Biznesa videi ir neliela izpratne par pienākumiem attiecībā uz vides aizsardzību un atbildības riskiem, kas izriet no normatīvajiem aktiem. Jau 30 gadus Latvijā ir spēkā normas par vides aizsardzību. Šajā skaidrojumā par to, kādi ir svarīgākie juridiskie aspekti vides tiesību atbildības un atbilstības jomā, kā arī praktiski ieteikumi vides tiesību strīdu risināšanā.

Vides aizsardzības likums definē, ka vides aizsardzība ir pasākumu kopums vides kvalitātes saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai.

Jautājumus, kā uzņēmums var juridiski sakārtot savu darbību atbilstoši vides prasībām un kas ir galvenie riski, kas ir jāņem vērā, skaidro Zvērinātu advokātu biroja Sorainen advokāte Zane Akermane.

Kas ir galvenie šīs atbildības subjekti? Tie ir piesārņojošās darbības veicēji, kuriem ir speciālās atļaujas piesārņojošo darbību veikšanai, piemēram, ražošanas uzņēmumi, autoservisi u.c., kuriem ir izsniegtas A vai B kategorijas piesārņojošās darbības atļaujas vai C kategorijas piesārņojošu darbību apliecinājums. Uzņēmumiem ir jāņem vērā īpašais pienākumu loks, ko nosaka Vides aizsardzības likums un izdotā atļauja.

Atbildības subjekti ir arī atkritumu radītāji, kuriem likums paredz specifiskas prasības, kā arī elektronisko un elektrisko iekārtu (EEI), bateriju un akumulatoru (BA) ražotāji un iepakotāji.

Īpašie noteikumi ir arī nekustamā īpašuma īpašniekiem.

Visaptverošie noteikumi ir jāņem vērā jebkurai personai, kura radījusi piesārņojumu, ar to saprotot draudus videi un nodarīto kaitējumu.

Piesārņojošās darbības veicēji — galvenie riski

Īpaša uzmanība ir jāpievērš piesārņojošās darbības atļaujas saturam. Ja ir jebkādas izmaiņas tehnoloģiskos procesos, būtu jānoskaidro, vai tās ir tik būtiskas, ka vajadzētu mainīt atļauju. Respektīvi, atļaujai vienmēr ir jābūt aktuālai un jāatbilst tam, ko uzņēmums dara.

Vides aizsardzības likums jāsaprot pēc iespējas plašāk, aptverot arī Eiropas Savienības (ES) regulējumu. Atsevišķām nozarēm ir arī izdotas ES regulas, kas ir tieši piemērojamas. Vajadzētu vienmēr sekot līdzi, kāds ir regulējums nozarē. Ļoti bieži ir tā, ka prasību kopumu veido normatīvu "paka" — atļauja, likums un attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. 

Īpaši jāuzsver līgumi ar kanalizācijas sistēmas apsaimniekotājiem, jo tajos ir svarīgas prasības, piemēram, kādam ir jābūt notekūdeņu saturam, kādus notekūdeņus apsaimniekotājs ir gatavs pieņemt, lai uzņēmuma darbībā nebūtu neatbilstības ar noslēgto līgumu.

Viens no riskiem ir avārijas, kas aptver jebkuru negaidītu gadījumu — kad plīst caurule, ir neplānots ražošanas pārtraukums, varbūt nevar nodrošināt atbilstošu notekūdeņu attīrīšanu.

Piesārņojošās darbības veicēju atbildība

Uzņēmumiem, kuriem ir piesārņojošās darbības atļaujas, ir jāņem vērā savas atbildības īpatnības. Atsevišķos gadījumos, ja tiks konstatēts vides kaitējums vai vides kaitējuma draudi saistībā ar komersanta atbildību par to, atsevišķos gadījumos atbildība var tikt prezumēta. Tas nozīmē — kamēr uzņēmums pats nepierādīs, ka pie vainas ir kāda cita persona, atbildīgajiem dienestiem būs visas tiesības uzskatīt, ka tieši konkrētais uzņēmums ir radījis piesārņojumu.

Kas to nosaka? Vides aizsardzības likumā ir īpašs saraksts ar komercdarbības veidiem, kuru gadījumā tiek prezumēts, ka pie vides kaitējuma draudiem vai piesārņojuma vainīgs ir noteiktas komercdarbības veicējs.

Kādos gadījumos atbildība var tikt prezumēta (jāpierāda, ka esi nevainīgs):

• bīstamo ķīmisko vielu izmantošana;
• A vai B kategorijas atļauja;
• atkritumu apsaimniekošanas atļauja;
• cita veida specifiska komerciālā darbība.

Atkritumu radītāja galvenie riski

Atkritumu radītājs ir atbildīgs par to, ka atkritumi tiek nodoti apsaimniekotājam, kuram ir atļauja apsaimniekot konkrēto atkritumu veidu. Tas parasti ir noteikts atkritumu apsaimniekotāja atļaujā, kurā ir ietverti atkritumu veidi, ko uzņēmums var pieņemt. Taču atbildība par to, vai apsaimniekotājs ir tiesīgs pieņemt atkritumus, gulstas uz atkrituma radītāja pleciem, tāpēc vajadzētu pārbaudīt sadarbības partneriem izsniegto atļauju. 

Sevišķi jāuzmanās tiem uzņēmumiem, kuru darbības rezultātā rodas:

• bīstamie atkritumi;
• būvniecības atkritumi;
• ražošanas atkritumi.

Šiem atkritumiem ir īpašas prasības, piemēram, bīstamos un ražošanas atkritumus uzņēmuma teritorijā drīkst uzglabāt tikai noteiktu laiku — bīstamos atkritumus ne ilgāk par trim mēnešiem. Arī būvniecības atkritumiem ir savas īpatnības, kas ir jāņem vērā, piemēram, šie atkritumi ir īpaši jāuzskaita.

Svarīgi ir pievērst uzmanību, kā uzņēmums nodrošina īpašo atkritumu pārstrādi un nodošanu apsaimniekotājam.

EEI/BA ražotāji

EEI ražotājs:

• ražo un pārdod Latvijā EEI ar savu preču zīmi;
• pārdod Latvijā EEI ar savu preču zīmi;
• pirmais izplata Latvijas tirgū EEI (piemēram, iekārtas tiek iepirktas no Ķīnas un pārdotas Latvijā).

Savukārt BA ražotājs ir tas, kurš pirmo reizi laiž Latvijas tirgū baterijas vai akumulatorus, tai skaitā baterijas vai akumulatorus, kuri ir iestrādāti ierīcēs vai transportlīdzekļos.

Likuma izpratnē uzņēmums būs EEI/BA ražotājs arī tad, ja primāri nenodarbosies ar bateriju un akumulatoru ražošanu, bet laiž tirgū preces, kas satur šīs ierīces.

Iepakotājs:

• pirmais Latvijā laiž tirgū iepakotu preci; vai
• pievieno iepakojumu izstrādājumiem, kuri pēc pakalpojuma sniegšanas nonāk pie pakalpojuma saņēmēja.

Uz iepakotāju attieksies īpašie noteikumi tikai tad, ja gada laikā uzņēmums rada vairāk nekā 300 kilogramu izlietota iepakojuma.

EEI/BA ražotāju un iepakotāju pienākumi

EEI/BA ražotāju un iepakotāju galvenais pienākums ir reģistrēties. Ir izveidoti gan EEI, gan BA ražotāju reģistri. Saskaņā ar Ministru kabineta 2014. gada 17. jūnija noteikumiem Nr. 331 "Elektrisko un elektronisko iekārtu un bateriju vai akumulatoru ražotāju reģistrācijas kārtība un samaksas kārtība par datu uzturēšanu" abu reģistru turētājs ir Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija. EEIR reģistra pārzinis ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

Iepakotāju reģistru administrē Valsts vides dienests (VVD).

Pēc reģistrācijas ir jāsniedz speciālas atskaites — tas attiecas gan uz EEI un BA, gan uz iepakotājiem.

Uz EEI/BA ražotājiem un iepakotājiem attiecas likumā noteiktie atkritumu apsaimniekošanas mērķi, kas ir jānodrošina un par ko ir jāsniedz atskaites.

Jāmaksā dabas resursu nodoklis

EEI/BA ražotājiem un iepakotājiem ir jāmaksā dabas resursu nodoklis par ražotajām vai izplatītajām precēm. Ja ražotāji noslēdz speciālu apsaimniekošanas līgumu ar īpašu atkritumu apsaimniekotāju, kuram ir tiesības to darīt, tad gan EEI, gan BA, gan iepakotājs var savus pienākums deleģēt atkritumu apsaimniekotājam, respektīvi, šis uzņēmums sniegs visas atskaites, kā arī nodrošinās atkritumu apsaimniekošanas mērķu izpildi. 

Visbiežāk atkritumu apsaimniekotājiem ir tiesības sniegt dabas resursu nodokļa atlaidi. Noslēdzot vienu līgumu, var paredzēt, ka sniegs uzņēmuma vietā visas atskaites un nodrošinās noteikto apsaimniekošanas mērķu izpildi, kā arī sniegs atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa. Jāpiebilst, ka tas ir speciāls līgums, kas ir slēgts ar konkrētiem apsaimniekotājiem, piemēram, Latvijas Zaļo punktu vai Zaļo jostu.

Nekustamā īpašuma īpašnieku pienākumi

Nekustamā īpašuma īpašnieku pienākumi izriet no vides tiesībām. Jāņem vērā, ka nekustamais īpašums var būt iekļauts Latvijā esošo piesārņoto vietu reģistrā kā piesārņota vieta. Tas ir reģistrs, kas satur ziņas par vietām, kurās vai nu vēsturiski, vai pēdējā laikā ir izveidojies piesārņojums, tāpēc uz tām tiek attiecināti īpaši noteikumi. 

Pašvaldības saistošajos noteikumos var būt īpašas prasības šādu īpašumu attīstīšanā, piemēram, var būt paredzētas papildu prasības. Pirms būvniecības saistošie noteikumi var noteikt, ka ir jāsaņem tehniskie noteikumi no Valsts vides dienesta vai arī jāveic vides novērtējums. 

Ja piesārņojums ir samērā liels, var būt nepieciešams veikt citus speciālus pasākumus, piemēram, augsnes sanāciju, situācijas monitoringu, analīzes u.c.

Ja ir nopirkts nekustamais īpašums, kurā ir atkritumi, pienākums apsaimniekot atkritumus ir īpašniekam, ja vien viņš nepierādīs, ka atkritumu apsaimniekotājs ir cita persona.

Jebkura persona, kas radījusi piesārņojumu

Svarīgākais princips Latvijas vides tiesībās — piesārņotājs maksā, respektīvi, jebkura persona, kas radījusi vides kaitējumu vai tā draudus, sedz tā seku novēršanas izmaksas. Šis ir arī lielākais finansiālais risks, jo izmaksas var sasniegt arī vairākus desmitus tūkstošu un ir tehniski sarežģīts un laikietilpīgs process.

Ja piesārņojums ir radies uzņēmuma komercdarbības vietā, var būt jārēķinās gan ar ilgstošiem darbības pārtraukumiem, kamēr tiek novērstas piesārņojuma sekas, gan ar finansiālām izmaksām, gan ar ilgstošu vides monitoringu pēc tam. 

Ja uzņēmuma darbība ir radījusi piesārņojumu, uzņēmumam pašam proaktīvi ir jānovērš šis kaitējums vai arī potenciālie draudi, cik vien iespējams. Tas nozīmē, ka nedrīkst šo problēmu ignorēt un gaidīt, ka tā pāries pati no sevis. Ir aktīvi jāiesaistās, jāizsauc atbildīgie dienesti.

Uzņēmumam ir pienākums ziņot VVD par draudiem, kas nav novērsti, un kaitējumu, ja tāds radies.

Atbilstības nodrošināšana

Uzņēmuma ietvaros ir jābūt skaidri noteiktai personai, kas ir atbildīga par vides jautājumiem. Praksē novērots, ka ražošanas uzņēmumos tie ir darbinieki, kas pēc profesijas ir ķīmiķi vai ir saistīti ar specializāciju vides jomā.

Vēl viens svarīgs aspekts ir iekšējās vadlīnijas un procesu apraksti par to, kā reaģēt vides draudu/kaitējuma gadījumā — kas ir jāizsauc, kam ir jāziņo uzņēmuma iekšienē utt. 

Tas ir svarīgi nevis uz papīra, bet reālajā dzīvē, tāpēc ir svarīgas darbinieku apmācības.

Uzņēmumam ir jāveic arī vides audits, kurā apzinās draudus, vājās vietas, ar ko jārēķinās. Eksperta piesaistīšana "no malas" parasti ļoti noder, jo sniedz svaigu skatu par to, kā uzņēmumā notiek vides tiesību ievērošana.

Likumā noteiktā atbildība

Par pārkāpumiem vides jomā pienākas administratīvais sods, kas ir salīdzinoši neliels, kā arī ir jāsedz videi nodarītā kaitējuma/draudu novēršanas pasākumu izmaksas.

Uzņēmumam papildus var tikt aprēķināts dabas resursu nodoklis, kas var tikt uzrēķināts desmitkāršā vai pat divdesmitkāršā apmērā.

Atsevišķos gadījumos valdei un juridiskai personai ir iespējama kriminālatbildība.

Praktiski ieteikumi vides tiesību strīdu risināšanā

Kā rīkoties situācijās, kad uzņēmumu sauc pie atbildības par vides piesārņojumu? Publiskajā telpā uzņēmumu rīcība šādos gadījumos izskatās nepārdomāta un tiesvedību riski — neizvērtēti. 

Zvērinātu advokātu biroja Sorainen partneris, zvērināts advokāts Valts Nerets norāda, kāds Latvijā parasti ir standarta gadījums, kad uzņēmumu sauc pie atbildības par vides piesārņojumu. Medijos ir informācija par vides piesārņojumu, uzņēmums sākotnēji noliedz jebkuru saistību ar kaitējumu, jebkādu prettiesisku rīcību. Tālāk seko dienesta pārbaudes, tiek sākti administratīvie procesi, papildus iesaistīta policija, iespējams, tiek sākts kriminālprocess, aptur uzņēmuma darbību, piemēro naudas sodus. Tas turpinās ar tiesvedību daudzu gadu garumā par dažādiem jautājumiem, tajā skaitā par apzinātu kaitējumu videi utt.

Uzņēmums — operators

No Vides aizsardzības likuma prasībām izriet — lai kādu atzītu par atbildīgu par savas profesionālās darbības ietvaros nodarīto kaitējumu videi vai tiešiem kaitējuma draudiem, ir jābūt lēmumam par tā atzīšanu par operatoru. 

Operators ir:

• atbildīgs par kaitējumu videi vai tiešiem kaitējuma draudiem neatkarīgi no vainas;
• tam ir saistoša pienākuma uzlikšana videi nodarītā kaitējuma novēršanai;
• konstatējot, ka viņa profesionālā darbība ir radījusi kaitējumu videi, ir pienākums rīkoties, arī pirms ir iesaistījies VVD.

Uzņēmums visos gadījumos sedz neatliekamo un preventīvo pasākumu izmaksas, kad tiek atzīts par operatoru, bet operators šos izdevumus tiesīgs atgūt:

• no trešās personas, pierādot, ka tā izraisījusi kaitējumu vai kaitējuma draudus (regresa prasība);
• no valsts, pierādot, ka kaitējums vai tā draudi radušies iestādes saistoša lēmuma izpildes dēļ (neskar paša operatora izraisīto emisiju vai negadījumu).

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums paredz noteiktus limitus mantiskā zaudējuma atlīdzināšanai.

Rīcība, ja konstatē piesārņojumu

Ja uzņēmums konstatē vides piesārņojumu, tam nekavējoties rakstveidā jāinformē VVD par draudu esamību vai kaitējumu videi un jāsniedz pilnīgs situācijas raksturojums.

Ja uzņēmums ir radījis kaitējuma draudus, var par to neziņot, bet nekavējoties ir jāveic preventīvie pasākumi.

Ja ir radīts piesārņojums, nekavējoties jāveic neatliekamie pasākumi, sanācija.

Uzņēmums nedrīkst turpināt nodarīt kaitējumu videi, apzinoties rīcības sekas, ja iespējams darbību pārtraukt.

Rīcība, ja tiek ierosināts process

Ja pret uzņēmumu tiek ierosināts process, ir jābūt skaidrai stratēģijai, ko tas vēlas panākt, kāda ir tā attieksme attiecībā uz pārmetumiem par vides kaitējumu, vai uzņēmums ir vainīgs nodarītajā vides piesārņojumā.

Ir svarīgi, ka uzņēmums iesaistās komunikācijā ar VVD, seko iestādes norādījumiem par tālāku darbību un rīcību. Bieži VVD lēmumos uzdod veikt konkrētas darbības, kā arī mainīt uzņēmuma tehnoloģisko procesu. Par dažādām darbībām ir iespējams vienoties par termiņa pagarinājumu ar VVD, ja ir grūtības veikt vienu vai otru pasākumu.

Svarīgi, ka VVD lēmumi pēc pieņemšanas ir apstrīdami/pārsūdzami Administratīvās atbildības likuma un Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā. Turklāt pirms lēmuma pieņemšanas personai ir tiesības tikt uzklausītai.

Pierādījumu vākšana

Ir jābūt kādai cēloniskai sakarībai starp piesārņojumu un uzņēmuma profesionālo darbību. Bieži uzņēmumi nepievērš uzmanību pierādījumu vākšanai, bet paļaujas uz VVD savāktajiem pierādījumiem. Ir svarīgi pierādīt piesārņojuma faktu — kāda viela tikusi izlieta, kādā apjomā, kāda ir piesārņojuma koncentrācija, vai ir veiktas ķīmiskās analīzes, vai tās attiecas uz visām piesārņojuma vietām vai tikai dažām no tām u.c.

Pierādījumu vākšanā:

• svarīgi pašiem vākt pierādījumus;
• pieaicināt laboratorijas analīžu veikšanai un darīt to ātri;
• VVD pierādījumi pret uzņēmuma pierādījumiem;
• vides strīdos pierādījumi var izšķirt lietas rezultātu.

Uzņēmumiem tiek ieteikts pašiem vākt pierādījumus, lai sevi var aizstāvēt situācijās, kad, iespējams, uzņēmums nemaz nav bijis vainojams gadījumā, kad noticis piesārņojums.

VVD pienākumi:

• konstatēt operatoru, kura profesionālā darbība ir izraisījusi kaitējumu videi;
• pieprasīt, lai operators veic nepieciešamos pasākumus;
• organizēt neatliekamo pasākumu veikšanu (ja operators pasākumus neveic, neievēro VVD saistošos norādījumus).

Svarīga ir komunikācija ar VVD: iespējams atrast kompromisu pirms soda, brīdinājuma uzlikšanas vai tālāka rīcības plāna, lai novērstu radušos kaitējumu videi.

Pēc VVD pieprasījuma nepieciešamajās teritorijās tiek veikts vides monitorings.

VVD inspektori drīkst:

• iebraukt vai ieiet un netraucēti pārbaudīt jebkuru teritoriju, iekārtu vai citu objektu neatkarīgi no īpašuma piederības;
• ņemt paraugus un veikt kontrolmērījumus;
• pieprasīt no privātpersonām, valsts un pašvaldību iestādēm vides valsts kontroles veikšanai nepieciešamo informāciju;
• uz laiku apturēt vai aizliegt veikt darbību, ar kuru tiek pārkāpti vides normatīvie akti.

Darbības apturēšana

Strīdi un jautājumi par piesārņojuma izcelsmi var būt dažādi. Svarīgi, vai uzņēmums var vai nevar turpināt darbību. Respektīvi, iekārtas darbību aptur, ja ir bijusi saņemta nepieciešamā atļauja, bet operatora prettiesiskas rīcības dēļ iekārta ir radījusi vai var radīt vides piesārņojumu, kas var nodarīt būtisku kaitējumu. 

Ja uzņēmums neņem vērā noteikto rīcības plānu un turpina kaitēt videi, tad dienests iekārtas darbu var apturēt pilnībā vai daļēji — to, kas rada kaitējumu. Ja VVD izdot brīdinājumu par uzņēmuma darbības apturēšanu, tas nav apstrīdams un nav pārsūdzams.

Iespējams, šāda apturēšana var būt samērīga, lai novērstu trūkumus, kamēr tiek sakārtota apsaimniekošanas sistēma iekārtā vai likvidēti bīstamo atkritumu uzkrājumi. 

Uzņēmumam tad var nākties risināt situāciju par darbības apturēšanu, kas būtiski ietekmēs tā komercdarbību.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada decembra (480.) numurā.