Vai Lietuvas un Igaunijas uzņēmējiem jāveido pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā?

Nereti Igaunijas vai Lietuvas uzņēmumu darbinieki veic biznesa aktivitātes Latvijā. Vai šādā gadījumā šiem kaimiņvalstu uzņēmumiem būtu jāveido pastāvīgās pārstāvniecības?

Atbilde

Skaidro Rūdolfs Vilsons, advokātu biroja TGS Baltics Nodokļu, kā arī Korporatīvo darījumu un M&A prakses grupas zvērināts advokāts un sertificēts nodokļu konsultants

Baltijas valstīs ir tendence, ka arī vidēji lieli uzņēmumi darbojas ne tikai vienā tirgū, bet visās trijās valstīs – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā.

Vēsturiski investori mūsu reģionu uzskata par vienu tirgu, tādēļ darbību izvērš visās trīs Baltijas valstīs.

Nereti ir tā, ka sākotnēji tiek izveidots uzņēmums vienā valstī, piemēram, Latvijā ar mērķi darboties arī Igaunijā un Lietuvā. Ja bizness uzņem pietiekamus apgriezienus, arī pārējās valstīs tiek nodibinātas sabiedrības, bet nereti aktivitātes no Latvijas tiek turpinātas, tikai nosūtot uz pārējām valstīm darbiniekus, piemēram, komandējumā.

Uzņēmumiem, darbojoties Latvijā, bet veicot pārdošanas aktivitātes, piemēram, Lietuvā, var nākties uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) maksāt arī Lietuvā, neskatoties uz to, ka Latvijas uzņēmums tur nav reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs vai darbam Lietuvā dibinājis meitas sabiedrību. Šādu aktivitāšu gadījumā Latvijas sabiedrība var nenojaust, ka iestājusies kāda no Lietuvā piemērojamajām pastāvīgās pārstāvniecības pazīmēm un Latvijas sabiedrībai faktiski ir UIN nomaksas pienākums Lietuvā.

Latvijas uzņēmumam Lietuvā šādā gadījumā ir jāreģistrē pastāvīgā pārstāvniecība.

Šis koncepts - maksāt nodokli no savām aktivitātēm otrā valstī - nav jauns, tomēr joprojām sastopamies ar uzņēmumiem, kas tam nepievērš pienācīgu uzmanību, attiecīgi saskaras ar reālu nodokļu risku kā citās valstīs, tā Latvijā.

Ņemot vērā aktīvo darbaspēka kustību starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, nereti Latvijas uzņēmumiem veidojas pastāvīgā pārstāvniecība tieši kādā no tuvākajām kaimiņvalstīm.

Vai viens no kritērijiem ir noteikts apgrozījuma apjoms?

Tas vairāk ir atkarīgs no tā, kādas darbības īsteno uzņēmums vai tā darbinieki otrā valstī. Teiksim, būvlaukuma izmantošana otrā valstī ilgāk par starpvalstu nodokļu konvencijā noteikto laiku rada pastāvīgo pārstāvniecību. Arī komunikācija par pārdošanas līgumiem, to fiziska noslēgšana Lietuvā Latvijas sabiedrības interesēs norāda uz pastāvīgo pārstāvniecību.

Ja persona reizi nedēļā brauc no Lietuvas uz Latviju, piedalās sarunās par līgumu slēgšanu un kā pārstāvis to arī dara, tad diezgan droši varētu teikt, ka uzņēmumam, kuru pārstāv šī persona, Latvijā rodas patstāvīgā pārstāvniecība. Lietuvas uzņēmumam tad Latvijā ir jāreģistrējas un peļņa par līgumu, kurus persona ir noslēgusi vai kuras noslēgšanā ir piedalījusies, ir attiecināma uz Latviju.

Ārvalstu sabiedrības, kas kā investori ienāk Latvijā un Baltijā, nereti ir vairāk pieredzējušas, un viens no pirmajiem riskiem, kuru uzņēmumi izvērtē, ir tieši tas, vai kādā no valstīm neveidosies to pastāvīgā pārstāvniecība.

Ja tomēr uzņēmums nereģistrē pastāvīgo pārstāvniecību?

Kā minēju, nereti redzam, ka uzņēmumi nereģistrē pastāvīgo pārstāvniecību citās valstīs, lai gan tāds pienākums ir iestājies. Līdz ar to ir risks, ka Latvijā Valsts ieņēmumu dienests (VID) vai attiecīgās valsts nodokļu administrācija kādu dienu klauvēs pie durvīm un teiks, ka tam pienākas uz attiecīgo valsti attiecināmā peļņas daļa, nomaksājams nodoklis ar no tā izrietošajām sekām.

Praktiski tieši uzņēmuma grāmatveži mēdz būt tie, kas “uzņēmuma iekšienē” zina šos regulējumus un spēj saskatīt potenciālo risku. Attiecīgi grāmatvedis ir tas, kurš spēj “celt sarkano karogu”, iet pie uzņēmuma vadības un aicināt meklēt atbalstu, konsultāciju, viedokli, kā procesus sakārtot pareizi, lai nav jānonāk līdz VID lēmumiem, pārsūdzībām un tiesvedībām.

Lasiet arī:

• Kad vērts vērsties pie jurista?
• Aktualizēts skaidrojums par UIN piemērošanu Latvijā reģistrētai pastāvīgajai pārstāvniecībai