Nosvinēta Sociālā uzņēmuma likuma otrā gadadiena (likums stājās spēkā 2018. gada 1. aprīlī). Kas ir paveikts šajā periodā, un kādēļ šāds likums bija vajadzīgs? Vai ir atrisinātas problēmas, kas mudināja minētā likuma rašanos?

Kas ir sociālā uzņēmējdabība?

Sociālā uzņēmējdarbība nozīmē, ka komersants, ražojot preces vai sniedzot pakalpojumus, vienlaikus risina kādu sociālo problēmu vai rada labumu sabiedrībai, nevis cenšas gūt sev maksimālu peļņu. 

Sociālā uzņēmuma likumā mērķis ir formulēts šādi: veicināt sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu un sekmēt sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas nodarbinātību, radot labvēlīgu sociālās uzņēmējdarbības vidi.

Sociālās uzņēmējdarbības veidi, preces, pakalpojumi var būt ļoti dažādi, sociālie uzņēmumi var būt gan lieli, gan mazi, gan starptautiski, gan lokāli, taču tos visus vieno vēlme radīt augstu sociālo pievienoto vērtību, izmantojot biznesa metodes.

Jāteic, ka nepastāv vienota definīcija vai vienota izpratne par sociālās uzņēmējdarbības precīzām robežām, bet divi galvenie kritēriji tomēr ir un paliek:

1. uzņēmējdarbība un 
2. ar sociālu mērķi.

Sociālo uzņēmējdarbību ir grūti ielikt kādā konkrētā un strikti noteiktā definīciju rāmī, tādēļ minēsim piemērus, lai saprastu, kā šis uzņēmējdarbības veids darbojas praksē.

• Print Art ir produktu izstrādes uzņēmums, kura mērķis ir lauzt stereotipus par invalīdu spējām un parādīt, ka cilvēki ar invaliditāti var līdzvērtīgi darboties līdzās veselajiem un izstrādāt dizaina produktu.
• Virtuālais tirgus Svaigi.lv saved kopā vairāk nekā 100 zemnieku saimniecību un mazo ražotāju ar pircējiem, kuriem produkti ir radīti. Vietējie garšīgie produkti no Latvijas laukiem ar piegādi katrās mājās.
• Visi Var galvenais mērķis ir cilvēku ar speciālām vajadzībām nodarbinātības veicināšana, apmācība rīkoties ar adāmajām mašīnām.
• Vigobot jaunuzņēmums, kas attīsta Vigobotu — čatbotu, kas palīdz insulta pacientiem un viņu ģimenēm saprast insulta diagnozi, ļaujot cilvēkiem būt vairāk iesaistītiem savā ārstēšanā, labāk saprast savu veselības stāvokli un iegūt praktiskas zināšanas.

Ideja par Sociālā uzņēmuma likuma nepieciešamību saistīta ar to, ka neviena valsts nevar tikt galā ar visām problēmām vai sociālajiem izaicinājumiem, kas pastāv sabiedrībā. Tādēļ ir svarīgi veidot sistēmu, kas veicinātu sabiedrības aktīvu līdzdalību minēto problēmu risināšanā, atbalstot sociālos uzņēmumus, un paplašinātu to darbību¹. 

Sociālās uzņēmējdarbības vēsture

Pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē Eiropā izveidojās sociālās uzņēmējdarbības koncepcija kā  reakcija uz dažādām sabiedrībai svarīgām  problēmām jeb sociālajiem izaicinājumiem, ar ko valsts netika galā. Sākotnēji tie bija bezdarba jautājumi, it īpaši attiecībā uz personām ar invaliditāti vai nabadzības riskam pakļauto personu grupām, kuru darba produktivitāte bija zema. Lai šo problēmu risinātu, tika radīti sociālie kooperatīvi vai līdzīgas organizācijas, kuru mērķis bija iekļaut šīs personu grupas nodarbinātībā, piedāvājot pastāvīgu darbu vai iespēju pilnveidot savas prasmes un būt gataviem darba tirgum plašākā mērā.

Arī pēdējos gados sociālās uzņēmējdarbības ideja pasaulē ir attīstījies un pilnveidojies, sociālie uzņēmumi risina sabiedrībai svarīgas problēmas — vides jomā, kultūras jomā, izglītības sfērā, sniedz atbalstu sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem, kā arī nodrošina darba vietas  noteiktām personu grupām, kuru nodarbinātība ir apgrūtināta. Sociālie uzņēmumi izmanto biznesa metodes un pieejas, lai rastu  ilgtspējīgu un drošu risinājumu sabiedrībā nozīmīgai problēmai, mērķtiecīgi ieguldot resursus tās risināšanā.

Lai sociālie uzņēmumi Latvijā varētu veidoties, to darbība būtu sekmīga un tie paplašinātos, ir nepieciešams regulējums, kas paredz gan kritērijus sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, gan kārtību, kā arī noteikumus², kā valsts atbalstīs šāda veida uzņēmējdarbību.

Attīstoties sociālajai uzņēmējdarbībai, tā var kļūt par atbalstu dažādu problēmu risināšanā. Sociālie uzņēmēji bieži būs tie, kas ar efektīvām metodēm pabalstu saņēmējus integrēs darba tirgū, tādējādi mainot to dzīvi, un no nodokļu labuma guvējiem pārveidos tos par nodokļu maksātājiem.

Kuras ir «sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas»?

Lai gan citos normatīvajos aktos nav skaidrots jēdziens «sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas», likumdevējs uzskata, ka šādā grupā ietilpst tādas personu grupas kā ilgstošie bezdarbnieki, jaunieši, pensijas vecuma personas (īpaši sievietes un vientuļie pensionāri), pirmspensijas vecuma personas, daudzbērnu un nepilnās ģimenes, bērni invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem, bezpajumtnieki, romi, ieslodzītie un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas, cilvēku tirdzniecības upuri, no psihoaktīvām vielām (alkohola, narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām) atkarīgās personas, personas ar nepietiekošām, zemām vai darba tirgum neatbilstošām zināšanām un prasmēm, trūcīgās un citas personu grupas, kuru integrācija sabiedrībā ir īpaši apgrūtināta. 

Labklājības ministrijas loma

Labklājības ministrijas uzdevumos ir gan uzraudzīt nozares attīstību, gan veicināt sociālo uzņēmumu darbību un attīstību. Lai izvērtētu pretendenta atbilstību sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanai un SU darbības atbilstību likuma mērķiem un kritērijiem, atbildīgā ministrija izveido komisiju un nodrošina tās darbību. Ministrijai reizi divos gados jāsniedz Ministru kabinetā informatīvs ziņojums par sociālās uzņēmējdarbības darbību un attīstību, vērtējot gan sociālo uzņēmumu darbību un spēju attīstīties, kā arī analizējot nozares attīstību kopumā, nosaucot nozares attīstību kavējošos šķēršļus un piedāvājot efektīvus risinājumus.

Atbildīgā ministrija vai tās pilnvarota persona pieņem lēmumu par sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanu, atteikumu piešķirt sociālā uzņēmuma statusu, sociālā uzņēmuma statusa atņemšanu vai atcelšanu.

Kas var kļūt par «sociālo uzņēmumu»?

Spriežot, vai biedrības un nodibinājumus varētu reģistrēt par sociālajiem uzņēmumiem (SU), būtu jāatceļ aizliegums tiem veikt saimniecisko darbību kā pamatdarbību, bet, grozot attiecīgo likumu, tas būtu attiecināms uz visām pārējām (kas nav SU) biedrībām un nodibinājumiem. Rezultātā tika nolemts, ka sociālā uzņēmuma statusu varēs iegūt komersants³.

Lai sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) iegūtu sociālā uzņēmuma statusu, SIA ir jāatbilst visiem likumā noteiktajiem sociālā uzņēmuma kritērijiem.

Sociālā uzņēmuma kritēriji

Pirmais kritērijs: statūtos noteiktais izveides un darbības mērķis. Sociālā uzņēmuma mērķis (pilnībā, nevis tikai kādā daļā) ir vērsts uz sabiedriskā labuma radīšanu jeb sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu ar biznesa metodēm (nevis peļņas gūšana dalībniekiem). Tātad mērķis ir vērsts uz pozitīvu pārmaiņu radīšanu attiecībā uz noteiktu sabiedriski nozīmīgu problēmu.

Mērķis var izpausties kā:

1. labuma sniegšana noteiktām sabiedrības grupām (dzīves kvalitātes uzlabošana vai nodarbinātības veicināšana);
2. citas sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes, kuras rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi.

Sociālā uzņēmuma aktivitātes attiecībā uz noteiktām sabiedrības grupām  var notikt šādos veidos (uzskaitījums nav izsmeļošs):

1. iesaistot darba tiesiskajās attiecībās noteiktas sabiedrības grupas pārstāvjus (izņemot bērnus) darba pieredzes iegūšanai vai nodrošinot pastāvīgu darba vietu (piemēram, veidojot uzņēmumu, kurā nodarbina tikai redzes invalīdus vai no ieslodzījumu vietām atbrīvotās personas);
2. integrējot sabiedrībā noteiktas sabiedrības grupas pārstāvjus caur ekonomiskām aktivitātēm (piemēram, veikals, kura mērķis ir pārdot vientuļo pensionāru darinātos rokdarbus vai jauno māmiņu darinātās šalles);
3. sniedzot vai nodrošinot noteiktām sabiedrības grupām atbalstu (psiholoģisko, materiālo, piemēram, uzņēmums, kura mērķis ir nodrošināt psihologu vardarbībā cietušām sievietēm);
4. izglītojot sabiedrības grupas pārstāvjus (piemēram, uzņēmums, kura mērķis ir mācīt latviešu valodu bēgļiem);
5. citas aktivitātes, tieši vai netieši vērstas uz sabiedrības grupas pārstāvju dzīves kvalitātes uzlabošanu (piemēram, uzņēmums, kura mērķis drukāt grāmatas, žurnālus un laikrakstus cilvēkiem ar redzes traucējumiem).

Ja komersanta mērķis ir veikt citas sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes, kuras rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi, tad  jāvērtē, vai komersants vēlas iesaistīties tādās sabiedriskā labuma aktivitātēs kā iekļaujošas un pilsoniskas sabiedrības veidošana, vides aizsardzība un saglabāšana, dzīvnieku aizsardzība, kultūras daudzveidības nodrošināšana un citās.

Sociālā uzņēmuma  aktivitātes attiecībā uz citu sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu  var izvērsties dažādos veidos — preču ražošana un tādu pakalpojumu sniegšana, kas tieši vai netieši vērsti uz sociālā uzņēmuma darbības mērķa sasniegšanu.

Otrais kritērijs: sociālais uzņēmums finanšu līdzekļus (tai skaitā peļņu) mērķtiecīgi virza sociālā mērķa sasniegšanā, tātad finanšu līdzekļi tiek ieguldīti aktivitātēs, kas tieši vai netieši vērstas uz sociālā mērķa sasniegšanu. 

Tā kā likumā ir paredzēts, ka valsts sniedz noteiktu atbalstu sociālajiem uzņēmumiem, ir noteikts aizliegums sadalīt peļņu starp uzņēmuma īpašniekiem, un tā jāiegulda statūtos noteikto mērķu sasniegšanai jeb sabiedriskā labuma radīšanā.

Līdzekļi tiek izmantoti, lai segtu sociālā uzņēmuma ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus, piemēram, produkcijas ražošanas izmaksas, sniegto pakalpojumu un realizācijas izmaksas, kā arī personālizmaksas (alga, piemaksas, apdrošināšanas izdevumi), iekārtu amortizācijas izdevumi, kapitālizmaksas utt. Nedrīkst pieļaut, ka ieņēmumi  tiek novirzīti citiem, ne ar sociālo mērķi saistītiem izdevumiem vai nav vērsti uz komersanta attīstības veicināšanu (piemēram,  luksusa auto iegāde). Arī tad, ja sociālais uzņēmums sākumā strādā bez peļņas, it īpaši, ja tiek nodarbinātas tādas cilvēku grupas, kurām ir zemāka produktivitāte, līdz ar to faktiskā peļņas neesamība neliedz iespēju saņemt sociālā uzņēmuma statusu.

Trešais kritērijs: uzņēmumā ir jābūt vismaz vienam darbiniekam, kas ir algots un veic noteiktus pienākumus. Likumā ir pieļauta iespēja piesaistīt sociālā uzņēmuma darbībā brīvprātīgos, bet tie nedrīkst aizstāt nodarbinātos. Tāpat arī brīvprātīgos nedrīkst izmantot darbībās, kas saistītas ar uzņēmuma pārvaldību. Nodarbinātie saņem atalgojumu, kas atbilst to kvalifikācijai un prasmēm, situācijai tirgū.

Ceturtais kritērijs: uzņēmums pārvaldes institūciju darbā iesaista uzņēmuma darbiniekus un, cik iespējams, mērķa grupu pārstāvjus. Lai sociālais uzņēmums spētu ātri un efektīvi reaģēt uz problēmām vai rast tām risinājumus, kā arī veidot kopības vai piederības sajūtu mērķa grupām un darbiniekiem, ir svarīgi, ka šāds uzņēmums tiek pārvaldīts demokrātiskā un iekļaujošā veidā.

Sociālo uzņēmumu reģistrs

Lai nodrošinātu pārskatāmu un aktuālu informāciju par uzņēmumiem, kas ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu, kā arī tiem, kas zaudējuši to, tiek vests publisks reģistrs. Reģistru ved atbildīgā ministrija (Labklājības ministrija), fiksējot informāciju par lēmumiem, kas pieņemti sociālo uzņēmumu sakarā. Reģistrs publiski ir pieejams bez maksas. Publiski nav pieejami dati, kuru pieejamība ir ierobežota saskaņā ar normatīvajiem aktiem par komercnoslēpumu un datu aizsardzību.

Atbalsts sociālajam uzņēmumam

Likumā noteikti vairāki valsts atbalsta veidi un instrumenti, kurus var izmantot komersanti, kas ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu. Svarīgi, ka valsts atbalsta instrumenti ir:

1. sociālo uzņēmējdarbību veicinoši;
2. sekmē sociālo uzņēmumu izveidi un darbības paplašināšanu;
3. skaidri noteikti un izmantojami;
4. proporcionāli uzliktajiem pienākumiem un atbildībai.

Viena daļa atbalsta instrumentu — tiesības piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi, saņemt ziedojumus, piesaistīt brīvprātīgā darba veicējus statūtos noteikto mērķu sasniegšanai — ir formulēta kā sociālā uzņēmuma tiesības saņemt noteiktus atvieglojumus. Jāņem vērā, ka atšķirībā no ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām ziedotājs saskaņā ar likumprojektu par to nesaņem nodokļu atlaides.

Otra daļa atbalsta instrumentu formulēti kā valsts un pašvaldību tiesības, bet ne pienākums, piešķirt noteiktus atvieglojumus un atbalstu — tiesības dāvināt (ziedot) finanšu līdzekļus un kustamu mantu, piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, nodot piederošo mantu bezatlīdzības lietošanā.

Atsevišķi jāatzīmē atbalsta veids, kas ir kļuvis īpaši populārs un pieprasīts. Tas ir «Finanšu institūcijā Altum» pieejamais grantu atbalsts līdz 200 tūkstošiem eiro trīs gadu periodā. Kā jau biznesā, arī sociālajā biznesā ir jāsagatavo dzīvotspējīgs biznesa plāns, lai labajiem nodomiem un mērķiem būtu ilgtspēja. Tiklīdz ir labvēlīgs Sociālo uzņēmumu komisijas atzinums un sociālā uzņēmuma statuss ir saņemts, uz to ir iespējams pretendēt (sk. statistiku). 

Vienlaikus jāatzīst, ka ne katrs uzņēmējs var automātiski kļūt par sociālo uzņēmēju. Tāpat kā ne visi, kas darbojas sociālajā sfērā vai nodarbojas ar labdarību, var būt uzņēmēji. Pirms iesaistās šajā jomā, katram pašam kritiski jāizvērtē iespējas, jāattīsta skaidrs redzējums par biznesa ideju un sociālo problēmu, kura tiks risināta ar biznesa metodēm.

Tiesības saņemt likumā uzskaitītos atbalsta veidus un atvieglojumus beidzas līdz ar sociālā uzņēmuma statusa zaudēšanas brīdi.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada aprīļa (460.) numurā