Veicot uzņēmējdarbību, neatkarīgi no darbības jomas, nereti darījuma slēdzēji līgumos saskaras ar norādēm uz dažādiem normatīvajiem aktiem. Visbiežāk mulsumu rada līgumos iekļautie normatīvie akti, kuri ir saistīti ar starptautiskajiem darījumiem. Rodas neziņa, kuru normatīvo aktu kurā situācijā pielietot. Viens no šādiem normatīvajiem aktiem, ar kuru sastopas darījuma slēdzēji, ir Ņujorkas Konvencija par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu (turpmāk – Ņujorkas konvencija), kura pamatā ir pielietojama saistībā ar šķīrējtiesu, starptautiskajiem sadarbības līgumiem un parāda piedziņu ārvalstīs.

Kas ir Ņujorkas konvencija?

Ņujorkas konvenciju Latvijas Republika ratificēja 1992. gadā (ratificēt nozīmē apstiprināt starptautisku līgumu valsts augstākajā varas institūcijā – autora piezīme). Konvencija regulē ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu un ir saistoša vairāk nekā 160 pasaules valstīm, nosakot vienādu tiesisko ietvaru šķīrējtiesu spriedumu atzīšanai un izpildīšanai. 

Ņujorkas konvencija piemērojama, atzīstot un izpildot tos šķīrējtiesas nolēmumus, kas nav pieņemti tās valsts teritorijā, kurā prasa šādu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu, strīdos, kuros puses var būt gan fiziskās, gan juridiskās personas. 

Tas nozīmē, ka ikkatra valsts, kura parakstījusi Ņujorkas konvenciju un ir tās dalībniece, atzīst rakstveida nolīgumu (darījuma dokumentu – līgumu, vienošanos, rēķinu), uz kā pamata darījumu puses apņemas nodot šķīrējtiesā visus strīdus, kas radušies vai var rasties starp tām. Strīdi parasti ir saistīti ar kādām līguma vai citām tiesiskajām attiecībām, kuru objekts var būt šķīrējtiesas izskatīšanas priekšmets. Termins „rakstveida nolīgums” ietver šķīrējtiesas klauzulu (pušu rakstisku vienošanos par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā) pušu parakstītajā līgumā vai šķīrējtiesas nolīgumā.

Konvencijā arī minēts, ka termins „šķīrējtiesas nolēmumi” neaptver tikai tos šķīrējtiesas nolēmumus, ko pieņēmuši katrā atsevišķā lietā ieceltie šķīrējtiesneši, bet arī to pastāvīgo šķīrējtiesas orgānu pieņemtos nolēmumus, pie kuriem puses griezušās.

Kad tiek pielietota Ņujorkas konvencija?

Ņujorkas konvencijā iekļautie nosacījumi tiek izmantoti gadījumos, kad pastāv starptautisks strīds un puse, kura ir saņēmusi labvēlīgu šķīrējtiesas spriedumu, vēlas uzsākt sprieduma izpildi. Lai panāktu šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu un izpildīšanu, puse, kas, izprasa atzīšanu un izpildīšanu, sagatavo pieteikumu ar lūgumu sprieduma izpildes iespējai un papildus pieteikumam iesniedz:

• šķīrējtiesas nolēmuma oriģinālu vai apliecinātu tā norakstu;
• līguma, kurā ir iekļauta šķīrējtiesas klauzula, oriģinālu vai tā apliecinātu norakstu.

Ja šķīrējtiesas nolēmums vai nolīgums nav izteikts tās valsts oficiālajā valodā, kur šī nolēmuma atzīšana un izpildīšana tiek prasīta, puse, kas lūdz šo nolēmumu atzīt un izpildīt, iesniedz šo dokumentu tulkojumu tādā valodā, kāda ir valsts valoda, kurā izprasāma sprieduma izpilde. Tulkojums jāapliecina oficiālam tulkam vai diplomātiskai/konsulārai iestādei.

Pirms tulkojuma veikšanas ieteicams noskaidrot, kādā valodā ir iespējams dokumentus iesniegt, jo ir valstis, kā, piemēram, Zviedrija, kas pieņem dokumentus gan zviedru, gan angļu valodās. Ņemot to vērā, ir iespējams ietaupīt finansiālos resursus tulkojumu veikšanai, tā kā dokumentu tulkojumi angļu valodā izmaksās lētāk nekā tulkojumi zviedru valodā.

Kā rīkoties, ja valsts nav parakstījusi Ņujorkas konvenciju

1 Valstu sarakstu, kuras parakstījušas Ņujorkas konvenciju, varat atrast šeit: https://newyorkconvention1958.org/

Kā rīkoties, ja valsts, kurā atrodas darījuma partnera juridiskā adrese, nav to valstu sarakstā, kuras parakstījušas Ņujorkas konvenciju? Slēdzot darījumu, tā puses vairāk pievērš uzmanību pašam darījumam, līguma nosacījumiem un darījuma detaļām, veltot mazāk uzmanības darījuma partnera atrašanās vietai. Iepriekšminētais jautājums kļūst aktuāls strīdus gadījumā, kad savstarpēji noslēgtā līgumā ir iekļauta šķīrējtiesas klauzula kā strīdu risināšanas rīks un, saņemot labvēlīgu šķīrējtiesas spriedumu, atklājas, ka valsts, kurā atrodas darījuma partnera juridiskā adrese, nav to valstu sarakstā, kuras parakstījušas Ņujorkas konvenciju¹. 

Lai gan šķīrējtiesas atruna starptautisku līgumu slēgšanā tiek plaši izmantota, tomēr der zināt, ka ir gadījumi, kad kāda no darījuma slēdzēja pusēm pārstāv valsti, kura nav parakstījusi (pievienojusies) Ņujorkas konvenciju. Protams, tas rada satraukumu par to, vai strīdus gadījumā šķīrējtiesas sprieduma izpilde valstī, kura nav pievienojusies Ņujorkas konvencijai būs iespējama. Šādos gadījumos pastāv divas iespējas – saņemt izpildu rakstu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei vai saņemt noraidījumu pieteikumam, ar norādi, ka minētais strīds ir izskatāms valsts tiesā. Viss atkarīgs no konkrētās valsts normatīvā regulējuma starptautisku strīdu risināšanā un tiesu iestāžu skatījuma uz šādu strīdu risināšanas praksi. Ir valstis, kuras apstiprinās spriedumu un izsniegs izpildu dokumentu, pamatojoties uz iesniegto spriedumu, savukārt ir valstis, kuras vadīsies pēc saviem noteiktajiem regulējumiem un, ja uzskatīs, ka strīds, tā izskatīšana un sprieduma motivācija neatbilst konkrētā strīda būtībai vai izskatīšanas kārtībai, vai, tiesas ieskatā, apdraud vai aizskar konkrētās valsts juridiskās vai fiziskās personas tiesības, var lūgt puses vērsties civiltiesiskā kārtībā valsts tiesā pēc atbildētāja juridiskās vai deklarētās adreses.

Papildus der zināt, ka ir valstis, kuras ir parakstījušas Ņujorkas konvenciju, taču to valstu tiesu pārstāvji (tiesneši), kuri izskatīs pieteikumu, var nebūt kompetenti konkrētā jautājumā. Proti, tāpat kā ir advokāti, kuri strādā un pārvalda noteiktu jomu (civiltiesības, krimināltiesības, administratīvās tiesības, šķīrējtiesvedību u.tml.), tāpat arī jebkurš tiesnesis ir kompetents kādā noteiktā jomā. Tiesu praksē ir bijuši gadījumi, kad pieteikums tiek nodots izskatīšanai tiesnesim, kurš ar šķīrējtiesas jautājumiem saskaras pirmo reizi, tādēļ var uzdot prasītājam (kreditoram) uzdevumu iesniegt papildu pierādījumus un atsaukties uz valsts likumiem, kas nav saistoši ar konkrēto strīdu, neskar šķīrējtiesas klauzulā minēto tiesisko regulējumu. Šādos gadījumos kreditoram ir jāsniedz papildu paskaidrojumi ar norādi uz šķīrējtiesas klauzulu, kurā minēta konkrētā likumdošana, konkrēto likumu panti, kas pamato kreditora tiesības uz prasījumiem, un Ņujorkas konvencijas panti, kas pamato kreditora tiesības lūgt atzīt spriedumu. Papildus var norādīt arī gadu, kad konkrētā valsts ir parakstījusi vienošanos par Ņujorkas konvencijas piemērošanu ārvalstu šķīrējtiesu spriedumiem, kas nozīmē, ka tai ir jāievēro konvencijas nosacījumi, izvērtējot pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei.

Saņemot atteikumu vai lūgumu pēc papildu paskaidrojumiem vai pierādījumiem – pārbaudiet atteikuma vai pieprasījuma iemeslus! Ne vienmēr atteikumam vai pieprasījumam ir pamatots iemesls – jums jābūt pārliecinātiem un ir jāzina savas tiesības. Ja rodas šaubas, vienmēr varat piesaistīt kompetentus advokātus vai juristus.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada decembra (126.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS