0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

PERSONĀLSDARBA TIESĪBASVai darba devējam ir pienākums noteikt nepilnu darba laiku, ja to pieprasa darbinieks?

Vai darba devējam ir pienākums noteikt nepilnu darba laiku, ja to pieprasa darbinieks?

Valsts Darba inspekcija

Grozījumi Darba likumā ļauj saskaņot darba laiku ar privāto dzīvi
Foto: © Pixel-Shot – stock.adobe.com

Valsts darba inspekcija skaidro, ka saskaņā ar Darba likuma 134. panta otro daļu darba devējam ir pienākums noteikt nepilnu darba laiku, ja to pieprasa:

  • grūtniece,
  • sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, – visā barošanas laikā,
  • darbinieks ar invaliditāti,
  • darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam,
  • darbinieks, kura kā vecāka aprūpē ir tāda pilngadīga persona ar invaliditāti no bērnības, kurai nepieciešama īpaša kopšana.

Tādējādi saskaņā ar Darba likuma 134. panta otro daļu darbiniekam ir tiesības pieprasīt darba devējam noteikt nepilnu darba laiku. To, cik stundas vai dienas nedēļā, var izvēlēties pats darbinieks.

Par nepilnā darba laika noteikšanu jāvienojas rakstveidā, izdarot grozījumus darba līgumā.

Pamatojoties uz Darba likuma 134. panta otro daļu, darba devējam iepriekšminēto darbinieku grupām nav tiesību atteikt noteikt nepilnu darba laiku.

Jāņem vērā, ka nosakot nepilnu darba laiku, darba alga var tikt samazināta proporcionāli darba laika samazinājumam. Proti, darbinieku, kuri strādā normālo vai nepilno darba laiku, darba samaksas kontekstā norādāms, ka saskaņā ar Darba likuma 62. panta otro daļu darba samaksa tiek aprēķināta atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam vai pēc faktiski paveiktā darba apjoma. Tādējādi darbiniekiem, kas strādā nepilnu darba laiku, darba samaksa par kalendāro mēnesi var būt proporcionāli mazāka, salīdzinājumā ar to darba samaksu, ko saņem darbinieks, kas strādā normālo darba laiku, jo darbinieki nenostrādā vienādu darba stundu skaitu.

Tāpat jāievēro, ka uz darbiniekiem, kas nodarbināti nepilnu darba laiku, nevar attiecināt Darba likuma 135. panta noteikumus par darbdienas ilguma saīsināšanu par vienu stundu pirms svētku dienām.

Ja darbinieks neietilpst kādā no speciāli likumā minētajām darbinieku grupām, tad par nepilnu darba laiku darbinieks var vienoties ar darba devēju, ja darba devējs tam piekrīt, jo savstarpējās tiesiskās attiecības starp darba devēju un darbinieku tiek dibinātas uz darba līguma pamata. Attiecīgi, ja šāda vienošanās ir panākta, darba līgumā jāietver Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, t. sk. nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks (norādāms kā konkrēts dienas vai nedēļas darba laiks stundās), ja darbinieka darba grafiks ir pilnībā vai lielākoties paredzams. Savukārt, ja ir nolīgts nepilns darba laiks un darba grafiks nav pilnībā vai lielākoties paredzams, norāda, ka darba grafiks ir mainīgs, kā arī ietver informāciju par to nolīgto darba laiku, kas ir garantētais apmaksātais darba laiks mēneša ietvarā, kā arī informāciju, kādā laikā darbinieks var veikt darbu vai viņam būtu pienākums veikt darbu, un informāciju par minimālo paziņošanas laiku pirms darba uzsākšanas vai tā atsaukuma.

Saskaņā ar Darba likuma 134. panta pirmo daļu darba līgumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.

Darba likumā nepilnajam darba laikam nav noteikts stundu skaits dienā vai nedēļā, kā tas ir noteikts normālajam darba laikam.

Tādējādi, ja darbinieks un darba devējs vienojas par nepilnu darba laiku, darba līgumā ir norādāms konkrēts šī nepilnā darba laika apmērs un tas ir jebkurš darba laika apmērs, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Grozījumi Darba likumā ļauj saskaņot darba laiku ar privāto dzīvi
Foto: © Pixel-Shot – stock.adobe.com

Valsts darba inspekcija skaidro, ka saskaņā ar Darba likuma 134. panta otro daļu darba devējam ir pienākums noteikt nepilnu darba laiku, ja to pieprasa:

  • grūtniece,
  • sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā,
  • darbinieks ar invaliditāti,
  • darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam,
  • darbinieks, kura kā vecāka aprūpē ir tāda pilngadīga persona ar invaliditāti no bērnības, kurai nepieciešama īpaša kopšana.

Tādējādi saskaņā ar Darba likuma 134. panta otro daļu darbiniekam ir tiesības pieprasīt darba devējam noteikt nepilnu darba laiku. To, cik stundas vai dienas nedēļā, var izvēlēties pats darbinieks.

Par nepilnā darba laika noteikšanu jāvienojas rakstveidā, izdarot grozījumus darba līgumā.

Pamatojoties uz Darba likuma 134. panta otro daļu, darba devējam iepriekšminēto darbinieku grupām nav tiesību atteikt noteikt nepilnu darba laiku.

Jāņem vērā, ka nosakot nepilnu darba laiku, darba alga var tikt samazināta proporcionāli darba laika samazinājumam. Proti, darbinieku, kuri strādā normālo vai nepilno darba laiku, darba samaksas kontekstā norādāms, ka saskaņā ar Darba likuma 62. panta otro daļu darba samaksa tiek aprēķināta atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam vai pēc faktiski paveiktā darba apjoma. Tādējādi darbiniekiem, kas strādā nepilnu darba laiku, darba samaksa par kalendāro mēnesi var būt proporcionāli mazāka, salīdzinājumā ar to darba samaksu, ko saņem darbinieks, kas strādā normālo darba laiku, jo darbinieki nenostrādā vienādu darba stundu skaitu.

Tāpat jāievēro, ka uz darbiniekiem, kas nodarbināti nepilnu darba laiku, nevar attiecināt Darba likuma 135. panta noteikumus par darbdienas ilguma saīsināšanu par vienu stundu pirms svētku dienām.

Ja darbinieks neietilpst kādā no speciāli likumā minētajām darbinieku grupām, tad par nepilnu darba laiku darbinieks var vienoties ar darba devēju, ja darba devējs tam piekrīt, jo savstarpējās tiesiskās attiecības starp darba devēju un darbinieku tiek dibinātas uz darba līguma pamata. Attiecīgi, ja šāda vienošanās ir panākta, darba līgumā jāietver Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, t. sk. nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks (norādāms kā konkrēts dienas vai nedēļas darba laiks stundās), ja darbinieka darba grafiks ir pilnībā vai lielākoties paredzams. Savukārt, ja ir nolīgts nepilns darba laiks un darba grafiks nav pilnībā vai lielākoties paredzams, norāda, ka darba grafiks ir mainīgs, kā arī ietver informāciju par to nolīgto darba laiku, kas ir garantētais apmaksātais darba laiks mēneša ietvarā, kā arī informāciju, kādā laikā darbinieks var veikt darbu vai viņam būtu pienākums veikt darbu, un informāciju par minimālo paziņošanas laiku pirms darba uzsākšanas vai tā atsaukuma.

Saskaņā ar Darba likuma 134. panta pirmo daļu darba līgumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.

Darba likumā nepilnajam darba laikam nav noteikts stundu skaits dienā vai nedēļā, kā tas ir noteikts normālajam darba laikam.

Tādējādi, ja darbinieks un darba devējs vienojas par nepilnu darba laiku, darba līgumā ir norādāms konkrēts šī nepilnā darba laika apmērs un tas ir jebkurš darba laika apmērs, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: