Lietā ir strīds par pieteicējas – SIA RDZ Energy – pienākumu maksāt akcīzes nodokli situācijā, kad akcīzes prece, pārvietojot to atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, nav sasniegusi galamērķi, proti, tā nav nogādāta uz akcīzes preču noliktavu citā dalībvalstī.

Senāts spriedumā norāda – lai noskaidrotu, vai pieteicējai ir tiesības uz akcīzes nodokļa pārmaksas atmaksu, ir jānoskaidro tas, vai akcīzes preces ir sasniegušas galamērķi – akcīzes preču noliktavu Polijā, vai arī – vai akcīzes nodoklis ir samaksāts citā dalībvalstī.

Senāts spriedumā analizējis Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un EK direktīvas nodokļu piemērošanas jautājumos. Apkopojot tajās minēto, Senāts norāda, ka priekšnoteikums atbrīvošanai no pienākuma maksāt nodokli un nosūtītājā dalībvalstī samaksātā nodokļa atmaksai ir fakts par to, ka pārkāpums nav noticis vispār (prece ir sasniegusi galamērķi), vai arī nodoklis ir samaksāts dalībvalstī, kurā faktiski izdarīts pārkāpums. No tiesību normām kopsakarā izriet, ka akcīzes nodoklis nav jāmaksā tad, ja izpildās priekšnoteikumi atliktā nodokļa maksāšanas režīma piemērošanai, proti, kad akcīzes preces nonāk citā akcīzes preču noliktavā.

Ja šis fakts četru kalendāra mēnešu laikā no pārvietošanas sākuma dienas netiek apstiprināts, tad apstiprinātam noliktavas turētājam ir jāmaksā nodoklis.

Nodoklis ir jāmaksā arī tad, ja četru mēnešu laikā pēc akcīzes preču nosūtīšanas Valsts ieņēmumu dienestam (VID) nav sniegti pierādījumi par vietu, kur pārkāpums izdarīts, kā arī pierādījumi, ka nodoklis par minētajām akcīzes precēm samaksāts citā dalībvalstī. Minētais pēc būtības atbilst direktīvā noteiktajam, ka tas vien, ka tiek iesniegti pierādījumi par vietu, kur pārkāpums ir izdarīts, nenozīmē, ka apstiprināts noliktavas turētājs ir atbrīvojams no nodokļa samaksas pienākuma. No šāda pienākuma var atbrīvot tikai pierādījumi par to, ka akcīzes preces ir nonākušas galamērķī, vai arī pierādījumi par nodokļa samaksu citā dalībvalstī. Tādējādi, ievērojot to, ka likuma „Par akcīzes nodokli” 34.panta ceturtā daļa noregulē jautājumu par pienākumu maksāt nodokli, tad tiesību normā pamatoti ir uzskaitīti visi priekšnoteikumi, kas no šā nodokļa maksāšanas pienākuma atbrīvo.

Lai arī apgabaltiesa ir pārbaudījusi, ka pieteicējas nosūtītā degviela nav sasniegusi savu galamērķi – darījumu partneru akcīzes preču noliktavu, tomēr, apgabaltiesas ieskatā, pieteicējas pienākumu maksāt akcīzes nodokli noteica pieteicējas labticība, proti, tas, vai pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt par to, ka preces nav nonākušas pie Polijas uzņēmumiem.

Senāts secināja, ka apgabaltiesas atzinums, ka pieteicējai pamatoti uzlikts pienākums samaksāt nodokli, balstīts uz nepareizu likuma „Par akcīzes nodokli” tiesību normu interpretāciju un secīgi – uz apstākļiem, no kuriem nav atkarīgs pienākums maksāt akcīzes nodokli. Apgabaltiesa arī nav noskaidrojusi to, vai akcīzes nodoklis nav samaksāts citā dalībvalstī, kas varētu būt pamats atbrīvojumam no nodokļa maksāšanas pienākuma nosūtītājā dalībvalstī – Latvijā.

Lietas faktiskie apstākļi:

Pieteicēja SIA RDZ Energy saņēma VID paziņojumu, kurā tika lūgts veikt korekcijas akcīzes nodokļa deklarācijās un samaksāt akcīzes nodokli, jo nav apstiprinājušās dīzeļdegvielas piegādes no pieteicējas akcīzes preču noliktavas uz akcīzes preču noliktavu Polijā pieteicējas sadarbības partneriem.  Pieteicēja, precizējot naftas produktu akcīzes nodokļa deklarāciju, deklarēja un samaksāja iekšzemes akcīzes nodokli. Vēlāk pieteicēja lūdza VID atmaksāt akcīzes nodokļa pārmaksu.

VID Akcīzes pārvaldes direktors, pamatojoties uz likuma „Par akcīzes nodokli” 34 .panta ceturto un piekto daļu, atteica pieteicējai atmaksāt akcīzes nodokli, jo pieteicēja nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu darījumu esību vai deklarētā akcīzes nodokļa samaksu citā dalībvalstī.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 29. jūnija spriedumu noraidīts SIA RDZ Energy pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru VID atmaksātu pieteicējai nodokļu pārmaksu.