Aktuālo tiesu praksi darba tiesību jautājumos regulāri žurnālā BILANCES JURIDISKIE PADOMI analizē Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos. Vēršam uzmanību, ka Kaspars Rācenājs kā lektors piedalīsies arī 29. novembrī rīkotajā žurnāla BILANCE konferencē “Aktuālākās uzskaites un finanšu pārvaldības problēmas un to risinājumi”, informējot grāmatvedības speciālistus par jaunāko tiesu praksi darba tiesisko attiecību jomā. Konferences apmeklējumam var pieteikties šeit.

Piedāvājam iepazīties ar vienu no šī gada Augstākās tiesas sprieduma iztirzājumu, kas īpaši aktuāls, tuvojoties, valsts svētkiem.

Senāts 2019. gada 5. jūlijā taisīja arī spriedumu lietā A420224216, SKA-433/2019, kurā atzina, ka vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanai Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punkts un panta trešā daļa, paredzot atlīdzību par normālo darba stundu samazinājumu svētku dienu dēļ, attiecināma uz visiem darbiniekiem, kuriem darba laiks organizēts summēti.

 Lietas apstākļi

Valsts Darba inspekcija (VDI) veica pārbaudi Rīgas pašvaldības SIA Rīgas Satiksme (darba devēja) un konstatēja, ka, lai gan tās darbiniece nodarbināta summēto darba laiku, no pierādījumiem konstatējams, ka viņa strādā tieši darba dienās, tādēļ par svētku dienām, ja tās iekrīt viņas darba dienās, darbiniecei izmaksājama atlīdzība atbilstoši Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punktam un trešajai daļai.

Darba devēja vērsās tiesā ar pieteikumu par VDI lēmuma atcelšanu, iebilstot, ka darbiniecei tikusi nodarbināta atbilstoši grafikam un ar mainīgu darba stundu skaitu dienā.

Līdz ar to lietā ir strīds par Darba likuma 74. panta pirmās daļas (konkrētāk – 8. punkta) un trešās daļas veidotās sistēmas attiecināšanu uz visiem darbiniekiem ar summētā darba laika organizāciju, tostarp tiem, kuriem svētku dienas nav ietvertas darba grafikā.

Apgabaltiesa VDI lēmumu atcēla. Par apgabaltiesas spriedumu VDI un darbinieks iesniedza kasācijas sūdzības.

Senāta skaidrojums

Senāts nolēma spriedumu atcelt un sniedza šādu tiesību normu piemērošanas skaidrojumu.

Darba likuma 74. panta pirmā daļa paredz darba devēja pienākumu izmaksāt panta trešajā daļā noteikto atlīdzību, ja darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, un tajā uzskaitīti gadījumi, kas īpaši atzīstami par attaisnojošiem. Šīs daļas 8. punkts paredz, ka viens no šiem gadījumiem ir darba neveikšana svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā. Savukārt panta trešā daļa noteic panta pirmajā daļā minētās atlīdzības apmēru, proti, noteikto darba samaksu, ja darbiniekam noteikta laika alga, vai vidēji izpeļņu, ja noteikta akorda alga. Tādējādi no šo normu sistēmas izriet princips: ja darbinieks attaisnojošu iemeslu dēļ, piemēram, darba dienā iekritušas svētku dienas dēļ, kavēts veikt darbu, šāds faktiski nostrādātā darba laika samazinājums neatstāj ietekmi uz darba samaksas apmēru. Proti, darba devējam par šādu attaisnotu darba kavējumu jāmaksā atlīdzība, kas pēc iespējas pielīdzināta parastajai darba samaksai.

Tādējādi [..] normas mērķis ir kompensēt potenciālo darba samaksas samazinājumu, kad no darbinieka neatkarīgu iemeslu dēļ tiek samazināts faktiski nostrādātais darba laiks. Šādas atlīdzības sistēmas paredzēšana pēc būtības noteic arī to, ka attaisnoti kavētais darba laiks darbiniekam nav jānostrādā citā laikā, bet gan ir uzskatāms par apmaksātu prombūtni (atbilstoši Darba likuma 141. panta otrajai daļai svētku dienas ietilpst atpūtas laikā).

Apgabaltiesas  arguments, ka darba dienā iekritusi svētku diena nenoved pie darba kavēšanas, darba laika samazinājuma un nepieciešamības to atlīdzināt, ja attiecīgā diena summētā darba laika organizācijas rezultātā konkrētam darbiniekam grafikā nav noteikta kā darba diena. Šāds secinājums var šķist korekts, interpretējot strīdus normu gramatiski un ar vārdiem „iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā” saprotot darbiniekam noteikto grafiku (lai gan šī piebilde arī gramatiski var tikt saprasta vienīgi kā šo dienu nošķīrums no svētku dienām, kas sakrīt ar normālās darba nedēļas atpūtas dienām (sestdienu, svētdienu)). Tomēr, raugoties uz normu kopsakarā ar citām tiesību normām, redzams, ka tiesas veiktā interpretācija neatbilst darba tiesību principiem un nav pareiza.

Atbilstoši Darba likuma 140. panta pirmajai un sestajai daļai summētais darba laiks ir tāda darba organizācija, kas pieļauj atkāpes no normālā dienas vai nedēļas darba laika ilguma, ja noteiktā pārskata periodā šis ilgums tiek izlīdzināts un vidēji atbilst normālam nedēļas darba laikam. Pēc būtības ar summēto darba laiku tiek pieļauta elastīgāka atpūtas laika organizēšana, pieļaujot nodrošināt daļu atpūtas citā laikā ierobežota pārskata perioda ietvaros. Salīdzinot darba organizāciju atbilstoši Darba likuma 131. pantam (normālais darba laiks) un 140. pantam (summētais darba laiks), redzams, ka abu veidu darba organizācijā pārskata periodā darbinieki strādā vidēji vienādu (normālo) darba laiku, bet atšķirības attiecināmas uz atpūtas laika organizēšanu, pieļaujamo nodarbināšanas stundu skaitu pēc kārtas, kā arī vidējās izpeļņas aprēķinu (kopš 2017. gada – arī stundas algas likmes aprēķinu). Citas atšķirības starp šiem darba laika organizācijas modeļiem Darba likums neparedz.

 Svētku dienas, kas sakrīt ar darba dienām, ietekmē kopējo noteiktā periodā (mēnesī vai citā periodā) ietilpstošo normālā darba laika stundu skaitu, proti, tās šo skaitu samazina. Šāds samazinājums skar abus iepriekš minētos darba organizāciju modeļus, jo arī summētā darba laika organizācijas gadījumā vidējai darba un atpūtas laika proporcijai pārskata periodā jāatbilst normālā darba laika modeļa darba un atpūtas laika proporcijai. Līdz ar to svētku dienas, kurās darbinieks netiek nodarbināts, ietekmē summētā darba laika organizāciju tādā veidā, ka samazina to bāzes stundu skaitu, attiecībā pret kuru rēķināms pārskata perioda vidējais darba laika stundu skaits. Turklāt šis samazinājums attiecas uz jebkuru darbinieku ar summētā darba laika organizāciju neatkarīgi no noteiktā darba grafika.

Ievērojot, ka arī summētā darba laika organizācijas gadījumā darbiniekam vidēji pārskata periodā nosakāms normālais darba laiks,

nav pieļaujama tāda normu interpretācija, ka svētku dienu un grafiku atšķirību rezultātā darbiniekam ar summētā darba laika organizāciju pārskata periodā būtu jānostrādā vairāk stundu nekā darbiniekam ar normālā darba laika organizāciju vai jāzaudē apmaksāta brīvdiena.

Šāda situācija veidotos, ja darbiniekam ar summētā darba laika organizāciju būtu jānostrādā vidējais normālā darba laika stundu skaits, kurā ieskaitītas ar darba dienām sakrītošās svētku dienas (proti, būtu jāstrādā vairāk stundu nekā darbiniekiem, kam attiecīgā svētku diena ir atpūtas laiks), vai ja, strādājot tikpat stundu, cik faktiski normālā darba laika organizācijā (t.i., neskaitot ar darba dienām sakrītošās svētku dienas), darbinieks nesaņemtu atlīdzību par svētku dienām atbilstošo stundu skaitu (proti, nesaņemtu apmaksātu brīvdienu). Minētās situācijas būtu attiecīgi neatbilstošas Darba likuma 140. panta pirmajā daļā paredzētajai vidējā normālā darba laika ievērošanai arī summētā darba laika ietvaros un 7. pantā nostiprinātajam vienlīdzīgu tiesību uz taisnīgu darba samaksu principam.

Raksts publicēts žurnāla BILANCE JURIDISKIE PADOMI oktobra numurā.

Abonējot žurnālu (to var abonēt arī BILANCES Zelta komplektā vai JURISTA komplektā), pieejams arī žurnāla elektroniskais arhīvs, kurā atradīsit aktuālākos 2018. un 2019. gada spriedumu apskatus.

Kā jāapmaksā virsstundas, ja tās nostrādātas svētku dienā?