo normatīvie akti nosaka, ka zemes gabala īpašniekam ir pienākums noslēgt zemes nomas līgumu ar objekta īpašnieku. Ventspils tiesa 2016. gada 1. decembra spriedumā lietā Nr. C30636016¹² (spriedums stājies spēkā 08.02.2017.) atzīst, ka prasītāja komercdarbība ir tieši saistīta ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, tāpēc tiesas ieskatā prasītāja veiktās darbības attiecībā uz zemes gabalu, uz kura atrodas atbildētājai piederošais dzīvoklis, ir komercdarījums. Tā kā tas ir komercdarījums, tad attiecīgi piemērojami arī Komerclikuma noteikumi attiecībā uz noilgumu. Spriedums tika pārsūdzēts, un Kurzemes apgabaltiesa atteikusi ierosināt apelācijas tiesvedību. Vairākos tiesvedības jautājumos apgabaltiesas ir galējā instance, tādējādi apgabaltiesas atteikums skatīt lietu ir būtisks.

Savukārt Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. gada 22. novembrī spriedumā lietā Nr. C27197711 SKC-198/2016¹³ atzīst, ka atbilstoši Komerclikuma 388. pantam komercdarījumi ir komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar komercdarbību. Komercdarbība Komerclikuma 1. panta otrās daļas izpratnē ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Tādējādi, lai starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības atzītu par komercdarījumu, jākonstatē, ka vismaz viens no darījuma dalībniekiem saskaņā ar Komerclikuma 1. panta pirmo daļu ir komersants, proti, komercreģistrā ierakstīta fiziska persona (individuāls komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība). Pierādījumi, ka prasītāja ir ierakstīta komercreģistrā kā komersants, lietā nav atrodami. Apstāklis, ka prasītāja Valsts ieņēmuma dienestā ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja un kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāja, pats par sevi neapstiprina, ka viņa ir komersante.

Līdz ar to zemes nomas prasījumiem ir piemērojams Komerclikumā noteiktais saīsinātais noilguma termiņš. Tas nozīme, ka jānoskaidro zemes īpašnieka statuss, jo gadījumā, ja zemes īpašnieks ir komersants, kas ilgstošā laika periodā nav izlietojis prasījuma tiesības, tad saistībai iestājās noilgums.

Kopsavilkums

1. Atgūstot parādus, pārvaldnieks rīkojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks. Pārvaldnieks ir nevis patstāvīgs subjekts, bet gan dzīvojamās mājas kopības pārstāvis. Līdz ar to dzīvojamas mājas īpašnieks (visi dzīvokļu īpašnieki ) sniedz prasību pret dzīvokļa īpašnieku.

2. Ja zemes īpašnieks komersants ilgstošā laika periodā nav izlietojis prasījuma tiesības, tad saistībai ir piemērojams Komerclikumā noteiktais saīsinātais noilguma termiņš.

3. Komersantam, tāpat kā jebkuram darījuma dalībniekam, ir pienākums kontrolēt saistības. Saistību kontrole ietver savlaicīgu prasījumu celšanu tiesā.

• 1 Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 590 lpp.
• 2 Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Informācija patērētājiem par SIA “Vienotais norēķinu centrs” un AS “Pilsētas zemes dienests” darbību, pieprasot zemes nomas parādus. Pieejams: http://www.ptac.gov.lv/lv/news/informacija-pateretajiem-par-sia-vienotais-norekinu-centrs-un-pilsetas-zemes-dienests-darbibu.
• 3 Tiesu prakse civillietās. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 4 Tiesu prakse civillietās. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 5 Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2017. gada 13. februāra spriedums lieta Nr. C30673715. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 6 Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2016. gada 5. decembra spriedums lietā Nr. C28405515. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 7 Kuldīgas rajona tiesas spriedums lietā Nr. C30696316, nav publicēts.
• 8 Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016. gada 8. decembra spriedums lietā Nr. C30692616. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 9 Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2016. gada 1. jūnija spriedums lietā Nr. C32283015 Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 10 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013. gada 2. decembra spriedums lietā Nr. A43010712. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 11 Zeltiņš J. Atbildētāja loma prasībās par likumisko zemes nomu. Juridiskie padomi. 2015. gada novembris Nr. 11 (29).
• 12Ventspils tiesas 2016. gada 1. decembra spriedums lietā Nr. C30636016. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
• 13 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 22. novembra spriedums lietā Nr. C27197711 SKC-198/2016. Pieejams:https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.

Abonenti var lasīt e-žurnālu arhīvu šeit