Valdībā 9. oktobrī apstiprinātie grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" paredz, ka obligātās minimālās sociālās iemaksas tomēr tiks ieviestas un nekādi iepriekš piesauktie iespējamie kompromisa risinājumi vismaz pagaidām likumprojektā nav parādījušies (ja neskaita plašāku izņēmumu (atviegloto grupu) sarakstu, uz kuriem prasība par minimālajām obligātajām iemaksām neattieksies).

Iecerētie grozījumi paredz, ka no 2021. gada 1. jūlija līdz 2022. gada beigām būs pārejas periods, kura laikā minimālās obligātās VSAOI pašnodarbinātajiem (un MUN maksātājiem) vēl nebūs jāmaksā, savukārt no 2023. gada būs obligāti jāmaksā sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas (pat tad, ja reālie ienākumi nesasniedz minimālās algas apmēru).

Pārejas perioda nosacījumi

Pārejas periodā no nākamā gada jūlija līdz 2022. gada beigām pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi nesasniedz minimālo algu (kuri maksā tikai 5% no ienākumiem pensiju apdrošināšanai), pensiju apdrošināšanai būs jāmaksā vairāk. Tie būs gan 10% no ienākumiem (tātad divreiz vairāk nekā tagad), gan arī vēl 10% no starpības starp iemaksu objektu un minimālo algu, skaidro Sandra Rucka, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte.

Tas gan nenozīmē, ka kopējā pensiju apdrošināšanas likme būs aprēķināma vienkārši kā 10% no minimālās algas (jeb 50 eiro), jo pensiju apdrošināšanas sociālo iemaksu aprēķināšanas metodika ir sarežģītāka. "Iemaksu objekts atšķiras no tā ienākuma, no kura pašnodarbinātais samaksās 10%. Piemēram, pašnodarbinātais mēnesī nopelna 200 eiro, no kuriem 10% jeb 20 eiro samaksā pensiju apdrošināšanai. Šie 20 eiro tiek pielīdzināti 24,5 procentiem, tātad 20 jāizdala ar 24,5 un jāpareizina ar 100, tādā veidā iegūstot reālo iemaksu objektu 81,63 eiro. Starpība, no kuras jāsamaksā vēl 10 procenti, tiek aprēķināta, no minimālās algas (500 eiro) atņemot šos 81,63 eiro," skaidro S. Rucka.

Savukārt tiem pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi sasniedz vai pārsniedz minimālo algu, pārejas periodā, tāpat kā līdz šim, jāmaksā sociālās apdrošināšanas iemaksu likme par apdrošinātajiem riskiem (32,15%) un papildus 10% pensiju apdrošināšanai no starpības starp nopelnītajiem ienākumiem un minimālo algu. Savukārt par 2022. gadu vēl jāatceras, ka tiem pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi pārsniedz 20 004 eiro, no pārsnieguma summas jāmaksā pilnā likme (32,15%).

Interesanti, ka pārejas perioda prasība par obligāto iemaksu veikšanu 10 procentu apmērā valsts pensiju apdrošināšanai no starpības līdz minimālajam obligāto iemaksu objektam likumprojektā attiecināta arī uz mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem (kuru ienākumi nesasniedz minimālās algas apmēru). Tātad viņiem no 2021. gada jūlija līdz 2022. gada decembrim būs jāmaksā ne tikai 25% MUN likme no apgrozījuma, bet arī 10% pensiju apdrošināšanai no starpības starp iemaksu objektu un minimālo algu.

Savukārt autoratlīdzību saņēmējiem identiska prasība paredzēta tikai pusgada periodam — no 2021. gada jūlija līdz 2021. gada decembrim. Tas tāpēc, ka no 2022. gada autoratlīdzību režīmu paredzēts likvidēt.

"No 2022. gada vairs netiek paredzēti īpaši nosacījumi obligātajām iemaksām, ja persona saņem autoratlīdzību. Tas nozīmē, ka autoratlīdzības saņēmējs būs pakļauts sociālajai apdrošināšanai kā jebkura persona, kurai noslēgts uzņēmuma līgums, t.i:

1. kā darba ņēmējs, ja persona, kura ir noslēgusi Civillikuma IV daļas 15. nodaļā paredzēto uzņēmuma līgumu un nav reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja (likuma 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts);
2. kā pašnodarbinātais, ja persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kura saņem autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību), ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, izņemot autortiesību mantinieku un citu autortiesību pārņēmēju (likuma 1. panta 3. puncta c) apakšpunkts).

Ja persona (autoratlīdzības saņēmējs) ir reģistrējusi saimniecisko darbību, tad viņa var izvēlēties maksāt obligātās iemaksas kā pašnodarbinātais vispārējā kārtībā vai maksāt mikrouzņēmumu nodokli," skaidro S. Rucka.

Tātad bijušais autoratlīdzību saņēmējs no 2022. gada var izvēlēties, vai slēgt uzņēmuma līgumu, kad ienākuma izmaksātājs maksās sociālās iemaksas par viņu kā par darba ņēmēju, vai reģistrēties par pašnodarbināto, attiecīgi maksājot nodokļus pēc iepriekš aprakstītās pašnodarbinātajiem paredzētās shēmas.

Jaunā dzīve — no 2023. gada

No 2023. gada pašnodarbinātie maksās obligātās iemaksas pašnodarbinātajam paredzētajiem riskiem (likme patlaban 32,15%), bet ne mazāk kā no minimālās algas. Tāpat minimālās iemaksas būs jāmaksā arī mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem un, protams, darba ņēmējiem.

Tas nozīmē, ja pašnodarbinātais nopelnīs mazāk par minimālo algu, tam tik un tā būs jāmaksā sociālās iemaksas kā no minimālās algas. Savukārt, ja pašnodarbinātais nopelnīs vairāk par minimālo algu, tam būs jāmaksā pilna likme no visa ienākuma, nevis kā pašlaik, kad tiek maksāta likme no minimālās algas + 5% (vai no nākamā gada jūlija — 10%) pensiju apdrošināšanai.

Obligātās iemaksas no minimālās algas varēs neveikt tie pašnodarbinātie, MUN maksātāji un darba ņēmēji, kuri ir atzīti par trūcīgiem (kā arī sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa maksātāji, iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja ārvalstnieka un ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja ārvalstnieka) vai ietilpst kādā no šīm grupām:

1. notiesātais, kas tiek nodarbināts brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā;
2. persona, kura ir sasniegusi vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju vai kurai ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi);
3. persona ar I un II grupas invaliditāti;
4. persona, kuras algas nodokļa grāmatiņā ir reģistrēts bērns, kurš nav sasniedzis trīs gadu vecumu;
5. persona līdz 24 gadu vecumam, kura mācās vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iestādē pilna laika klātienē, izņemot laiku, kad attiecīgā persona ir pārtraukusi mācības vai studijas;
6. persona, kuru nodarbina Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēts darba devējs;
7. persona, kura ir pakļauta sociālās atstumtības riskam un kuru nodarbina darba devējs, kuram piešķirts sociālā uzņēmuma statuss;
8. persona, kura sniedz valsts finansētu pavadoņa (bērnam līdz 18 gadu vecumam) vai asistenta pakalpojumu vai pašvaldības finansētu aprūpes pakalpojumu bērnam līdz 18 gadu vecumam, vai Eiropa Savienības politiku instrumentu projektu ietvaros finansētu aprūpes pakalpojumu bērnam līdz 18 gadu vecumam.

Pretrunas ministriju pārstāvju teiktajā

Jāatgādina, ka Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieks nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos Ilmārs Šņucins iepriekš žurnālam Bilance pauda pārliecību, ka būšot iespējams atrast saprātīgu kompromisa risinājumu situācijām, kad pašnodarbinātais nenopelna pietiekami, lai varētu segt iemaksas kā no minimālās algas.

"Piekrītu, ka nav loģiski prasīt lielākas sociālās iemaksas, nekā vispār ticis nopelnīts. Es domāju, ka Labklājības ministrija sniegs kādu risinājuma piedāvājumu šiem gadījumiem — kā šādās situācijās nodrošināt sociālās garantijas samērīgā veidā, vienlaikus neatstājot izvairīšanās iespēju. Domāju, ka šādu risinājumu ir iespējams atrast," intervijā Bilancei septembrī sacīja I. Šņucins.

Savukārt S. Rucka portālam BilancePLZ apgalvoja, ka Labklājības ministrijai esot ticis dots uzdevums sagatavot likumprojektu, kurā paredzēts, ka visiem no 2023. gada jāmaksā minimālās obligātās sociālās iemaksas: "Kad valdībā 2. septembrī izskatīja Finanšu ministrijas informatīvo ziņojumu, mums tika dots uzdevums iesniegt likuma grozījumu projektu tieši šādā variantā — no 2023. gada visi maksā ne mazāk kā no minimālās algas."

NB! Jāatgādina, ka plānotās izmaiņas pagaidām ir pieņemtas tikai valdībā — vēl tām jāiziet cauri likuma izskatīšanas procesam trijos lasījumos Saeimā, kur vēl var tikt iestrādātas lielākas vai mazākas izmaiņas.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada novembra (467.) numurā