Kad ir runa par uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), šķiet — ko tad vēl jaunu te var pastāstīt?! Jaunu patiešām neko daudz, bet ir lietas, par kurām var runāt visu laiku, un tāpat būs kāds, kuram nav skaidra kāda likuma norma. Šoreiz nevis gari un plaši, bet īsi un konkrēti par dažiem Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (turpmāk — UIN likums) aspektiem, normām un knifiņiem.

Vispirms par pēdējām aktualitātēm, kuras ieviesušas izmaiņas likumā

Sākot ar 2023. gada 1. jūniju, reprezentatīva auto vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa pārsniedz 75 000 eiro. Tas ir:

1. vieglais automobilis, kura sēdvietu skaits, neskaitot vadītāja vietu, nepārsniedz astoņas vietas, izņemot operatīvo transportlīdzekli vai speciālo vieglo automobili (neatliekamā medicīniskā palīdzība, dzīvojamais automobilis vai katafalks, vieglais automobilis, kas speciāli aprīkots, lai pārvadātu riteņkrēslos sēdošās personas ar invaliditāti), vai jaunu vieglo automobili, ko pilnvarots automobiļu tirgotājs izmanto par demonstrācijas automobili;
2. kravas automobilis ar pilnu masu līdz 3000 kilogramiem, kas ir reģistrēts kā kravas furgons un kam ir vairāk nekā trīs sēdvietas (ieskaitot vadītāja sēdvietu), ja tas klasificēts par kravas automobili (N1 kategorija), bet pēc būtības ir vieglais automobilis (M1 kategorija)¹

Kāds te ir knifiņš? Automobiļa vērtība bez PVN pārsniedz 75 000 eiro. Tātad, ja ir 75 000 eiro, tad vēl nav, bet ja vērtība ir 75 000,01 eiro, tad jau ir reprezentatīvais auto.

Turpinot šo pašu tēmu par reprezentatīvo auto, no 2024. gada 1. janvāra ir izmaiņas 8. pantā. Izmaiņās teikts, ka notiek šī panta teksta korekcija, aizstājot tekstus:

1 UIN likuma 1. panta 17. punkts (https://likumi.lv/ta/id/292700-uznemumu-ienakuma-nodokla-likums). 2 Turpat, 8. pants 5. daļas 5. punkts.

Lielākai skaidrībai, 8. punkts ir izteikts jaunā redakcijā, kura saskan ar 5. daļas 5. punktā minēto, kā arī ir nākusi klāt paskaidrojošais 8.¹ punkts:

Apkopojot aktualitātes par reprezentatīvo auto, var secināt, ka likums ir nācis pretī tiem uzņēmumiem, kuri reprezentatīvos auto izmanto ilgstoši savā saimnieciskajā darbībā. Loģiski spriežot, ja uzņēmums izmanto šos auto vairāk nekā piecus gadus jeb 60 mēnešus, šie pamatlīdzekļi jau ir zaudējuši reprezentatīva auto statusu, un ir ekonomiski pamatots, ka pēc šī perioda likums vairs neuzliek par pienākumu maksāt nodokli par konkrētā auto ekspluatāciju un citiem iespējamiem izdevumiem. Svarīgi, ka šīs normas ir spēkā arī uz tiem auto, kuri iegādāti līdz 2023. gada 31. decembrim.

Otra norma, kura stājās spēkā no šī gada 1. janvāra, attiecas uz kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un to gūto peļņu. Līdz šim gadam, pateicoties sekām, ko radīja pandēmija, kredītiestādes guva fantastisku peļņu sakarā ar Eiropas Centrālās bankas īstenoto procentu likmju paaugstināšanas politiku, kura tiek veikta ar mērķi ierobežot inflāciju eirozonā.

Tā kā līdz šim UIN likums noteica vienādu nodokļa maksāšanas kārtību visiem — nodoklis jāmaksā tikai tad, kad peļņu sadala, tad veidojās nevienlīdzīga situācija ar pārējiem, kuri bija spiesti maksāt šīs augstās kredītu procentu likmes. 

Kā minēts likuma grozījumu anotācijā: 

Manuprāt, ļoti godīga norma attiecībā pret uzņēmējiem, kuriem nākas maksāt neadekvāti augstās procentu likmes. 

Aktualitāšu nav daudz, bet, kā redzat, gana nozīmīgas.

Tālāk nedaudz par būtisko, nosakot UIN bāzi. Kā jau sākumā minēju — šķiet, viss ir pilnīgi skaidrs un jautājumiem nevajadzētu būt. Bet ir!

Par sadalīto peļņu, dividendēm tiešām ir skaidrība. Jautājumi rodas par nosacīti sadalīto peļņu. Komentēšu katru attiecīgo normu.

1. Nesaistītie ar saimniecisko darbību izdevumi — 8. pants un 4. panta 2. d. 2. p. a)

Kam te jāpievērš uzmanība — ne viss, kas rakstīts 8. pantā, ir nesaistītie izdevumi! Ja uzmanīgi lasīsiet likuma tekstu, tad būs arī šādi punkti — neskatoties uz iepriekš minēto, šie ir ar saimniecisko darbību saistīti izdevumi. 

Pie tiem pieder, piemēram, dzeramais ūdens, reklāmas izdevumi (šaurā līnija starp reprezentatīvajiem un reklāmas izdevumiem!), darba aizsardzības izdevumi, apdrošināšana, bēru pabalsts u.c. Iesaku rūpīgi lasīt likumu! 

Ja ir runa par nesaistītajiem, tad bieži ir diskusijas par personāla ilgtspējas izdevumiem, kuri pārsvarā nav konkrēti nosaukti, jo tas ir jādara pašam uzņēmumam. Svarīgi ievērot šo izdevumu piemērošanas principus — pasākumi tiek nodrošināti visiem darbiniekiem (piedalīšanās gan nav noteikta kā obligāta), ja tiek rīkoti dažādi pasākumi dažādām struktūrvienībām, tad saņemamais «labums» ir līdzvērtīgs, lai nebūtu tā, ka ofiss dodas uz Šveici slēpot, bet ražošanas darbinieki uz vietējo pauguriņu pašļūkāt. Mazliet ironijas, bet, domāju, saprotat, šīs ironijas galveno domu. Personāla ilgtspējas izdevumi pēc ekonomiskās būtības ir nesaimnieciski izdevumi, bet tiek dota iespēja izmantot nodokļa atbrīvojumu. 

Par ziedojumiem — tie patiešām ir nesaistīti ar saimniecisko darbību, bet pie noteiktiem nosacījumiem ir iespējams izmantot nodokļa atlaides. 

Soda naudas arī ir biežs diskusiju avots, jo likumā minētais «samērīgums» ir ļoti stiepts jēdziens, kur reizēm bez VID izsniegtas uzziņas ir grūti iegūt mieru par pareizu uzskaiti. MK noteikumi Nr. 677 nosaka, kas skaitās samērīgi sodi:

3 https://likumi.lv/ta/id/295416-uznemumu-ienakuma-nodokla-likuma-normu-piemerosanas-noteikumi

Sodi jāizvērtē pēc būtības — kas ir vainīgs, nevis pēc tā, kam soda naudas rēķins izrakstīts. Ja darba devējs samaksā soda naudu par darbinieka pārkāpumu un nevēršas ar prasījumu pret darbinieku, tad tas ir ar saimniecisko darbību nesaistīts izdevums.

Samaksātie administratīvie sodi darbinieku netiek personificēti un tie nav jāapliek ar IIN un VSAOI. Jo ir jau samaksāts UIN. 

Degvielas limiti — šī tēma, manuprāt, ir neizsmeļama, jo situāciju ir vairāk nekā skaidrības šajā jomā. Atgādinu, ka runa ir par vieglajiem automobiļiem, kuru degvielas patēriņš ļoti bieži pārsniedz ražotāja noteiktās normas. Lūdziet palīdzību dīleriem, speciālistiem, kuri var noteikt un pamatot reālās patēriņa normas. 

2. Nedrošie debitoru parādi — 9. panta 1. d.; 4. panta 2. d. 2. p. b)

Atceramies, šī pozīcija būs jāaizpilda tikai pēdējā gada deklarācijā!

9. pants, manuprāt, ir ļoti precīzi un skaidri definējis kritērijus, kad debitora parāds veido apliekamo bāzi. Es šoreiz par to, kuros gadījumos neveido. 

Manuprāt, ja uzņēmums godīgi ir izpildījis visas 9. pantā noteiktās darbības, lai atgūtu parādus, praktiski nevajadzētu būt situācijām, kad UIN jāmaksā. Tātad UIN bāzē neiekļauj debitoru parādus (tiek piemērots atbrīvojums), ja izpildās visi trīs obligātie nosacījumi:

1. nodokļa maksātājs veicis visas atbilstošās parādu piedziņas un atgūšanas darbības,
2. debitors ir ES vai EEZ, vai nodokļu konvenciju valsts rezidents,
3. ir ievērots kāds (viens) no nosacījumiem UIN likuma 9. panta 3. daļā.

Vēl viens svarīgs moments — debitoru parādi, kuri bija izveidojušies līdz 2018. gadam, praktiski nevar veidot apliekamo bāzi. Tie var tikai samazināt apliekamo bāzi, izpildoties noteiktiem kritērijiem.

3. Palielinātie procentu maksājumi — 10. pants; 4. panta 2. d. 2. p. c)

Konkrētā norma bija «iesaldēta» 2021. un 2022. gadā. Par 2023. gadu atkal ir jārēķina palielināto procentu radītā bāze. 

Svarīgi! Ja uzņēmums saņem aizņēmumus ar procentiem, tam ir pienākums gada beigās veikt aprēķinus, vai gadījumā neveidojas palielinātie procentu izdevumi, kas iekļaujami UIN bāzē. Pie tam, jāņem vērā visi aprēķinātie, ne tikai samaksātie procenti.

Par ko tad nav jārēķina? Varētu teikt tā — ja ņemat aizņēmumus no «drošajām» kredītiestādēm — tām, kuras uzrauga FKTK, tad varat gulēt mierīgi. Tāpat nav jāuztraucas, ja saņemat finansējumus no dažādiem «drošajiem» finansētājiem, piemēram, Latvijas Valsts kases, Attīstības finanšu institūcijas ALTUM, Ziemeļu Investīciju bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, Eiropas Investīciju bankas u.c.

4. Aizdevumi saistītām personām — 11. pants; 4. panta 2. d. 2. p. d)

Manuprāt, šis punkts neprasa īpašus skaidrojumus, jo 11. pantā ir ļoti korekti un skaidri aprakstīti visi kritēriji, kad tas tiks uzskatīts par nosacīti sadalīto peļņu un kad nē. Te būtiskākais ir tas, ka aizdevumus izsniegt drīkst, bet ar konkrētiem nosacījumiem. Ja nosacījumi netiek ievēroti, jā, var nākties maksāt UIN.

5. Transfertcenu korekcija — 4. panta 2. d. 2. p. e)

Būtība ir pavisam vienkārša — ja darījumi starp saistītajām personām nenotiek pēc tirgus cenām, var nākties maksāt valstij UIN. MK noteikumu Nr. 677 7. punkts skaidro korekciju aprēķināšanas principus, kuri tika skaidroti arī iepriekšējā UIN likumā.

Papildus jāņem vērā, ka likums «Par nodokļiem un nodevām» paredz obligātu transfertcenu dokumentācijas iesniegšanu, ja darījumi starp saistītām personām pārsniedz noteiktu darījumu vērtības slieksni.

6. Likvidācijas kvota — 4. panta 2. d. 2. p. g)

Likvidācijas kvota veidojas kā pozitīva starpība starp likvidējamā nodokļu maksātāja pašu kapitāla vērtību un dalībnieka ieguldīto summu, un tā ir pielīdzināma peļņas sadalei, tātad, apliekas ar UIN.

Likvidācijas kvota jādeklarē tad, kad tā veidojas kā apliekamā bāze. 

Likvidācijas kvotas aprēķināšanā jāņem vērā:

1. vērtība, kas radusies, kreditoriem atsakoties no savām prasībām, tiks iekļauta uzņēmuma pašu kapitālā kā pārskata gada peļņa;
2. atbilstoši UIN likuma pārejas noteikumu 29. punktam likvidācijas gadījumā ar UIN apliekamajā bāzē iekļauj arī aizdevumu summas, kuras aizdotas līdz 2017. gada 31. decembrim un nav atgūtas.

Tātad, ja kreditori ir atteikušies no savām prasījuma summām, palielinās uzņēmuma pašu kapitāls, un tas ietekmēs likvidācijas kvotas apmēru.

Šie ir, manuprāt, svarīgākie punkti, kuri jāņem vērā, nosakot apliekamo ar UIN bāzi. Bez šaubām, visu nav iespējams aprakstīt, paredzēt un izdomāt. Bet, ja lasīsim likumu uzmanīgi, pārpratumu būs krietni mazāk un skaidrības vairāk.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada februāra (506.) numurā.